Lidmašīnas krīt okeānā

28

Mūna guļamistaba bija pilna laikrakstiem. Visas pir­mās lappuses aizņēma materiāli par priekšāstāvošo tiesu. Virsraksti dažādojās atkarībā no avīzes orientā­cijas un rakstura:

Vēlēšanu ģenerālmēģinājums: Bredoks vai Felano?

Mērijas Grimšo pēdējais upuris. Vai Čarlijs paliks dzīvs?

Tiesa senāta komisijas vietā. Stīvensona līķis palīdzēs izdibināt patiesību.

Nāves želeja. Detonators joprojām nav atrasts.

Apsūdzības galvenais liecinieks — misters Mūns.

Mistera Bredoka lidojošie zārki. Grēkāža lomā Mērija Grimšo.

Psihiatriskās slimnīcas skaistākā paciente. Misis Stī­venšone zaudējusi prātu.

Apdrošināšanas polise par četrdesmit tūkstošiem no­ved uz apsūdzēto sola.

Mistera Stīvensona divkāršais noslēpums. Mūns no­slēpumaini klusē.

Mērijas Grimšo cenu rādītājs. Cik viņa saņēmusi par katru cilvēka dzīvību?

«Bultas» vairs nekritīs okeānā. Galvenā vaininiece aiz restēm.

Mērijas Grimšo advokāts paziņo: viņa kritusi par upuri briesmīgai sazvērestībai.

Bulvāru lapās prāva, līdzīgi milzīgai žņaudzējčūskai, bija aprijusi ne vien pirmo, bet arī otro un pat daļu trešās lappuses. Abas Bredoka finansētās avīzes bija izlaidušas bagāti ilustrētus ekstra izdevumus, kurus aiz­pildīja viens vienīgs autors — Svens Krāgers. Līdzās re­portāžai «Finišs bija paredzēts haizivs rīklē», varēja lasīt jauno — «Kopā ar mums lidoja nāve».

Attēlu skaits dažādos laikrakstos bija atkarīgs vie­nīgi no fotoreportieru izdarības. Gadījās pavisam uni­kāli. Piemēram, misis Grimšo vāra slaveno greipfrūtu želeju. Taču visas avīzes obligāti ievietoja desmit foto- sižetus. Mērija cietuma kamerā. Čarlijs slimnīcas gultā. Krēslā gulošais Stīvensons un revolveris blakām. Divi sanitāri tur trakojošo misis Stīvensoni. Felano uzstājas ar vēlēšanu runu. Bredoks skatās uz savas rūpnīcas pa­norāmu. Mūns smēķē cigāru. Deilijs ieraksta autogrāfu sava detektīvtalanta pielūdzējai.

Vairumā laikrakstu bija skatāmi vēl divi dienas va­roņi. Divi smaidoši pusmūža plikpauri spiež viens ot­ram roku. «Sanarisko Chronical» šo attēlu komentēja sekojošiem vārdiem:

«Draudzīgs rokasspiediens pirms nežēlīgas ciņas. Šo­dien viņi smaida, bet rīt Henrijs K. Tomass un viņa cie­nīgais pretinieks Džo Kohens uzvilks boksa cimdus un izies ringā. Par ringu izraudzīta milzīga zāle «Divdesmi­tais gadsimts», kur pēc vadošo televīzijas sabiedrību pieprasījuma noritēs Mērijas Grimšo prāva. Vai viņa ir superslepkava vai nevainīgs upuris? Tas noskaidrosies tikai pēc desmitā raunda.

Lasītājiem jau zināms, ka misters Džo Kohens, ko daudzi uzskata par mūsu spožāko advokātu, ar savu milzīgo štābu aizstāvēs Mēriju Grimšo. Džo Kohens at­teicies no divām prāvām, lai, kā viņš sacīja, ziedotu visus savus spēkus taisnīgas lietas uzvarai. «Uzskatiet, ka mani aicinājusi nevis Universālā apdrošināšanas sabiedrība, bet mana sirdsapziņa,» viņš paziņoja repor­tierim. «Esmu dziļi pārliecināts, ka Mērija Grimšo nav vairāk vainīga par jebkuru no mums. Ja nevarēšu pa­nākt viņas pilnīgu bezierunas attaisnošanu, neņemšu ne centa.» Jāatgādina dažas gandrīz pilnīgi bezcerīgas prā­vas, kurās Džo Kohenam izdevies laimēt. Pagājušā gadā viņš aizstāvēja gangsteru karali Alu Mateoni, ko apvainoja sava sāncenša un tā trīs miesassargu nošau­šanā, mīļākās noindēšanā, uzbrukumā Pirmās nacionālās bankas filiālei, divu policistu un piecugarāmgājēju ievai- nošanā apšaudes laikā pēc uzbrukuma un ienākumu slēpšanā no nodokļu iestādēm. Par katru no apsūdzības punktiem Alam Mateonem draudēja visstingrākais sods, kopā simt četri gadi cietumā, kas tiktu automātiski apmainīti pret mūža ieslodzījumu. Pēc Džo Kohena trīs- arpusstundu ilgās runas, kas lika raudāt ne tikai publi­kai, bet pat zvērinātajiem, Mateone tika attaisnots vi­sos apsūdzības punktos, atskaitot ienākumu slēpšanu.

Universālās apdrošināšanas sabiedrības galvenais di­rektors misters Grīns sarunā ar mūsu korespondentu paziņoja: «Aviācijas katastrofu rezultātā esam zaudējuši ļoti lielu apdrošināšanas summu. Ja mums būtu kaut mazākās šaubas par Mērijas Grimšo nevainību, mēs vai­rāk par citiem būtu ieinteresēti viņas notiesāšanā. To, ka esam uzņēmušies apmaksāt viņas aizstāvjus, liecina par mūsu dziļo pārliecību, ka īstais noziedznieks ir fir­mas «Aviobredoks» galvenais konstruktors Stīvensons. Misis Mērijas Grimšo šāviens pelna nevis nosodīšanu, bet apbrīnu. Tā bija atmaksa par mīļotās krustmātes nāvi, par daudzo Stīvensona upuru nāvi, taisnīgs at­riebības akts.»

Mūsu korespondents vaicāja Henrijam K. Tomasam, ko viņš domā šai sakarībā. Misters Tomass tieši tobrīd dzina bārdu. Vilkdams pēdējo reizi bārdas dzenamo aparātu pa gludo vaigu, viņš sacīja: «Pēc manas uzstā­šanās tiesā no šī apgalvojuma nepaliks pāri ne matiņa.» Kā lasītājiem jau zināms, Henrijs K. Tomass, kura rī­cībā juridiskā firma «Kūns un Ko» nodevusi savus vis­spējīgākos līdzstrādniekus, pārstāv tiesā mistera Bre­doka intereses. «Aviobredoks» iesniedzis Mērijai Grimšo privātu prasību par divdesmit miljonu dolāru lielu atlīdzību par lidmašīnu bojā ejas rezultātā ciesto materiālo un morālo zaudējumu. No mistera Bredoka puses tas ir visai veikls pretgājiens. Tas, ka viņam iz­devies nodrošināt sev Henrija K. Tomasa atbalstu, uz­skatāms par vēl lielāku veiksmi. Henrijs K. Tomass pa­zīstams kā advokāts, kas visā savā prakses laikā zaudējis tikai vienu prāvu un arī tad vienīgi tāpēc, ka apvainotais savā pēdējā vārdā vaļsirdīgi atzinies, ka zem viņa istabas grīdas atrastā līķu kolekcija pieder personīgi viņam. Par Henrija K. Tomasa spēju visspo­žāko pierādījumu uzskata spriedumu Silvijas Reijas prāvā pret konservu karaļa Batlera jaunāko dēlu, kuru dejotāja bija apvainojusi laulības solījuma nepildīšanā. Liecinieki vienbalsīgi apgalvoja, ka Batlers redzējis Silviju vienu vienīgu reizi, pie tam piedāvājis nevis roku un sirdi, bet tikai peldi šampanieša vannā. Henri­jam K. Tomasam pēc piecu stundu ilgas uzstāšanās iz­devās panākt fenomenālu uzvaru. Batleram vajadzēja samaksāt Silvijai desmit tūkstoš dolāru materiālā zaudē­juma atlīdzināšanai. Kā vēlāk kļuva zināms, prāvu bija

finansējusi pazīstamā Moslija šampaniešu firma. Tūlīt pēc tiesas firmas pārstāvis parakstīja ar Silviju Reiju līgumu par galvenās lomas tēlošanu reklāmas uzve­dumā.

Tāds ir īss raksturojums diviem vareniem pretinie­kiem, kas rīt sāks pirmo raundu. Galīgo rezultātu grūti paredzēt. Sabiedriskās domas institūta izdarītā aptauja devusi šādu ainu. Četrdesmit pieci procenti pareģo Mē­rijas Grimšo notiesāšanu. Divdesmit procenti — pilnīgu attaisnošanu. Trīsdesmit pieci procenti — Mērija Grimšo tiks atzīta par nevainīgu gaisa katastrofās un par vainīgu Stīvensona slepkavībā, bet, ņemot vērā vainu mīkstinošus apstākļus, viņai piespriedīs tikai se­šus gadus ieslodzījuma.»

Mūns rūpīgi savāca visas avīzes, salika kārtīgā kau- dzē, pārsēja ar auklu un atvēra mēslu šahtas lūku. Div­desmit tūkstoš rindu un vismaz tūkstoš fotouzņēmumu, gaisa strūklas sagrābti, nolidoja divdesmit stāvus lejup un laimīgi nolaidās atkritumu rezervuārā.

Mūns ienāca salonā.

— Uz randiņu? — viņš vaicāja, ieraudzījis Deiliju apsienam spoguļa priekšā spilgti dzeltenu kaklasaiti.

— Uzminējāt.

— Ar ko šoreiz?

— Ar Mērijas kalponi.

— Jau esat pārslēdzies uz kalponi? Cik ātri tas jums izdodas!

— Man neliek miera Čarlija noindēšana.

— Kas tur ko uztraukties? Jūs taču zināt, ka viņa stāvoklis uzlabojies. Saindēšanās process bija pakāpe­nisks. Nelielas svina devas pamazām sakrājās orga­nismā, līdz beidzot izraisīja krīzi.

— Protams! Zinu arī, ko secinājis inspektors Olšeids. Mērija ilgu laiku piejaukusi vīra ēdienam svina krāsu nelielās devās. Bez tam inspektors uzskata, ka Mērijas pasāktā čuguna režģa krāsošana bijusi savdabīga mas­kēšanās.

— Pilnīgi pareizi, — Mūns apliecināja.

— Nesen zvanīju inspektoram, — Deilijs teica.

— Nu un?

— Viņa noliedz savu līdzdalību vīra'noindēšanā un katastrofās.

Mūns paraustīja plecus.

— Manuprāt, inspektoru Olšeidu un viņa priekšnie­cību pēdējais apstāklis vairāk iepriecina nekā sarūg­tina. Viss runā viņiem par labu.

— Jā. Iznāk vareni — lidmašīnas gājušas bojā kon­struktīvu defektu dēļ. Stīvensona slepkavība ir no citas operas. To var iztulkot kā atriebības aktu.

— Jau iztulkojuši. Vai tad nelasāt avīzes? Felano ir gudrs kā velns. Zina, kā pasniegt preci. Vienmēr esmu teicis, ka viņš apvedīs ap stūri jebkuru.

— Tikai ne jūs!

Mūns pašapmierināti pasmaidīja.

— Jūs uzskatāt, ka esmu apvedis ap stūri viņu?

— Un kā jūs pats uzskatāt?

Pie durvīm klauvēja.

— Nāciet vien iekšā! — Mūns aicināja.

Ienāca inspektors Olšeids.

— Vai jums ir ko iedzert? — viņš vaicāja bēdu no­mākta radinieka Lonī, kuram jāpasūta bēres ar mūziku.

Deilijs ielēja viņam pilnu glāzi kubiešu ruma. Olšeids izdzēra vienā rāvienā un nokrekšķinājās.

— Kas tas tāds?

— Tas? Fidela Kastro slepenais ierocis! — Deilijs smīnēja.

Olšeids drūmi iesmējās.

— Kā redzu, jūs esat atguvis humora izjūtu! — Mūns teica.

— Pateicoties jums! — Un Olšeids atkal iesmējās. — Jūs arī mani esat ievilkuši šajā jezgā, bet gan es kaut kā izķepurošos. Turpretī jūs esat iesēdušies tik mil­zīgā peļķē, ka, salīdzinot ar to, Atlantijas okeāns ir zelta zivtiņām domāts istabas akvārijs.

— Spriežot pēc jūsu dzirkstošās asprātības, jūs vienā rāvienā cenšaties atgūt desmit dienesta gados noka­vēto, — Mūns piezīmēja. — Par ko jūs runājat?

— Domāju, ka esat jau atskārtis.. . Par Mērijas Grimšo apcietināšanu . . . Kurš to pieprasīja?

— Es.

— Tādā gadījumā man ir nepatīkams pārsteigums. Mērija atsauc savu atzīšanos Stīvensona slepkavībā.

— Un tas ir viss? — Mūns nebija satricināms.

■— Nē. Viņa uzrādījusi neapgāžamu alibi. Tai laikā, kad tika noslepkavots Stīvensons, viņa atradusies citā pilsētas malā, zooloģiskajā veikalā. Trīs pārdevēji aplie­cinājuši, ka viņu redzējuši. . . Ha! … Viņa pirkusi ba­rību papagailim, bet jūs bijāt pārliecināti, ka viņa šai brīdī nospiež revolvera gaili.

— Jā, tas ir ļoti skumji, — Mūns teica.

— Jo vairāk tāpēc, ka papagailis ir miris, — Deilijs piemetināja.

— Jūs ņirgājaties par mani! — Olšeids saniknojās.

— Gluži otrādi. Pūlamies jūs nomierināt, — Mūns pasmaidīja. -— Stāvoklis nav tik bezcerīgs, kā jums šķiet. Mērija taču noindējusi savu vīru. Vai ar to ne­pietiek?

— Bet motīvi! . . . Motīvi! — Olšeids sauca. — Dieva dēļ, dodiet man motīvus! Līdz šim uzskatījām, ka viņa gribējusi tikt vaļā no vīra, jo tas turējis viņu aizdomās Stīvensona slepkavībā. Tagad tas atkrīt.

— Bet kas izvirzījis šo pieņēmumu? — Mūns vaicāja.

— Es!

— Tad lūkojiet pats izrāpties no peļķes!