Lidmašīnas krīt okeānā

2

Sanarisko sagaidīja ar vieglu miglu. Pāri skrejceļam virmoja milzu burti «Aviobredoks». Bredoks bija atsū­tījis uz lidostu greznu automašīnu, kuras melno karosē- riju rotāja liela zelta bulta. Tāda pati bulta bija redzama uz šofera cepures un uz Bredoka sekretāres blūzītes.

— Jums šī bulta ļoti piestāv. Kā jūs sauc? — Deilijs ievadīja sarunu.

— Mērija Danuā, — meitene mēģināja pasmaidīt, bet no tā nekas prātīgs neiznāca. Iemeslu Deilijs saprata pēc minūtes, kad Mērija norādīja uz virves nodalītu četrstūri, kuru apsargāja policists.

— No šejienes «Zelta bulta» devās savā pēdējā reisā, — pavēstīja Mērija. — No rīta vēl cerēju .. . Bet pirms stundas paziņoja, ka meklēšana pārtraukta… Tur bija mana krustmāte . ..

Viņi iebrauca pilsētā. Debesskrāpju smailēs karājās miglas driskas, bet stāvās, pret kalnu kāpjošās ielās skalojās saules gaisma, bieza kā apelsīnu sula. Kaut kur ostā kliedza okeāna tvaikoņu sirēnas.

Mašīna apstājās pie viesnīcas «Zelta vārti». Mūnam un Deilijam bija rezervētas divas guļamistabas ar ko­pēju salonu. Vannas istabās viņi atrada pilnu tualetes piederumu komplektu, sākot ar zobu suku un beidzot ar elektrisko bārdas dzenamo. Salonā uz galda Mūns ieraudzīja lielu cigāru kārbu. Deilijs uzgāja ledusskapī veselu pudeļu bateriju.

Ieskanējās tālrunis. Mērija paņēma klausuli.

— Misters Bredoks jautā, vai jums nebūtu kāda vē­lēšanās!

— Nekāda, atskaitot solīdu honorāru, — pajokoja Deilijs.

— Misters Bredoks lūdz jūs nomazgāties, uzkost un, ja vēlaties, atpūsties. Man pavēlēts uzgaidīt mašīnā.— Un Mērija aizgāja.

— Kā mūs uzņem šis Bredoks! — Deilijs ierunājās. — It kā mēs būtu kāda marionešu režīma valdnieki, uz kuriem likta pēdējā cerība.. . Nezinu, kā jums, in- spektor, bet man tas liekas šaubīgi.

Mūns pakratīja galvu:

— Laikam tas ir pats grūtākais uzdevums manā dzīvē.

— Paši vainīgi. Nevajadzēja atteikties no operācijas «Papagailis».

Pēc pusstundas mašīna ar zelta bultu joņoja pa tirdz­niecības centra ļaužu pilnajām ielām. Netālu no Lielā tilta nācās nobremzēt, lai palaistu garām savdabīgu pro­cesiju. Priekšā soļoja mūziķi, aiz tiem četrdesmit skais­tules peldkostīmos. Kad viņas pagāja garām, Mūns ieraudzīja uz meiteņu kailajām mugurām ģīmetni. Pa­zīstama seja! Nu, protams, misters Bredoks. Žilbinoši smaidot no četrdesmit mugurām, četrdesmit vienādu Bredoku aizsoļoja Mūnam garām.

Misters Bredoks balotējas štata gubernatora pos­tenim, paskaidroja Mērija.

— «Zelta bultas» katastrofa, acīm redzot, nenāks vi­ņam par labu, — piezīmēja Mūns.

— Jā, misteram Bredokam tas ir sāpīgs trieciens.

Viņa pretinieks senators Džeks Felano nevilcināsies iz­mantot to savā labā.

— Sakiet, Mērija, kā jūs, būdama sabiedrības kalpo­tāja, izskaidrojat avārijas iemeslus?

Mērija paraustīja plecus.

Kad mašīna iebrauca sabiedrības teritorijā, Mūnu pasveicināja vecs paziņa, policijas inspektors Olšeids.

— Baidos, ka jums nav vairāk izredžu kā man. — Olšeids pašūpoja galvu. — Pēc piecdesmit gadiem, kad mums būs dziļūdens policija …

— Jūs uzskatāt, ka nav neviena pavediena?

— Kāpēc tā? Ir. Piespiediet Bredoku runāt! — Ol­šeids drūmi iesmējās.

Pārdomādams šo dīvaino joku, Mūns aizcirta mašīnas durvis. Pa kreisi aizņirbēja milzīgi cehi. No turienes at- plūda mašīnu dūkoņa. Izmēģinājumu lidlaukā metāla fermu ietvarā stāvēja pilnīgi jauna lidmašīna. Krāsotāji vilka pāri korpusam treknu sarkanu līniju. Pēdējais otas vilciens, — un, iekāms lidmašīna nozuda aiz pagrie­ziena, — Mūns sazīmēja bultu. Tātad tā bija «Sarkanā bulta» — piektā no «Bultu» sērijas.

Ceļš pie mistera Bredoka veda caur plašām, kalpotāju pieblīvētām telpām. Tajās valdīja šķietami lietišķa at­mosfēra, taču Mūns pamanīja apslēptu nervozitāti.

Pieņemamās istabas durvīs Mēriju nomainīja Bredoka personīgais sekretārs.

— Mans vārds ir Mekhilerijs, — viņš teica. — Ļoti priecājos, mister Mūn, ka pieņēmāt mūsu piedāvājumu. Gribu brīdināt, ka misters Bredoks necieš garas sarunas. Visus jautājumus lūdzu adresēt tieši man.

Bredoks izskatījās mazliet citāds nekā fotouzņēmu­mos. Ļoti garš, ļoti taisns, ar gludi noskūtu, masīvu galvu, viņš nekustīgi stāvēja kabineta vidū. Gandrīz pilnīgi tukšo rakstāmgaldu greznoja zelta kauss, ko Na­cionālais avioklubs bija piešķīris par «Bultām».

Bredoks klusēdams norādīja uz krēslu. Pats viņš pa­lika stāvot. Ieraudzījis aiz Bredoka muguras plastikāta plāksnīti «Uzvar tas, kurš klusē», Mūns, neraugoties uz sekretāra brīdinājumu, nespēja noturēties: ' — Kā esat nodomājuši savienot šo devīzi ar vēlēšanu kampaņu? Pie mums parasti uzvar tas, kurš runā vairak par citiem.

Bredoks atbildēja ar mēmu smaidu un paskatījās pulkstenī.

— Vai kādu gaidāt?

Bredoks pamāja.

— Varbūt aprunāsimies, lai nezaudētu laiku? — iero­sināja Mūns. — Mani interesē jūsu domas par kata­strofu. Man personīgi liekas, ka …

Bredoks ar pavēlošu žestu lika viņam apklust.

Klusēšana ievilkās. Durvis atvērās bez klauvēšanas. Ienāca Mekhilerijs, stumdams pa priekšu metāla izbī­dāmās kāpnes. Viņam pa pēdām sekoja cilvēks ar elek­tronisku taustu.

— Vēl piecas minūtes, un jūs būtu zaudējuši darbu, Hartij, — cieti noteica Bredoks.

Tie bija viņa pirmie vārdi, kurus Mūnam nācās dzir­dēt. Cilvēks ar elektronisko taustu neteica ne vārda — viņš pazina sava saimnieka dabu. Klusu ciešot Hartijs sāka pārmeklēt kabinetu. Viņš mazliet atgādināja sa­pieri, kad piesardzīgi pacēla grīdsegu, ieskatījās rak­stāmgalda atvilktnēs, pakāpies uz kāpnēm, iztaustīja griestus.

Kamēr tika meklēts slepens mikrofons, Bredoks ne­bilda ne pušplēsta vārda. Ierunājās tikai pēc tam, kad mikrofons beidzot bija atrasts — tikko saskatāma pla­kana plāksnīte, pielīmēta devīzes «Uzvar tas, kurš klusē!» mugurpusē.

— Konkurences nemirstīgā auss, — Bredoks teica. — Šodien nocirta, pēc dienas izaugs no jauna … Ta­gad varam mierīgi runāt… līdz rītdienai!

Mekhilerijs un Hartijs izgāja.

— Šim cilvēkam maksāju gandrīz tikpat daudz, cik savam galvenajam konstruktoram … Jūs domājat, ka lidmašīnu ražošana ir rūpniecība? Tas ir aukstais karš. Uzvar nevis tas, kurš labāk ražo, bet tas, kurš prot labāk glabāt savus noslēpumus.

— Un jums to iR daudz? - pasmaidīja Mūns.

— Neieteicu jokot ar mani… Tātad pie lietas. Jeb­kuri izdevumi un čeks par desmit tūkstošiem, ja jums izdosies pierādīt, ka katastrofas cēlonis ir noziegums vai avārija, par kuru firma nenes atbildību. Kāpēc tikai šāds rezultāts mani apmierina? Šajā gadījumā manās interesēs būt vaļsirdīgam ar jums. «Zelta bulta» apdro­šināta Universālajā apdrošināšanas sabiedrībā. Apdro­šināšana derīga tikai nelaimes gadījumos. Apdrošināša­nas sabiedrība atteikusies maksāt. Motivējums — katastrofas cēlonis: lidmašīnas konstruktīvie defekti. Tas ir atklāts kara pieteikums. Universālā sabiedrība cieši saistīta ar maniem konkurentiem — firmu «Vis- koms un dēls». Viņu interesēs darbojas senators Džeks Felano. Cīņa noris par prāvu valsts pasūtījumu — trans­porta lidmašīnām desanta karaspēkam. Tas ir «Bultu» militārais variants. Manas lidmašīnas ir ātrākas. Taču, ja pretiniekam izdosies pārliecināt sabiedrisko domu, ka tās nav pietiekami izturīgas, kaujā uzvarēs viņi, ne­vis es. Uz spēles likti miljoni.

— Mister Bredok, vai varat galvot, ka avārija nav notikusi jūsu konstruktoru vainas dēļ?

— Varu.

— Kāpēc tādā gadījumā griežaties pie manis? No­dodiet izmeklēšanu policijas rokās. Tai ir daudz lielā­kas iespējas.

— Policija atrodas visnotaļ viņu ietekmē. Džeks Fe­lano ir vietējais partijas boss, policijas priekšnieks at­karīgs no viņa … Pagaidām. Bet, ja es satriekšu viņu vēlēšanās . ..

Bredoks neizrunāja līdz galam, Viņš, acīm redzot, uzskatīja, ka saruna jau tā ievilkusies.

Mūns klusēja.

— Jā vai nē? — asi pavaicāja Bredoks. — Desmit tūkstoši, manuprāt, ir liela summa.

— Runa nav par summu. Dodiet laiku apdomāt.

— Dodu sešas stundas. — Bredoks paskatījās pulk­stenī. — Mekhilerijs piezvanīs jums tieši divdesmit divos un piecpadsmit minūtēs.