Lidmašīnas krīt okeānā

20

— Un ko jūs domājat? — Mūns vaicāja savam pa­līgam.

— Domāju, ka viss kārtībā. Svens apmierināts, ka dabūjis saviem lasītājiem līķi, no kura centīsies izspiest veselu romānu turpinājumos … Es esmu apmierināts, ka, pretēji Svena cerībām, šis līķis neesat nedz jūs, nedz jūsu padevīgais kalps Deilijs… Olšeids apmieri­nāts, ka varējis pierādīt jums savu godīgumu. .. Hai Kuangs apmierināts, ka ticis vaļā no nevēlama lieci­nieka .. . Felano apmierināts … Jā, kāpēc apmierināts Felano, to gan nevaru uzreiz pateikt.. . Lai labāk izsa­kās lielais rietumu gudrais Mūns.

— Aina ir vairāk vai mazāk skaidra . . . Olšeida die­nesta pienākums bija paziņot priekšniekam, tas pie­zvanīja senatoram, Felano savukārt brīdināja «Dzel­tenā pūķa» saimnieku … Būdams izcils austrumu domā­tājs, tas saprata, ka Nguens katrā ziņā mēģinās izpirkt savu dzīvību ar atklātu liecību, kas būtu visai nevē­lama Hai Kuangam. Tāpēc Nguenu vajadzēja novākt no ceļa. Tā kā es izrādījos muļķis un paliku kabinetā, ne­viens nespēja liegt Hai Kuangam personīgi izvadīt Nguenu tālajā ceļojumā …

— Ņemot palīgā dunci, uz kura diemžēl nav palikuši pirkstu nospiedumi… — Deilijs teica, — nebūs ne­maz tik viegli viņu ietupināt. Tāds cilvēks kā Hai Ku­angs iepriekš apdomā katru soli .. . Kas attiecas uz Fe­lano, tad šis jautājums ir sarežģītāks. Viņam bija pārāk daudz iemeslu brīdināt Hai Kuangu . . . Vēlēšanās iznīcināt dzīvu lietisku pierādījumu, ka aviācijas ka­tastrofu cēlonis ir nevis konstruktīvi defekti, bet nozie­gums . . . Tas pirmkārt. . . Vēlēšanās glābt paša ādu — tas otrkārt… Ja šī banda tiešām rīkojusies pēc viņu norādījumiem, tad Nguena liecība varēja kaitēt viņam ne mazāk kā Hai Kuangam .. .

— Jūs atkal maļat savu, Deilij?

— Jā. Kamēr nebūsiet man pierādījis pretējo.

— Jūs esiet pilnīgi aizmirsis trešo iespējamību . .. Felano vienkārši gribēja mums pierādīt, ka ar viņu nav vēlams jokot… Ka mēs nekad netiksim pāri mīnām, kuras aizsprosto mums ceļu . .. Gribēja piespiest mūs padoties, pāriet viņa pusē . . . Lai cik savādi būtu, man personīgi liekas, ka tieši tas ir īstais motīvs.

Nguena slepkavības izmeklēšana atgādināja barjer­skrējienu. Opija smēķētāji nekā nebija redzējuši. Abas meitenes nekā nebija redzējušas. Misis Stīvenšone pra­tināšanas laikā vispār atradās ārprātam tuvā stāvoklī. Par to, lai viņa sakarīgi atbildētu uz jautājumiem, ne­bija ko domāt — visu laiku viņa gandrīz uz ceļiem lūdzās nestāstīt nekā vīram. Mūns apsolījās. Bet viņš nevarēja galvot par Olšeidu.

Kas attiecas uz Hai Kuangu, tad viņš policijā uzve­dās kā parasti — citēja austrumu gudros un smaidīja savu mīklaino smaidu. Viņš apgalvoja, ka nekad mūžā nav redzējis Nguenu. Smēķētavā nākot daudzi cilvēki, viņš nevarot visus pazīt. Ja nogalinātais patiešām esot vainīgs Dienvidvjetnamas delegācijas bojā ejā, tad, pēc viņa domām, slepkavas jāmeklējot starp vietējiem ko­munistiski noskaņotajiem vjetnamiešiem. Hai Kuangs aizsargājās tik veikli, kā policijas priekšnieks pierādī­jumu trūkuma dēļ atteicās viņu apcietināt. Tiesa, «Dzel­tenā pūķa» saimnieku sagaidīja sods par neatļautas opija smēķētavas ierīkošanu, bet no tā Mūnam vieglāk nekļuva.

Viesnīcas salonu pildīja biezi dūmu mākoņi. Mūns smēķēja jau trešo cigāru pēc kārtas.

— Aizvērsim logu, — Deilijs ierosināja. — Nav pa­tīkami krist no lctdes, ko raidījis aiz portjeras paslēpies ļaundaris, bet vismaz tas nav tik muļķīgi kā noslāpt sava kompanjona vainas dēļ.

— Lai paliek! Muns atgaiņājās. — Dūmi palīdz domāšanai.

— Pagaidām neesat vēl nekā izdomājis.

Jau kuro reizi viņi bija noklausījušies magnetofona lentā ierakstīto Hai Kuanga liecību, jau kuro reizi velti pūlējušies atrast iedragājamu vietu cietajās bruņās. «Dzeltenā pūķa» saimnieks, šķita, ņirgājas par viņu. Katrs vārds bija izaicinoši meli, bet tai pašā laikā ne­varēja pierādīt, ka tā nav tiesa.

Mūns: Jūs pats esat atzinies slepkavībā. Aizdedzinā­dams nūjiņu, jūs paskaidrojāt, ka svētie dūmi izvada mirušā dvēseli.

Hai Kuangs: Slepkavība? … Kāda slepkavība? . .. Ne­laiķis miris dabiskā nāvē.

Mūns: Vai nāvi no dunča dūriena jūs uzskatāt par dabisku?

Hai Kuangs: Kāds gudrais teicis: «Katra nāve ir da­biska, nedabiska ir tikai nemirstība . . .» To tikai tāpat, zinādams, ka cienāt austrumu izteicienus.. . Nelai­ķis nomiris nevis no dunča dūriena, bet, kā jau stāstīju, no kliegšanas. Kad papagailis nobeidzās, biju aizņemts ar citām darīšanām un tādēļ nevarēju tūdaļ izpildīt pa­rašu, kas Hai Kuangu dzimtā kļuvusi par svētu tradī­ciju. Jūs nejauši atgādinājāt man šo pienākumu, par ko esmu jums ļoti pateicīgs.

Mūns: Papagaili jūs nogalinājāt vienlaikus ar tā īpaš­nieku. Abiem bija jāpazūd. Jūs cerējāt tādā veidā iznī­cināt pēdas, kas noved pie «Zelta bultas» katastrofas. Jūs esat maldījies! Manās rokās ir jūsu vēstule Ngue- nam un lidmašīnas plāns . ..

Te Hai Kuangs pielietoja diezgan dīvainu manevru. Viņam nenāca prātā noliegt, ka «Bultas» plāns bijis viņa seifā. Viņš tikai apgalvoja, ka nejauši- atradis to smēķētavā. Kā plāns tur nokļuvis, nezinot. Iespējams, ka izkritis kādam smēķētājam no kabatas.

Mūns apstādināja magnetofonu.

— Man iešāvās prātā kāda ideja! Varbūt viņa apgal­vojumā ir patiesības graudiņi.

— Nesaprotu, — Deilijs teica.

— No kurienes, pēc jūsu domām, Hai Kuangs ņēmis šo plānu?

— Manuprāt, tas ir skaidrs. No Felano. Tas savukārt sadabūjis to no sava aģenta Bredoka konstruktoru bi­rojā.

— Pieļauju, ka Felano nav iejaukts šaja lietā.

— Kur pierādījumi?

— Jūsu kabatā. Iedodiet man savu kabatas portfeli!

Mūns izņēma no tā Būdas vēderā atrasto ripiņu. Tajā

bija ieskrāpēti pieci vārdi: «Stīvensons, ievērojams in­ženieris, sieva, opijs.»

— Sapratāt? — Mūns teica. — Misis Stīvensonei ir vājība uz opiju un diezgan augsts sabiedrisks stāvoklis, kas liek turēt šo vājību slepenībā. Tāpēc nav izslēgts, ka «Bultas» plāns bijis maksa par Hai Kuanga klusē­šanu.

— Stop! — Deilijs iesaucās. — Jums tomēr taisnība.

— Tai ziņā, ka Hai Kuangs saņēmis plānu no misis Stīvensones?

— Nē. Attiecībā uz dūmiem. Tie tik tiešām veicina domāšanu. Ģeniāla doma ir tā vērta, lai kristu par upuri jūsu cigāriem.

— Kur tad slēpjas jūsu domas ģenialitāte?

— Ja Hai Kuangs bijis Felano uzticības persona, tad droši vien senators zinājis misis Stīvensones noslēpumu. Ar viņam piemītošu stratēģisku vērienu viņš prastu ekspluatēt šo zelta atradni daudz intensīvāk nekā Hai Kuangs pats.

— Jūs gribat teikt, ka Felano aģents Bredoka kon­struktoru birojā bijusi misis Stīvenšone?

— Katrā ziņā varēja būt.

Mūns atkal ieslēdza magnetofonu un, pārtinis lentu, atrada to vietu, kur runa bija par «Dzeltenā pūķa» vēs­tuli Nguenam. Hai Kuangs kategoriski noliedza šo faktu. Nekādu Nguenu Bao Minu nepazīstot un tādēļ neesot varējis rakstīt viņam vēstules.

Mūns: Pierādīdami savu taisnību, jūs atkal izvirzīsiet savu parasto argumentu — citātu no «Tūkstoš austrumu gudrībām».

Hai Kuangs: Ar jūsu atļauju citēšu šoreiz rietumu gudro — inspektoru Olšeidu. Cienījamais inspektors pa­rādīja man draudu vēstuli. To parakstījis «Dzeltenais pūķis», un tā rakstīta uz vēstuļu papīra, kas nozagts man.. . Vai jums nav ienācis prātā, ka abas vēstules nosūtījis viens un tas pats cilvēks provokācijas no­lūkos?

Mūns iegrima domās. Pelnu stabiņš nokrita zemē. Vēstule ar parakstu «Dzeltenais pūķis» līdz šai dienai palika neatminēta mīkla. Kā interesēs tā rakstīta? Pa to laiku kasete griezās tālāk.

Hai Kuangs: Nebiju sagaidījis, ka tik izcils detektīvs, kas bez tam nodarbojas ar filozofiju, tik slikti atceras faktus … Ar jūsu atmiņu nevarētu iegaumēt pat simt izteicienu, bet ar tādu garīgu bagāžu pat rietumos nav iespējams pretendēt uz domātāja nosaukumu… Esmu jums jau teicis, ka viņi nav miruši.

Mūns: Jūs gribat teikt — pārnestā nozīmē?

Hai Kuangs: Kāds austrumu gudrais — starp citu, šo izteicienu piedēvē Budam — sacījis: «Mēs domājam, ka dzīvojam, un domājam, ka mirstam. Nāves nav, tāpat kā nav dzīves. Viss šajā pasaulē ir ilūzija.» Bet tā kā tas nav filozofisks disputs, bet pratināšana, pieturējos pie burtiskās nozīmes. . . Viņi nav miruši. Pieļausim pat, ka man bija nodoms nogādāt viņus no viena ilūzijas stāvokļa citā. Kāda jēga bija noslēpt «Zelta bultā» bumbu? Es taču zināju, ka vjetnamiešu zinātnieki ar to nelidos.

Pie durvīm klauvēja.

— Iekšā! — Mūns sauca. Dūmainajā istabā ielauzās Svens. Viņš izskatījās kā mednieks, kas pēc ilgas pakaļ­dzīšanās noķēris karalisku tīģeri. Acīm redzot, viņš do­māja, ka beidzot uzsprāgusi elles mašīna, uz kuru viņš bija licis tik lielas cerības. Ieraudzījis, ka Mūns un Deilijs vēl ir dzīvi un veseli, neapmierināti paostīja gaisu.

— Jūtos vīlies … Un vispār, velnišķīgi neveicas.

— Bēdājaties, ka neesam vēl nosisti?

— Dzīvojiet vien! Jūs man pagaidām esat vajadzīgi. Pat ļoti.

— Kādā ziņā jums tādā gadījumā nav veicies?

— Vai tad sacīju — neveicas? .. . Redzat nu, esmu tik sagrauzts, ka pat nespēju sakarīgi izteikties .. . Par neveiksmi nevar būt ne runas! Briesmīga drāma! Tra­ģēdija! Nevainīgu zīdaiņu masveidīga apkaušana . . . Lūk, šeit… — Svens sparīgi iesita ar dūri sev pa pieri, — šeit slēpjas tūkstotis, nē, daži tūkstoši satriecošu rindu! Bet es esmu spiests pieļaut, ka tās nožņaudz mani. Tikai tādēļ, ka esmu devis goda vārdu! Uzlieciet man stīpu, citādi pārsprāgšu!

— Labāk gan tūlīt trako kreklu! — Mūns sausi teica.

— Nav asprātīgi, — Svens attrauca.

— Toties trāpīgi! — Deilijs koda pretī. — Jūs trau­cējat mūs darbā.

Pagriezuši lentu atpakaļ, Mūns un Deilijs atkal sāka klausīties Hai Kuanga mīklainos vārdus par vjetna­miešu zinātniekiem.

— Dzirdat? — Deilijs griezās pie Svena. — Lūk, cil­vēks, kas pārspēj pat jūs. Jūsu meli ir lietišķa māksla, bet viņa meli — māksla mākslas dēļ.

— Viņš — mani? Nekā tamlīdzīga. Viņš runā vistī­rāko patiesību. Zinātnieki patiešām ir dzīvi!

Svena noslēpums likās viņam tik svarīgs, ka viņš at­teicās runāt par to ne tikai viesnīcā, ne pat mašīnā. Konvēru atstājuši Dvīņu pakājē, viņi paši uzkāpa šajā pilsētas visaugstākajā punktā. No šejienes Sanarisko bija redzama kā uz delnas — balta un zilgi pelēka, ar baltajiem debesskrāpjiem centrā un jūras zilo apmali pie apvāršņa. No okeāna pūta atsvaidzinoša brīze. Vējš piepūta kreklus. Viņiem bija veicies. Neviena tūrista, neviena vientulības alkstoša pārīša. Viņi bija šeit pil­nīgi vieni.

Svena noslēpums veidoja veselu romānu divās daļās. Sanarisko pilsētā dzīvojošiem progresīvi noskaņotajiem vjetnamiešiem bija izdevies uzzināt, ka Hai Kuangs ga­tavojas nonāvēt vjetnamiešu zinātniekus. Viņi bija tie, kas nosūtīja vēstuli policijas priekšniekam un Bredo­kam. Aiz šķietamajiem draudiem slēpās brīdinājums. «Dzeltenā pūķa» īpašnieks un viņa pretkomunistiskie uzskati bija pietiekami pazīstami. Vēstules autori ce­rēja, ka paraksts «Dzeltenais pūķis» un aploksnes ar restorāna firmas zīmi piespiedīs policiju nopratināt Hai Kuangu. Diez vai Hai Kuangs pēc tam vēl būtu uzdroši­nājies realizēt savus nodomus. Taču Bredokam adresēto vēstuli bija iznīcinājusi Mērija, bet policija nebija spē­rusi nekādus soļus — vai nu aiz nevīžības, vai rīkoda­mās pēc Felano norādījuma. Tad vjetnamiešu patrioti nolēma rīkoties uz savu roku. Zinātnieku vietā aizlidoja citas personas. Šie cilvēki zināja, kas viņiem draudēja. Viņi pilnīgi apzinīgi bija gatavi vajadzības gadījumā ziedoties, uzskatīdami, ka pasaulslaveno zinātnieku dzī­vības ir vērtīgākas par viņu pašu.

— Apbrīnojami!—Mūns piezīmēja.

— Jāņem vērā viņu raksturs, tad tas nemaz nav tik apbrīnojami. Tas pats rūdījums kā vjetnamiešiem, kuri lidoja kopā ar mani «Oranžajā bultā», — Svens atteica.

— Lūk, Hai Kuangam adresētās vēstules īstais atšif­rējums! — Deilijs iesaucās. — Vai atceraties tekstu? «Filma «Bulta krīt» nav iznākusi uz ekrāna. Seanss at­celts. Galveno lomu izpildītāji aizvietoti ar dublieriem. Jums uzdots attīstīt lentu …» Toreiz nepareizi iztulko­jām šo tekstu.

— Uzņemos visu vainu, — Mūns atzinās. — «Nav iz­nākusi uz ekrāna» nozīmē, ka diversija atlikta. Galveno lomu tēlotāji -— zinātnieki, kuru vietā tiešām stājās dublieri. Kas attiecas uz lentas attīstīšanu, tad Nguens,

acīm redzot, atlidoja uz Sanarisko, lai noskaidrotu zināt­nieku nozušanu.

— Patiešām! Kur viņi nozuduši? — Deilijs piedrau- , dēja ar pirkstu Svenam. — Klāstiet vaļā! Jums tas jā­zina.

— Izgaisuši, — Svens ar smīnu teica. — Sanarisko ir liela pilsēta, te var noslēpt ne tikai divus zinātniekus . . . Bet rīt. . .

Svens taisīja pauzi, kā pasvītrodams savu vārdu nozī­mību, — viņi atkal materializēsies.

Tā bija Svena noslēpumu romāna otrā daļa. Rīt zināt­nieki ar «Sarkano bultu» izlidojot uz Honolulu, bet tur pārsēžoties citā lidmašīnā, kas aizvedīšot viņus uz dzim­teni. Vjetnamiešu patrioti uzskatot, ka pašlaik Hai Ku­angs un viņa palīgi neuzdrošināsies kaut ko pasākt. Kat­ram gadījumam zinātnieki figurējot pasažieru sarakstā ar svešiem vārdiem. Viņu izlidošana tiekot turēta pil­nīgā slepenībā. Tas viss samazinot risku līdz minimu­mam.

— Nezinu, — Mūns pakratīja galvu. — Būdams zi­nātnieku vietā, es labāk ceļotu ar tvaikoni. Hai Kuangs ir pārāk slīpēts nelietis. Spriežot pēc Nguena slepkavī­bas, viņš spējīgs izdarīt noziegumu pūļa acu priekšā un pēc tam pierādīt, ka tā ir ilūzija. Kamēr viņš neatrodas aiz restēm, nevaru galvot ne par ko.

— Manuprāt, šie vjetnamieši tomēr spriež pareizi. Bumbu var noslēpt arī tvaikonī, bet «Bultas» atrodas uz­manības centrā, — Deilijs iebilda. — Pats diženais Mūns nenolaiž no tām savas visuredzošās acis. Citēju Svenu: «Pat tad, kad viņš guļ, viņa ar sešām lodēm pielādētais četrdesmit piektā kalibra Vesons-Smits pastāvīgi tur uz grauda jebkuru noziedznieku.»

— Pietiek, Deilij! Jūsu līdzdalība zinātnisku sanāk- sftii spēj pārvērst humoristiskā atrakcijā. — Mūns ap­klusināja viņu un pagriezās pret Svenu. — Manī rada bažas vēl viens apstāklis — proti, tas, ka noslēpums uzticēts jums. Pagaidām esat izpļāpājis to vienīgi mums abiem, taču tikai dievs zina, cik ilgi jums izdosies no­slēpt šo sensāciju no lasītājiem.

— Jā, tas tiešām nav viegli! Elles mokas! Nenoveļu tādas savam visļaunākajam ienaidniekam… Bet līdz

rītdienai kaut kā nocietīšos. Ja šie vjetnamieši ir tādi velna vīri, tad arī es pratīšu būt varonis — vismaz div­desmit četras stundas. Tikko lidmašīna pacelsies gaisā, būšu brīvs no dotā solījuma. Un tad! . . . Ekstra izlai­dums!

— Vai parastie izlaidumi jūsu avīzei arī mēdz būt? — Deilijs pavīpsnāja.

— Protams. Jādod arī kolēģiem iespēja publicēt sa­vus rakstus. Bet tas, ka esmu izpļāpājies, ir kolosāla maldīšanās. Vai tiešām domājat, ka jūs abi esat man tuvāki par lasītājiem? Es esmu kolektīvists. Esiet pār­liecināti, viņi par visu uzzinātu pirmie. Paši vjetnamieši lūdza mani informēt jūs. Jums jāparūpējas par zināt­nieku drošību.

— Jauks uzdevums, — Deilijs teica. — Tad tāpēc tik žēlīgi atļāvāt mums vēl dažas dienas padzīvot.

— Kas tur ko sašust? Manuprāt, esmu rīkojies ļoti pašaizliedzīgi. Manās profesionālās interesēs taču ir, lai «Sarkanā bulta» sairtu gabalgabalos — būtu vismaz desmit turpinājumu pa divdesmit rindām, — bet es rū­pējos, lai nekas nenotiktu!

Mūns neteica nekā. Viņš skatījās uz milzīgo pilsēta, kas pletās pie viņa kājām, un tomēr neredzēja nedz ēku baltos klucīšus, nedz stāvās ielas, kas atgādināja augšup slīdošas konveijera lentas.

— Ko jūs tik uzmanīgi pētāt? — Deilijs vaicāja.

— Ziloni.

— Kādu ziloni?

— To pašu, kuru nemanījām mušu dēļ. Vai zināt, ko nozīmē frāze «seanss atlikts»? Hai Kuangs gan gribēja uzspridzināt «Zelta bultu», bet pēdējā brīdī atteicās no sava nodoma/Viņu taču interesēja vienīgi vjetnamiešu zinātnieki.. .

— Tā tikai trūka! — Deilijs iesaucās. — Pēc visiem likumiem esam nonākuši tai vietā, kur mīklām jāno­skaidrojas, bet mums, gluži otrādi, viss vēl vairāk sa­režģījas. Kas tad īsti vainīgs «Zelta bultas» bojā ejā?

— Nezinu … — Mūns paraustīja plecus.

•— Toties es zinu! — Svens atsaucās.

Mūns un Deilijs paskatījās uz viņu ar izbrīnu.

— No kurienes jums šāda informācija? Varbūt no­ziedznieks sniedzis jums to personīgi? — Deilijs pajo­koja.

— Ne! Bet viņš pateicis to jums. Ar magnetofona pa­līdzību. Tā ir «Neredzamā nāve»!