Pēdējais orks

Desmita nodaļa

Rīts atausa balsu, smaržu un skaņu pilns. Rankstrails saklausīja vistu kladzināšanu, saoda apgrauzdētu auna zirņu smaržu, dzirdēja ubagu gaudulīgās žēlabas.

Jaunais kapteinis juta, kā viņa sirdi piepilda miers.

Tēvs jau bija piecēlies un virs pavarda sildīja iepriekšējās dienas rīsu zupu. To viņi sadalīja, sasēduši uz mājas sliekšņa. Borstrils un Liesma vēl gulēja. Tēvs nināja ar viņu kā vīrs ar vīru. Tagad viss veicoties labāk. Viņš esot pasācis pārdot kokgriezumiem rotātas sēžamlādes Vidējā loka amatniekiem, un vairums no tiem esot labi pircēji, kas par pirkumu samaksā laikus un precīzi. Ja tikpat labi sekmēšoties arī turpmāk, Liesma varēšot vairs nestrādāt par veļasmazgātāju, jo tas ir briesmīgs darbs, kas saposta roku ādu, laupa meitenēm spēju smieties un liek tām vienmēr staigāt nodurtu galvu, jo tā viņas paradušas to turēt, līkņājot pār mazgātavu.

Turpat netālu kopā ar vistām rotaļājās bērni, savas letes darbam sagatavoja augļu pārdevēji.

Tēvs turpināja stāstīt. Trakais Rakstvedis bija nomiris iepriekšējā gadā. Pēc Rankstraila aiziešanas tēvs bija viņu ēdinājis, bet Liesma aizstā­vējusi no zeņķu pārestībām. Pateicībā dīvainais vīrelis gan Liesmai, gan Borstrilam bija iemācījis lasīt, rakstīt un rēķināt. Tagad viņš gulēja ap­glabāts mazajā kapsētā, bet viņa vārds joprojām nevienam nebija zināms.

Piepeši rāmajam mieram pienāca beigas. Balsis pieklusa.

Ielas galā bija parādījies kāds Rankstrailam nepazīstams cilvēks, kurš šejieniešiem nezin kāpēc iedvesa šausmas. Tas bija kāds vīrs ar līku de­gunu. Viņš nebija maza auguma, taču viņa kājas bija nesamērīgi īsas, bet resnā pēcpuse uzkrītoši kontrastēja ar šaurajiem pleciem un izdēdējušo seju. Visā visumā viņš atgādināja milzīgu maitasputnu. Vīrs piestāja pie dažām mājelēm un ar to iemītniekiem pārmija nedaudzus vārdus, ko Rankstrailam neizdevās saklausīt, taču bija redzams skaidrāk par skaidru, ka tie izraisa asaras un izmisumu. Jaunais kapteinis pārsteigts uzlūkoja tēvu, jo arī tas bija pieklusis un saspringts.-Beidzot maitasputns sasniedza viņu māju un abus sveicināja ceremoniālā pieklājībā, taču šis laipnais sveiciens tēvu nenomierināja — taisni otrādi, nu viņš šķita noraizējies vēl vairāk.

— Es esmu nodokļu piedzinējs, godātais kungs, — maitasputns stā­dījās priekšā, — un tas nozīmē, ka man ir tas gods Varilas pilsētas vārdā iekasēt no visiem cienījamajiem pilsētas iemītniekiem nodokļus un no­devas, tāpat man ir tas gods pārraudzīt laulības, dzimšanas, apbedīšanas vai jebkuras citas darbības, kuru sekas ir kāda mūsu plaukstošās pilsētas iemītnieka pāriešana citādā kārtā vai šķirā, jo visas šīs pārmaiņas tagad un turpmāk tiek apliktas ar nodevām, ko jūs jau droši vien esat uzzinā­juši, izlasot paziņojumus. Vecākais kungs neprot lasīt? Nekad nebūtu domājis, ka šī prasme ir sveša tik cienījama izskata kungam! Par nožē­lošanu, es to nevaru atzīt par attaisnojumu. Diemžēl līdz galam neiz­nīdētās elfu cilts sazvērestība pret cilvēku cilti atkal ir ieguvusi jaunus spēkus, un robežām atkal ir uzbrukuši orki: vajadzīgi līdzekļi, lai atbal­stītu vareno karagājienu uz robežām, kuru vada mūsu godājamā un cildināmā sabiedrotā Daligaras grāfiste. Vienīgais risinājums ir nodevu un nodokļu palielināšana, bet tos godājamos ļaudis, kuri atteiksies vai nespēs maksāt, būsim spiesti izraidīt no pilsētas. Vai vecākais kungs va­rētu būt tik laipns un nosaukt pilnu savu vārdu, norādīt, cik gadu jau ir piederīgs pilsētai, pateikt, cik ļaužu ir piekritīgi viņa cēlajai un cienījamai ģimenei, tāpat arī nosaukt godājamo mirušo skaitu, proti, minēt visus savas cēlās un cienījamās ģimenes locekļus, kuru miesas patlaban atdu­sas Arējā loka kapsētā, un tāpat godātais kungs varētu man pastāstīt, kāda ir viņa paša un viņa cildināmās ģimenes locekļu nodarbošanās, kas palīdz sagādāt iztikas līdzekļus.

Tēvs bikli atbildēja uz visiem jautājumiem: kapsētā atdusas divi, jo arī Trakais Rakstvedis, kura kauli, vai kas nu no tiem vēl atlicis, guļ kapā, noteikti ir pieskaitāms viņa ģimenes mirušajiem. Borstrils tika atzīts par strādājošu personu, jo mēdza tēvam palīdzēt darbnīcā un sanest ūdeni.

Liesma tikko bija pamodusies un iznākusi mājas priekšā: pat ja viņa mēģinātu slēpt, ka nodarbojas ar cildināmo un cienījamo veļasmaz­gātājas arodu, tas neizdotos, jo skaidru valodu runātu viņas piesārtušās un sasprēgājušās rokas. Kamēr nodokļu piedzinējs veica aprēķinus, Rank­strails ar skatienu mēģināja mierināt tēvu: viņš taču ir tepat. Viņš ir atgriezies. Viņš spēj visu nokārtot.

Klusībā arī jaunais Kapteinis veica ātrus aprēķinus: ar sešiem sud­raba dālderiem un četrpadsmit vara grašiem būtu pieticis labum labam un greznam zobenam. Ja nodevas nepārsniegs divus dālderus, viņš tomēr varēs nopirkt labu zobenu. Ja maitasputnam nāksies atdot četrus dāl­derus, viņš savā īpašumā iegūs visai ciešamu ieroci ar tērauda, nevis dzelzs asmeni — ja tas būs pārāk viegls, viņš to varēs lietot kā palīgāku kreisajā rokā, bet ar labo turpināt izmantot savu milzīgo cirvi. Jebkas būs labāks par veco rokturi un asmeņa strupuli, kuru nevar izmantot pat kā iesmu.

— Puse sudraba dāldera un divdesmit vara graši, — teica nodokļu piedzinējs. — Samaksājiet tos, un arī nākamos divus gadus Varilas pil­sēta varēs baudīt jūsu tīkamo klātbūtni.

Pagāja brīsniņš, iekams Rankstrails atguvās: viņš bija gaidījis ko ļau­nāku. Patiešām, to taču vajadzēja saprast pašam: nodokļu summa nemaz nevarēja būt nez cik liela un nesamērīga. Arējā loka iemītnieki gan raudāja, lādējās un lamājās, tomēr maksāja. Kapteinis pasmaidīja un mierinoši pamāja tēvam, tad piecēlās kājās un lepnuma pilns samak­sāja prasīto.

Nodokļu piedzinējs paklanījās un ilgi un gari pateicās. Tad, izvilcis no savas izšūtās samta tarbas nelielu pergamenta rituli, zoss spalvu un tintes pudelīti, viņš aizpildīja sarežģītu kvīti, kas bija nevainojami pre­cīza, manierīgām burtu cilpiņām un līkumiņiem izraibināta, pilna pa­teicības vārdu un dievu labvēlības novēlējumu. Aizpildot šo dokumentu, pagāja diezgan ilgs laiks, un, kamēr nodokļu piedzinējs rakstīja, iekārto­jies pie mazās mājeles vienīgā loga palodzes, apkārt sastājās neliels vēro­tāju pūlītis. Te bija tuvākā blakus kaimiņiene, ziemeļzemju vīri, kas dzīvoja tieši pretī, ģimene ar neskaitāmo bērnu baru no ielas gala… Te bija sanākuši arī ubagi. Un žonglieri ar saviem dresētajiem cirka kran­čiem. Te bija visi tie, kuriem naudas nebija un kurus pavisam drīz no pilsētas padzīs, — tie, kuri drīz noslīks draudīgajā ārpasaulē atšķirībā no viņiem, kam izdevies palikt Varilas drošībā.

— Man pašam ir tikai seši vara graši, — apmulsis teica tēvs.

Visu acis bija pievērstas Rankstrailam: viņš bija algotnis. Bet algot­ņiem, kā zināms, maksā algu. Klīda nostāsti, ka šiem vīriem regulāri un ķēnišķīgā dāsnumā izmaksājot īstus zelta dukātus, turklāt viņus arī katru dienu barojot ar āboliem, cūkas cepešiem, kukurūzas putru, žāvētām vīģēm un medu. Kapteinis naudu bija izvilcis no neliela zuteņa, taču tas arī pēc nodevu samaksāšanas neizskatījās tukšs.

— Kāda ir Arējā loka kopējo parādu summa? — ziņkārības mudināts, jautāja Rankstrails.

— Kopumā desmit sudraba dālderi, godātais kungs un cienītais algotni, kuru kaujās pavada veiksme.

Šis jautājums bija liela kļūda, tas bija radījis cerības. Visi raudzījās uz Rankstrailu tā, kā varētu uzlūkot eņģeli. Rankstrails izmisis domāja par savu zobenu, viņš nevarēja arī turpmāk staigāt ar makstī iestip­rinātu zobena rokturi. Tas bija muļķīgi… smieklīgi… Viņš nodomāja, ka nauda viņa makā ir atalgojums par trim nepārtraukta darba gadiem, kuros viņš sevi nav taupījis.

Viņš pamanīja sava brāļa skatienu, kurā sajaucās lepnums un apbrīna.

Viņam ienāca prātā, ka tie trīs gadi starp govju ganāmpulkiem Kas­taņaras plakankalnē kopā Lizentrailu, vērojot, kā ielejas pamazām pie­pilda apelsīnu dārzi, ir bijis brīnišķīgs un dižens laiks un par brīnišķīga diženuma pieredzēšanu atlīdzību saņemt nevajag, jo tas pats sniedz pie­pildījumu.

— Atkāpties vairs nevar, — viņš nomurmināja un uzsāka savu cīņu.

Desmit sudraba dāldeni viņam nebija, un par tiem nebija ko sap­ņot. Rankstrails sāka kaulēties, vispirms piedāvādams piecus dālderus, kuri vēl bija viņa īpašumā.

— Labāk pieci sudraba dālderi pilsētas kasē nekā tukša kase un no pilsētas izdzīti parādnieki, — viņš rāmi sprieda.

Maitasputns gariem un pārmēru izpušķotiem vārdiem paskaidroja, ka par nodokļiem un nodevām kaulēties nevar, tomēr beigu beigās iz­rādīja vēlēšanos vienoties. Parādnieki sakopoja visas savas bagātības un mēģiriāja Rankstraila piedāvāto summu papildināt ar maksājumiem graudā, proti, ar divām vistām un sunīti, kurš prata dejot uz pakaļkā­jām, — sunīša piedāvājums gan tika atsaukts, tikko tā īpašnieki apjēdza, ka nodokļu piedzinējs to pieskaita ēdamlietām un ir iecerējis pārvērst sautējumā ar saldajiem pipariem un sīpoliem. Galīgā vienošanās tika sasniegta vēlu pēcpusdienā, pēc garas un nogurdinošas dienas, kuras laikā nodokļa piedzinēja olimpiskais miers ne mirkli nemazinājās, bet viņa žēlsirdība, ja tāda maz pastāvēja, palika rūpīgi apslēpta. Taču arī Kapteinis nepadevās, galu galā viņš trīs gadus bija nopietni trenējies Kastaņarā, tirgojoties ar Žaļasoža un Žiegurdžu ciemu vecākajiem, kuru skarbajai un strupajai valodai pretī spēkoties nebija daudz vieglāk kā nodokļu piedzinēja grezno epitetu un piņķerīgu izteicienu pilnajai daiļ­runībai. Samaksai beigu beigās tika atvēlētas četras vistas, un tām tika pievienots arī viens sesks un vara kanna. Rankstraila zutenis tika iztuk­šots līdz pašam dibenam, un nodokļu piedzinējs devās prom, pirms tam nosolījies, ka nākamos divus gadus nevienam nebūšot tā goda un prieka baudīt viņa sabiedrību, — ja nu vienīgi kāds no šejieniešiem iedomā­tos precēties, nomirt vai radīt pēcnācējus, jo tad gan viņš pienācīgi un ar vislielāko patikšanu piereģistrēšot pārmaiņas un pārskatīšot arī no­devu apjomu.

Kaut arī pieklājīgi, tomēr nepārprotami ļaudis palūdza, lai nodokļu piedzinējs vācas prom.

Bija pienācis vakars, un tika sarīkotas dzīres, kuru dalībnieki mielojās ar ceptiem baklažāniem un baudīja dresētu sunīšu uzstāšanos. Tie, ku­riem bija tamburīni, izdimdināja un izdžinkstināja vistrakākos ritmus, un pat Liesmas balss pievienojās dziedātājiem, kas bija uzsākuši dziesmu par jaunu raganu, kura katru nakti, kaimiņiem nezinot, slepus lidinās apkārt, sēdēdama jāšus uz gaiļa. Rankstrails ievēroja, ka maiznieka dēls, izlikdamies, ka tas gadās pilnīgi nejauši, allaž pacenšas apsēsties netālu no Liesmas. Kā jau ikviena meitene, kas strādā par veļasmazgātāju, arī Liesma turēja sasārtušās un saplaisājušās rokas paslēptas tērpa krokās. Zvaigznes jau sen bija parādījušās debesīs, kad visi devās pie miera.

Nākamajā rītā Kapteinis atvadījās no tēva un Liesmas, ilgi turēdams viņus apskāvienos un izbaudīdams viņu apkampienus. Borstrils bija lūdzis, lai viņam ļauj lielo brāli pavadīt kādu gabalu ārpus pilsētas vār­tiem, un Rankstrails priecājās par šādu pavadītāju.

Kluss izmisums nospieda Kapteini. Iepriekšējā vakara prieks bija pagaisis, un bija palikuši vien drūmas pārdomas par ilgajām dienām, ko vajadzēs pavadīt bez maizes, ja viņš būs spiests palūgt avansā naudu, ar kuru pietiktu kaut vai aprūsējuša un zobenam attāli līdzīga dzelzsgabala iegādei. \

Kopā ar brāli viņš pagāja garām sezama un medus našķu tirgonim. Spriežot pēc Borstrila skatiena, arī viņš labprāt tādu nogaršotu. Taču gar­dums netiks ne vienam, ne otram. Zutenī vairs nebija ne vara graša.

Kādā bastionu padziļinājumā ar savu preci bija iekārtojies paklāju tirgotājs. Borstrils, kas bija iemanījies saprast šī vīra savādo valodu, paskaidroja, ka tas esot bijis spiests pamest dzimto zemi, jo virpuļviesulis nopostījis karavānu vadītāju pilsētu Diedāvanu, dievu dāvanu.

— Diedāvansaucmandzimtzem, dievtomumiedev, bītikskaistunlab…

Tur, kur vēl nesen bija pletusies viesuļa aizpūstā Diedāvana, dievu dā­vana, pagātnē bija atradusies cita pilsēta, saukta par Gounnertu jeb Vēlīgo, kuru bija noslīcinājušas četrdesmit dienu un četrdesmit nakšu ilgas lietavas, savukārt Gounnerta savulaik bija izaugusi uz zemestrīces sagrautās Lakilas jeb Veiksmīgās drupām. Tirgonis pārdeva paklājus, kuri bija vēja un saules krāsās tāpat kā viņa teltis, ko projām bija aizrāvis viesulis. Ja vien viņam izdotos mazticamā iecere pārdot kaut vienu pa­klāju, viņš varbūt atkal varētu atgriezties savās stepēs un uzsliet jaunas teltis vēja un saules krāsās.

— Paklautulabcilēk, nopērcvienskaistsiendeķ!

— Viņš prasa, lai tu nopērc paklāju, — tulkoja Borstrils.

Rankstrails papurināja galvu.

Nu atskanēja dusmu un bezcerības vārdi.

— Katuspļautasinsviscaurdien, katudrīzaizietpiesavsenčiemkasiviensuņdzimum!

— Tie ir lāsti, — paskaidroja Borstrils. — Viņš tev novēlēja spļaut asi­nis un drīz nomirt, bet, lūdzu, nedusmojies, viņš nav ļauns. Tikai izmi­sis, jo viņam nav naudas.

— Es viņu labi saprotu, — atteica Rankstrails.

Bet tad piepeši skumjas pagaisa.

Viņš atcerējās gan zemniekiem sagādātās govis, gan iepriekšējā va­kara ceptos baklažānus.

Un iesmējās.

Viņš apskāva Borstrilu.

— Es lepojos, ka man ir tāds brālis, — viņš teica un redzēja, ka tas laimīgi pasmaida.

Rankstrails nodomāja, ka ir atklājis jaunu, svarīgu patiesību: apziņa, ka par mūsu eksistenci kāds priecājas un lepojas, var būt vērtīgāka par sezama un medus cepumu. Viņš apņēmās šo gudrību neaizmirst arī attie­cībās ar saviem vīriem un beidzot devās ceļā.

Rankstrails nebija paņēmis līdzi loku, taču pietika arī ar veco lingu. Viņam tuvojoties, gārņi pacēlās spārnos. Viņš notrieca divus mežsar­giem pie paša deguna un aizbēga, priecādamies pats par savu veiklību. Vienu gārni viņš pārdeva pie Daligaras vārtiem par sešiem grašiem, trīs no kuriem tūdaļ pārvērtās par maizi un pupām. Otrajā viņš dalījās ar Lizentrailu. Gārnis un maize trīs grašu vērtībā bija īsta bagātība: algot­ņiem jau atkal nekas nebija sarūpēts. Patiesībā neviens pat nebija par viņiem atcerējies. Vienaldzība, ar kādu šoreiz saskārās algotņi, pārspēja ierasto — proti, nebūtu jābrīnās, ja viņiem atvēlētu vien tik, lai šā tā varētu izvilkt dzīvību, taču tagad bija skaidrs, ka viņiem atstāta vien­kārša izvēle: tikt galā pašiem vai nosprāgt badā.

Rankstrails un Lizentrails ķērās pie gārņa cepšanas vienkāršā, no akmeņiem sakrautā ugunsvietā turpat ārpusē pie staļļa.

— Ei, Kaptein, — apbrīnas pilns un apmierināts teica Lizentrails, — tā vien izskatās, ka tavs zobens ir īsti radīts, lai pārtaptu par iesmu. Tas ir nolūzis sprīža attālumā no roktura, turklāt šķībi. Tāpēc cepeti ir viegli uzdurt un nost arī tas nekrīt. Tāds zobens ir ļoti vērtīgs arī cīņās ar orkiem: tikko tu izrausi no maksts savu sprīdi garo stmpiķi, šie aiz smiek­liem paši gāzīsies gar zemi, un mums tik vajadzēs pārgriezt šiem rīkli.

Kapteinis par atbildi nopurpināja kaut ko nesaprotamu.

Uz uguns čurkstošā gārņa smarža pamazām laidās uz visām pusēm, tāpat kā tam izplūktās dūnas un spalviņas, taču, lai gan bija gaidāms, ka pavisam drīz uzradīsies bariņš ubagu un diedelnieku, Kapteiņa priekšā nostājās pusducis bruņinieku un smagajai infantērijai piederīgu kājnieku. Bruņinieku zīmotnes bija karmīnsarkanas, bet kājniekiem tās bija pie­ticīgāki baltas. Viņi bija pavisam jauni puiši, tērpušies nevis bruņās, bet gan smalkās tunikās un samta kamzoļos ar zeltā izšūtām apkaklēm, kas skaidri liecināja, ka atnācēji ir piederīgi Daligaras karaspēka vis­aristokrātiskākajām aprindām. Rankstrails, kurš bija tupējis ceļos uguns priekšā, nu piecēlās kājās.

Tas, kurš puišu pulkā izskatījās mazliet vecāks par citiem, uzņēma va­lodu un, runādams pagalam savādi — lēni un skaidri izdvesdams katru vārdu, kā parasti mēdz vērsties tikai pie pavisam maziem bērniem vai muļķīšiem, jautāja, vai viņš esot Kapteinis un vai tā esot taisnība, ka viņš protot rakstīt.

— Kāpēc prasāt? — apjucis atvaicāja Kapteinis. — Jums vajadzīgs rakst­vedis?

Nē, rakstvedi viņiem nevajagot. Beidzot, runājot arvien skaļāk, taču tikpat lēni un skaidri, kā pieņemts samnā ar prātā nepilnīgajiem,' viņi izskaidroja savu vajadzību. Viņi esot Austras, Daligaras princesītes, Ties­neša meitas, godasardze. Ikkatru brīdi vienam kareivim esot jāstāv Aus­tras sardzē, un viņi parasti šo patīkamo pienākumu pildot uz maiņām, stāvēdami pa pusei dienas. Viņi teju vai sacenšoties, lai varētu pakalpot un stāvēt sardzē, taču šoreiz absolūta nepieciešamība piedalīties gaidā­majā svētku ceremonijā viņiem liek atrast kādu aizvietotāju.

— Rīt, — teica tas, kurš bija ierunājies pirmais, — apritēs divdes­mitā gadadiena, kopš amatā stājies mūsu brīnišķīgais un visu mīlētais Valdītājs un Tiesnesis, mūsu zemes īstenais tēvs.

— Turklāt šī būs divkārša gadadiena, — piebilda otrs, — jo rīt būs pagājis tieši pusgadsimts, kopš mūsu mīļotais vadonis mīt šai pasaulē.

— Tās ir svarīgas svinības, — turpināja trešais, — jo to laikā mēs varēsim izrādīt pateicību, ko jūtam pret cilvēku, kas visu savu mūžu ir veltījis zemei, kuru arī mēs saucam par savējo…

Beidzot Kapteinis saprata, kāpēc šoreiz vienaldzība un nevērība pret algotņiem ir jūtama vēl skaidrāk nekā parasti. Par godu vēsturiskajai jubilejai bija iecerēti neredzēti un nedzirdēti svētki, kas aizēnoja visus ikdienas niekus, — arī nepieciešamību gādāt par Piemales novadu un tērēt laiku, nosūtot uz robežzemēm kādu, kas, ja arī nespētu orkus pa­dzīt, vismaz censtos tos aizkavēt. Arī parūpēties, lai tiem, kuriem būtu jādodas cīņā ar orkiem, tiktu pienācīgs ēdiens un ciešama naktsmītne, acīmredzot bija mazsvarīgs pienākums salīdzinājumā ar daudz nopiet­nākiem un steidzamākiem darbiem, piemēram, balkonu izrotāšanu un ābolraušu cepšanu. Svinīgās ceremonijas un dzīres bija paredzētas gran­diozas, un neviena no aristokrātisko vai citādi ievērojamo daligariešu ģimenēm negribēja palikt malā.

— Saproti, mēs nevaram tur nepiedalīties.

— Tas ir nepieļaujami.

— Nepiedodami.

— Nemaz nerunājot par apstākli, — ierunājās ceturtais bruņinieks, kurš līdz šim bija klusējis, — ka nav nevienas pilsētnieku ģimenes, no kuras kaut viens piederīgais nebūtu nonācis pazemes cietumos, pie ka­rātavām vai zem bendes cirvja, tas pats sakāms arī par mūsējām, un tu saproti… Mēs nedomājam, ka šiem ļaudīm nebūtu vajadzējis nonākt tur, kur viņi nonāca… Gluži otrādi… Mēs paši lūdzam Tiesnesim piedošanu par to, ka viņam ir bijis jātērē laiks un spēki, nodarbojoties ar tiem ne­cienīgajiem… mēs viņu vainu nenoliedzam… taču, ja mēs rīt neieradīsimies svinībās…

— Reizēm ir pieticis ar mazāku nodarījumu, — klusītēm nočukstēja viens no kājniekiem. — Arī mans tēvs reiz neieradās uz svinīgu cere­moniju, jo bija smagi ievainots, cīnoties Tiesneša labā… bet tik un tā… viņu… — puisis aprāvās, sajutis sev pievērstos brīdinošos bruņinieku skatienus, kuriem tomēr neizdevās viņu apklusināt pavisam.

— Saproti, mums tai rītdienas ceremonijā visādā ziņā ir jāpiedalās. Ja mēs neatradīsim rievienu aizvietotāju, sardzē būs jāstāv man, jo esmu visjaunākais. Man būs jāizlaiž ceremonija. Un tas ir bīstami. Tiesnesis nekad nevienu pārkāpumu neaizmirst, turpretī to, kādu iemeslu pēc kāds nav ieradies, viņš aizmirst ātri… Un reizēm ir pieticis ar tīro nieku, lai…

Jaunais karavīrs aprāvās, sāpjpilnu skatienu uzlūkoja Rankstrailu un bilda pēdējos vārdus: — Bet ir vēl cits, daudz svarīgāks iemesls. Ja mēs rīt nebūsim līdzās Tiesnesim, kā gan viņš uzzinās, cik ļoti mēs viņu mī­lam? Jo sevišķi es, kas esmu nācis no ģimenes, kura Tiesnesim ir sagā­dājusi tik lielu apgrūtinājumu, jo viņam vajadzēja iznīcināt visus tai piederīgos… Kā gan es varētu rīt neierasties svētkos?

Pārējie godasardzes kareivji, kuriem runas pirmā daļa bija raisījusi sašutumu, tagad jūsmīgi mirdzošām acīm pauda piekrišanu.

Rankstrails aptvēra, ka šo vīru iedabu veido bailes, vēlēšanās izpatikt un pieglaimoties, pielāgoties un izdzīvot, turklāt, kalpojot necienīgam kungam, tās aizvien pieaug. Taču vēl vairāk Rankstrailu pārsteidza ap­jausma, ka viņi savu kungu patiešām mīl. Arvien vairāk bija to, kuri Valdītāja un Tiesneša ārprātu uzskatīja par normalitāti, un nemitīgi at­kārtotie meli arvien biežāk šķita esam patiesība. Gadiem ritot, arvien zemiskāki briesmu darbi tika noturēti par taisnīguma.izpausmēm. Kāds vīrs bija sodīts ar nāvi tikai tāpēc, ka karā gūtie ievainojumi viņam lie­dza ierasties un paklanīties nez kādā oficiālā ceremonijā, taču notiku­šais neiesvēla sašutumu pat nogalinātā dēlam. Ne jau baiļu dēļ šie vīri negribēja palaist garām svinības. Ne jau tikai lišķības dēļ viņi gribēja tajās piedalīties. Reiz kādā no nedaudzajiem brīžiem, kad prāts bija at­guvis zaudēto skaidrumu, Trakais Rakstvedis bija stāstījis par nešķīsto valdzinājumu, ar kuru nežēlīgums savalgo ļaudis tad, kad zudušas cerī­bas vai drosme to sakaut. Viņš bija skaidrojis, kā apkaunojoša iecietība, klusēšana un nepretošanās pārvēršas par noziedzīgu atbalstu. Tolaik Rankstrails bija nospriedis, ka šie izteikumi ir pārgudru vārdu pilni un tiem nav nekādas jēgas, taču tagad, raugoties uz jaunajiem aristokrātiem, viņš beidzot saprata Rakstveža teikto.

Viņi gribēja piedalīties ceremonijā, jo mīlēja gaviļnieku.

Rankstrails stāvēja līdzās savam pusceptajam gārnim un neticīgi nolūkojās uz šiem puišiem, kuri normālos apstākļos uz viņa pusi nepa­skatītos pat tad, ja viņš pakristu beigts pāris soļu attālumā, bet kuri tagad, pūlēdamies izpelnīties viņa labvēlību un joprojām runādami tā, kā mēdz runāt ar maziem bērniem un idiotiem, atklāja viņam savu ģimeņu vis­atbaidošākos noslēpumus, visnožēlojamākās gļēvulības, vispretīgāko verdziskumu.

Pēc īsa mirkļa runas atsākās. Godasardzes bruņininieki, nosprieduši, ka Rankstrails viņus nav sapratis, ņēmās visu skaidrot vēlreiz no paša sākuma: tā kā visiem obligāti jāpiedalās svinībās, viņiem jāatrod kāds, kurš varētu viņus aizstāt un sargāt princesi. Viņi esot dzirdējuši par jauno vieglās infantērijas Kapteini, kurš, protams, ir un paliek algotnis, tomēr, iztālēm skatoties, viņu varētu noturēt par kārtīgu cilvēku. Viņš taču pro­tot lasīt un rakstīt, nespļaujot zemē un sabiedrībā nekasoties kā suns. Viņi Rankstrailu kārtīgi nomazgāžot, apcirpšot tās lāča krēpes un sum­purņa bārdu, tad ietērpšot viņu bruņinieka bruņās, un neviens nemū­žam neko nepamanīšot. Princese Austra esot… kā lai to pasaka…

— Viņa ir brīnišķīga meitene, kura vienmēr… hmm… ir aizklīdusi sa­vos sapņos…

— Savās iedomās…

— Viņa dzīvo savā bērnišķīgajā pasaulē…

Rankstrails atcerējās, ka jau agrāk bija dzirdējis runājam, ka Dali­garas princese esot pamuļķe vai pat galīgi jukusi tāpat kā viņas māte; vēl runāja, ka viņa neēdot neko, kas agrāk bijis dzīvs, un nekad neizejot pilsētas ielās.

— Mazā dāma augu dienu sēž šūpolēs un neko citu nedara.

— Tev nekas daudz nebūs jādara. Tikai jāstāv dārza stūrī, nekusto­ties un nepiesaistot sev uzmanību. Tev jābūt klusam iļn sastingušam kā statujai. Tas tev būs milzīgs gods: tu varēsi atrasties Tiesneša un Valdī­tāja meitas tuvumā. Varēsi par to stāstīt saviem vecākiem, ja tev tādi vispār ir. Vai saviem mazbērniem. īsti nezinu, laikam jau algotņi pre­cēties nevar, bet, ja tevi neviens nenokaus, mūžīgi tu dienestā tik un tā nepaliksi. Ja, stāvēdams sardzē, tu izkustēsies vai taisīsi troksni, mēs tev ar pātagām nolupināsim no kauliem ādu un panāksim, lai kājnieku rotu tu vairs nekad nekomandētu. Bet mēs jau to sakām tikai sacīšanas pēc. Tu esi gudrs diezgan un muļķības nedarīsi.

Pēdējie padomi bija saistīti ar viņa vārdu. No visiem tematiem, kunis nekādi nedrīkstēja skart sarunā, visaizliegtākais bija Rankstraila vārds. Šo aizliegumu nācās"papildināt ar jaunu brīdinājumu: ja viņš iedroši­nāsies atvērt muti, tie viņu pērs pātagām, taču tie viņam novilks ādu pār acīm, ja viņš uzdrīkstēsies nosaukt savu vārdu, kurš nav atrodams nevienas cienījamas ģimenes radurakstos un nepārprotami atklāj viņa piederību algotņu rindām. Vai viss skaidrs?

Normālos apstākļos Rankstrails viņus būtu padzinis, kaut arī vispie­klājīgākajiem vārdiem, jo viņa, algotņa, pienākums bija izturēties god­bijīgi pret šiem dižcilšu dēliem. Rankstrailam nebūt negribējās kļūt par auklīti Valdītāja un Tiesneša meitai, kura, šķiet, bija izdaudzināta kā vientiese, bet kuras tēvs nepašaubāmi bija izdaudzināts kā cilvēks, kurš var likt tevi aiz kājām pakabināt kādā pazemes kambarī un atstāt tur līdz jaunam pavasarim tikai tāpēc, ka esi nepareizi nošķaudījies.

Nelaime tā, ka šie nu nekādi nebija uzskatāmi par normāliem apstāk­ļiem, tāpēc viņš saviem sarunbiedriem pavēstīja, ka to piedāvājums viņam šķietot vilinošs — taču ar noteikumu, ka par atlīdzību viņš tūlīt pat reizē ar nedziestošām pateicības jūtām iegūs vienu no viņu zobeniem.

Vienošanās tika noslēgta nekavējoties. Jaunākais no kājniekiem nesen bija sasniedzis pilngadību un dāvanā saņēmis kārtīgu pieauguša vīra ieroci, bet savu veco treniņu zobenu bija ar mieru,atdot Rankstrai­lam. Kapteinim tas gan bija mazliet par īsu un par vieglu, taču vismaz kalts no laba tērauda un bez grezniem rotājumiem.

Beidzot godasardzes puiši devās prom, un arī gārnis bija izcepies.

— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, runādams lēni un skaidri, kā pa­rasti mēdz runāt ar muļķa bērniem, — vai tavu iesmu varu paturēt es, jo karošanai tev tagad ir labāks rīks? Varbūt arī es rīt varētu iet auklēt princesīti? Nu tu vairs negribi iet karā, bruņojies ar iesmu, bet mēs vis­maz varēsim orkiem pastāstīt par tavu jauno aukles darbu, un tad šie no smiekliem pārsprāgs un nobeigsies paši.