Grimšo īpašumā nekas tiebija mainījies. Zogs tā arī palicis līdz galam nenokrāsots. Blakus vārtiņiem, gandrīz tai pašā vietā, gulēja zemē nomesta ota. Taču kārbu ar svina krāsu nekur neredzēja — to Olšeids bija konfiscējis kā lietisko pierādījumu. Krāsa jau bija paguvusi nožūt, dārzā vilnīja rožu un krešu aromāts bez jebkādiem piemaisījumiem.
Deilijs ilgi zvanīja. Beidzot nožvadzēja ķēde un durvīs pavērās sprauga. Tajā parādījās kalpones izbiedētās acis.
— Ak, tas esat jūs! — viņa teica. — Labi, ka atnācāt,
aiz bailēm_ ēsmu pat apetīti zaudējusi. Viss liekas saindēts . . . Ēdu vienīgi konservus . ..
— Kur papagailis?
— Kur viņš var būt! Būrī! Gribēju izmest, bet reiz jūs teicāt, atstāju turpat.. . Nesaprotu, kam viņš jums vajadzīgs? Vai taisīsiet no viņa izbāzni?
— Nē, lietisku pierādījumu.
— Mans dievs! … Kā es to agrāk nebiju aptvērusi… Tātad viņa arī papagaili noindējusi! Iedomājieties tikai! Ja viņu nebūtu apcietinājuši, viņa arī mani būtu nogalinājusi!
Istaba, kurā kalpone ieveda Deiliju, glabāja vēl nesenās kratīšanas pēdas. Olšeida vīri bija noņēmuši būri no sienas. Tagad tas stāvēja uz savandītas gultas. Papagailis gulēja būrī ar kājām gaisā. Blakus atradās šķīvītis ar graudiem un bļodiņa ar ūdeni.
— Nesaprotu, kāpēc viņa to noindējusi, —- kalpone teica. — Nevienam nedarīja nekā ļauna. Knābāja graudiņus un tik jocīgi sarunājās … Viņš bija ļoti gudrs! Piedāvā viņam visādus gardumus, nekā neēd… Prasīja savu speciālo ēdienu. Tiklīdz misters Grimšo ieber viņam graudus, tā kliedz: «Paldies!»
— Vai viņš vēl ko runāja?
— Visu ko … Gandrīz kā cilvēks . .. Pie mums fermā man bija darīšana vienīgi ar vistām… Nezināju, ka mājas putns var būt tik gudrs … Agrā rītā, tikko mostas, tūdaļ klaigā: «Čarlij, dzert! Čarlij, dzert!» Misters Grimšo parasti cēlās dažas stundas pirms pārējiem, tāpēc viņš no rītiem to dzirdīja . . . Un cik izglītots viņš bija…
— Misters Grimšo?
— Nē, papagailis.. . Visvisādus ārzemju vārdus izrunāja . . .
— Kādus? Vai neatceraties? — Deilijs izvilka bloknotu.
— Vai tad var atcerēties? . . . Tādi sarežģīti . . . Ātrāk izmežģīsi mēli, nekā izrunāsi.
— 2ēl! — Deilijs iebāza bloknotu kabatā.
— Vai tad tie jūs interesē? — kalpone pabrīnījās.
— Misteram Grimšo ir … kā to sauc . . . laikam enciklopēdija . . . Tur tādu ārzemju izteicienu atliku likām.
— Mani interesē viss, ko teicis papagailis. Lietiskam pierādījumam.
— Ak tā?! Nu tad paņemiet ierakstu!
— Kādu ierakstu?
— Es te bez viņu ziņas ierakstīju magnetofonā. Domāju, kad braukšu atpakaļ uz mājām, paņemšu līdzi piemiņai.
— Vai sen jūs te strādājat?
— Kopš viņa iestājās darbā pie Bredoka.
—. Vai bijāt mājās tai dienā, kad misis Grimšo aizlidoja uz Honolulu?
— Jā. Es un viņa … — kalpone spītīgi nevēlējās nosaukt Mēriju vārdā, — taisījām ģenerālo tīrīšanu! Kam toreiz varēja ienākt prātā, ka viņa ielikusi lidmašīnā bumbu!
— Tātad jūs dzirdējāt, kā misis Grimšo piezvanīja no lidlauka?
— Nē. Biju citā istabā. Misters Grimšo iznāca un pateica, ka misis lūgusi atvest viņai želeju. Biju jau sataisījusies braukt, bet viņa pēkšņi teica, ka atvedīs pati.
Kad Deilijs izgāja no mājas, viņa kabatā gulēja magnetofona ieraksts, bet no kalpones patapinātajā tirgus- somā — beigtais papagailis.
— Tikai neaizmirstiet atnest atpakaļ! —• kalpone atgādināja.
— Papagaili?
— Nē jau. Somu! Citādi misters Grimšo, kad pārnāks no slimnīcas, būs dusmīgs. Viņš necieš, ja kaut kas nozūd.
Atstājis papagaili Pinkertona ķīmiskās laboratorijas ledusskapī, Deilijs devās uz detektīvu aģentūras plašo bibliotēku. Tur nebija neviena detektīvromāna, taču ikviena no neskaitāmajām grāmatām stāstīja par noziegumiem un dažādiem paņēmieniem, kā tos izdarīt. Deilijs sameklēja biezu sējumu ar nosaukumu «Par indēm». Pielikumā, kas aizņēma vai pussimtu lappušu, tika sīki aprakstīti neparasti saindēšanās gadījumi. Beidzot Deilijs aizvēra grāmatu. Likās, ka viņš atradis izskaidrojumu papagaiļa noslēpumainajai nāvei, kuras cēlonis saskaņā ar laboratorijā izdarīto izmeklēšanu bija hroniska saindēšanās ar svinu.
Jau sāka krēslot, kad Deilijs atkal pienāca pie Grimšo mājiņas. Pustumsā rēgaini baloja nokrāsotie režģa stieņi. Rožu un krešu aromāts, kā jau parasti vakaros, bija vēl jūtamāks.
— Beidzot! — kalpone teica, izņemdama no Deilija rokām somu. — Es jau baidījos, ka nemaz neatnesī- siet . . . Varbūt vēl pasēdēsiet? . . . Man ir bail. .. Lūdzu jau kaimiņus, bet neviens nav ar mieru.
— Esiet bez rūpēm! Iespējams, ka man nāksies palikt līdz rītam. Man vēl kaut kas jāatrod.
— Kas?
— Lietiskais pierādījums.
— Kā? Vai tad tas, ka viņa nogalinājusi visus pēc kārtas, vēl nav pietiekams pierādījums?
Deilijs neatbildēja. Viņš stājās pie sistemātiskas kratīšanas. Viņam veicās. Garāžā zem instrumentu kastes viņš atrada nelielu svina cauruli. Pielicis to pie lūpām, viņš teica: «Pārtrauciet izmeklēšanu! Ja ne — nāve!» Balss skanēja dobji, saspiesti, metāliski. Tātad Čarlijs bija sacījis patiesību. Tā bija tā pati caurule, kas noderējusi balss pārveidošanai, ierakstot brīdinājumu magnetofona lentā.