Lidmašīnas krīt okeānā

24

Deilijs kategoriski pieprasīja, lai izmeklēšanas rezul­tātu apspriešana notiktu nevis viesnīcā, bet kādā drošā vietā, kur viņus neviens nevarētu noklausīties.

— Acīm redzot, jums ir svarīgi noslēpumi? — Mūns teica, kad viņi bija uzkāpuši Dvīņu pakalnē.

Daži tūristi, spriežot pēc temperamentīgajiem žes­tiem, spānieši vai itālieši, fotografēja no šejienes pilsē­tas panorāmu.

— Viss atkarīgs no tā, ko uzskata par svarīgu, — Deilijs teica. - Vai atceraties manu minējuma, ka misis Stīvenšone bijusi Felano aģente? Dienu pirms katastro­fas «Sarkano bultu» apskatīja misters Stīvensons. Viņu pavadīja sieva un .. . — Deilijs aprāvās. — Lieliska iespēja paslēpt bumbu.

— Divi punkti jūsu labā! — Mūns teica. — Bet ne- līksmojiet par agru. Sacensība turpinās … Tagad ziņo­jiet jūs, Sven.

— Varat mani apsveikt! — Svens teica.

— Ar ko?

— Esmu iestājies minitmenos. Tas nebija nemaz tik viegli . . . Sešas stundas no vietas vajadzēja lamāt komu­nistus, sociālistus, nēģerus, ebrejus un tā tālāk.

— Un vai tas atmaksājies? Vai esat ko uzzinājis?

— Pirmkārt, to, ka viņi uzskata Hitleru par mūsu gadsimta lielāko personību. Otrkārt, viņi apvaino jūsu prezidentu simpātijās pret komunistiem. Un, treškārt, — Svens taisīja pauzi, — viņi organizējuši speciālus kursus spridzinātājiem. Viņiem ir ķīmiķis, kas izgudrojis jaunu, ārkārtīgi iedarbīgu spridzekli.

— Un jūs domājāt, ka viņi izmēģinājuši tā iedarbī- gumu «Sarkanajā bultā»?

— Godīgi sakot, vairs ne. Redzēja gan savām acīm melno sarakstu . . . Tur arī šis nēģeris ierakstīts. Bet to, ka viņš lidojis šai reisā, viņi uzzinājuši tikai pēc kata­strofas.

— Nulle punktu! Tagad mana kārta. — Mūns pastās­tīja par savu vizīti pie Mērijas.

— Simt punktu jūsu labā, — Deilijs atzina, noklau­sījies Mūna stāstu. ■— Motīvi ir skaidri.

— Ne tikai motīvi. Var soli pa solim iztēloties katru posmu . .. Viss sākās, acīm redzot, ar «Dzeltenā pūķa» parakstīto vēstuli. No tās Mērija uzzina, ka «Zelta bultu» gatavojas uzspridzināt. Viņa pierunā krustmāti apdrošināt dzīvību. Situācija noziedzniekam vairāk nekā ideāla — .viņš jau iepriekš zina, ka aizdomas kritīs uz citiem.

— Viss pareizi, atskaitot vienu sīkumu, — Deilijs iebilda. — Tādā gadījumā viņas interesēs būtu bijis parādīt šo vēstuli. Kāpēc tad viņa to iznīcināja?

— Toties vēlāk pastāstīja jums . . . Viss ir pilnīgi lo­ģiski. Mērija baidījās, ka vēstulei pievērsīs nopietnu uzmanību un lidmašīna, ar kuru jālido zinātniekiem, tiks pārmeklēta . . . Tālāk viss iet kā pa taukiem . . . Krust­māte un pie viena vēl piecdesmit četri pilnīgi nevai­nīgi cilvēki iet bojā. Mērija saņem apdrošināšanas naudu . . . Starp citu, arī te viņai veicies. Līgums par tik lielu summu, noslēgts tieši pirms traģiskā reisa, citos apstākļos būtu radījis apdrošināšanas sabiedrības aiz­domas. Mērijai par labu nākusi Universālās apdrošinā­šanas sabiedrības cīņa ar Bredoku. Iespēja, ka katastrofa izcēlusies nevis konstruktīvu trūkumu, bet nozieguma rezultātā, runāja pretīm tās interesēm. Tāpēc Mērijai bez iebildumiem izmaksāja naudu . . . Pilnīgi negaidot, viltīgā iecere piedzīvoja daļēju neveiksmi. Proti, mēs izdibinām, ka Hai Kuangs, uzzinājis, ka vjetnamiešu zi­nātnieki nelidos, nav realizējis savu sākotnējo nodomu uzspridzināt «Zelta bultu» . Sakarā ar to draud bries­mas, ka apdrošināšanas polise galu galā saistīs mūsu uzmanību. Lai aizmēztu pēdas, Mērija spiesta izdarīt jaunu noziegumu. Tā kā «Zelta bultas» bojā ejas vaini­nieki nav noskaidroti, «Sarkanās bultas» līdzīgais likte­nis, dabiski, novestu pie domām, ka abas katastrofas or­ganizējušas tās pašas personas. Sarunā ar Bredoku un Mekhileriju biju spiests samelot, ka šajā lietā iejaukts Felano. Mērija uzzina šo sarunu un sāk darboties. Kat­ram gadījumam viņa ne tikai nopērk biļeti šim reisam, bet arī iesēstas lidmašīnā. Aprēķins ir pareizs — ne­viens neturēs aizdomās cilvēku, kas varēja iet bojā kopā ar citiem. Atcerieties, jau sākumā apgalvoju, ka lidlaukā palikušais pasažieris bijis informēts par sagai­dāmo pārbaudi. Mērija vai nu bija noklausījusies manu sarunu ar Bredoku, vai arī saņēmusi šīs ziņas no Mekhi- lerija.

— Gandrīz ideāls detektīvmākslas paraugs, — Svens teica. — Riskēdams atkal nokļūt kurmja lomā, es tomēr uzdrošinos iebilst. Ja Mērija zināja, ka lidmašīna tiks pārmeklēta, viņai bija jārēķinās ar to, ka elles mašīnu atradīs.

— Atzīšos, ka esmu no jums kaut ko noslēpis, — pēk­šņi ierunājās Deilijs. — Negribēju pastiprināt aizdomas pret Mēriju. Bet tagad, kad Mūns mani gandrīz pārlie­cinājis, tas tomēr jāizstāsta. Kad misters Stīvensons ap­skatīja «Sarkano bultu», viņu pavadīja ne tikai sieva, bet arī Mērija. Tātad viņai bija lieliska izdevība noslēpt bumbu tādā vietā, kur to grūti atrast.

— Un tomēr nevaru īsti saprast, kāpēc to neuzgā­jām. — Mūns sarauca pieri un pēc pauzes domīgi pie­bilda: — Man nupat ienāca prātā interesanta ideja. Sakarā ar Svena stāstu par jauno spridzekli, ko taisās pielietot minitmeni. — Mūns atlocīja shematisku «Bul­tas» salona plānu. — Sven, vai atceraties, kādā vietā sēdējāt?

— Atceros … Te — Hai Kuangs, bet te — es. — Svens parādīja uz sešdesmito vietu.

— Skaidrs! — Mūns apmierināts pamāja. — Blakus jums, sešdesmit pirmajā, bija jāsēž Mērijai. Kāda krāsa bija somai, kurā atradās burciņas ar želeju?

— Tumši pelēka.

— Mērijai bija tieši tādas krāsas soma, — Deilijs teica.

— Soma, bez šaubām, piedereja viņai. Tieši tāpēc Svenam arī neizdevās atrast īpašnieku .. . Atceraties, Sven, jūs stāstījāt, ka liesma izšāvās no vietas, kur at­radās soma? … Ja mana hipotēze ir pareiza, tad greip- frūtu želeja patiesībā ir spridzeklis.

— Hipotēze ir pietiekami neprātīga, lai izrādītos pa­reiza, — Deilijs domīgi teica. — Bet, neskatoties uz to, neesmu pārliecināts, ka jums taisnība. Ja tas ir nitro­glicerīna tipa spridzeklis, tad sprādzienam nepieciešams vai nu ļoti spēcīgs satricinājums, vai detonators. Deto­natoru ar pulksteņa mehānismu nevarētu noslēpt somā. Bet, ja detonatora nav bijis, tad želeja varēja uzsprāgt jebkurā brīdī. Tomēr tā mierīgi nogulēja somā līdz pa­šai Honolulu lidostai.

— Jā, tas viss vēl jānoskaidro, — Mūns piekrita. — Bet ceru, jūs atzīstat, ka no trim hipotēzēm atlikusi tikai viena. Man nav nekādu šaubu, ka pie «Zelta bul­tas» un «Sarkanās bultas» avārijām savu maigo rociņu pielikusi Mērija.

— Es tomēr gribētu šaubīties, — Deilijs teica.

— Kāpēc?

— Kaut kā nav ticams, ka tik simpātiska meitene būtu noziedzniece.

— Veikli gan viņa jūs vazājusi aiz deguna! Jūs, lie­kas, vēl neesat sapratis, kāpēc viņa tik labprāt flirtēja ar jums? Laikam domājat, ka uzskata jūs par intere­santu vīrieti?