Devītā nodaļa

Erbrova būtu gribējusi būt liela. Liela un stipra. Varbūt tad viņa spētu nomierināt savu māti, panākt, lai tā beidz raudāt.

Erbrova nezināja, ko iesākt. Viņa zināja tikai to, ka no viņas nav nekāda labuma.

Tā briesmīgā vista neko neēda tāpēc, ka tā ēda viņus.

Tāpat kā viņa, viņas tētis un viņas mamma ēda gliemenes, zivis un riekstus, briesmīgā vista ēda prieku un līksmību.

Salda medus vietā tai bija pašas uzkūdītie strīdi. Izraisīt sāpes bija daudz patīkamāk nekā tikt pie veselas saujas pīniju riekstiņu.

Visļaunākais bija tas, ka vistas izsalkumu nevarēja remdēt, tas bija nepiesātināms.

Erbrova vēl nekad nebija redzējusi mammu tik izmisušu.

Viņa atcerējās to rēizi, kad viņai bija uznākuši karstumi, — tad mamma bija nobijusies, bet pārnāca tētis, uzlika Erbrovai uz pieres plaukstas, karstumi pārgāja, un mamma atkal smaidīja.

Varbūt arī šoreiz tētis pārnāks un viss atkal būs kārtībā, taču īsti pār­liecināta Erbrova par to nebija.

Šoreiz viss šķita daudz tumšāks un drūmāks, daudz bezcerīgāks. Kar­stumi bija briesmīgi — likās, galvā un rīklē kāds sakūris uguni, taču šoreiz bija vēl ļaunāk.

Загрузка...