Lidmašīnas krīt okeānā

30

— Liecinieks Semjuels Mūns! — tiesas sekretārs iz­sauca.

Tūlīt Mūns būs spiests pārtraukt klusēšanu, ko tas sa­glabājis prāvas pirmo triju dienu laikā. Tūlīt noskaid­rosies visas Mērijas Grimšo lietas mīklas. Jau no rīta Mūnam bija uzbrukusi vesela avīžnieku armija. «Pajau­tājiet Deilijam, viņš zina vairāk par mani.» — Tie bija vienīgie vārdi, kādus izdevies no viņa izspiest. Deilijs intervijas vietā pastāstīja reportieriem dažas vecas anekdotes. Taču ar jutīgu degunu apveltītie avīžnieki no viņa smaida bija noskārtuši, ka Mūna uzstāšanās būs sensacionāla.

Muns pieceļas un drošiem soļiem devas uz liecinieku tribīni. Zibenīgi uzliesmoja kvēlspuldzes. Kā paklausī­dami komandai, pret viņu pagriezās fotoaparātu, tele- kameru un kinoaparātu objektīvi. Žurnālisti neizturēja. Pirmais pie Mūna pieskrēja «Sanarisko Chronical» re­portieris.

— Mister Mūn, ļoti lūdzu, ko sacīsiet tiesai? Tikai da­žus vārdus!

— Ļaujiet lieciniekam paiet garām, vai arī es būšu spiests izraidīt no zāles! — tiesnesis sauca.

Reportieri atkāpās. Tiesnesis Frenkninss bija plaši pa­zīstams ar savu stingrību. Kapa klusumā Mūns paspēra vēl dažus soļus. Savā priekšā viņš redzēja tūkstošiem saspringtu seju. Mūns pagrieza galvu un, paskatījies uz apsūdzēto solu, sastapās skatieniem ar Mēriju. Mērijas seja bija izkritusies, pierē iezīmējās asas grumbas. Kā apmāta Mērija lēnām cēlās augšā no krēsla.

— Apsūdzētā, sēstieties! — nodārdēja tiesneša balss.

Mūns uzkāpa tribīnē. Sākās zvēresta nodošanas cere­monija. Pieskāries ar pirkstiem kalpotāja pasniegtajai bībelei, Mūns neviļus notrīsēja. Atmiņā uzzibsnīja sa­runa ar Mēriju un Čarlija bībele uz galda. Viņš ātri saņēmās un stingrā balsī noskaitīja parasto formulu:

— Zvēru runāt patiesību un tikai patiesību!

Šajā brīdī pāri visai zālei noskanēja «Sanarisko Chro­nical» reportiera balss. Likās, ka viņš tūlīt nosmaks.

— Mister Mūn, jūsu uzstāšanās saturu divdesmit vārdos .. .

— Izvest no zāles! — tiesnesis bargi pavēlēja.

Divi policisti metās pie žurnālista. Taču viņu tas ne- nobiedēja. Viņš zināja, ka cīnās par maizes gabalu, par rītdienu, par bezrūpīgu eksistenci. Ja viņam izdosies kaut par piecām minūtēm ātrāk izspiest no Mūna Mēri­jas Grimšo lietas noslēpumu, karjera nodrošināta. At- kaudamies no policista, viņš sauca:

— Simt dolāru par katru vārdu!

Mūns pasmaidīja:

— Lūdzu … Mērija Grimšo nav vainīga .. . Aviācijas katastrofu daļējs cēlonis ir paaugstinātā vibrācija . . . Manu honorāru par šo interviju lūdzu izlietot labdarī­giem mērķiem.

Zālē sacēlās vētra. Žurnālisti, gāzdami viens otru no kājām, metās pie telefona. Tiesnesis kliedza līdz aizsma­kumam. Mērija raudāja.

Viņas aizstāvis Džo Kohens, pilnīgi aizmirsis, kur at­rodas, norāva svārkus un kaklasaiti un, mezdams tos gaisā, auroja:

— Taisnība uzvarējusi!

Advokāts Henrijs K. Tomass pārlēca pāri iežogojuma virvei un, kāpdams uz kājām trokšņojošiem skatītā­jiem, metās pie Bredoka. Klusumu izdevās atjaunot tikai pēc desmit minūtēm.

— Mister Mūn, lūdzu! — tiesnesis sauca, pārklieg­dams šur tur vēl dzirdamas balsis.

Šajā mirklī Henrijs K. Tomass, otrreiz pārlēcis virvei, pieskrēja pie tiesneša:

— Es protestēju pret liecinieku nopratināšanu!

— Uz kāda pamata? Tas ir jūsu liecinieks.

— Uz tāda pamata, ka misteru Mūnu uzpirkuši. Varu iesniegt tiesai neapgāžamus pierādījumus. Lūdzu izsaukt par liecinieku Pinkertona aģentūras vecāko detektīvu Haroldu Selleru.

— Tiesa nolēmusi ievērot jūsu lūgumu . . . Mister Mūn, esmu spiests lūgt jūs pagaidām nokāpt no lieci­nieku tribīnes . . . Desmit minūšu pārtraukums!

Pēc desmit minūtēm Mūna vietu ieņēma Harolds Sel- lers. Viņš sniedza liecību mierīgā, skaidri sadzirdāmā balsī.

— Misters Bredoks no paša sākuma neuzticējās mis­teram Mūnam. Man tika uzdots izsekot viņu. Divdesmit sestajā augustā misters Mūns, tikko atlidojis no Singa- pūras, devās uz policijas pārvaldi. Tur misteram Mūnam bija nolikta tikšanās ar senatoru Džeku Felano. Saruna notika policijas priekšnieka kabinetā. Uzdevies par ap­meklētāju, ielavījos priekštelpā. Stāvēju pie pašām dur­vīm. Izmantojis momentu, kad man nepievērsa uzma­nību, pavēru durvis un sadzirdēju daļu sarunas.

— Lieciniek, vai atceraties, kas tika teikts?

— Jā …

No savas vietas pietrūkās Džo Kohens.

— Protestēju! Tie ir meli! Lūdzu atņemt lieciniekam vārdu!

Henrijs K. Tomass izslējās visā savā augumā.

— Jūsu godība! Mēs paredzējām, ka pretējā puse ap­vainos mūsu liecinieku patiesības izkropļošanā. Tāpēc biju tik tālredzīgs, ka liku lieciniekam paņemt līdzi magnetofona lentu, kurā viņam izdevies pierakstīt sa­runas fragmentus. Atļaujiet atskaņot.

— Tiesa atļauj.

Un visa zāle sadzirdēja Felano mīksto baritonu:

— Mister Mūn, tas, ko paveicāt šai laikā, ir lielisks sasniegums! Sakarā ar to jūsu cena mūsu acīs pieau­gusi par…

Viņu pārtrauca Mūna balss:

— Divdesmit pieciem procentiem . . .

Atkal Felano balss:

— Apbrīnoju jūsu telepātiskās spējas! Un, tā kā šajā ziņā esam līdzīgi, sapratis, ka šis piedāvājums jūs ne­apmierina, noapaļoju uz piecdesmit.

Atkal Mūna balss:

— Es dodu priekšroku nullei.

Viņam atbildēja Felano balss:

— Pielikt nulli pie divdesmit tūkstošiem?

Zālē iestājās kapa klusums. Atelpa pirms aukas.

— Pateicos jums, mister Seller, jūs esat brīvs! — Henrijs. K. Tomass izjusti teica. — Tātad nupat uzzi­nājām, ka misters Mūns saņēmis no senatora Felano par saviem pakalpojumiem, ko tas raksturojis ar vārdiem «lielisks sasniegums», divdesmit tūkstoš dolāru. Sprie­žot pēc sarunas, ko nupat dzirdējām, likme tika paaug­stināta uz divsimt tūkstošiem.

Pār zāli pārvēlās nopūta. Tikai tagad līdz skatītāju apziņai nonāca šī jautājuma komerciālā puse. Divsimt tūkstošu! Kolosāla summa! Neviens detektīvs pasaulē nav saņēmis tik fantastisku honorāru. Iespējams, ka zālē atradās arī tādi, kuriem Mūna uzvedība likās noso­dāma. Taču nospiedošais vairākums viņu saprata. Ne tikai saprata. Atbalstīja. Apskauda. Apbrīnoja.

Zālē sākās stihiskas ovācijas. Tūkstošiem cilvēku, kā­jās stāvot, aplaudēja Mūnam — dzīvam pierādījumam, ka šajā zemē katrs var kļūt miljonārs. Tikai jāprot.