Lidmašīnas krīt okeānā

21

Mūns nobremzēja ielu krustojumā. Ceļu aizšķērsoja neskaitāmi ziņkārīgie. Bija apstājušās meitenes ar ziedu pušķiem pie apkakles — Sanarisko tas patlaban skaitī­jās vismodernākais izrotājums. Stāvēja avīžu iznēsātāji. Stāvēja veikalnieki ar portfeļiem. Te bija pat daži sendvičmeni ar reklāmas vairogiem uz krūtīm un mu­guras.

Pa ielu virzījās desmit kravas mašīnas ar atklātām platformām. Tās reklamēja senatoru Felano. Pareizāk, šis uzdevums bija uzticēts meitenēm, kas stāvēja uz platformām. Felano bija sitis pušu Bredoku. Te bija ne­vis četrdesmit sieviešu, bet vesels simts, pie tam visas skaistules. Viņu gleznajām bistēm vajadzēja pievilkt skatītāju uzmanību Felano ģīmetnei, kas bija uzkrāsota uz krūtīm. Uz niecīgajiem krūšturiem tikko atradās vieta devīzei «Godīgums pāri visam!». Felano prata reklamēt sevi.

Kamēr šis ceļojošais skaistuma konkurss slīdēja Mū­nam garām, viņš lauzīja galvu, kā labāk nosargāt «Sarkanās bultas» pasažierus no draudošajām bries­mām. Visprātīgāk bija laikam atklāti runāt ar Felano. Atgriezies viesnīcā, Mūns nekavējoties piezvanīja se­natoram.

— Tas esat jūs, mister Mūn? — klausulē atskanēja Felano patīkamā balss. — No kurienes zvanāt? Vai ne­viens nevar mūs noklausīties?

— Izņemot jūsu aģentus, nevienu neinteresē, ko ru­nāju.

— Cik jus naivs! Vai tiešām domājat, ka Bredoks se­višķi uzticas jums? Viņš ir pārāk gudrs!

— Nu labi, pieļausim, ka mani noklausās vesela spiegu armija, — Mūns norūca. — Kāda tam nozīme?

— Milzīga. Nebūt neesmu ieinteresēts, lai Bredoks zinātu, ka pārejat zem mana karoga. Sen bija laiks …

— Pat nedomāju.

— Tādā gadījumā nesaprotu, kāpēc man zvanāt.

— Dažreiz arī pretiniekiem der satikties lietišķai sa­runai.

Felano atbildēja tikai pēc dažām sekundēm.

— Ja tas sagādā jums prieku, nāciet vien.

Felano pieņēma Mūnu ļoti lielā istabā, kas atgādināja vēlēšanu komitejas galveno štābu. Sienas no grīdas līdz pat griestiem sedza plakāti, vēlēšanu mītiņu uzņēmumi, milzīga karte ar tajā iezīmētiem punktiem, kur Felano jau uzstājies un kur viņam vēl jāuzstājas, un, pats par sevi saprotams, lozungs «Godīgums pāri visam» visādos izmēros un krāsās.

Kamēr Mūns atradās pie senatora, bez pārtraukuma zvanīja telefoni, nāca un gāja ļaudis. Tādēļ saruna at­gādināja no atsevišķiem gabaliņiem saliktu mozaīku. Sapratis, ka šādos apstākļos vizīte var ieilgt līdz vēlam vakaram, Mīins bez ievada ķērās pie lietas.

— Cik man zināms, jūs esat pazīstami ar «Dzeltenā pūķa» īpašnieku?

— Es? — Felano izlikās izbrīnījies.

— Viņa kabinetā karājas ģīmetne ar jūsu autogrāfu.

— Ak jā! Atceros. Savā laikā saņēmu kāda vēlētāja vēstuli. Viņš bija sašutis, prasīja slēgt opija smēķētavu. Nācās ar to nodarboties. Jūs jau zināt, vēlētājam tie­sības prasīt no manis visu. Var lamāt mani visādi, bet es pat pīkstēt nedrīkstu. Vēlētājs ir svēta persona . . . Pa­mēģini nosaukt viņu par idiotu! Pat sarunājoties ar pre­zidentu, neesmu tik laipns un iztapīgs .. . Muļķīga sis­tēma, vai nav tiesa?

— īpaši tam, kas paliek muļķos.

— Gribat teikt, ka tas esmu nevis es, bet vēlētājs? — Felano iesmējās.

— Spriežot pēc tā, kāds rezultāts bija prasībai slēgt smēķētavu.

Felano paraustīja plecus.

— Cīnīties ar opiju? Smieklīgi! Pie mums tā ir pārāk dārga izprieca, tāpēc praktiski no tā nav nekāda ļau­numa. Cita lieta marihuana vai narkotiķis DTL. Tie pa­mazām kļūst par nacionālo epidēmiju. īpaši jaunatnes vidū. Sevišķi mūsu štatā.

— Jūs, protams, sperat enerģiskus pretsoļus? — Mūns ironiski piezīmēja.

— Pamēģiniet samainīties ar mani vietām. Palūkosi­mies, vai jums tad vēl gribēsies ironizēt. . . Kas attiecas uz DTL, tad tikai mūsu štatā vien šo narkotisko vielu lieto divdesmit tūkstoši studentu. Pagatavo to paši slepenās laboratorijās. Kādu padomu varat man sniegt? Slēgt laboratorijas? . . . Viņi atvērs jaunas . . . Slēgt uni­versitātes?

— Tā ir jūsu darīšana. Manējā — prasīt, lai jūs slēgtu «Dzelteno pūķi» un paziņotu īpašniekam, lai viņš aizvācas atpakaļ uz Vjetnamu.

— Jūs esat pārliecināts, ka izpildīšu jūsu prasību?

— Jā. Par laimi, neesmu jūsu vēlētājs. Ja nedarīsiet to, panākšu, lai Nguena slepkavības izmeklēšanu uzti­cētu centrālās pārvaldes detektīviem . . . Un lūgšu vi­ņus noskaidrot, kas brīdinājis Hai Kuangu.

— Jūs laikam domājat, ka man tas ir bīstami?

— Visbīstamāks jums ir Hai Kuangs. Tieciet no viņa vaļā, kamēr nav par vēlu. Sevi tas jau sakompromitējis. Ja viņš turpinās tādā pašā garā, tad sakompromitēs arī jūs. Par jūsu sakariem ar Hai Kuangu zinu pagaidām vienīgi es. Ja neklausīsiet mani, rīt to uzzinās prese . . .

— Tie ir draudi?

— Nē, tikai draudzīgs padoms.

— Draudzīgus padomus pieņem pat no pretinieka, it sevišķi no tik gudra . . . Padomāšu.

Ienāca Ezra. Ar Mūnu viņš sasveicinājās kā ar senu draugu. Acīm redzot, arī viņš cerēja, ka Mūns agrāk vai vēlāk izdarīs vienkāršu aritmētisku aprēķinu, ka div­desmit tūkstoši dolāru ir vairāk par desmit tūkstošiem.

— Vai netraucēju, mister Mūn? — viņš vaicāja. — Man radusies grandioza ideja vēlēšanu plakātam . . . Ko jūs sakāt par to, Džek? — Un viņš izklāja Felano priekšā lielu fotogrāfiju. Tajā bija saredzamas dažas no apaļkokiem darinātas būdas un baznīciņas. Šajās būdās pirms divsimt gadiem dzīvojuši krievu kolonisti. Krievu apmetne bija viens no Sanarisko seniem retu­miem, tāpat kā zvaniņi ķīniešu kvartālā, tramvaji Augš- pilsētā un gigantiskas sekvojas Lielajā parkā. Grūti bija pateikt, kas spēlējis lielāku lomu šī eksponāta saglabā­šanā — rūpes par senatni vai par tūristiem.

Mūns nekā nesaprata. Kur te slēpjas ideja, pie tam grandioza, vēlētāju ietekmēšanai? Toties Felano tūdaļ apjēdza un sajūsmā uzsita Ezram uz pleca:

— Jūs esat Einšteins! Nē, pat Einšteinam tas nebūtu ienācis prātā!

— Grandiozi? Vai ne? … — Ezra jutās acīm redzami glaimots. — Kādu tekstu ieteiksiet, Džek?

Felano padomāja. Pēc tam paņēma sarkanu zīmuli un lieliem burtiem uzrakstīja pāri fotogrāfijai:

«Krievi vienreiz jau bijuši pie mums. Ja negribat, lai viņi atkal parādītos, balsojiet par Džeku Felano!»

Atdevis fotogrāfiju Ezram, kas tūdaļ aizjoņoja uz spiestuvi. Felano pievērsās Mūnam:

— Domājat, es personīgi ienīstu krievus? Ne vairāk par fašistisko minitmenu vadoni Rentu, kas atbalsta mani. . . Bet tā nav balle, kur var izvēlēties dāmu un deju pēc patikas. Tā ir politika! Mūsu laikos politiķim jābūt pirmām kārtām psihologam. . . Ar ko varam šo­dien pievilkt vēlētājus? Ar solījumiem? Viņi sen piera­duši, ka tos neviens nepilda. Vienīgais iedarbīgais līdzeklis ir bailes. Šī prece nekad nezaudē savu vērtību.

— Tādā gadījumā priecājos, ka esmu atradis īsto toni sirsnīgai sarunai ar jums.

Felano smējās.

— Jums liekas — izdevies mani pabaidīt? . . . Nekā tamlīdzīga! Gribu tikai izrādīt jums laipnību. Ceru, ka spēsiet to novērtēt. Starp citu, ieteicu būt piesardzīgā­kam . . . Jūsu vizītei «Dzeltenajā pūķī» varēja būt ļoti bēdīgas sekas. Pasakiet paldies, ka jums ir tāds sarg­eņģelis kā es!

— Teikt paldies?

— Nav vērts! Jūs taču zināt, ka daru to savās intere­sēs. Vai tad kāds bombardēs pretinieka lidlauku, ja pats nodomājis to izlietot?

Nākamais Mūna gājiens bija pie Bredoka. Dīvainā kārtā vienoties ar Bredoku izrādījās daudz grūtāk. Bre­doks uzskatīja, ka lidmašīnas aizkavēšana un pārmek­lēšana, kad pasažieri jau atradīsies tajā, negatīvi ietek­mēs Klusā okeāna aviolīnijas veikalnieciskās intereses. Pēc gaisa katastrofām pārdoto biļešu skaits jau tā sa­mazinājies.

Mūna Stāvokli apgrūtināja tas, ka viņš bija spiests ietērpt savas bažas diezgan miglainā formā. Viņš ne­drīkstēja izpaust, ka ar «Sarkano bultu» lidos vjetna- niešu zinātnieki. Galu galā neatlika nekas cits kā sa­melot. Nepamirkšķinājis aci, viņš paziņoja, ka saņēmis drošu informāciju par Felano aģentu nodomu uzspridzi­nāt lidmašīnu.

— Muļķības! — Mekhilerijs teica. — Viņi neuzdroši­nāsies. Tādā gadījumā taču jārēķinās ar to, ka mēs da­rīsim to pašu. Iznākumā mūsu privātais gaisa karš prasīs tikpat daudz cilvēku dzīvību, cik mēs esam zau­dējuši pasaules karā . . . Jūs paši saprotat, ka tā ir fan­tastika.

— Es tomēr prasu, lai lidmašīna netiktu izlaista no lidlauka bez iepriekšējas pārbaudes! — Mūns cieši no­teica. — Citādi man vajadzēs atteikties no jūsu desmit tūkstošiem.

— Esmu jūs brīdinājis, ka misteram Bredokam ir spī­tīgs raksturs, •— Mekhilerijs kā atvainodamies sacīja. — Nāksies laikam piekāpties? — Viņš vaicājoši paska­tījās uz Bredoku.

Bredoks piecēlās. Acīm redzot, stāvus viņam bija ēr­tāk pārdomāt visus «par» un «pret».

— Labi! — viņš beidzot teica.

Tikko Mūns atgriezās viesnīcā, piezvanīja Felano.

— Varu jums paziņot patīkamu jaunumu . . . Hai Ku­angs brauc projām . . . Tātad no viņa puses jums vairs nekas nedraud.

— Bet no jums?

— Jums personīgi nē.

Mazliet vēlāk Mūns aizsūtīja boju pēc vakara avīzes. Tajā viņš diezgan ātri atrada to, ko meklēja. Viss iespē­jamais bija padarīts. Atlika tikai uzdot «Universālā abonementa» telefonistei, lai uzmodina pulksten sešos.

Mūns gulēja diezgan slikti. Sapnī kaut kāds kariķēts Mūns nepārtraukti izrāva no kabatas hiperbolisku re­volveri — četrsimt piecdesmitā kalibra Vesonu-Smitu ar sešdesmit lādiņiem — un tēmēja uz kādu ēnu, kas lūkoja piezagties «Sarkanajai bultai». Ēnai bija ik brīdi cita seja. Te tā izskatījās kā Hai Kuangs, te — kā Fe­lano, reizēm tā kļuva pavisam miglaina, pārvērtās «Ne­redzamā nāvē».

Mūns pamodās vienos sviedros. Pulkstenis rādīja piecpadsmit minūtes pāri pieciem. Kāds ar dūrēm dau­zīja durvis. Tas bija Svens. Viņš dega nepacietībā ātrāk nokļūt lidlaukā, kur viņu sagaidīja «Sarkanā bulta» un tās pasažieros iemiesotie divi tūkstoši rindu, bet, ja ar lidmašīnu kaut kas atgadīsies, veseli četri tūkstoši.

Iziedams cauri holam, Deilijs pamanīja Felano aģenti. Meitene izlikās norūpējusies par sejas krāsu un rūpīgi uzlika vaigiem grimu. «Nabaga radījums,» Deilijs no­domāja, «nav pat laika izgulēties.»

Kad viņi iekāpa konvērā, Deilijs tīšu prātu apsēdās aizmugurē. Patiešām, meitene ar pusminūtes nokavēša­nos izskrēja no viesnīcas un iesēdās savā mašīnā. Kad viņi uzbrauca Gaisa ceļā, viņas mašīna atradās jau tik tuvu, ka Deilijs pie labas gribas varētu uzsākt ar viņu mīmisku flirtu. Mazliet attālāk brauca sarkanbalts kreislers.

Gaidāmās operācijas raksturs izslēdza iespēju būt laipnam kavalierim un apmierināt glītas meitenes pro­fesionālo ziņkārību. Mūns sāka līkumot. Meitene kādu laiciņu mēģināja sekot viņiem, bet diezgan ātri izstājās no spēles. Deilijs atviegloti uzelpoja. Taču dažas minū­tes vēlāk, nejauši atskatījies, joņojošo mašīnu straumē viņš ieraudzīja sarkani balto kreisleru. Pagriezienā tā vadītājam bija pilnīga iespēja izrauties uz priekšu, to­mēr tas joprojām turējās simt pēdu attālumā.

— Veikls triks, — Deilijs teica, norādīdams uz va­jātāju. — Meitene aizvieto skatloga manekenu vitrīnā. Vienīgā starpība, ka viņas uzdevums nav vis pievērst uzmanību, bet gan novērst. . . Felano vazā mūs aiz de­guna ar atzīstamu māku.

— Sāku tiešām nožēlot, ka neesmu viņa pusē. Bre­doks kaut ko tādu nebūtu izdomājis. Ar asprātīgu preti­nieku vienmēr interesantāk cīkstēties, — Mūns teica.

— No tā lietas būtība nemainās. Man personīgi patī­kamāk, ja es vazāju aiz deguna citus.

— Dubultās sekošanas noslēpums! Izlietodams kā aiz­segu ugunīgu bruneti, kuras skaistums savaldzināja sla­venos detektīvus Mūnu un Deiliju, slepenais aģents numur nulle deviņpadsmit pietuvojās revolvera šāviena atstatumā. Izvilcis no sērkociņu kārbiņas spē­cīgu radiouztvērēju, viņš uzgrieza vilni nulle pie­cas divpadsmitdaļas. Tūdaļ austiņās atskanēja Deilija vīrišķīgā balss: «Lūdzu garāmgājējus atiet nost! Tūlīt te būs karsti!» — nevarēja saprast,- vai Svens ņirgājas par Deiliju vai arī skaļi sacer reportāžas tekstu.

Deilijs izstiepa roku un uzsita Svenam pa galvu.

— Vai tas ir izaicinājums divkaujā? — Svens apvai­cājās.

— Nebūt nē!' Pateicības apliecinājums. Jūs ierosinā­jāt manī domu, ka atrastajiem magnetofoniņiem arīdzan bijusi ugunīgās brunetes loma. Bet darba funkcijas izpil­dījis kāds zirņa mieluma mikrofons, kuru mums nenāca ne prātā meklēt…

— Tā ir tikai hipotēze, — Mūns norūca.

— Tūlīt pārbaudīsim.

Deilijs, akcentēdams katru vārdu, skaļi teica:

— Jūs tur, sarkani baltajā kreislerā! Griežos pie jums . . . Jūsu kārtis atklātas. Vācieties pie velna, ci­tādi …

Deilijam tika pataupītas teikuma beigas. Kreislers strauji piebremzēja un pēc dažām minūtēm izzuda ska­tienam.

— Re nu! — Deilijs teica. — Ātri vienojāmies . .. Bet tagad uz priekšu, pretim jaunām uzvarām!

Lidlaukā viņus gaidīja pārsteigums. Starp «Sarkanās bultas» pasažieriem bija arī Mērija. Pelēkā kostīmā ar melnu rotājumu viņa izskatījās apburoša. Rokā Mērija turēja kostīmam pieskaņotu pelēku somu.

— Jā, tā tiešām esmu es! . .. Misters Bredoks atlaida mani uz nedēļu. Pīrlbejā dzīvo vīra radi. Mātes brālis ir ļoti turīgs cilvēks . . . Toreiz, kad «Zelta bultas» reiss beidzās tik traģiski, krustmāte lidoja pie viņa.

— Ceru, ka šis būs laimīgāks, — Deilijs teica. — Man negribētos, lai ar jums kaut kas atgadītos.

— Kas par muļķībām! — Mērija teica. — Esmu tik optimistiski noskaņota, ka pat neapdrošināju savu dzī­vību.

— Un pareizi darījāt. Pietiek ar to, ka es gādāju par jūsu drošību.

— Kā to saprast?

Deilijam likās, ka Mērija ir satraukta.

— Kā visparastāko joku, — viņš mierināja. — Starp citu, kā jūsu vīrs varēja jūs atlaist? Viņa vietā es ne­kādā gadījumā nepārtrauktu medusmēnesi uz veselu nedēļu.

— Jūs nu gan! — Mērija pasmaidīja. — Bet mans vīrs uzskata — jo ātrāk krusttēvs iepazīsies ar mani, jo labvēlīgāk izturēsies pret mums.

— Novēlu jums laimīgu ceļojumu.

Dežurants paziņoja, ka sākusies pasažieru iesēšanās lidmašīnā. Cits aiz cita tie iekāpa «Sarkanajā bultā». Deilijam tā arī neizdevās uzminēt, kuri no astoņdesmit cilvēkiem bija vjetnamiešu zinātnieki. Starp daudza­jiem baltajiem un aziātiem uzkrita liela auguma nēģeris ar sirmu galvu.

— Viens trūkst, — dežurants teica, ieskatījies sarak­stā. — Misters Hai Kuangs.

Mūnam sažņaudzās sirds. Tur jau viņš nāca. Resns, smaidošs cilvēks krēma krāsas zīda uzvalkā un plat- malainā panamā nesteidzīgā gaitā soļoja pa lidlauku. Tas bija Hai Kuangs. «Dzeltenā pūķa» īpašnieka smaids * šķita vēl divdomīgāks nekā parasti.

Dežurants deva zīmi. Lidmašīna sāka ripot pa skrej­ceļu. Pasažieri iekārtojās pēc iespējas ērtāk. Viens otrs jau piesprādzēja siksnas. Daži atvēra grāmatas, uz kuru vākiem bija norādīts ne tikai autors un nosaukums, bet arī lasīšanai nepieciešamais laiks.

Pēkšņi pilotu kabīnes durvīs parādījās komandieris.

— Lūdzu uzmanību! Tikko esmu saņēmis rīkojumu atlikt izlidošanu … Visiem jāizkāpj no lidmašīnas. Po­licija dabūjusi zināt, ka viens no pasažieriem ved dārg­lietas pusmiljona vērtībā, kas vakar nolaupītas Vil- jemsa juvelierveikalā… Lūdzu lēdijas un džentlmeņus

neuztraukties! Nokavēto laiku atgūsim lidojumā. Hono- lulu lidostā nonāksim precīzi pēc saraksta!

Mūna triks spīdoši attaisnojās. Izlasījis vakara avīzē par veikala aplaupīšanu, viņš nolēma, ka tas būs visla­bākais iegansts, lai izdarītu kratīšanu, Un viņš nebija

kļūdījies. Tikai daži pasažieri izteica neapmierinātību. Pārējie gandrīz vai ar entuziasmu uzņēma komandiera paziņojumu. Perspektīva kļūt par lieciniekiem dārg­lietu laupītāja sensacionālajai apcietināšanai lika viņiem pilnīgi aizmirst ar kratīšanu un aizkavēšanos saistītās neērtības. Mūns smalki pazina savu tautiešu psiholoģiju.

Kamēr daži detektīvi pārbaudīja rokas bagāžu, citi pārmeklēja lidmašīnu. Svens skraidīja no lidmašīnas uz uzgaidāmo zāli, kur norisinājās kratīšanas procedūra, un ar drudžainu skubu fotografēja. Pēc plēsonīgās acu izteiksmes varēja noskārst, ka viņš cer notēmēt objek­tīvu uz nez no kurienes izvilkto elles mašīnu. Taču ce­rībām nebija lemts piepildīties.

Pārbaude nedeva nekādus rezultātus, lai gan to izda­rīja ar tādu rūpību, ka pat sēdeklī vai ceļasomas div­kāršajā dibenā paslēptie dārgakmeņi, ja kādam tie būtu bijuši, noteikti tiktu atrasti.

— Lēdijas un džentlmeņi, lūdzu atvainot, jūs esat brīvi! — vecākais detektīvs paziņoja. — Novēlu sek­mīgu lidojumu!

Vispārēja dziļas vilšanās nopūta, tad pasažieri, apdzī- dami cits citu, metās pie lidmašīnas. Laiks ir nauda. Tagad, kad bija noskaidrojies, ka viņu vidū nav veiklā laupītāja, velti zaudētā pusstunda izsauca dusmas un vēlēšanos ātrāk to atgūt. Otrreizējā iesēšanās atgādi­nāja uzbrukumu cietoksnim. Steigu vēl vairāk pavai­roja komandieris, kas mudināja pasažierus:

— Ātrāk! Ātrāk! Nenokļūsim vēl laikā Havaju salās!

Par pasažieru pārbaudīšanu pēc saraksta nebija ko

domāt. Pavadone apmierinājās ar saskaitīšanu. Viena pasažiera trūka.

— Vai nemanījāt, Hai Kuangs iekāpa? — Mūns jau­tāja.

— Man liekas, ka nē, — Deilijs atbildēja.

Mūns ielēca lidmašīnā un izskrēja caur salonu. Hai

Kuangu nekur neredzēja.

— Viņa nav! — Mūns uzsauca Deilijam. — Ko darī­sim?

— Vēlreiz jāpārmeklē lidmašīna.

— Komandieris nebūs ar mieru. Bredoks taisīs skan­dālu.

— Nez, vai viņam būs patīkamāk, ja «Sarkanā bulta» gulēs okeāna dibenā blakus «Zelta bultai»?

Gan Mūns, gan Deilijs bija pārāk satraukti, lai vēsā prātā apsvērtu iespējamos iemeslus, kuru dēļ Hai Ku­angs atteicies no lidošanas. Viņa prombūtne šajā brīdī šķita nozīmējam tikai vienu: nāvei kaut kādā neizdibi­nāmā ceļā izdevies iekļūt lidmašīnā. Padarījis darāmo, Hai Kuangs mierīgi aizgājis . . . Vajadzēja kaut ko iz­lemt. Kalpotājs jau grasījās aizvest kāpnes.

Šajā momentā viņi to ieraudzīja. Hai Kuangs ne visai steidzās. Jau stāvēdams uz kāpnēm, viņš vēl pagriezās pret Mūnu.

—• Nekā neatradāt? — Viņa smaids bija nepārprotami ironisks. — Varējāt neapgrūtināt sevi. Kāds gudrais teicis: «Tīģeris nav tik dumjš, lai kostu sev pašam.. .» Atļaujiet pateikties jums par godu, ko izrādījāt, mani izvadīdami.

Durvīs parādījās komandieris.

— Ātrāk! Jūsu dēļ aizkavējas izlidošana.

Hai Kuangsvpagriezās pret viņu.

— Baidos, jūs nekad nesapratīsiet, ka laiks ir tikai ilū­zija. Kāds gudrais teicis: «Nekad nesteidzies, jo pat kus­tēdamies ar vislielāko ātrumu, nepanāksi to, kas nav tev nolemts. Bet tas, kas tev nolemts, tā vai šā neies se­cen.» — Un Hai Kuangs atkal pievērsās Mūnam: — Uz redzēšanos!

Vēl viens - pēdējais smaids, un Būdas maska pazuda aiz durvīm.

«Sarkanā bulta» lēnām attālinājās. Varēja nešaubī­ties, ka tā ieradīsies Honolulu lidostā saskaņā ar sarak­stu. Bet nez kādēļ Mūnam ienāca prātā Hai Kuanga iz­teiciens: «Aizvērdams durvis, nekad nesaki «Uz redzē­šanos!», jo nav zināms, kas sagaida tevi aiz durvīm.»

Pavadījuši acīm zilgmē izgaisušo lidmašīnu, Mūns un Deilijs devās uz uzgaidāmo telpu.

— Kur tad Svens? — Deilijs izbrīnījies jautāja. Pie telefona žurnālista nebija. — Savādi, tik īsā laikā viņš taču nevarēja nodiktēt savu reportāžu?

Mūns piezvanīja Bredokam. Pie tālruņa pienāca Mek­hilerijs.

— Viss kārtībā! — Mūns ziņoja.

— Nu redzat! — Mekhilerijs ar gandarījumu sacīja. — Vai tad neteicu, ka jūsu bažas pilnīgi nevietā? Mis­ters Bredoks interesējas, vai pasažieri izteikuši neap­mierinātību?

— Izteikuši. Par to, ka dārglietu laupītāju tā arī ne­izdevās apcietināt! — Un Mūns nometa klausuli. Sa­runa ar Mekhileriju bija viņu nokaitinājusi. Šai sajūtai piejaucās klāt kaut kāds neizprotams nemiers.

— Brauciet vien mājās, Deilij, es palikšu.

— Kāda velna pēc?

— Pats nezinu, — Mūns atmāja un devās uz lido­jumu drošības vadības punktu. Paņēmis krēslu, apsēdās blakus darbiniekam, kas uzturēja sakarus ar «Sarkano bultu». Laiks vilkās neizturami gausi. Aiz stikla sienas turpinājās parastā lidlauka dzīve. Startēja un nolaidās lidmašīnas, aizbrauca un atbrauca cilvēki, atnāca un aizgāja sagaidītāji un pavadītāji. Tas viss iedarbojās no­mierinoši. Taču tieši acu priekšā rēgojās Universālās apdrošināšanas sabiedrības reklāmas vairogs. Blakus vietai, no kurienes nupat bija startējusi «Sarkanā bulta», bet vēl pavisam nesen devusies savā pēdējā reisā «Zelta bulta».

«Neaizmirstiet apdrošināt pirms izlidošanas savu dzī­vību!» — kliedza milzīgi, sarkani burti. «Domājiet par saviem tuviniekiem!» — aicināja melni burti. «Dzī­vības apdrošināšana atbrīvos jūs pašus no pirmsnāves sirdsapziņas pārmetumiem, bet jūsu tuviniekus no lie­kām bēdām!» Indīgi dzelteni burti ieteica: «Varat no­slēgt līgumu tepat lidlaukā! Jūsu rīcībā mūsu kantora filiāle. Ja steidzaties, izmantojiet apdrošināšanas auto­mātus, kas ierīkoti īpaši jūsu ērtībai!»

Lidojuma drošības vadības punktā pīpēt nebija at­ļauts. Laiku pa laikam Mūns izgāja, lai izsmēķētu ci­gāru. Atgriezies viņš ik reizi uzmeta satrauktu skatienu radio operatoram. Tas ik reizi nomierinoši pamāja. Mi­nūte krājās pie minūtes. Beidzot pienāca ilgi gaidītais moments. Darbinieks piecēlās un iztaisnoja stīvo mu­guru.

— Darīts! Nodevu viņus savam Honolulu kolēģim. Viņi pašlaik saņem norādījumu nolaisties.

Minūti Mūns stāvēja nekustīgi. Pēc tam devās uz iz­eju — ar tādu sajūtu, it kā visas šīs stundas būtu bijis paralizēts un tikai tagad atguvis spēju kustināt locek­ļus. Taksometrā, kas aizveda viņu uz viesnīcu, viņš pat ■kaut ko trallināja. Atvēris viesnīcas numura durvis, viņš tūdaļ ieraudzīja ieslēgto televizoru. Pie televizora pārakmeņota cilvēka pozā stāvēja Deilijs.

— Kas noticis? — Mūns jautāja.

— Vai tad nezināt?… «Sarkanā bulta» eksplodē­jusi … Virs paša lidlauka.