Lidmašīnas krīt okeānā

23

Mūns pasūtīja pusdienas numurā. Oficiants atnesa tās pēc desmit minūtēm. Neviens tikpat kā nepieskārās ēdienam. Kūpēja Mūna cigārs, kūpēja Svena cigarete. Ik piecas minūtes Deilijs vēra vaļā logus. Pašā strīda karstumā pie durvīm pieklauvēja.

Tas bija oficiants. Viņš bija otrreiz atnesis maltīti.

— Jūs laikam sajaucāt istabas? — Deilijs iesmējās.

— Nekā tamlīdzīga. Divas pusdienas bez alkoholis­kiem dzērieniem misteram Mūnam un misteram Deili­jam. Piegādāt katru dienu tieši pulksten sešos.

— Viss kārtībā, — Mūns teica. — Tā ir mana vaina! Biju pilnīgi aizmirsis, ka parakstījos uz pusdienu abo­nementu … Kafiju atstājiet, pārējo varat aiznest.

— Jā, jā, arī pirmās pusdienas, — Deilijs piemeti­nāja. — Esam jau paēduši līdz kaklam. Bijām spiesti sa­gremot vismaz desmit hipotēžu.

— Piesargieties, Sven! — Mūns norūca. — Paredzu, ka Deilijs ar laiku kļūs jums bīstams konkurents.

— Kādā nozarē?

— Kāds gudrais teicis: «Pārspīlēšana ir ar vīģes lapu apsegti meli.» Pagaidām esam pārsprieduši tikai trīs hipotēzes. Atkārtošu tās. Deilijs gribētu novelt vainu uz senatoru Felano. Jūs, Sven, acīm redzot, lasītāju inte­resēs, kurus slepkavība politisku motīvu dēļ intriģē vai­rāk par parasto, apvainojat sprādzienā minitmenus. Jūsu oriģinālā hipotēze, ka lidmašīnu uzspridzinājuši šīs fašistiskās organizācijas locekļi, pelna vislabāko ievē­rību . , .

— Beidzot! Tātad man tomēr izdevies jūs pārlieci­nāt?

— Ļaujiet izteikties līdz galam! . .. Pelna ieverību kā ilustrācija pazīstamajam teicienam par kurmi, kas uzstā­jās mākslas vērtētāja lomā.

— Un tomēr domāju, ka nekļūdos, — Svens iebilda. — Ar šo reisu lidoja nēģeris, izcils pilsoņu tiesību aiz­stāvēšanas kustības darbinieks . . . Savā laikā viņi jau mēģinājuši to nogalināt… Uz viņu rēķina sprādzieni nēģeru baznīcās … Ar ko lidmašīna atšķiras no diev­nama?

— Ne ar ko! — Deilijs pajokoja. — Gan šeit, gan tur cilvēks pacelts debesīs un atrauts no reālā pamata.

— Minilmeni viena nēģera dēļ nenonāvētu vairākus desmitus balto, tai skaitā kinozvaigzni, divus pazīstamus finansistus un vienu ultralabējo kongreslnenu, — Mūns iebilda. — Bez tam nebūtu prātīgi arī no tehniskā vie­dokļa . . . Daudz vieglāk noslēpt bumbu mājās, mašīnā vai zem tribīnes nekā lidmašīnā . .. Manu viedokli jūs jau zināt. Uzskatu, ka tas ir pietiekami nopamatots.

— Nebūt nē! — Deilijs atcirta. — Jūs pats allaž ap­galvojat, ka patiesības izdibināšanai izšķīrēja loma no­zieguma motīviem. Gan es, gan Svens norādām motīvus, bet jūsu hipotēzē to nav.

— Pagaidām .. . Jāparakņājas tikai dziļāk . . . Iesaku šoreiz eksperimentu … Lai katrs no mums mēģina sa­vākt pierādījumus savai teorijai… Es dodos pie Mē­rijas!

Mūns apstājās čuguna režģa priekšā. Trešdaļa bija nokrāsota baltā krāsā, divas trešdaļas — melnas, ar rū­sas plankumiem. Ienācis dārzā, Mūns ieraudzīja steigā nomestu otu un kārbu ar baltu svina krāsu. Kodīgā smarža saplūda ar ziedu aromātu. Aiz kokiem vīdēja vienstāvu mājiņa. Durvis atvēra jauniņa kalpone. Viņa noslaucīja priekšautā ar krāsu noziestus pirkstus.

— Ja esat kādas tirdzniecības firmas aģents, tad velti pūlaties. Mums viss jau iepirkts, vairāk nav kur likt.

— Nē. Es pie misis Mērijas Grimšo personīgās darīša­nās.

— Kā jūs pieteikt? — meitene izrunāja šos vārdus kā slikti iemācītu uzdevumu. Tur, no kurienes viņa bija at­braukusi, neviens nelietoja tādus saskrūvētus un no viņas viedokļa pilnīgi liekus izteicienus.

— Piesakiet misteru Mūnu.

Kalpone aizcirta durvis. Pēc minūtes viņa atkal pa­rādījās.

— Misis Grimšo lūdz atvainot viņu. Viņa nevar jūs pieņemt, — kalpone rūpīgi izrunāja katru vārdu. Pēc tam normālā tonī piebilda: — Slima.

— Kas viņai kaiš?

— Nezinu. Atnāciet citreiz!

Kalpone grasījās aizvērt durvis, bet Mūns ar vieglu kustību atbīdīja viņu sānis un iegāja namā.

Istaba bija samērā liela. Viss te rādījās jauns un diez­gan dārgs — mēbeles, aizkari, televizors, magnetofons, greznā servīze aizstiklotā servantā. Pie sienas karājās ģīmetne — veca sieviete ar sakniebtām lūpām un stin­gru skatienu. Mērija, pa pusei palīdusi zem segas, gu­lēja uz plata, pilnīgi jauna dīvāna. Blakus viņai uz maza galdiņa baltoja atvērta bībele, mētājās dažādu tirdznie­cības firmu prospekti. Ieraudzījusi Mūnu, viņa sabijās.

— Vai tad jums nepateica, ka esmu slima?

— Pateica gan. Taču mūsu sarunu nevarēja atlikt… Starp citu, kā jūs tik pēkšņi saslimāt? .. . Vakar lidlaukā izskatījāties pilnīgi vesela.

— Nezinu. Man ir temperatūra un reibst galva. Droši vien uz nervu pamata. Sākās, kad uzzināju, ka lidma­šīna uzsprāgusi gandrīz pie paša mērķa.

— Un tas jūs tā satrauca? — Mūns cieši paskatījās uz Mēriju. — Tiešām, tas bija pārsteidzoši. Lidmašīnai bija jāuzsprāgst okeāna vidū, tāpat kā «Zelta bultai».

Mērija nereaģēja uz šo piezīmi, tikai iesaucās drebošā balsī:

— Kāda laime, ka neaizlidoju!

— Kāpēc jūs īsti palikāt? . . . Jums droši vien bijis kāds svarīgs iemesls?

— Nezinu. .. Deilijs lika man saprast, ka var atgadī­ties kāda nelaime. Mani sagrāba bailes .. . Atcerējos krustmāti. . . Viņa taču arī lidoja uz Honolulu, lidoja tādā pašā lidmašīnā . .. Viņai nebija ne jausmas, kas to sagaida ceļā .. . Mani pēkšņi sagrāba paniskas šausmas, un es aizskrēju . .. Vēlāk nokaunējos … Bet kad uzzi­nāju par katastrofu …

; — Jūs ļoti mīlējāt savu krustmāti?

— Jāatzīstas, ne visai.

— Bet toties viņa jūs, acīm redzot, mīlējusi… Vis­maz, spriežot pēc tā. — Mūns ar daiļrunīgu žestu norā­dīja uz jauno istabas iekārtu. — Citādi viņa nebūtu at­stājusi jums mantojumu.

— No kurienes jūs to zināt?

— Man kaimiņi teica.

— Izspiegojat mani? — Mērija ar rūgtumu pārmeta.

— Tāds ir mans amats. Kā tad ir, vai viņa mīlēja jūs?

— Nē, drīzāk otrādi. Viņa apgājās ar mani kā ar kal­poni. Pati nesaprotu, kā tas gadījās? … Varbūt viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi? . . . Man pašai tas bija pilnīgs pārsteigums … Tikai nedomājiet, ka esmu kāra uz naudu . .. Bet mantojums deva mums ar Čarliju vis­maz iespēju apprecēties … īsi pirms viņas nāves mēs tieši runājām par to. .. Čarlijs atzinās, ka mīl mani, bet pelnot pārāk maz, lai uzturētu sievu… Un tad viss iz­mainījās kā pēc burvju mājiena …

— Tiešām mazliet atgādina brīnumu … Kāpēc viņa neiecēla par mantinieku dēlu, bet jūs, attālu radinieci? Mantojums droši vien ir diezgan liels?

— Jā.

— Vai nevarētu precīzāk? — Mērija klusēja. — Tādā gadījumā būšu spiests ievākt izziņas pie notāra.

— Četrdesmit tūkstoši.

— Četrdesmit tūkstoši? Pasakaini… Jo vairāk tāpēc, ka jūsu krustmātei, cik man zināms, nav bijis nekādu ienākumu… Viņas vienīgais īpašums bijusi šī diezgan pieticīgā mājiņa . . . Vai ne?

— Mērija nobālēja.

— Pateikšu jums … Jūs tik un tā uzzināsiet… Viņa bija apdrošinājusi dzīvību.

— Uz jūsu vārda? … Interesanti, kas pamudināja viņu to darīt?

— Nezinu.

— Kad viņa to izdarīja?

— Pirms izlidošanas … Es pavadīju viņu . . . Parei­zāk, viņa aizbrauca viena, bet man kopā ar kalponi lika iztīrīt māju. Bet tad Čarlijs pamanīja, ka viņa kaut ko atstājusi mājās un palūdza aizvest…

— Bet vai īstenībā viss nav bijis mazliet savādāk? . . . Jūs speciāli aizbraucāt, lai pierunātu viņu izrakstīt ap­drošināšanas polisi uz jūsu vārda. Neesmu gan vēl ticis skaidrībā, kā tas jums izdevās, bet ceru, ka ar laiku uz­zināšu.

— Nav tiesa… Neesmu ar viņu runājusi par to ne pušplēsta vārda . . .

— Tā kā esat slima, izbeigsim sarunu … Novēlu jums drīzu izveseļošanos! … Starp citu, vai atceraties to va­karu, kad atbraucāt mums pakaļ, lai aizvestu pie Bre­doka? Jūs bijāt vēl bālāka nekā tagad . .. Toreiz jūs arī teicāt, ka nejūtaties vesela, kaut gan pēc tam uzstādījāt rekordu maratondejā ar Deiliju.

— Neatceros.

— Vai tiešām? Jūs stāvējāt aiz durvīm un sadzirdējāt balsi. Vai atminaties, ko šī balss teica?

— Nē.

— «Pārtrauciet meklēšanu! Ja ne — nāve!»

— Nekā neesmu dzirdējusi, — Mērijas acīs pavīdēja bailes.

— Tādā gadījumā jūs, protams, nedzirdējāt arī manis izteikto domu, ka tā ir tīšām izkropļota sievietes balss?

— Nē . . . Man ir bail!

— Jums ir iespēja rast mierinājumu dieva vārdos, — Mūns norādīja uz bībeli. — Droši vien tā ir jūsu iecienī­tākā lasāmviela?

— Nē. Es tikai šodien. . . Nodomāju, varbūt palī­dzēs … Tā ir mana vīra bībele. Viņš ir tiešām reliģiozs. Krustmāte bija tāda pati… Bet es ticu dievam tikai svētdienās.

— «Sarkanā bulta» eksplodēja gaisā tieši svētdienā.

— Jūs esat cietsirdīgs!

Mūns jau atradās pie durvīm, kad Mērija pasauca viņu atpakaj.

— Nododiet sveicienu Deilijam. Pasakiet viņam, ka esmu dziļi pateicīga par viņa brīdinājumu un … — Mē­rija sastomījās, — man tajā vakarā likās, ka tā bija mana vīra balss.