Lidmašīnas krīt okeānā

18

Istabās, kuras Mūnam nācās šķērsot ceļā uz bruņi­nieku zāli, joprojām līksmoja krietni iesiluši viesi. Daži dejoja cieši sakļāvušies, citi demonstrēja vismodernākās dejas — partneri kustējās vienā zāles stūrī — part­neres — pretējā. Mūns brīdi pastāvēja, nesaprašanā nolūkodamies divu solo partiju duetā, un gāja tālāk. Par laimi, neviens viņam vairs nepievērsa uzmanību. Saticis ceļā sulaini, kas ripināja pārvietojamu bāru, Mūns sekoja tam, laiku pa laikam iestiprinādamies. Pēk­šņi bārs izgaisa vieglā migliņā. Mūns atradās viens pats pilnīgi tukšā laukumā, kur, izņemot viņu, bija tikai lieli reklāmu vairogi. Mūns pienāca tuvāk, lai apskatītos, ko tie reklamē.

Vairogi reklamēja garīgas vērtības, tādas kā Šekspīrs, Spileins un Nabokovs. Mūns pamazām sāka apjēgt, ka tie nav vairogi, bet grāmatu plaukti. Viņš atradās biblio­tēkā. Mazliet atskurbis, Mūns sāka meklēt izeju.

Nav zināms, kā un kāpēc viņš nokļuva kāpņu telpā, ko blāvi apgaismoja ielas lukturi. Dažas kāpnes zemāk stāvēja divi. Vīrietis un sieviete. Viņi skūpstījās. Mūns nešaubījās, ka tie ir Deilijs un Mērija. Viņš piedraudēja tiem ar pirkstu.

— Pielūkojiet, Deilij, pastāstīšu jūsu sievai!

Vīrietis un sieviete atlēca viens no otra. Neskatoties

uz stipro noreibumu, Mūns tomēr pazina viņus. Tie bija misis Stīvenšone un jaunais cilvēks vārdā Čarlijs.

Pa kāpnēm Mūns nokļuva citā stāvā. Te gandrīz ne­bija cilvēku. Pustumšā istabā viņš ieraudzīja kādu mei­teni, kas bija ērti iekārtojusies savam kavalierim klēpī. Tas bija Deilijs ar Bredoka sekretāri. Viņi augstsirdīgi atteicās no intīmās sarunas, lai pavadītu Mūnu līdz tu­vākajam bāram. Šoreiz Mūns iztempa veselu spaini so­das ūdens.

Viesnīcas holā izgaisa pēdējās reibuma paliekas. Cē­lonis tam bija jauns cilvēks baltā, elegantā uzvalkā. Ieraudzījis Mūnu, viņš piecēlās no krēsla.

— Sven? — Mūns noprasīja. — Vai tad jūs neatro­daties Singapūrā?

— Vai prāts! Paguvu jau aizlidot uz Stokholmu .. . Esmu saņēmis jaunu uzdevumu . .. Mani piekomandē- juši jums.

— Man? Baidos, ka trakonamā nokļūšu arī bez jūsu palīdzības.

Durvīs parādījās Deilijs.

— Ko es redzu? Svens? Tik ātri? Vai esat jau nodik­tējis savu satrieciešo reportāžu?

— Tikai sāku. Ierosināju apgaismot turpinājumos vi­sas jūsu gaitas, ieskaitot tiesas prāvu. Galvenais redak­tors tūdaļ atskārta, ka tas ir atradums. Par slepkavību ar vienu līķi reizēm raksta nedēļām. Bet te jau ir simt divdesmit viens.

— Varu jums piedāvāt simt divdesmit otro, — Dei­lijs teica.

— Nguenu? Jūs noķērāt viņu? Nošāvāt? Kāpēc uzreiz neteicāt? Kur tuvākais telefons?

— Es domāju jūs.

— Esmu vēl dzīvs.

— Paskatieties uz misteru Mūnu. Uzmanīgāk! Vai nesaskatāt viņa acīs savu nākamo nāvi!

— Neredzu nekā, izņemot vieglas paģiras… Cik zinu, no tām nemirst.

— Ak kungs! — Mūns ievaidējās. — Ceru, ka re­dzēšu jūs tikai augstos svētkos! … Kur jūs dzīvojat?

— Blakām.

— Mūsu viesnīcai? Tā tikai trūka!

— Nē, blakām jūsu istabai! — Svens priecīgi pazi­ņoja. — Speciāli palūdzu! … Ar tādiem kā jūs visērtāk būt allaž kaimiņos . . . Lai nepalaistu garām kādu inte­resantu momentu . . . Piemēram, ja jūsu istabā sprāgtu elles mašīna …

— Starp citu, esat diezgan tuvu patiesībai. Ejam, mēs jums nodemonstrēsim. Simt rindiņām, iespējams, pietiks.

Taču magnetofona balss demontrēšanu nācās atlikt. Uzkāpuši savos apartamentos, Mūns un Deilijs konsta­tēja, ka pie viņiem kāds ciemojies. Bija pazudis Mūna uzvalks un Deilija jaunais sudraba portsigārs. Tikai ta­gad noskaidrojās, ka to dāvājusi Mērija. Kopā ar uz­valku un portsigāru zaglis bija aiznesis lietiskos pie­rādījumus — elles mašīnas korpusa paliekas un Nguena mājās atrasto metāla gabalu.

Abi lietiskie pierādījumi bija iesaiņoti universālā veikala dāvanu kārbā ar košu, pušķī sasietu lentu. Va­rēja pieļaut, ka zaglis laika trūkuma dēļ nav paguvis uz vietas iepazīties ar kārbas saturu, nodomājis, ka tajā glabājas briljantu kolekcija. Taču nedz Mūns, nedz Dei­lijs nešaubījās, ka uzvalka un portsigāra nozušana, tāpat kā košā lenta, kalpoja vienīgi acu apmānam.

Tas bija Džeka Felano pirmais sitiens pēc kara darbī­bas pieteikuma. Sāpīgs sitiens! Sitiens, kas varēja iznī­cināt visus iepriekšējos panākumus, ja neizdosies ap­cietināt Nguenu un Hai Kuangu. Tikai viņu atzīšanās varētu atlīdzināt zaudējumu.

Laimīgā kārtā pie «Dzeltenā pūķa» saimnieka atras­tais lidmašīnas plāns kopā ar kaula ripiņu glabājās Dei­lija krūšu kabatā. Pretējā gadījumā arī tie, bez šaubām, būtu nozuduši kopā ar elles mašīnu.

— Jūs esat gaišreģis, Sven, — Deilijs teica. — Elles mašīna tiešām sprāgusi. .. Pie tam tik pamatīgi, ka no tās nav palicis pāri ne puteklītis.

Svens devās pie telefona.

— Jāpiezvana policijai, — viņš teica.

— Kāda velna pēc?

Tas taču skaidrs. Inspektors, pieci detektīvi, viņu raksturojumi, apskats, mērīšana, aptauja, pirkstu no­spiedumu meklēšana . . . Liekas, piecdesmit rindas.

— Jūsu piecdesmit rindu dēļ laupīt sev nakts­mieru! — Mūns protestēja. — Par daudz prasīts. Bez tam ļoti iespējams, ka policija, glābdama Felano aģen­tus, vispār teiks, ka mēs muļķojamies . . .

— Starp citu, iekāms zvanāt policijai, ieteicu izlasīt šo instrukciju. — Deilijs parādīja uz lapiņu, kas bija nolikta zem stikla. Policijas priekšnieka parakstītā in­strukcija skanēja:

«Jūs palīdzēsiet atklāt un novērst noziegumu, ja bū­siet pastāvīgi modri. Pamanījuši aizdomīga rakstura pa­rādību, piemēram, neparastu troksni savās mājās vai kaimiņos, zvaniet tūlīt uz policijas iecirkni. Ja, atgrie­zušies mājās, saskatāt kādu pārmaiņu gaismas ķermeņu izvietojumā, nekavējoties skrieniet pie telefona un uz­grieziet mūsu numuru.»

— Izlasījāt? — Deilijs jautāja. — Re nu! Kāds jums pamats zvanīt policijai? Aizdomīgu troksni neesat dzir- dzējuši, lampa atrodas savā vietā. Tātad viss kārtībā .. . Ja jūs dzirdētu kaimiņos atombumbas sprādzienu un lampa no divdesmitā stāva būtu pārvietojusies uz pirmo .. .

Svens neklausījās. Stāvēdams pie ledusskapja, viņš uzmeta savas simt rindas. Mūns pamiršķināja Deilijam. Tas nemanot iebāza Svenam kabatā magnetofoniņu un nospieda pogu. Balss noskandēja:

«Brīdinu! Pārtrauciet izmeklēšanu! Ja ne — nāve!»

— Kas tie par jokiem? — Svens izbīlī atlēca no ledus­skapja.

— Tās ir liekas simt rindas! — Deilijs teica.

— Tieši tas, kas jums vajadzīgs, — Mūns piemeti­nāja.

Noklausījies Muna stāstījumu, Svens aiz sajūsmas vai palēcās.

— Tas ir vairāk nekā lieliski! Kaut ko tādu gudro­dams nesagudrosi. .. Simt rindas?! Jūs laikam esat prātu zaudējis? Es no tā iztaisīšu tūkstoti!

Pēc divām stundām Svens vēl rakstīja. Mūns un Dei­lijs beidza tukšot pudeli kontrabandas ruma, kad galīgi nokausētais Svens pielika punktu pēdējai rindkopai. Viņš nolasīja to priekšā:

— «Neredzamā nāve stāv pie pazīstamo detektīvu Mūna un Deilija durvīm. Viņa neaizver acis ne dienu, ne nakti. Ar sešām lodēm pielādēts četrdesmit piektā kalibra Vesons-Smits atrodas šaušanas gatavībā dienu un nakti. Tomēr viņi ne mirkli nevar justies drošībā. Neredzamā nāve uzglūn it visur, tai var būt viesnīcas šveicara, nejauša garāmgājēja vai pat mīļotās meitenes vaibsti. . . (Turpinājums sekos.)»

— Zināt, Deilij, Svens nemaz nav tāds muļķis, kāds izliekas! — Mūns pēkšņi teica. — Neredzamo nāvi tie­šām var sastapt visnegaidītākajās vietās. Mēs abi to esam šodien redzējuši. Nupat noklausījies ierakstu lentā, atcerējos, ka šovakar dzirdēju šo pašu balsi. . . Tā kā man bijusi darīšana ar tīšām izkropļotām balsīm, domāju, ka nemaldos.

— Kam šī balss pieder?

— Vienam no tiem, kas šodien ciemojās pie Bre­doka . .. Diemžēl nevaru konkrēti pateikt, kuram . .. Acīm redzot, ar šo cilvēka esmu sarunājies tikai īsu brītiņu.