Lidmašīnas krīt okeānā

1

Bija velnišķīgi karsti. Privātās detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs» vadītājs sēdēja vienā kreklā, ļauda­mies ventilatora vēdām. Pelnu traukā gulēja tikko aiz­sākts cigārs. Tādā karstumā nebija nekādas vēlēšanās smēķēt. Mūns bija atvēris logu, bet labāk no tā nekļuva. Iesūcis sevī svelmes atmiekšķētā asfalta garaiņus, ben­zīnu un dūmus, sasvilis daudzstā vaina jā betona cepeš­krāsnī, ielas gaiss iedarbojās nomācoši. Tad jau patīka­māk aizvērt logus un nolaist aizkarus. Galda ventilators vienmuļi dūca. Viņam piebalsoja televīzijas diktora mo­notonā balss:

«Pasažieru lainera «Zelta bulta» bojā ejas aptuvenajā rajonā izsūtīts piektās Klusā okeāna flotes aviācijas bā­zes kuģis. Lidmašīnas patrulē okeānu. Līdz šim nav izde­vies atrast gaisa lainera paliekas. Ūdenslīdējiem nav iespējams pārmeklēt jūras dibenu, jo dziļums šajā vietā pārsniedz četri tūkstoši pēdu. Kā mums tikko ziņoja, pa­zīstamais jūras dzijumu pētnieks kapteinis Ivo piedā­vājis izmantot šim nolūkam savu batiskalu «Tulona IV». Valdība ar pateicību pieņēmusi viņa priekšlikumu …»

Kopš paša rīta sensacionālā katastrofa bija nobīdījusi pie malas visus pārējos notikumus. «Zelta bulta» bija viens no četriem superjaudas pasažieru laineriem, ku­rus ražoja aviācijas uzņēmums, pazīstams ar saīsināto nosaukumu «Aviobredoks». Šo lidmašīnu ekspluatācija bija sākusies tikai pirms dažiem mēnešiem. «Zilā bulta» un «Oranžā bulta» uzturēja satiksmi pāri Indijas oke­ānam, bet «Zelta bulta» un «Sudraba bulta» lidoja pāri Klusajam okeānam. Šodien pulksten septiņos pēc Sana- risko laika «Zelta bulta» ar četrdesmit sešiem pasažie­riem un deviņiem komandas locekļiem izlidoja kārtējā reisā Sanarisko-Honolulu. Kad lidmašīna atradās pus­ceļā, radiosakari pēkšņi pārtrūka.

«Maz ticams, ka no pasažieriem vai komandas locek­ļiem kādam izdevies palikt dzīvam,» monotonā balsī tur­pināja telediktors. Un tūdaļ, it kā pārvērties par citu cil­vēku, patētiski pasludināja: «Domājiet par saviem tuvi­niekiem! Neesiet egoisti! Pirms dodaties gaisa ceļojumā, apdrošiniet savu dzīvību! Universālās apdrošināšanas sabiedrības polise atbrīvos jūs pašus no pirmsnāves sirdsapziņas pārmetumiem, bet jūsu radiniekus no lie­kām bēdām! …»

Sadzirdējis zvanām, Mūns izslēdza televizoru. Uzvil­cis svārkus un sasējis kaklasaiti, lai cienīgi sagaidītu klientu, viņš devās uz durvīm. Mūns ļoti cerēja, ka tas būs tiešām klients, nevis Deilijs vai kāds paziņa, kuru interesē Mūna viedoklis par aviācijas katastrofu. Klients bija ārkārtīgi nepieciešams. Mūns principiāli atteicās "no dažiem sīkiem un divdomīgiem uzdevumiem, kā, pie­mēram, kompromitējoša materiāla vākšana šķiršanās prāvām vai kādas šaubīgas tirdzniecības firmas finan­siālā stāvokļa noskaidrošana. Bet īsti interesanti gadī­jumi, tādi kā pašu īpašnieku inscenētā bankas «Džek- sons un Ko» aplaupīšana, gadījās visai reti. Ja kādam ienāktu prātā pieprasīt izziņu par firmas «Mūns un Dei­lijs» patieso stāvokli, iznākums būtu visai bēdīgs.

Pirmais, ko Mūns saskatīja atvērtajās durvīs, bija dārglietas. Tās mirdzēja apmeklētājai pirkstos, ap ro­kām, kalsnajā kaklā, nokarājās no ausīm, rotāja ekstra­vaganto frizūru. Uz ļenganajiem, ar biezu grima kārtu klātajiem vaigiem spīdēja lielas sviedru lāses. Apmek­lētāja turēja vienā rokā iespaidīga apmēra somiņu, otrā — miniatūru portatīvu magnetofonu.

— Es esmu misis Istmila, — viņa paziņoja un, nesa­gaidījusi uzaicinājumu, ienāca istabā. Dārgakmeņi ista­bas pustumsā iezaigojās tik žilbinoši, ka Mūns neviļus piemiedza acis. Kad viņš tās atvēra, misis Istmila jau sēdēja viņa personīgajā atzveltnes krēslā un aizsmēķēja viņa cigāru. Mūnam neatlika nekas cits kā kautrīgi ap­sēsties klientiem paredzētajā krēslā.

— Cik draņķīgus cigārus jūs pīpējat, mister Deilij!

— Mani sauc par Mūnu.

— Jo ļaunāk! Pagādājiet sev kārtīgu zvanu, ar šo var pirkstus izmežģīt. .. Kāpēc pie jums tik sutīgi?

— Varu piedāvāt aukstu dušu, — Mūns pajokoja.

— Ko jūs teicāt? Aukstu dušu? Kā jūs uzdrošināties dzīt ar mani jokus? Vai zināt, ar ko runājat?

— Ar ceļojošu dārgakmeņu izstādi, — Mūns klusi nomurmināja.

Misis Istmila nesadzirdēja. Saplūstot ar sviedru lāsēm, pa grimu viņai ritēja asaras.

— Ar visnelaimīgāko sievieti pasaulē! Atrodiet manu Robiju! Nekādi nevaru atjēgties. Pat negribas ticēt, ka mans Robijs aizbēdzis. Kāda nelaime!

— Es viņu pilnīgi saprotu, — Mūns noteica.

Misis Istmila neapjēdza šo vārdu jēgu.

— Nē, nē, tas ir pilnīgi nesaprotami, — misis Istmila neklausījās. — Viņam bija tik labi ar mani. Visgardā­kais ēdiens. Katru svētdienu aicināju viesus. Viņš mī­lēja ar tiem sarunāties .. . Nabaga Robijs! Kad ierau­dzīju atvērto logu, sirdi tūdaļ sažņaudza briesmīga nojauta!…

— Jūs uzskatāt, ka viņš aizbēdzis pa logu? Kādā stāvā dzīvojat?

— Divdesmit trešajā.

— Vai logs iziet uz ugunsdzēsēju kāpnēm?

— Nē!

— Atliek vienīgi domāt, ka jūsu Robijs aizlidojis, — Mūns pavīpsnāja.

— Protams, aizlidojis! Mans Robijs nav nekāds mēr­kaķis, kā jūs to iedomājaties!

Misis Istmila uzlēca kājās, izlaizdama no rokām so­miņu. No tās izbira krāsainas fotogrāfijas.

Tajās bija redzams dzelteni zaļš papagailis.

— Tad tas … ir … Robijs? — Mūns pārsteigts iepleta acis.

— Paldies dievam, beidzot sākāt runāt kā normāls cilvēks, — nopriecājās misis Istmila. — Ahā, saprotu, jums likās, Robijs ir vīrietis … Vai tādā gadījumā es viņu meklētu? Man bija trīs vīri, es pietiekami labi zinu viņiem cenu.

— Misis Istmila, mūsu aģentūra nenodarbojas ar mā­jas putnu meklēšanu.

— Jūs laikam uzskatāt manu Robiju par vistu? Viņš ir gudrāks par jums! Paklausieties!

Misis Istmila ieslēdza magnetofonu. Mūns satrūkās. Balss likās pazīstama.

«Es esmu Robijs! Labrīt, dārgie radioklausītāji! Zobu pasta «Zaiga» nodrošina sniegbaltu smaidu. Ja vēlaties gūt panākumus mīlā, mazgājieties ar aromātiskajām ziepēm «Skūpsts». Pudele koka-kolas pirms brokastīm trīskāršos jūsu enerģiju. Iziedami no mājām, pirmām kārtām apdrošiniet savu dzīvību …»

Mūns pasmīnēja. Skaidrs, kāpēc Robija balss šķita tik pazīstama. Papagailis imitēja populārā radiodiktora intonāciju.

— Tā ir rīta reklāmu pārraide, — paskaidroja misis Islmila, bijīgi noklausījusies sava mīluļa balsī. — Esmu konsultējusies ar profesoru Politu. Viņš ir lielākais spe­ciālists papagaiļu psiholoģijā. Profesors izskaidroja, ka agri no rīta papagaiļi vislabāk iemācoties dzirdētos vārdus.

— Kas jums ieteica mūsu aģentūru? — apvaicājās Mūns.

— Pazīstamā gaišreģe mis Minerva Zingere. Viņa pa­reģoja, ka misters Deilijs, tas ir, jūs, atradīsiet manu Ro­biju.

— Tā jau domāju… Diemžēl tā ir kļūda. Vispirms esmu Mūns, nevis Deilijs. Otrkārt, mana specialitāte — noziedznieku, nevis papagaiļu psiholoģija, tā ka līdzēt nekādi nevarēšu.

Pēc misis Istmilas -aiziešanas Mūns devās zem aukstas dušas. Veselas piecas minūtes vannas istabu satricināja Deilijam adresēti lāsti. Tā nebija pirmā reize, kad Dei­lijs mēģināja uzlabot firmas stāvokli ar savas sievas pa­līdzību.

Ledus aukstais ūdens sniedza atvieglinājumu. Pus­līdz nomierinājies, Mīins apģērbās un izgāja no vannas istabas. Izsmēķējis cigāru, viņš sāka justies gandrīz vai ciešami. Kad pie durvīm atkal zvanīja, Muns bija tik tālu atguvis optimismu, ka cerēja ieraudzīt īstu klientu. Viņu sagaidīja vilšanās. Uz sliekšņa gulēja «Morning Report» numurs. Mūns automātiski noslaucīja putekļus no izkārtnes «Mūns un Deilijs. Privātā detektīvu aģen­tūra» un ar avīzi rokā atgriezās dzīvoklī.

Kā varēja sagaidīt, pirmās lappuses bija veltītas «Zelta bultas» bojā ejai. Piektajā Mūns atrada pazīs­tamu vārdu. «Mis Minerva Zingere veltīgi mēģina no­skaidrot «Zelta bultas» bojā ejas noslēpumu,» skanēja virsrakstā.

«— Lasītāji, iespējams, vēl atcerēsies savā laikā plašu atbalsi guvušo Spituela slepkavību, — sarunā ar mūsu korespondentu atgādināja mis Zingere. — Pēc tam kad man izdevās izsaukt nošautā mistera Spituela garu, no­dibināju ar viņu pastāvīgus spiritiskus sakarus. Izman­todama viņa starpniecību, uzņēmu kontaktu ar citu pa­sauļu iemītniekiem. Dienvidu Krusta zvaigznājā man izdevās uziet kādas planētas vienīgo iedzīvotāju, augsti attīstītu domājošu būtni, kura stādījās priekšā kā Pul- somonīda. Misteram Pulsomoriīdam ir patiesi brīnumai­nas telepātiskās spējas. Atrazdamies tūkstošiem gaismas gadu attālumā, viņš redz visu uz Zemes notiekošo. — Mūsu korespondents palūdza mis Minervu Zingeri pa­jautāt Pulsomonīdam, kas tam zināms par «Zelta bultas» bojā ejas cēloņiem. Mis Minerva Zingere tūdaļ iegrima spiritiskā transā, kas ilga aptuveni vienu stundu. Tran­sam beidzoties, viņa tikko sadzirdamā balsī pavēstīja: — Šoreiz viņš nav spējīgs palīdzēt. Viņš redz tikai to, kas notiek zemes virsū. Ūdens ir šķērslis viņa telepātis- kajai redzei. Bet viņš pateica, ka noslēpums drīzumā tikšot atklāts.»

Avīze izkrita Mūnam no rokām. Viņš aizmiga …

Zvans džinkstēja visaugstākajos toņos. Vēl nepamo- dies līdz galam, Mūns metās atvērt durvis. Uz sliekšņa stāvēja Deilijs. Rokā viņš turēja ar lakatu pārsegtu priekšmetu.

— Kā klājas? — Mūns gurdi apjautājās.

— Lieliski! — Deilijs uzvaroši sašūpoja savu mīk­laino nastu. — Vai misis Istmila bija pie jums?

Mūns apstiprinoši pamāja.

— Cik viņa piedāvāja par savu mīļoto Robiju?

— Tūkstoti.

— Varat uzskatīt, ka šī nauda man rokā.

Ar iluzionista žestu Deilijs norāva lakatu. Mūna acu priekšā bija būris. Tajā sēdēja sadudzis, dzelteni zaļš papagailis. Mūns izberzēja samiegojušās acis.

— Tas … ir . . . Robijs? Kur jūs viņu izrāvāt?

— Muļķis! Es esmu Polijs! — iespiedzās papagailis. — Vācies projām!

— Nopirku par desmitnieku zooloģiskajā veikalā. Gatavs saderēt, misis Istmila viņu neatšķirs no sava die­vinātā Robija! Krāsa uz mata tāda pati, salīdzināju ar fotogrāfiju. Minerva šim nolūkam izlūdzās no misis Ist- milas attēlu. Esmu jau vienojies ar profesoru Politu. Par trīssimt dolāriem viņš ņemas iemācīt šim putniņam ik vārdu, ko pratis Robijs. Cerams, magnetofona lentu jūs atstājāt sev?

— Liekas, šo naudu varēs ietaupīt. Noliksim būri pie radioaparāta un pēc nedēļas dzirdēsim Robija mīļoto izteicienu: «Ja vēlaties gūt panākumus mīlā, mazgājie­ties ar aromātiskajām ziepēm «Skūpsts»!»

— Nemaz nenojautu, ka esat tik labi izpētījis papa­gaiļu psiholoģiju, inspektor. — Kad Deilijam prāts ne­sās uz jokiem, viņš bieži vien uzrunāja Mūnu agrākajā dienesta pakāpē.

— Tā ne ar ko neatšķiras no mūsu pilsoņu psiholoģi­jas . .. Tātad jūs uzskatāt, ka tas ir izdevīgs veikals?

— Pats par sevi saprotams. Tīrs ienākums — tūkstoš mīnus desmit.

— Tūlīt redzēsiet, ka jūsu deviņi simti deviņdesmit dolāri aizlaidīsies pa logu!

Atbrīvotais papagailis nedomāja aizlidot. Apsēdies uz palodzes, viņš iekliedzās:

— Vācies projām! Es esmu Polijs!

Mūns atvēzējās.

— Es esmu gudrs! Tu esi muļķis! — atvadām noklie­dza papagailis un pazuda svelmes mirgoņā.

— Ar putna mēli runā patiesība, — Deilijs pašūpoja galvu. — Iespējams, man vēl izdosies nopelnīt uz jūsu rēķina. Rādīšu par naudu publikai. «Nacionāls brīnums! Godīgs cilvēks! Ieeja 50 centi!»

— Esmu joprojām pārliecināts, ka godīgums ir vis­izdevīgākais kapitāls …

— … teica misters Mūns, pasludinādams sevi par bankrotējušu! — ironiski nobeidza Deilijs.

— Labāk finansiāls nekā morāls bankrots. Es jūs brī­dinu — ja Minerva vēlreiz lūkos izmantot viņpasaules spēkus mūsu aģentūras reklamēšanai…

— Sievas pienākums atbalstīt vīra firmu!

Strīdu pārtrauca telefona zvans.

— Kas zvana? — Deilijs čukstus vaicāja.

— Izsauc Sanarisko! .. .

Deilijs nenovērsa skatienu no tālruņa. Viņš izskatījās kā ticīgais, kurš lūdz dievu dāvināt brīnumu. No klau­sules atskanēja bezkaislīga balss:

— Runā Bredoks. «Aviobredoks.» Lūdzu noskaidrot «Zelta bultas» bojā ejas cēloņus. Honorārs — desmit tūkstoši. Izsūtīju speciālu lidmašīnu. Sīkumus paziņos mana sekretāre. Nododu viņai klausuli. Uz redzēšanos, mister Mūn!