Lidmašīnas krīt okeānā

22

Ieraudzījis Hai Kuangu pasažieru vidū, Svens noprie­cājās. Tas oda pēc sensācijas! Vilks un avis vienā lid­mašīnā! Tiesa, vilks droši vien nenojauš, ka avis lidos kopā ar viņu. Kad sākās otrreizējā iesēšanās un pasa­žieru vidū nebija Hai Kuanga, Svens, līdzīgi Mūnam un Deilijam, iztulkoja šo faktu kā briesmu signālu. «Dzel­tenā pūķa» īpašnieka nozušana varēja nozīmēt tikai vienu. Vilks tomēr zinājis, ka avis lidos šai reisā, un da­rījis visu iespējamo, lai tie nepaliktu dzīvi. Tas, ka Mūns un Deilijs nav atraduši elles mašīnu, nebūt nenozīmēja, ka tādas nav. Hai Kuangam, acīm redzot, tomēr izdevies apvest viņus ap stūri.

Tātad sagaidāma katastrofa. Katastrofa, pie kuras viņš, Svens Krāgers, nebūs klāt! īsti neapjēgdams, ko dara, Svens metās pasažieru murskulī un, Mūna un Dei­lija nepamanīts, ielavījās lidmašīnā. Vispirms viņš de­vās uz pilotu kabīni.

«No pilotu kabīnes redzams, ka pamazām attālinās Sanarisko lidlauks, uz kura «Sarkanā bulta» nekad vairs nenolaidīsies. Lidmašīnas komandieris dod pilotam no­rādījumu uzņemt kursu uz Havaju salām, kuras lidmašī­nai nav lemts sasniegt,» — tādi bija daži sižeti nākamās reportāžas daudzajiem kadriem. Svena kinokamera rūca bez pārtraukuma. Lidotāji nepievērsa viņam nekādu uzmanību — kopš «Zelta bultas» bojā ejas viņi bija pie­raduši pie žurnālistu uzmācības. Svena objektīvs iemū­žināja augstos tiltus, kuģiem pārpildīto līci, pilsētas tālās kontūras. «Pēdējā atvadīšanās no Sanarisko» — tā sauksies šis attēls. Gudrodams pēc iespējas drama­tiskākus parakstus saviem uzņēmumiem, Svens ne mir­kli nedomāja, ka var iet bojā arī pats.

Kad Svens ienāca pasažieru salonā, «Sarkanā bulta» jau atradās virs okeāna. Pagājis vēl dažus soļus, Svens izbrīnā tikko neizlaida no rokām kinokameru. Atgāztajā krēslā sēdēja Hai Kuangs un mierīgi snauda. Svena iz­jūtu nevarēja nosaukt par vilšanos. Tas bija kaut kas daudz sāpīgāks. Tā jūtas cilvēks, kas atnāk pie notāra, lai saņemtu milzīgu mantojumu, un pēkšņi uzzina, ka krusttēvs atstājis viņam dažu miljonu vietā savu mīļoto veco mopsi.

Bet Svenam bija optimista daba. Nav izslēgts, ka Hai Kuangs nolēmis pats upurēties, lai kaut vai par šādu cenu nogādātu vjetnamiešu zinātniekus viņpasaulē. Ja tas tā, tad viss vēl nav zaudēts. Atguvis možumu, Svens turpināja ieplānoto programmu.

Katrs pasažieris atsevišķi jau iemūžināts kinolentā. Stjuarte sagatavo brokastis. Lasīšanā nogrimuša pasa­žiera seja un grāmatas vāks viņa rokās. Paraksts ska­nēs lieliski. . . «Dažas stundas pirms savas nāves viņš lasīja romānu «Slepkava mūsu vidū»!» Un, pats par sevi saprotams, vairāki kadri, kur redzams Hai Kuangs — nākamās reportāžas galvenais varonis. Jau sadomāts teksts tuvuzņēmumam, kas rāda viņa aizvērtās acis: «Viņš mierīgi snauda, jo vienīgais no visiem zināja, kad notiks sprādziens.»

Trešdaļa filmas izmantota, pārējās divas trešdaļas jā­pataupa katastrofas dramatiskajiem skatiem. Tagad var kādu laiku atpūsties. Svens pameklēja ar acīm brīvu vietu. Novilka svārkus, pēc tam iemeta kinokameru ba­gāžas tīklā. Tā atsitās pret pelēku somu, atskanēja plīs­tošu stiklu šķindoņa.

• — Atvainojiet! Kam pieder šī soma? — Svens grie­zās pie tuvumā sēdošajiem pasažieriem.

Somas īpašnieks neatradās. Svens nolēma apskatīties, ko saplēsis. Izrādījās, ka tā ir burciņa ar augļu želeju. Svens pagaršoja — greipfrūtu, pie tam neparasti rūgta.

Bet izbrīnu izraisīja kas cits. Somā bija desmit tādu bur­ciņu. Tikai vājprātīgam varēja nākt prātā vest tādu daudzumu uz Havaju salām, kas slavenas tieši ar šiem augļiem. Tikpat kā vest uz ziemeļpolu ar ledu piekrautu čemodānu. Bet kādi gan dīvaiņi negadās pasaulē? Svens nolika somu atpakaļ un atlaidās krēslā.

Motoru rūkoņas un vienmuļās vibrācijas ieaijāts, viņš iesnaudās. Atmodies satraukti apskatījās. Par laimi, vēl nekas nav noticis, viņš nekā nav palaidis garām. Svens izņēma kinokameru no tīkla un sāka meklēt vislabāko vietu priekšāstāvošo notikumu uzņemšanai. Tā bija mo­koša problēma. Palikt salonā? Bet ja sprādziens notiks pilotu kabīnē? Doties uz turieni? Bet ja nu ugunsgrēks izcelsies salonā?

Lidmašīnai tuvojoties galamērķim, Svens sadrūma ar­vien vairāk. Ienāca stjuarte.

— Lūdzu piesprādzēties! Lidmašīna gatavojas nolais­ties. Honolulu lidostā pienāksim tieši pēc saraksta. At­ļaujiet atvadīties no jums un novēlēt patīkamu turp­māko ceļu. Mūsu aviolīnijas vadība cer, ka arī turp­māk izmantosiet mīisu pakalpojumus …

Sajā brīdi atskanēja apdullinošs sprādziens. Salona vidū izšāvās milzīga liesmu mēle. Hai Kuangs iekliedzās un acumirklī pazuda baismīgā dūmu un liesmu mutulī. Bet Svens, aizmirsis savu satriecošo fotoreportāžu, me­tās vilkt cilvēkus laukā no uguns.

… To visu viņš pašlaik atstāstīja Mūnam un Deili­jam. Žestikulēdams viscaur apsaitētām apdegušām ro­kām, viņš satraukti staigāja pa istabu.

— Nu redzat! Oža mani nepievīla! Tūlīt sapratu, ka Hai Kuangs atnesīs man dažus tūkstošus rindu . . . Miers viņa pīšļiem! Lai kāds viņš nelietis, tomēr manas cerī­bas nepievīla.

Tiešām, Svenam nebija par ko sūdzēties.

Pilotam gan bija izdevies nosēdināt lidmašīnu. Uguns­dzēsēji ātri vien likvidēja ugunsgrēku. Gandrīz visi pa­sažieri, tai skaitā arī vjetnamiešu zinātnieki, palika dzīvi. Bet seši tomēr bija nogalināti. Dramatisku efektu pilnīgi pietika ne tikai speciālam izlaidumam, bet arī turpinājumiem veselai nedēļai. Svens bija sasniedzis sa­vas profesionālās karjeras kalngalus. Diez, vai kādam reportierim jebkad izdosies pārsniegt šo rekordu. Divas aviācijas katastrofas dažu dienu laikā!

— Hai Kuangs nav vainīgs! — Mūns negaidot ieru­nājās.

— Kas tad?

— Nezinu. Bet, loģiski spriežot, visdrīzāk tas pasažie­ris, kura vietu jūs ieņēmāt.

— Pasažieris?

— Kā tad! Pavisam lidoja astoņdesmit cilvēku. Pie otrās iesēšanās pasažierus nepārbaudīja pēc saraksta, tikai saskaitīja. Jūs pieskaitīja viņa vietā. Viss pārējais, liekas, skaidrs . . . Viņš zināja, kas notiks, tāpēc palika.

— Nepiekrītu! — Deilijs iebilda.

— Varbūt uzskatāt, ka viņš pēkšņi atcerējies, ka aiz­mirsis nodzēst mājās elektrību un tāpēc neatgriezās? — Mūns pasmīnēja.

— Pieļauju pat šo varbūtību . . . Jūsu loģika ir nevai­nojama . . . Tai ir tikai viena vaina — pilnīgi trūkst lo­ģikas . . . Kāpēc tad viņš pirmo reizi iesēdās lidmašīnā, ja zināja, ka dodas uz paša bērēm?

— Pareizi, — Mūns sacīja. — Šis pasažieris iepriekš zināja, ka būs kratīšana, zināja, ka viņam būs iespēja aizlaisties pēdējā mirklī.. . Steidzami jāpiezvana un jā­noskaidro pēc saraksta, kādi pasažieri atradās lidma­šīnā, kad tā pienāca Havaju salās.

— Varu jums pateikt, — Svens atsaucās. — Man viss pierakstīts. Reportāžā uzvārdi piedod ticamību.

— Ir gan māga jūsu lasītājam! — Deilijs pabrīnījās. — Norīt tik daudz uzvārdu uzreiz!

— Kāpēc uzreiz? Neesmu tāds muļķis! Šodien pazi­ņoja — pēc vēl nepārbaudītām ziņām gājuši bojā se­kojošie cilvēki, pavisam divdesmit. Rīt lasītājs uzzinās, ka šie divdesmit palikuši dzīvi, toties pamats domāt, ka smagu apdegumu rezultātā nomirs citi. Nedēļas beigās pateikšu taisnību, proti, bojā gājuši tikai seši. Bet līdz tam laikam lasītājs būs jau tā sapinies, ka tikpat nekā nesapratīs.

— Vārdu sakot, gribat teikt, ka jūsu reportāža atgā­dina dažu labu detektīvromānu.

— Nekā tamlīdzīga! — Svens sašuta. — Nenodarbo­jos ar mazvērtīgas lasāmvielas sacerēšanu.

Mūns piezvanīja aviolīnijas birojam. Pēc pusstundas pasažieru saraksts atradās uz galda. Mūns salīdzināja to ar ierakstiem Svena bloknotā. Pasažieris, kas bija pa­licis Sanarisko lidostā, saucās M. Grimšo. Viņam bija rezervēta sešdesmit pirmā vieta.

— Iekritāt, Sven, esmu jūs pieķēris! — Deilijs tikmēr turpināja pētīt Svena piezīmju grāmatiņu. — Nekāda liegšana nelīdzēs. Jūs esat ne tikai tipisks «šausmu ro­mānu» autors, bet turklāt, maldinādams lasītājus, sapi- nāties pats! Neredzu jūsu sarakstā Mēriju.

— Man visi ieraksti pareizi. Kāds ir viņas uzvārds?

— Danuā, Mērija Danuā.

Mūns, it kā saskatījis kaut ko sevišķu, palūkojās uz Deiliju.

— Ko jūs tā skatāties? Vai sen neesat redzējis?

Esmu pārsteigts! Vai tiešām no jūsu galvas jau iz­gaisuši traģiskie pārdzīvojumi, kas bija saistīti ar kādu bēdīgu faktu?

— Pēdējā laikā man bija divi traģiski pārdzīvojumi. Pirmais, kad atteicāties no misis Istmilas desmit tūksto­šiem dolāru, otrais, — no mistera Felano.divdesmit tūk­stošiem.

— Runāju par Mērijas apprecēšanos.

— Nu un tad?

— Jūs esat velti apvainojis Svenu. Viņa sarakstā Mē­rija droši vien meklējama pēc jaunā uzvārda.

— Kāda viņa izskatās? — Svens apvaicājās.

Deilijs sniedza diezgan krāsainu, pazīmju ziņā pre­cīzu, bet vērtējumā stipri pārspīlētu Mērijas aprakstu. Svens pašūpoja galvu.

— Neatceros … Es būtu viņu noteikti ievērojis. Starp citu, man taču ir fotogrāfijas. — Svens izņēma no port­feļa lielu, melnu aploksni un izlika uzņēmumus uz galda.

— Vai te ir visi pasažieri? — Mūns vaicāja.

— Manuprāt, visi.

— Neredzu Mēriju, — Deilijs teica.

— Pārskaitīsim fotogrāfijas! — Svens ierosināja. Bet Mūns nenogaidīja iznākumu. Viņš piezvanīja Mekhile­rij am.

— Nē, nē, tas nav sakarā ar katastrofu .,. Nē, vainī­gos neesam vēl atraduši… Gribēju uzzināt kaut ko par mistera Bredoka sekretāri. Vai Mērija pārmainījusi uz­vārdu?

— Un tādu nieku dēļ jūs traucējat mani?! Mēs ar misteru Bredoku pašlaik spriežam, ko iesākt… Stāvok­lis ir ļoti nopietns! Ja neizdosies drīzumā atrast kata­strofas vaininiekus…

— Vēlāk! Man nav laika pļāpāšanai. Dodiet uzvārdu.

Mekhilerijs jau sen bija pārtraucis sarunu, bet Mūns

joprojām stāvēja ar klausuli rokā.

— Kas jums kaiš? — Deilijs iesaucās. — Vai kaut kas ar sirdi?

—• Viņai ir jauns uzvārds, — Mūnam lūpas kustējās gandrīz bez skaņas.

— Kāds?

— Grimšo!