Lidmašīnas krīt okeānā

4

Kad Mūns atgriezās viesnīcā, Deilijs gulēja.

Mūna stāsts lika viņam vispirms apsēsties, pēc tam piecelties.

— Jūsu domas, Deilij? — Mūns vaicāja.

Deilijs uz labu laimi izņēma no ledusskapja pudeli bez etiķetes.

— Ož pēc kontrabandas! — viņš paostīja. — Vistīrā­kais Kubas rums! Mūsu misters Bredoks privātajā dzīvē ne pārāk cītīgi karo pret Fidela Kastro režīmu.

Mūns piebīdīja sev tuvāk kārbu ar cigāriem. Plasti­kātu, kas teicami imitēja ziloņkaulu, greznoja zelta bulta. Acīm redzot, kārba atgādāta šurp no Bredoka per­sonīgā kabineta. Mūns to atvēra. Nāsīs iesitās unikāla smarža — Havannas «Koronu» aromāts, sutīgs un stiprs kā tropu nakts.

Deilijs lēnām baudīja malku pēc malka. Likās, domā­šanas process noris sinhronizēti ar dzeršanas procesu. Pēc katra malka Deilijs murmināja: «Desmit? Divdes­mit? Bredoks? Felano?» Tas skanēja kā minēšana pēc ziedlapām: «Mīl? Nemīl?»

Mūns izstiepa roku pēc cigāra, bet apstājās pusceļā. Ne tādēļ, ka atbalstītu valdības lēmumu neievest Kubas preces tik ilgi, kamēr šīs mazās salas iedzīvotāji nenāks pie prāta. Mūnam bija pilnīgi vienalga, kādu dzīves veidu izvēlas kubieši. Ja viņu brīžam kaut kas uztrauca, tad vairāk gan viņa paša tautiešu dzīves veids. Pēdējos gados Mūns vērīgāk ielūkojās apkārtējā pasaulē. Viņu sarūgtināja tas, ka arvien mazāk cilvēku ievēroja godī­gas spēles noteikumus. Felano tādus bija nosaucis par vecmodīgiem. Mūnam nekādi negribējās tam piekrist. Godīgums nekad neizies no modes tāpat kā labais vecais alus, lai arī, spriežot pēc reklāmas statistikas, koka- kola un citi moderni dzērieni to nobīdījuši sānis.

— Būtu laikam labāk, ja mūsu valdība rūpētos ma­zāk par citām tautām un vairāk par savējo, — sev pa­šam pilnīgi negaidot, Mūns izteica šo domu skaļi.

Deilijs iesmējās.

— Lūk, ko nozīmē pavadīt pusstundu senatora sa­biedrībā! Tā taču ir ideja! Ziniet ko, izvirzīsim jūsu kandidatūru. Tikai baidos, ka, ņemot vērā jūsu raksturu, jūs mēģināsiet izpildīt visus vēlētājiem dotos solījumus un tādā veidā pierādīsiet savu pilnīgo nespēju darbo­ties politikā.

Mūns paņēma cigāru un aizsmēķēja. Vēl pirms pus­minūtes šķita negodīgi izmantot Bredoka devīgumu, ka­mēr nav dota galīgā atbilde. Tagad ausīs skanēja Fe­lano balss: «Mūsu laikos cilvēks nedrīkst būt tik sīku­mains.» Mūsu laikos! Vai tiešām vainīgi laiki, nevis paši ļaudis?

Deilijs izdzēra pēdējo malku.

— Skaidrs! — viņš paziņoja. — Es esmu par Felano!

— Jūs tā domājat?

— Tur nav ko«domāt.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka divdesmit tūkstoši ir vairāk nekā des­mit.

— Pilnīgi piekrītu. Bet tēvs mācīja mani vēl bērnībā, ka viens nopelnīts dolārs ir vērtīgāks par miljonu, kas vēl jānopelna.

— Labi, — Deilijs noteica. — Es tikai pajokoju. Mums pārāk maz pieturas punktu, lai dažu stundu laikā iz­šķirtu, kur lielākas izredzes nopelnīt. Nāksies paļauties uz nojautu. Kam jūs vairāk ticat — Bredokam vai Fe­lano?

— Vislabprātāk neuzticētos ne vienam, ne otram.

— Tādā gadījumā neatliek nekas cits, kā mest mo­nētu. Cipars — senators teicis taisnību, viņu cilvēks Bredoka konstruktoru birojā sniedzis patiesas ziņas, vib­rācijas līmenis pārsniedz atļauto, lidmašīna cietusi avā­riju konstruktoru vainas dēļ. Ērglis — Felano melo, pa­tiesību saka Bredoks, «Bultām» nav konstruktīvu de­fektu, katastrofā vainojams noziegums … Starp citu, nupat atcerējos … Bredokam piesūtīta vēstule ar drau­diem uzspridzināt lidmašīnu.

— Kāpēc viņš man par to nestāstīja? Tas taču ļoti svarīgi.

— Viņš par to nezina. Man pateica Mērija.

— Bredoka sekretāre?

— Kā tad! Viņa zvanīja, kamēr jūs bijāt projām, ap­vaicājās, vai es kaut ko nevēlos. Pavadījām ar viņu

kādu stundiņu viesnīcas bārā. Pie Bredoka viņa sākusi strādāt pavisam nesen; šajā darbā viņu iekārtojis brā­lēns. Līdz tam viņa dzīvojusi pie viņa mātes ar nabaga radinieces tiesībām un izpildījusi kalpones pienākumus. Padomājiet tikai — vārīt un mazgāt traukus ar viņas iz­skatu! Ja Mērijai būtu vairāk nekaunības, viņa varētu filmēties.

Mūns nopūtās un paskatījās pulkstenī.

— Lai savienotu patīkamo ar lietderīgo, lieku priekšā uzkost. Ceru, ka deserta laikā jūs beidzot nokļūsiet līdz vēstules saturam.

Zvanīja tālrunis, Mūns paņēma klausuli.

— Runā Bredoks.

— Laiks vēl nav izbeidzies, mister Bredok.

— Zinu. Mani tikko informēja, ka esat runājuši ar Džeku Felano.

Noliegt nebija nekādas nozīmes. Mūns noburkšķēja:

— Jūsu aģentūra strādā teicami.

Bredoks neuzskatīja par vajadzīgu reaģēt uz šo pie­zīmi.

— Cik viņi jums piedāvāja?

— Jūsu aģentūra strādā sliktāk, nekā domāju.

— Cik? — ledainā tonī pārjautāja Bredoks.

— Divdesmit tūkstošus.

— Jūs piekritāt?

— Pagaidām nē.

— Kādēļ?

— Cerēju, ka piedāvāsiet vairāk, — Mūns atjokoja.

Atbildes nebija. Pēc klusuma mirkļa klausulē atska­nēja cita balss.

• — Tas esmu es — Mekhilerijs. Runāju mistera Bre­doka vārdā. Misters Bredoks lūdz viņu atvainot — vi­ņam nav laika jokiem. Misters Bredoks uzdevis izskaid­rot jums, ka viņš principiāli nepiedalās ūtrupēs. Pie­dāvāto summu viņš uzskata par pilnīgi pietiekošu. Mis­ters Bredoks lūdz atgādināt, ka līdz divdesmit diviem un piecpadsmit minūtēm jums galīgi jāizšķiras. Uz re­dzēšanos!

Mūns nolika klausuli. Acīm redzot, Bredoks jutās ļoti drošs.

Lai nokļūtu restorānā, vajadzēja iziet cauri holam.

Gandrīz visi krēsli te bija aizņemti. Publika bija visai raiba. Lielākoties viesnīcas iemītnieki, kas bija nokā­puši lejā pašķirstīt pēdējo avīzes numuru vai izdzert pie letes glāzīti. Taču varēja redzēt arī bezpajumtnie­kus, kuriem vēl puslīdz pieklājīgs apģērbs deva iespēju pasnaust pāris stundas nevis uz parka sola, bet mīkstā krēslā. Pie ieejas daži pusaudži atklāti izdalīja nakts­klubu reklāmas brošūras ar striptīza dejotāju attēliem un slepus — opija smēķētavu adreses. Holā ar vienal­dzīgu sejas izteiksmi pastaigājās sirms, eleganti ģērbies džentlmenis — viesnīcas detektīvs, kura pienākums bija sekot, lai nekas netraucētu ārējās pieklājības at­mosfēru.

Deilija profesionālais skatiens tūdaļ pamanīja pus­mūža vīrieti, kas šķirstīja avīzi, un jaunu, diezgan glītu meiteni, kura likās pilnīgi aizņemta ar nagu izdaiļo­šanu. Kad Deilijs ar Mūnu pagāja garām, avīze tik tikko nodrebēja vīrieša rokā, bet nagu vīlīte īsu mirkli pār­trauca savu kustību. Tādēļ Deilijs nemaz nebrīnījās, ieraudzījis meiteni pēc dažām minūtēm pie blakus gal­diņa. Pusmūža vīrietis bija nokavējies — Mūna un Dei­lija tuvumā vairs nebija brīvu vietu. Deilijs ar smīnu novēroja, ka vīrietis devās pie meitenes galdiņa un, tē­lodams donžuānu, palūdza atļauju pakavēties viņas bur­vīgajā sabiedrībā.

— Nu, kā tad bija ar vēstuli? — Mūns atgādināja, ķerdamies pie cīsiņiem ar kukurūzas putru. Viņi divi lāgiem bija pāršķirstījuši prāvo ēdienu karti, kamēr starp simt izmeklētiem ēdieniem atrada kaut ko lētāku.

— Ne visai saprotama vēstule. Mērija stāstīja, ka pa­raksts esot vai nu «Dzeltenais pūķis», vai «Zaļais pūķis». Šis pūķis brīdinājis Bredoka Klusā okeāna aviolīnijas administrāciju: ja kaut kādiem tipiem — Mērija atce­ras tikai to, ka viņiem bijuši aziātiski uzvārdi, — pār­došot biļetes reisam Sanarisko-Honolulu, lidmašīna nesasniegšot mērķi… Starp citu, vai tie tur jums vēl nav apnikuši? — Deilija piezīme attiecās uz viņu izse­kotājiem.

Mūns pašķielēja kaimiņu virzienā. Vīrietis un sie­viete izlikās iegrimuši flirtā.

— Pat nestādījās priekšā! Tagad esam spiesti minēt, kurš no viņiem ir konkurences auss, kurš — paša Bre­doka, — Mūns noburkšķēja. — Man tas sāk apnikt.

— Tūlīt tiksim no viņiem vaļā, — Deilijs noteica.

Uzrakstījis dažus vārdus uz papīra salvetes, viņš pa­sauca oficiantu un lika aiznest vēstījumu kaimiņiem. Efekts bija zibenim līdzīgs. Pēc minūtes galdiņš bija tukšs.

— Kā jūs to panācāt? — apjautājās Mūns.

— Ļoti vienkārši! Piedāvāju piesēsties pie mums, lai varētu labāk dzirdēt… Kādas ir jūsu domas par vēs­tuli?

— Tā var būt ākstīšanās vai šantāža.

Deilijs neatbildēja, viņš cītīgi košļāja barību. Tā bija droša pazīme, ka smadzenes ar pilnu jaudu risina kādu problēmu. Mūns pacietīgi gaidīja. Beidzot Deilijs no­lika dakšiņu un nazi.

— Iedomāsimies, ka vēstuli nosūtījis nevis jokdaris vai šantāžists, bet tieši tas cilvēks, kurš zinājis, ka «Zelta bulta» neaizlidos līdz Honolulu. Pie tam ar no­lūku novērst no sevis aizdomas. Kas visvairāk ieintere­sēts «Zelta bultas» bojā ejā? Bredoka konkurenti!

— Firma «Viskoms un dēls»? — Mūns vaicāja. — Jūs pārāk aizraujaties.

— Lai dabūtu valsts pasūtījumu, viņiem bija jāpie­rāda, ka «Bultas» nav drošas. Visdaiļrunīgākais pierādī­jums būtu katastrofa, kuras cēlonis ir tehniski defekti. Vai tā nav?

— Viskomam ir godīga cilvēka reputācija. Diez vai viņam ienāktu prātā lietot tādus paņēmienus.

,— Viskomam un viņa dēlam pieder tikai divdesmit procenti akciju. Esmu paguvis ievākt izziņas. Sākot ar pagājušo gadu, vairums akciju pārgājušas Universālajai apdrošināšanas sabiedrībai, bet tur sēž tādi ļaudis kā Marks Florinskis.

— Tas pats Florinskis, kuru izsauca senāta komisijā sakarā ar reketeru sindikātu?

— Tieši tā. Toreiz klīda baumas, ka viņš savā laikā bijis cieši saistīts ar Dolingera bandu. Runāja pat, ka viņš bijis ieinteresēts Dolingera nāvē, lai noslēptu pē­das …

— Muļķības! — atgaiņājās Mūns. — Redzams, jūs pārāk daudz laika pavadāt pie televizora. Labam izmek­lētājam kaitīgi skatīties gangsteru grāvējus. Jūs esat fantazētājs, Deilij!

— Bet jūs — ideālists. Neaizmirstiet, ka runa ir par miljoniem.

— Tieši tādēļ neviena firma neriskēs aptraipīt rokas ar tīšu noziegumu. Kas attiecas uz jūsu domām par vēs­tuli . .. Felano, lai aizmēztu pēdas, izgudro Kaut kādu Zaļo pūķi?! Smieklīgi! Starp citu, ziņkārības dēļ esmu gatavs apskatīt šo vēstuli.

— Mērija tai nav piešķīrusi nozīmi un aizmetuši prom. Nu un vēlāk, kad notikusi katastrofa, viņa baidī­jusies pateikt Bredokam.

— Varbūt viņa šo vēstuli vispār izdomājusi? Saju­tusi jūsu fantazētāja dabu un nolēmusi jums izdabāt? Daudzām sievietēm piemīt šāda instinktīva tieksme.

— Vēstule ir tikpat reāla, cik tas. ka mums tūdaļ nāk­sies maksāt. Oficiant!

Oficiants parādījās acumirklī. Viņš stāvēja aiz pal­mas, divus soļus no viņu galdiņa.

— Ko pavēlēsiet?

— Rēķinu! — Mūns pieprasīja.

— Atvainojiet, mister Mūn, bet jūs ne centa neesat parādā. Mistera Bredoka sekretāre mūs brīdināja, ka jūs abi esat viņa viesi. Varat pasūtīt par jebkuru summu, viss tiks apmaksāts.

— Tas nu gan! — Deilijs nopriecājās. — Kā pasakā! Bet mēs, muļķīši, upurējam sevi cīsiņiem. Kaut gan — vēl nav par vēlu. Man kopš sendienām gribas uzzināt, kā jūtas cilvēks, kas piebāzis vēderu ar simt dolāru pus­dienām! — Un Deilijs, atvēris ēdienu karti, izmeklēja uz labu laimi dažus visdārgākos ēdienus. — Un jūs, in- spektor? Kādai delikatesei dodat priekšroku — pildītai valzivij vai strausa olu omletei?

— Dodu priekšroku miegam. Tas ir vislietderīgākais ēdiens pirms izšķirošās kaujas. — Ar šo mīklaino pie­zīmi Mūns devās uz savu istabu.

Deilija svētku mielasts ilga apmēram stundu. No pasū­tīta deserta — Bābeles torņa no šokolādes un visu konti­nentu augļiem — nācās atteikties, jo vēders jau tā bija bāztin piebāzts. Lai izbaudītu, kā jūtas īsts miljonārs, derēja vēl aizsmēķēt cigāru no divdesmit piecu dolāru naudas zīmes. Taču, pirmkārt, viss viņa kapitāls šobrīd nepārsniedza pat pusi no šīs summas, otrkārt — Deilijs nepīpēja.

Visai rožainā garastāvoklī Deilijs izgāja cauri holam. Pusmūža vīrietis atkal pētīja avīzi, meitene šoreiz no­darbojās ar lūpu krāsošanu. Iedams garām, Deilijs laipni pamāja viņiem.

Mūns gulēja. Deilijs nolēma sekot viņa piemēram. Taču nebija vēl paguvis īsti aizmigt, kad Mūns cēla viņu augšā.

— Nav ko snaust. Jūs man esat vajadzīgs! — Mūns paziņoja. — Pasūtiet divas mašīnas. Es braukšu pirmais, jūs nopakaļ.

— Jums vajadzīgs goda eskorts? Es viņus nupat re­dzēju holā. Saderu, ka viņi gatavi pavadīt jūs kaut vai līdz pasaules galam.

— Tieši tāpēc man vajadzīga jūsu palīdzība. Es braucu pie Bredoka galvenā konstruktora.

— Kādā nolūkā? Jūs ar viņu jau runājāt?

— Dodos izšķirošā kaujā. Man jāizspiež no viņa pa­tiesība.

— Grandioza vēršu cīņa! Toreadora lomā — misters Mūns! Bet kāpēc iepīt mani? Varbūt man vajadzēs tē­lot sarkano lupatu!

— Nē, jums būs daudz grūtāks uzdevums. Jums va­jadzēs tēlot detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs» kom­panjonu.

— Jūs mani pietiekami nenovērtējat. Tikai baidos, ka pat man neizdosies atraisīt viņam mēli. Uz ko pama­tojas jūsu cerības?

— Uz to, ka katram cilvēkam ir sirdsapziņa. Sarunu atstājiet man. Jūsu pienākums nodrošināt, lai mūs ne­noklausās.

Deilijs paņēma no naktsgaldiņa tranzistoru, kas atradās tur blakus bībelei un lidmašīnu, dzelzceļu un autobusu sarakstam. Uzgriezis vietējo staciju, Deilijs pārliecinā­jās, ka tas ir pietiekami skaļš troksnis priekšā stāvoša­jai operācijai. Pārraidīja pēdējās ziņas.

«Kā mums paziņoja misters Bredoks,» dārdēja istabā diktores balss ««Sudraba bulta» tikko nolaidās aero­dromā pēc simtā sekmīgā lidojuma pāri okeānam. Sā­kot ar rītdienu, līniju Sanarisko-Honolulu apkalpos «Sarkanā bulta». Visiem pasažieriem, kas piedalīsies pirmajā reisā, tiks pasniegtas vērtīgas piemiņas balvas.»

— Dieva dēļ, izslēdziet! — Mūns lūdzās. — Vēl tra­kāk nekā bungas.

Deilijs stāvēja kā pārakmeņojies. Mūnam nācās iz­raut tranzistoru viņam no rokām un izslēgt pašam.

— Kas jums kaiš, Deilij? — viņš jautāja.

— Man? Atcerējos kādu interesantu detaļu. «Dzel­tenā pūķa» vēstule bija rakstīta ar mašīnu.

— Kas tad tur interesants?

— Tas bija nevis oriģināls, bet tikai kopija. Pie tam vēstules autors lietojis dzeltenu kopējamo papīru.