Lidmašīnas krīt okeānā

19

Mūns nocēla klausuli. Zvanīja Svens.

— Mūn? Jūs vēl esat dzīvs? Tādā gadījumā paķeriet magnetofona ierakstu un brauciet šurp . .. Atradu cil­vēku, kas jums vajadzīgs!

Aptieka, kurā bija norunāta satikšanās ar Svenu, at­radās augšpilsētā. Mūns nolēma iztikt bez mašīnas. Iela, pa kuru viņš soļoja, veidoja nepārtrauktu reklāmas ora- toriju. Vitrīnas, katra savā vīzē, bez apstājas dziedāja: «Pērciet! Pērciet! Pērciet!» Koncertā piedalījās ne tikai pašas preces — kārdinošas desas, balti zaigojošas van­nas, mākslīga lietus rasinātas lietus plēves, bet arī ma­nekeni. Plastmasas, kas ne ar ko neatšķīrās no dzīvajiem, un dzīvie, kas tikai nedaudz atšķīrās no plastmasas. Kādā logā pusapģērbta glīta meitene cauru dienu gulēja greznā divvietīgā gultā. Viņa reklamēja mēbeļu firmas ražojumus. Citā — vēl patīkamāka iz­skata meitene no pulksten astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā bāza mutē konditorejas firmas ražojumus.

Vēlēšanu kampaņa bija ienesusi šajā koncertā zināmu dažādību. Garāmgājējus aizvien vēl hipnotizēja milzu plakāti ar Bredoka ģīmetni un retorisku jautājumu «Vai balsosiet par slepkavu?». Taču4os nomāca vēl mil­zīgāki plakāti, kuriem patērēta vesela jūra sarkanas iespiedkrāsas. Divas degošas lidmašīnas, un liesmu mēļu ielokā senatora Felano baigā figūra. Viņa sejas izteik­sme bija patiešām asinskāra. Burti, no kuriem pilēja asinis, brēca: «Viņš tos musinājis!» Bredoka jaunā pro­gramma tika realizēta rekorda ātrumā.

Aiz stūra sākās augšpilsēta. Iela bija tik stāva, ka varēja taisni nobrīnīties, kā mašīnas veica šo kāpienu. Pa kāpnēm Mūns nokļuva līdz tramvaja gala piestātnei. Tramvajs bija ne tikai Sanarisko tradīciju cienītāju lepnums, bet arī vēlēšanu cīņas objekts. «Viskoms un dēls» ražoja arī automobiļu motorus. Tāpēc Felano bija par tramvaja aizstāšanu ar autobusa līniju. Bredoka fo­togrāfijām rotātais tramvajs rāpās kalnā. Aizvien jauni pasažieri ielēca no vienas puses vaļējā tramvajā. Līk­smās sejas liecināja, ka šis ceļojums tiem sagādā bērniš­ķīgu prieku.

Nenogaidījis pieturu, Mūns nolēca tieši pie aptiekas. Daži apmeklētāji zibens ātrumā iznīcināja standart- ēdienu — cīsiņus ar zaļajiem zirnīšiem. Uz letes bija izlikti lētai gaumei piemēroti kriminālromāni un ero­tiska satura grāmatas. Svens iepazīstināja Mūnu ar jaunu, inteliģenta izskata vjetnamieti. Puisis strādāja par dokeru ostā.

— Paldies! — Vjetnamietis cieši paspieda Māna roku. Šis rokas spiediens bez liekiem vārdiem izteica ne tikai atzinību par Mūna pūlēm aviācijas katastrofu noskaidrošanā, bet ari viedokli par notikumiem Vjet­namā.

— Kur jūs viņu izrakāt? — Mūns pajautāja, kad viņi palika ar Svenu divatā. Svens viltīgi piemiedza acis.

— Neaizmirstiet, ka veselu mēnesi esmu pavadījis Hanojā. Tur man palika daudz draugu. Kas attiecas uz pārējo, tad gar to jums nav nekādas daļas.

— Izrādās, arī jums ir noslēpumi? Kā tad jūsu pro­fesionālā sirdsapziņa jums ļauj kaut ko noslēpt no sa­viem lasītājiem?

— Kā redzat, reizēm esmu spiests. Starp citu, tas nav mans vienīgais noslēpums. Esmu kaut ko uzzinājis par «Zelta bultu». Tāds jaunums, ka jūs tūdaļ paliktu mēms.

— Nestiepiet runci aiz astesl Klāstiet vaļā!

— Nekā nevar darīt. Pagaidām man liegta iespēja satriekt jūs, bet, galvenais, savus lasītājus… Esmu ap­solījis . ..

Līdz pašai viesnīcai Mūns mēģināja izvilkt no Svena viņa noslēpumu. Taču žurnālists izrādījās neiedomājami sīksts.

Deiliju viņi sastapa pie atvērta ledusskapja. Viņš iz­ņēma no tā jaunu pudeli.

— Deilij, jūs kļūstat alkoholiķis! Laikam esat no­spriedis, ka jau esošie pieci miljoni ir pārāk niecīgs daudzums tik milzīgai zemei?

— Ir iemesls! — Deilijs nomurmināja. — Kamēr bi­jāt projām, uzzināju divus ļoti bēdīgus faktus.

— Fakts numur viens?

— Mērija precas ar savu brālēnu. Ko darīt?

— Iesakiet nopirkt uz nomaksu mājiņu medusmēne­sim … Un tālāk?

— Bezjūtīgs cilvēks! Jūsu acu priekšā priekšlaicīgi nomirst liela mīla, bet jūs pat neuzskatāt par vajadzīgu izteikt līdzjūtību . .. Lūk! — Deilijs bez komentāriem pasniedza Mūnam avīzi.

Tā bija īsa informācija. Kapteinis īvo atteicies no «Zelta bultas» palieku meklēšanas. Okeanogrāfisko pē­tījumu fonds viņam piešķīris prāvu summu sena sapņa realizēšanai. īvo ar saviem palīgiem nodomājis pavadīt mēnesi dziļūdens kolonijā. Tālāk raksts informēja, ka nule nodibinātais fonds sastāv no privātiem ziedoju­miem. Sarunā ar avīzes korespondentu īvo lūdzis nodot pateicību saviem aizokeāna mecenātiem.

— Droši vien domājat šo jaunumu? — Mūns pievēr­sās Svenam. — Jūs laikam brīnāties, ka neesmu vēl no­ģībis?

— Tie ir sīkumi. . . Man krājumā ir kaut kas daudz interesantāks.

— Karš tātad turpinās! Mūns noteica. — Privāto ziedojumu avots skaidii nojaušams. Veikls gājiens! Fe­lano ir spēcīgs pretinieks.

— Beidzot izdevies iedragāt jūsu biezo ādu, — Dei­lijs dzēlīgi piezīmēja. — Ir gan nelaimīga diena!

— Ne gluži. Varu pat palielīties ar zināmu veiksmi. Svens iepazīstināja mani ar kādu vjetnamieti, starp citu, ļoti simpātisku puisi. Devu viņam noklausīties pa­pagaili. Kā jau gaidījām, tie ir antikomunistiski lozungi. Tātad, ja izslēdzam maz ticamu nejaušas sakrišanas iespēju, tas ir Nguena papagailis.

— Jārīkojas! — Deilijs teica.

— Kā? Jūs taču zināt, kāda palīdzība sagaidāma no policijas priekšnieka.

— Bet inspektors Olšeids jums apsolīja.

— Tikai tādā gadījumā, ja diplomātiskās sarunas dod attiecīgu rezultātu.

— Varbūt varēšu jums palīdzēt, — Svens paziņoja.

Mūns un Deilijs ar izbrīnu paskatījās viņā.

— Uzskatāt, ka jūsu žurnālista apliecība liks poli­cijas priekšniekam aizmirst draudzību ar Felano un ne­kavējoties darīt visu, ko prasīsiet?

— Jūsu ironija nav vietā. Ne velti presi sauc par lielvalsti: Mūsu galvenajam redaktoram ir labas attiecī­bas ar ārlietu ministru. Sprādziena rezultātā tik tikko nav gājis bojā zviedru pavalstnieks. Tātad mūsu val­dībai ir pilnīgs pamats pieprasīt noziedznieka apcietinā­šanu.

— Sven, noticis brīnums! — Mūns iesaucās. — Es vairs nenožēloju, ka esmu jūs izglābis.

Ķīniešu kvartālā bija kaut kādi svētki. Dega mazām pagodām līdzīgas laternas ar smailiem jumtiņiem. Tās bija apgaismojušas ielu vēl gāzes lukturu laikā. Vecās, nolietotās tika aizvietotas ar tādām pašām jaunām. Dega tūkstošiem ķīniešu papīra lukturīšu. Zvanīja ielas stū­ros piekarinātie zvaniņi. Trokšņoja pūlis, kas sastāvēja no vietējiem iedzīvotājiem un daudzajiem tūristiem. Sevišķi daudz ļaužu bija netālu no «Dzeltenā pūķa», kur ķīniešu ansamblis tēloja ļauno garu izdzīšanas ce­remoniju. Šie svētki bija oriģināla reklāma. Prece šajā gadījumā bija ķīniešu kolorīts, pircēji — tūristi.

Svētki nāca Mūnam par labu. Ducis detektīvu, ko viņš bija salīdzis Pinkertona aģentūrā, varēja, neradot aiz­domas, ielenkt «Dzeltenā pūķa» ēku. Inspektora Olšeida ļaudis šim nolūkam nederēja. Noziedzniekus par katru cenu vajadzēja pārsteigt. Olšeidam bija tikai pēdējā brīdī jāuzzina par operāciju. Tādējādi Mūns cerēja līdz minimumam samazināt iespēju, ka Felano mēģinās vi­ņiem to aizkavēt.

Pūļa dēļ mašīnu vajadzēja atstāt laukumā pie Sun Jat-sena pieminekļa. Neraugoties uz to, «Dzeltenā pūķa» šveicars tūdaļ pazina Mūnu. Viņam pat likās, ka durvis tika atvērtas ar vēl lielāku pakalpību nekā pirmo reizi.

— Pie saimnieka? — šveicars jautāja. — Es pavadīšu jūs.

Tas bija diezgan aizdomīgi. Mūns pamāja. Šveicars gāja pa priekšu. No ielas atplūda balsu kņada, zvanu šķindas, jautri smiekli. Šveicars atvēra smagās ozol­koka durvis. Kaut kur dziļumā nozvanīja zvaniņš. Iespē­jams, ka Mūnam tikai tā likās. Tā varēja būt caur sienām izlauzusies ielas trokšņa atbalss. Vēl divas telpas — un viņi stāvēja pie Hai Kuanga kabineta durvīm. Šveicars paklanījās, parādīdams ar šo žestu, ka tālāk neies. Mūns ielika viņa plaukstā, uz mata kā pagājušajā reizē, piecus dolārus. Šveicars paklanījās vēl zemāk. «Pārspīlēti zemu,» Mūns nodomāja.

Viss bija tāpat kā pirms dažām dienām — ģīmetnes ar autogrāfiem, plafona matētā gaisma, Hai Kuangs, kas sēdēja savā krēslā neizdibināms kā Buda. Nebija tikai būra ar papagaili. Uz galda atradās kaudzītē saliktas aploksnes ar stūrī iespiestu stilizētu dzeltenu pūķi.

— Es gaidīju! — Hai Kuangs teica.

— Gaidījāt? — Mūns apstulba.

— Protams … Viens no mūsu gudrajiem teicis: «Kas reiz pavēris vārtus, aiz kuriem slēpjas svētlaime, tas meklēs tos līdz sava mūža beigām,» — Hai Kuanga seja izplūda smaidā. — Pagājušo reizi man bija liegta iespēja uzzināt, vai esat apmierināts … Ceru, ka šoreiz varēšu jūs personīgi… — Viņa iešķībās acis, kas šajā mirklī atgādināja pa trim ceturtdaļām aizklātus logus, uzmanīgi vēroja Mūnu.

Mūna sejā noplaiksnījās kaut kas rūsai līdzīgs. Pelnu traukā vēl kūpēja cigaretes gals. Cigarete ar mari­huanu. Nguens tikko bijis šeit. Hai Kuangs uztvēra Mūna skatienu. Ar mierīgu kustību satvēra cigareti, ievilka dūmu, nolika atpakaļ un, it kā nekas nebūtu noticis, pabeidza teikumu:

— … pavadīt brīnišķīgo ilūziju zemē.

Mūns paskatījās uz Hai Kuanga sniegbaltajiem zo­biem, uz nagiem. Ne mazāko nikotīna pēdu. Pie tam Hai Kuangs pagājušo reizi pats apgalvoja, ka nesmēķē. Mūns nolēma pāriet uzbrukumā:

— Jūs taču teicāt, ka nepīpējat.

Hai Kuangs pasmīnēja.

— Jūs piedāvājāt cigāru. Vai uzskatāt, ka man bija jāuzsver, ka nesmēķēju cigārus? Viens gudrais teicis: «Ja esi pateicis divus vārdus tur, kur var iztikt ar vienu, tad vai nu pats esi muļķis, vai uzskati savu sarunu biedru par tādu.»

— Atvainojiet! — Mūns sacīja. — Vai var palūgt no jums cigareti? Atstāju savus cigārus mašīnā.

— Nekad nenēsāju tos kabatā, lai izbēgtu no lieka kārdinājuma … Ārsts aizliedzis smēķēt… Man ir slima sirds . .. Tūdaļ palūgšu sulainim, lai atnes.

Hai Kuangs ar pilnīgi neizdibināmu seju pacēla pirk­stu, lai piespiestu pogu. Mūns nezināja, kas sekos pēc šī signāla. Nekas labs nebija sagaidāms. Tāpēc viņš steigšus izmeta:

— Nē, nē . .. Dieva dēļ, nevajag… Es, taisnību sa­kot, arī cenšos smēķēt pēc iespējas mazāk . .. Iedomā­jieties, arī man ir slima sirds!

— Kāda sagadīšanās! — Hai Kuangs pašūpoja galvu.

— Jūsu tēvs dzīvoja Saigonā, manējais arī. .. Man ir slima sirds, jums tāpat… Kāds gudrais teicis: «Ja sa­krīt tikai vārdi, tad tā ir tikai nejaušība, bet, ja sakrīt gan vārdi, gan domas, tad tas jau ir kaut kas lielāks par nejaušību. Tādā gadījumā tas, kas sagaida vienu, nepaies secen arī otram.» — Hai Kuangs kādu brīdi klusēja. — Ja ticēt šim gudrajam, jums draud tādas pašas briesmas kā man, tikai vēl lielākā mērā! — viņš nobeidza.

Šī sentence skanēja tik draudīgi, ka Mūns neviļus iebāza roku kabatā. Pieskāriens ieroča vēsajam metā­lam palīdzēja daļēji atgūt mieru.

— Es, tiesa gan, kolekcionēju aforismus, bet visas austrumu gudrību dzīles nav iespējamas manam prā­tam. Ko nozīmē jūsu mīklainie vārdi?

Hai Kuangs piemiedza acis.

— Nozīme guļ virspusē … Es runāju par sirdstrieku. Tā kā smēķējat cigārus, jums šīs briesmas draud daudz lielākā mērā . . . Lūdzu, sekojiet man! — Hai Kuangs piecēlās un zemu paklanījās. — Šoreiz nekas netraucēs mani personīgi izvadīt jūs ceļojumā, no kurienes …

— Atvainojiet! — Mūns viņu pārtrauca. — Man jāat­zīstas, ka neesmu atnācis opija dēļ.

— Varbūt drīkst uzzināt jūsu nāciena iemeslu?

— Tūlīt pateikšu. — Mūns paskatījās pulkstenī.

— Man norunāta steidzama veikalnieciska tikšanās, bet, tā kā mūsu saruna ieilgs, gribētu brīdināt, lai mani negaida. Tikai aiziešu piezvanīt un tūlīt atgriezīšos.

Hai Kuangs pasmaidīja.

— Kāds no gudrajiem teicis: «Nekad nesper soli, ja vari palikt uz vietas, jo tev nav zināms, vai šis solis nebūs pēdējais.»

— Uz ko tas attiecas?

— Tāpat vien, jūs taču cienāt austrumu izteicienus … Bet zināmā mērā to var attiecināt uz tālruni, kas atro­das uz mana galda un allaž ir jūsu rīcībā.

— Baidījos traucēt jūs!

— Tieši otrādi! Būšu ļoti priecīgs!

Izredzes runāt Hai Kuanga klātbūtnē Mūnu pārāk ne­biedēja. Viņš bija to paredzējis un norunājis ar Deiliju šifrētu frāzi. Mūns piebīdīja sev tuvāk telefonu un, aiz­sedzis disku ar plaukstu, uzgrieza numuru. Deilijs tūdaļ atsaucās.

— Tas esat jūs? Diemžēl aizkavējos un nevarēšu at­nākt! Uz redzēšanos!

Šo vārdu pietika, lai Olšeida kabinetā dežurējošais Deilijs iekustinātu visu policijas aparātu.

— Kāds no lielajiem gudrajiem teicis: «Aizvērdams durvis, nekad nesaki «uz redzēšanos», jo tu nezini, kas tevi sagaida aiz tām …» Bet tas tikai tā, starp citu . . . Ar interesi gaidu, kad beidzot atklāsies, kas jūs atvedis manās mājās.

Šajā mirklī Olšeida ļaudis droši vien jau sēdās ma­šīnā. Varēja sākt darboties.

— Esmu atnācis papagaiļa dēļ, — Mūns ātri teica, nenolaizdams acis no «Dzeltenā pūķa» saimnieka.

Hai Kuanga sejā varēja saskatīt tikko manāmu pār­maiņu. Katrā gadījumā tas nebija apjukums vai izbīlis. Drīzāk bēdas. Pareizāk, seja palika līdzšinējā, Hai Ku­angs bija tikai uzlicis tai jaunu masku.

— Par kādu papagaili jūs runājat?

— Vai tad jums tie ir vairumā? Runāju par to pašu, kas pagājušo reizi ar saviem enerģiskajiem brēcieniem traucēja mūsu sarunu.

— Viņš jūs interesē?

— Pat ļoti!

— Un kas tieši jūs interesē?

— īpašnieks.

Hai Kuangs iebāza roku kabatā. Mūns nolēma, ka šā­vis pār strīpu. Visticamāk, ka šoreiz no kabatas parādī­sies nevis hronometrs, bet kaut kas cits. Viņš ātri pa­teica:

— Tai nozīmē, ka vēlētos kļūt par papagaiļa īpaš­nieku. Šis putfis man ārkārtīgi patīk. Bez tam gribu iepriecināt tēvu. Viņam būs iespēja sarunāties ar kādu vjetnamiešu valodā .. . Cik prasāt?

Koka lēnām iznira no kabatas — ar kabatas lakatiņu.

— Cik dodat?

— Simt dolāru! Maz? … Lai jau iet, divsimt.

Hai Kuangs piemiedza acis.

— Kāds gudrais teicis: «Ir lietas, ko var nopirkt par velti, un ir lietas, par kurām jāsamaksā ar dzīvību.»

Hai Kuangs daudznozīmīgi apklusa. Šoreiz pauze bija pārāk gara. Vēl sekunde — un Mūnam neizturētu nervi. Hai Kuangs pielika kabatas lakatu pie acīm.

— Nabaga papagailis! Gribēja visus pārkliegt un sa­maksāja ar dzīvību. Reizēm kliegt ir ļoti kaitīgi! Neiz­turēja! Viņš, zināt, bija ļoti vecs… Mantoju vēl no tēva . . . Nomiris! Nav viņa! Tā kā esat atnācis pārāk vēlu. — Hai Kuangs skumji noplātīja rokas.

Iezvanījās telefons. Hai Kuangs piebīdīja aparātu tu­vāk pie sevis.

— Klausos! — viņš teica. — Nē, neesmu viens . ..

Lai arī kā Mūns sasprindzināja dzirdi, kaut ko sa­klausīt viņam neizdevās. Hai Kuanga sarunu biedrs ru­nāja pārāk klusi. Balss gan likās Mūnam pazīstama, bet viņš nebija par to īsti pārliecināts.

Dažas sekundes Hai Kuangs klausījās klusu ciešot, tad sacīja:

— Labi!

Lēnām nolicis klausuli, viņš pievērsās Mūnam:

— Mazas nepatikšanas! Zvanīja no restorāna. .. Jā­nokārto . .. Varbūt vēlaties nākt man līdzi?

— Kāds austrumu gudrais sacījis: «Nekad nesper lieku soli, ja vari palikt uz vietas, jo …»

— … «tev nav zināms, vai šis solis nebūs pēdē­jais,»— ar patīkamu smaidu papildināja Hai Kuangs. — Ļoti priecājos, ka tik ātri esat piesavinājies šo lielo austrumu gudrību. Tādā gadījumā nebūšu uzbāzīgs. — Hai Kuangs ceremoniāli paklanījās un atvēra durvis.

Tiklīdz viņš bija izgājis, Mūns izņēma no kabatas

ravolveri un atvilka drošinātāju. Pūlēdamies nesacelt roksni, viņš piegāja pie sienas, aiz kuras atradās lūg­šanu kambaris. Sataustīt slepeno atsperi nebija grūti. Durvis atvērās. Mūns atlēca sāņus. Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka Nguens slēpjas šajā telpā. Bet tā bija lukša. Katram gadījumam piesargādamies, Mūns sāka aptaustīt Budu. Figūra negribēja atvērties. Par laimi, at­miņā uzspīdēja Deilija rotaļīgā frāze: «Pakutināju viņu aiz auss.» Tiešām, aiz labās auss bija tikko saredzams izcilnis. Mūns piespieda to. Kaut kas notarkšķēja, vē­derā izveidojās četrstūrains caurums. Seifs patiešām bija pietiekami liels, lai noslēptu cilvēku. Bet tajā nebija nekā. Nekā, atskaitot ripiņas, par kurām bija stāstījis Deilijs.

Atskanēja soļi. Mūns tikko paguva izlēkt no lūgšanu kambara un aizvērt durvis. Neatlika pat "laika aizsteig­ties savā vietā. Hai Kuangs jau nāca iekšā. Mūns izlikās aplūkojam ģīmetnes ar autogrāfiem.

— Ceru, ka neesat garlaikojies? — Hai Kuangs vai­cāja ar smaidu. Tā varēja būt gan laipnība, gan iz­smiekls.

— Nē. — Mūns apsēdās savā vietā. — Savukārt ceru, ka jums izdevies nokārtot tās mazās nepatikšanas arī bez manas palīdzības? — Mūns pārāk necentās aizmas- kot jautājuma ironisko zemtekstu.

— Paldies dievam! — Hai Kuangs apmierināti pa­māja un apsēdās savā agrākajā vietā.

Labu brīdi viņi klusu ciešot vēroja viens otru. Tas atgādināja atelpu starp diviem raundiem. Mūns pirmais atjaunoja uzbrukumu.

— Kāds rietumu gudrais teicis: «Nekad nesaki «pal­dies dievam», ja esi ticis vaļā no mazas nepatikšanas, jo nav zināms, vai tevi negaida lielas nepatikšanas.»

— Lielisks izteiciens! — Hai Kuangs piezīmēja. — Lūkošu iegaumēt. Un kā sauc šo rietumu gudro?

— Lāgā neatceros . .. Šķiet, Mūns.

— Vai tad viņš ir filozofs? Es domāju, detektīvs.

Mūns palūkojās pulkstenī. Olšeids varēja ierasties

kuru katru brīdi.

— Katra cilvēka pienākums būt zināmā mērā domā­tājam.

— Pienākums? Pateicos! Jūs laikā atgādinājāt man kādu bēdīgu pienākumu, kuru nāksies tūlīt izpildīt.

Hai Kuangs lēnām piecēlās. Mūns sagaidīja, ka roka atkal ieslīdēs kabatā. Taču «Dzeltenā pūķa» īpašnieks izbīdīja atvilktni. Mūns uzlēca kājās, bet tūdaļ apsēdās atpakaļ. Hai Kuangs izņēma no atvilktnes melnu nūjiņu. Nūjiņa bija tikpat mīklaina kā pats Hai Kuangs. Piegājis pie sienas, viņš atvēra lūgšanas kambara durvis. Mūns sastinga. Būdas vēderā rēgojās četrstūrains caurums. Viņš bija aizmirsis to aizvērt!

Bet nekas nenotika. Hai Kuangs izlikās nekā nere­dzam. Ielicis Būdas bronzas rokā nūjiņu, viņš aizdedzi­nāja to. Zilgani dūmi, veidodami spirāles, kāpa augšup un piepildīja visu kambari ar zilu miglu. Smarža bija apdullinoša, rūgti saldena. Caur dūmu vāliem neskaidri iezīmējās Hai Kuanga figūra. Viņš stāvēja nekustīgi. Likās, telpā stāv divi elki.

Tas viss bija tik nesaprotami, ka Mūns izjuta kaut ko nervu šokam līdzīgu. Nedomādams vairs par draudo­šajām briesmām, viņš nomurmināja:

— Ko tas nozīmē?

Hai Kuangs iznāca no kambara. Viņam nopakaļ stie­pās dūmu grīste. Viņš tuvojās galdam, bet neapsēdās.

— Neesat vēl sapratis? — Hai Kuangs teica savādā, it kā nedzīvā balsī. — Tad paskaidrošu. — Viņš sakrus­toja rokas uz krūtīm un svinīgi teica: — Hai Kuangu dzimtā ir tāda paraša. Tie ir svēti dūmi, kas pavada mi­rušā dvēseli pēdējā ceļojumā.

Durvis pa kreisi atvērās. Ieskrēja Svens. Dūmi, kas sāka piepildīt kabinetu, iesitās viņam acīs. Tad viņš ieraudzīja Mūnu.

— Jūs vēl neesat nogalināts?

— Pagaidām nē! Bet, liekas, daudz netrūka.

— Nekā jūs nezināt! — no miglas atskanēja Hai Ku­anga ironiskā balss. — Vai tad austrumu gudrais noga­linās rietumu gudro, ja zināms, ka viņam draud tās pa­šas briesmas, tikai lielākā mērā?

— Mister Hai Kuang, lūdzu mazu interviju, iekāms jūs tiksiet apcietināts!

— Neko jūs nezināt! — Hai Kuangs teica un mierīgi devās uz kambari.

— Palieciet uz vietas! — Mūns notēmēja. — Rokas augšā!

Durvis pa labi atvērās. Durvis uz gaiteni, kas savie­noja «Dzeltenā pūķa» kabinetu ar smēķētavu. Ieskrēja Deilijs. Viņu pavadīja inspektors Olšeids un divi poli­cisti.

— Viņš ir tur! Ātrāk! — Deilijs sauca.

Mūns un Svens metās viņam nopakaļ. Olšeids ar sa­viem palīgiem palika.

Smēķētavā izskatījās uz mata tāpat kā pagājušajā reizē. Uz ādas dīvāniem izstiepusies smēķētāji. Pīpes meite­nes ar pūderētām geišu sejām. Arī pašlaik viņas izska­tījās pilnīgi bezkaislīgas. Vai tas bija gadu simtiem izstrādāts stoicisks miers, vai arī biezā rīsu pūdera kārta uz leļļu sejiņām neļāva saskatīt izbīli? Gaismas gan bija daudz vairāk. Viens no policistiem turēja rokā spilgtu kabatas lukturi. Dzeltenīgajā staru kūlī Mūns tūlīt pazina "divus cilvēkus. Uz viena dīvāna gulēja mi­sis Stīvenšone. Viņa atradās pilnīgā bezjūtības stāvoklī. Labā roka vēl turēja sažņaugtu pīpes iemuti. Mazliet tālāk gulēja Nguens. Acis bija pievērtas. Kā redzams, viņš atradās tādā pašā stāvoklī kā misis Stīvenšone. Deilijs piegāja klāt un papurināja viņu. Mūns ieklausī­jās. Kaut kas pilēja.

— Apgrieziet viņu uz vēdera! — viņš teica. — Pa­rādiet gaismu!

Deilijs apgrieza Nguenu. Meitenes iekliedzās. Nguena mugurā rēgojās dunča spals. Zem dīvāna bija redzama tumši sarkana peļķe. Tā izplūda aizvien plašāka un pla­šāka.