Pēdējais orks

Divdesmit septītā nodaļa

Rankstrails, jaunais Daligaras Kapteinis, Orku Uzvarētājs, Varilas Atbrīvotājs, Cilvēku Goda Atjaunotājs, tuvojās pilsētai un ieraudzīja to, kad pēdējā pēcpusdienas saule spīdēja pār maigi zaļajiem rīsa lau­kiem. Pie Lielajiem vārtiem viņš nokāpa no zirga un kājām iegāja Ārējā lokā, bet pievakares sārtā, slīpā gaisma apzeltīja pilsētas mūrus un man­deļu un apelsīnu kokus, kas auga pakalna nogāzēs.

Divi kareivji, kas stāvēja sardzē pie vārtiem, Rankstrailu pazina, un viņš tiem uzticēja gan savu vilku, gan zirgu — brīnišķīgu ērzeli, melnu kā kraukļa spārns, ātru kā nakts vējš.

Tālāk viņš gribēja doties viens un nepazīts. Kājām viņš devās dziļāk Ārējā loka ielās. Apmetnis slēpa viņa seju, drānas un zobenu, kas karā­jās pie sāniem. Vietumis viņam vajadzēja pārlēkt pār peļķēm un urgām, kur bērni rotaļājās kopā ar vistām un zosīm, kuru sniegbalto spārnu atspīdumi ūdenī sajaucās ar mākoņu atspulgiem.

Nocietinājumu mūru plaisās atkal zaļoja efejas, sūnas un sīku zie­diņu skupsnas. Arī mazie raibie dārziņi mūru pašā augšā jau bija atdzi­muši. Pie dienvidu sienas no akmeņiem slīpi auga savvaļas ķirsis, veco mūru plaisās tā saknes bija atradušas pietiekami daudz vietas, kur pie­ķerties, ieurbties dziļāk un augt, ziedēt, gatavināt sīkas, skābas ogas un arī atspīdēt peļķēs līdz ar mākoņiem un zosu spārniem.

Sīkas čurksles no virtuvēm satecināja savus ūdeņus peļķēs, un jau lielākas straumītes skrēja pa slīpumu uz notekrenēm, saplūda grāvjos un steidzās lejup pa pakalna nogāzēm uz dīķiem, kurus kanāli savienoja gan citu ar citu, gan ar rīsa laukiem. Šī bija ideāla dubļu un ūdens pa­saule, kurā atspīdēja debesis, — nebeidzama pilsēta, kurā barību varēja atrast neizmērojama gliemežu un varžu saime, kuras piederīgie kopš aizlaikiem mēdza pārtapt pētersīļiem un ķiplokiem aizdarītā virā, kas palīdzēja izdzīvot Ārējā loka ļaudīm.

Te skanēja dažādas balsis — tās savijās, sasaucās, aprāvās un skanēja atkal.

Rankstrails gāja gar ārējā mūru gredzena rietumu sienu, kuras pakājē bija izvietotas svaiga dzeramā ūdens, plāceņu un marcipāna tirgotāju letes, — ēdienu gatavotāji un pārdevēji atkal bija ķērušies pie darba, un gaisu pildīja maigas saldumu smaržas, sajaucoties ar asāku aromātu, kas cēlās no ogļu pannas, virs kuras grauzdējās auna zirņi.

Joprojām slēpdams seju zem apmetņa kapuces, jaunais pilsētas virs­pavēlnieks nopirka vislielāko un viskraukšķīgāko medus un sezama sēkliņu cepumu, kādu šai mazajā tirdziņā varēja atrast. Beidzot viņš ielaida zobus saldajā našķī. Viņš aizvēra acis un uz brīdi atspiedās pret sienu, jo saldmes radītā bauda bija tik spēcīga, ka viņam gandrīz sareiba galva.

Tirgus galā, notupušos pie pašiem mūriem, Rankstrails atrada arī pa­klāju tirgoni, kas šeit reiz bija ieradies no karavānu vadītāju pilsētas Diedāvanas, dievu dāvanas, kuru bija nopostījis viesulis un kuru senākā pagātnē, vēl pirms to bija nopostījuši plūdi, sauca par Gounnertu jeb Vēlīgo, kas bija izaugusi uz zemestrīces sagrautās Lakilas jeb Veiksmīgās drupām. Tirgonis, sayā dīvainajā mēlē buldurēdams, stāstīja, ka varēšot atgriezties savā dzimtajā pusē, ja vien pārdošot kādu no paklājiem, — un, atgriezies savā pilsētā, šoreiz viņš to būvēšot nevis no koka un ka­mieļu ādām, bet gan no akmeņiem, ko vainagošot zili lazurīta kupoli, jo tad šo pilsētu nekas vairs nevarēšot nopostīt, un saukšot to par Samkidu jeb Neuzvaramo. Rankstrails nopirka visus tirgoņa paklājus, kas bija izausti vēja un saules krāsās, tikai palūdza, lai tirgonis pagaidām tos paglabā pie sevis, līdz Rankstrails atradīs kādu vietu, kur tos nolikt. Tad viņš devās projām, un šoreiz viņu pavadīja svētības vēlējumi, kas bija tikpat savādi un nesaprotami kā pagātnē skanējušielāsti.

Rankstrails pagāja garām slīpajam savvaļas ķirsim, kura stumbrs jo­projām bija melns no lielā ugunsgrēka liesmām, bet tā pašā virsotnē viens vienīgs zars bija paglābies no liesmu sārta, un tajā jau bija saplaukuši sīku lapiņu kušķi, zaļi kā pavasara dvēsele. Rankstrails apstājās, uzlū­koja koku un maigi pārslidināja plaukstu pār tā saplaisājušo stumbru, nosmērēdams ar kvēpiem pirkstus un linu pārsēju, ko joprojām nēsāja ap roku, lai gan ievainojums sen vairs nesāpēja.

Tēva māja bija uzbūvēta no jauna tieši tāda pati kā agrāk: tā atradās starp diviem otrā aizsargmūra gredzena kontrforsiem, kuriem vienkārši bija pievienots jumts, nedaudz greiza ceturtā siena un smalkiem kok­griezumiem rotātas durvis. No ugunīs nomelnējušajiem bastioniem pāri mājelei jau atkal stiepās efeju stīgas un ziedoši kaperkrūmi. Rankstrails atcerējās visus paša noķertos kurkuļus un vardes, visus vakariņām sa­lasītos gliemežus, visus slepus nomedītos gārņus, kam bija jāpapildina ģimenes uzturs, kad galdnieka un kokgriezēja darbnīcā līdzās savvaļas ķirsim un otrajam nocietinājumu mūrim atkal nebija saņemta alga par padarīto.

Rankstraila pirksti pārslīdēja pār veco, raupjo un nodilušo tarbu, kas bija paslēpta zem jaunā samta kamzoļa. Tarbā glabājās persika kauliņš, kas atgādināja pirmos mirušos, kuru nāvi Rankstrails bija atriebis. Te glabājās arī ziedlapiņas, kas notraipītas asinīm, kuras bija iztecējušas no krūtīm pūķim, kas savu dzīvību bija ziedojis, lai glābtu savu brāli elfu. Te bija arī tēva diktētā vēstule, kurā vārdi "Mīļotais dēls, katru brīdi es sapņoju par tavu atgriešanos un katru brīdi lūdzos, lai tā pienāktu drī­zāk…" vairs nebija salasāmi, jo tos bija nodeldējuši Kapteiņa pirksti. Te bija rotaļlietas, ko Erbrova bija dāvinājusi, lai nopirktu viņa žēlsirdību un iepriecinātu bērnus, kuriem par tēvu Kapteinis bija nolēmis nekad nekļūt.

Kad Rankstrails kāpa pār slieksni, jau bija satumsis. Tēvs sēdēja pie uguns, iekārtojies uz bluķēna, kas bija novietots starp pavardu un gultu, kas aizņēma istabas lielāko daļu. Durvis uz mazo kambarīti, kurā gulēja Rankstraila māsa, jau bija aizvērtas, kas nozīmēja, ka viņa jau devusies pie miera. Arī jaunākais brālis Borstrils jau mierīgi gulēja savā guļvietā, kas bija veidota kā dēļu paaugstinājums pie pašiem mājeles griestiem. Rankstrails uzlūkoja tēvu: agrāk viņš nebija ievērojis, ka tas ir tik salī­cis. Tēvs izskatījās sarāvies mazāks, itin kā sadilis. Viņa mati bija kļuvuši vēl sirmāki un retāki un arī rokām bija piemeties drebelīgums, kuru agrāk Rankstrails nebija manījis. Vecais vīrs pacēla skatienu no lādes, kuru pagurušām rokām laboja, ieraudzīja Rankstrailu un pasmaidīja. Uz mirkli viņa seja atplauka.

Rankstrails tuvojās. Viņa augums slējās pār veco viru gluži kā mil­zīgs kalns. Arī Rankstrails pasmaidīja, taču viņa smaids bija bikls un tikko samanāms. Viņš labu brīdi klusēja.

— Tēvs, piedodiet man, bet es atnācu jums pavaicāt, kas es esmu, — viņš beidzot mierīgi teica.

Vecā vīra smaids pagaisa. Viņš nodrebēja, taču nenovērsa skatienu no Kapteiņa sejas. Atkal iestājās ilgs klusums.

— Tu esi mans dēls, — tēvs beidzot teica. — Tu esi mans pirmdzim­tais dēls. Mans un manas sievas dēls. Tev ir viņas acis… Tu… Tu smaidi tāpat kā viņa… Tu esi mans dēls… Tu esi mūsu dēls, mūsu pirmdzimtais…

Vecā vīra balss, izrunājot pēdējās zilbes, izdzisa.

Rankstrails pamāja. Tad viņš nometās vecā vīra priekšā ceļos, maigi .saņēma viņa roku, noskūpstīja to, pielieca galvu un piekļāva pieri tēva delnai, ko aizvien neizlaida no savējām. Starp Rankstraila milzīgajām, tumšajām un stūrainajām plaukstām vecā vīra roka izskatījās bāla un smalka.

— To es zinu, — rāmi atbildēja Rankstrails. — To es zinu, — viņš atkārtoja vēlreiz. — Es nespētu dzīvot, ja to nezinātu. Es zinu, ka esmu jūsu pirmdzimtais dēls, un šī apziņa pavadījusi katru manu soli, stipri­nājusi katru manas elpas vilcienu.

Tēva roka zem viņa kaistošās pieres bija auksta. Rankstrails juta, kā tā dreb.

Viņš palika tupam uz ceļiem, piespiedis pieri tēva delnai. Un klusēja.

— Es jūs lūdzu, tēvs, tagad pasakiet, kas es esmu, — viņš beidzot at­kārtoja, kad pavarda uguns sāka dzist un nakts ēnas piepildīja mazo mājiņu.

Tikai tad, kad pa vaļā palikušo durvju aiļu iespīdēja pirmo zvaigžņu gaisma, tēvs atkal ierunājās.

— Pinns Nebeidzamajām lietavām mēs dzīvojām austrumu līdzenumu pašā malā, Zināmo zemju vistālākajā Piemalē. Tas bija nabadzīgs ciems, taču galīgā trūkumā mēs nedzīvojām. Es mīlēju tavu māti un zināju, ka patīku viņai: mēs tikai gribējām sagaidīt vasaru un ražas novākšanu, lai pēc tam apprecētos. Es piepratu kokgriezēja amatu, man piederēja sešas kazas, un biju sasniedzis īsto vecumu, lai apņemtu sievu. Taču vasara nemaz neiestājās, sākās Nebeidzamās lietavas un pasauli pārplūdināja ūdens un posts. Kazas noslīka, kartupeļi sapuva. Vairs nebija nekā, lai godam nosvinētu sievas apņemšanu. Mēs uzdrošinājāmies kurnēt un žēloties, un varbūt tāpēc pekles pavēlnieki mūs sodīja: dēmoniem ne­apmierinātie nepatīk, un par katru lāstu viņi sūta sodu. Kad mums šķita, ka posts jau ir pārlieku dziļš un liktenis pret mums bijis gana netais­nīgs, piepeši uzradās orki un vērsa pret mums savu nežēlību. Es nemāku tev pateikt, no kurienes viņi uzradās. Tie bija pirmie orki, ko mēs re­dzējām: Ardvina laikos orki tika padzīti tālu aiz Zināmo zemju robežām, taču Ardvina laikos robežas bija apsargātas — tur stāvēja kareivji, slē­jās novērošanas torņi un bija sagatavoti signālugunskuri. Taču tagad robežas starp zināmo un nezināmo iezīmēja vienīgi mūsu pupiņu lauki, bet gan mūsu pupiņu lauki, gan plašās stepes, ar kurām tie robežojās, pa­zuda zem pēdu dziļas dubļu kārtas. Bads dzina orkus uz mūsu māju pusi. Viņi atrada to, kas bija palicis no mūsu pupiņām, bet ne jau to vien viņi gribēja. Mūsu sievietes… redzi… mēs ne…

Vecais vīrs aprāvās. Kādu brīdi viņš slēpa seju plaukstās, tad turpināja.

— Mēs nemācējām viņas nosargāt, — viņš teica. — To ir grūti iz­skaidrot. Zinu, ka mums būtu vajadzējis viņas nosargāt vai arī pašiem mirt, cīnoties par viņu neaizskaramību… Bet… redzi… mēs neko tādu nebijām gaidījuši. Mums jau nebija ne sargkareivju, ne signālragu vai ugunskuru. Mums nebija nekā, un viņi piepeši uzklupa kā… kā vilki naktī. Iekams mēs apjēdzām, kas īsti notiek, puse no mums jau bija mirusi, bet otra puse nožēloja, ka vēl ir pieskaitāmi dzīvajiem. Jā, tā tas notika. Puse bija pagalam, un otra puse ilgojās pēc nāves… Un tad notika tas, kas parasti notiek šādos gadījumos. Tie, kuri bija palikuši dzīvi, piecēlās no dub­ļiem un nosprieda, ka turpinās dzīvot. Mēs nodzēsām ugunsgrēkus, ap­glabājām mirušos, pārsējām dzīvo ievainojumus un nolēmām mūžīgi izlikties, ka nekas nav noticis. Es apglabāju arī savu tēvu un zvērēju, ka ienīdīšu un iznīcināšu ikvienu būtni, kuras dzīslās tecēs orku asinis. Tika nolemts, ka sievietes, kuras pēc trim gadalaikiem dzemdēs orku bērnus, iemetīs tos dīķī, ko lietavas bija izveidojušas pakalna pakājē, un viss tiks aizmirsts un izdzēsts. Ciema gods būs atjaunots. Bet viņa tā negribēja. Tava māte. Viņa tā negribēja. Viņa teica, ka tu esot bērns. Vienkārši bērns. Visi jaundzimušie raudot vienādi. Viņa teica, ka cil­vēku gods pastāv vienīgi tad, ja bērnus nenogalina. Nekad. Citādi mēs paši būšot orki. Un tad viņu padzina. Un es, kas biju zvērējis ienīst un iznīcināt ikvienu būtni, kuras dzīslās tecēs orku asinis, es… sapratu, ka šķirti no viņas… un no tevis… mana dzīve būtu tikai bezjēdzīgi dubļi. Es lūdzu, lai viņa man atļauj kļūt par viņas vīru un tavu tēvu. Viņa negribēja, jo viņas seja bija apdedzināta un klēpis piesmiets, bet es viņai teicu… es viņai teicu… tā bija smaga saruna, bet es jau iepriekš biju sa­gatavojies, es viņai teicu, ka gribētu būt bagāts, spēcīgs un skaists, gri­bētu būt ķēniņš, lai varētu nolikt viņai pie kājām savu ķēniņvalsti, teicu, ka gribētu būt vismaz zaglis, lai prastu sagādāt kaut ko, lai varētu rem­dēt viņas un bērna izsalkumu, taču es nebiju nekas un neviens un viņai varēju piedāvāt tikai pats sevi — nabagu, kuram vairs nepieder itin nekas un kurš klejo pa dubļu jūru. Teicu viņai, ka kopā nakts nebūtu .tik auksta un gaisma uzaustu mazliet agrāk, bet, palikušus pa vienam, pasaule mūs drīz vien nospiedīs un, pat tad, ja neviens netērēs laiku, lai mūs nogalinātu, mūsu pašu bēdas mums aizžņaugs elpu vēl pirms jau­nas dienas iestāšanās. Mēs neko neiespējām pret orkiem, tomēr vismaz varējām padarīt gluži veltīgas viņu pūles mūs iznīcināt, un to mēs va­rējām, palikdami dzīvi viņiem par spīti.

Es gribēju, lai viņa kļūst mana sieva, lai es varētu mīlēt viņu vairāk par visu. Viņas seja atkal būtu neskarta un klēpis nepiesmiets, jo tādi tie bija manās acīs un tādi tie kļūtu arī viņai pašai. Orki, kas bija no­galinājuši mūsu ļaudis un ielauzušies viņas klēpī, būtu vairs tikai jucek­līgs sapnis, kas rādījies vējainā naktī. Un bērns, kas piedzimis pēc orku iebrukuma, tik un tā būtu mūsu pirmdzimtais, un mīlestība, ko mēs viņam dāvātu, uz visiem laikiem iznīcību un naidu noslīcinātu dubļos, kur ir īstā vieta visam liekajam.

Vecais vīrs apklusa. Atkal ilgi valdīja klusums. Arī uguns pavardā bija izdzisusi. Rankstrails gandrīz vai neuzdrošinājās elpot. Sacēlās vējš. Nobūkšķēja mājas durvis. Vecais vīrs nodrebēja. Rankstrails piecēlās, aizvēra durvis, aplika tēvam ap pleciem savu apmetni, un tumsā viņam uz krūtīm iezaigojās zelta rota — pilsētas virspavēlnieka zīmotnes; tad viņš no jauna iededza pavardā uguni. Liesmas atkal izgaismoja istabu. Tumšās ēnas pazuda.

Vecais lūkojās uz savu dēlu.

— Esmu laimīgs, ka tieši tu izglābi pilsētu, — viņš beidzot teica un tad atkārtoja to vēlreiz.

Rankstrails pamāja. Viņam šķita, ka viņš bijis nokāpis peklē un tikko no turienes atgriezies. Nolādēto, mokošo šaubu indīgo tārpu, kurš visu mūžu bija grauzis viņa domas un kuru viņš vienmēr bija centies iedzīt kādā dziļākā prāta nostūrī, kas būtu pietiekami tumšs, lai tur paslēpto varētu mānīgi uzskatīt par aizmirstu, vairs nevarēja ne paslēpt, ne pa­dzīt. Tagad patiesība stāvēja viņa acu priekšā kā briesmonis, kurš ilgi meklēts, no kura ilgi bēgts un kurš beidzot sastapts. Rankstrails ieskatī­jās sava tēva acīs, un paša ēnu briesmonis pagaisa uz visiem laikiem reizē ar rēgainām atmiņām par dubļainu nakti pupiņu laukos pie pašām Zināmo zemju robežām. Viņš bija pirmdzimtais dēls vīrietim un sievie­tei, kuru mīlestība bija izrādījusies stiprāka par visu. Viņš bija viņu mī­lestības pirmdzimtais dēls. Viss pārējais noslīka dubļos, kur arī ir īstā vieta visam liekajam.

Pekles vārti atkal bija aizvērušies, un viņš tos nekad nevienam ne­atvērs.

Tēvs uzmeta satrauktu skatienu Rankstraila apsaitētajai rokai.

— Tu esi ievainots? — viņš jautāja.

— Nē, vairs ne, — Rankstrails apmulsis atbildēja.

Tēvs ar pirkstu galiem viegli aizskāra samta tērpa piedurkni un no­rādīja uz zelta krūšurotu.

— Tu tagad esi svarīgs vīrs, — viņš noteica. — Vai tu… tu esi arī ba­gāts? — viņš bikli apvaicājās.

Rankstrails pamāja.

— Protams, — viņš atbildēja. — Protams, — viņš atkārtoja, juzda­mies vainīgs, ka joprojām nav iedomājies pagādāt tēvam ērtāku un plašāku māju. —Jau rīt mans pirmais darbs būs sameklēt tev īstu māju, tādu, kurā būtu visas sienas… un logi, un dārzs… arī sakņu dārziņš…

— Nē, nē, es jau neprasu sevis dēļ, man nevajag, — iebilda vecais. — Sīs ir manas mājas, un es tās pamest negribu. Te es esmu dzīvojis. Te nomira tava māte. Viņas kaps atrodas tikai pussimt soļu attālumā no šejienes, un es varu aiziet ar viņu parunāties katru reizi, kad sajūtos vien­tuļš. Kaimiņus arī es te pazīstu. Bet prasīju es tavas māsas dēļ. Viņa grib precēties… — tēvs satraukts paskaidroja.

Atgriešanās pie ikdienišķām rūpēm Kapteiņa sirdi atviegloja.

— Maiznieka dēls tomēr nolēma viņu bildināt? Tagad mēs tai har­pijai, viņa mātei, varam pateikt, ka viņa dabūs tādu pūru, kādu prasīs.

— Nē, ne jau maiznieka dēls! Viņu bildināja tas strēlnieku princis.

— Princis Ēriks, strēlnieku komandieris? Viņš taču ir pilsētas vis­ietekmīgākās dzimtas dēls!

— Jā, viņš. Viņš grib tavu māsu par sievu un teica, ka pūrs viņu ne­interesējot, viņš pat negrib neko dzirdēt par pūru. Viņš apgalvo, ka Liesmas loks un drosme jau esot pūrs… paga, kā viņš teica… Tas esot bagātīgs pūrs. Zini, viņi visu laiku bija kopā. Kopā organizēja pilsētas aizstāvēšanu. Tava māsa iemācīja šaut ar loku visām pilsētas sievietēm. Arī smalkāka­jām dāmām. Arī veļasmazgātājām. Ja tu būtu viņu redzējis… Princis teica, ka viņam esot liels gods precēt Liesmu, turklāt viņš jūtoties arī pagodi­nāts, ka var precēt meiteni, kas ir tava māsa, — tas esot vairāk vērts nekā…

Rankstrails sāka smieties. Tas bija garš un atbrīvojošs smējiens, kas ilgi tricināja mazo mājeli.

— Vai tiešām tagad, kad mums nauda ir, pūru neviens vairs negrib?

Vecais nesmējās un joprojām izskatījās noraizējies.

— Pat ja viņš nekādu pūru negrib, mums kaut kas ir jāsagādā. Lies­mai vajadzēs kāzu kleitu. Greznu un skaistu. Viņš taču galu galā ir prin­cis. Savu līgavas tērpu, tu zini, to, kuru kādreiz bija uzšuvusi jūsu māte, Liesma uzvilka, lai ietu karot. Varbūt ka tā bija labi: viņai tas tērps bija mugurā, kad abi pirmoreiz satikās. Viņa bija tik skaista… viņa bija uz­vilkusi savu līgavas kleitu, lai dotos nāvē. Bet tagad tas tērps ir dub­ļains un asiņains, un, pat ja pleķus izdotos iztīrīt, viņa nevarētu…

Rankstrails nomierināja tēvu. Arī tagad tēvs šķita daudz sīkāks, nekā bija palicis Rankstraila atmiņā. Palīdzējis tēvam apgulties, viņš vēl kādu brīdi pasēdēja tam līdzās.

Pirms miega vecais vīrs vēl nočukstēja:

— Es esmu laimīgs, ka tieši tu izglābi pilsētu.

Rankstrails vēlreiz nometās ceļos un noskūpstīja viņam roku.

Kad tēvs bija aizmidzis, Rankstrails izgāja no mājas. Viņam vajadzēja šķērsot visu pilsētu, lai sasniegtu kāpnes, kas veda augšup uz iekšējā no­cietinājuma gredzena mūriem un augstajiem torņiem, no kurienes va­rēja pārlūkot visu apvārsni.

Vietumis bija iedegtas lāpas.

Rankstraila apmetnis bija palicis uz pleciem tēvam, un lāpu gaismā iemirdzējās zelta zīmotnes viņam uz krūtīm. Satiktie ļaudis viņu pazina, godbijīgi sveicināja un klanījās. Daži, viņam garām ejot, pat metās ceļos.

Rankstrails sasniedza austrumu mūrus un uzkāpa augšā. Sargkareivji sastinga sveicienā. No šejienes klajiene bija pārredzama līdz pat Tum­šajiem kalniem. To, ka karš īsti nav beidzies, atgādināja gan orku uguns­kuru liesmiņas pašā pamalē, gan abpus pilsētas Lielajiem vārtiem zemē sadzītās pīķu rindas — uz pīķiem bija saspraustas ienaidnieku galvas, kas lēnām trūdēja zem baismīgajām kara maskām.

— Tas viņiem iedveš šausmas, — uzdrošinājās paskaidrot sardzes priekšnieks, kurš bija izsteidzies uz nocietinājumiem viņu sagaidīt. — Or­kiem, es gribēju teikt. Mēs kādā senā hronikā izlasījām, ka orkiem ir bail no galvas nociršanas, jo viņi tic, ka tad bez galvas vajadzēs klejot arī pa Mirušo valstību. Nekas cits šiem bailes neiedveš.

Rankstrails atvadījās no sardzes priekšnieka, bet pats vēl ilgi vēroja tālumā gailošās orku nometņu uguntiņas un pilsētas pievārtē sadzītos pīķus. Tad viņš lika atsaukt abus pilsētas virspavēlnieka vietniekus.

Viņš tiem pavēstīja, ka nekavējoties jāsāk gatavoties rītdienas uzbru­kumam, lai atbrīvotu klajieni un rīsa laukus. Viņš lūdza pārbaudīt, vai visu ieroči ir kārtībā, un izdalīt strēlniekiem pietiekami daudz bultu. Tāpat Rankstrails pavēlēja, lai visi, kuru bruņas ir kaltas no metāla, aiz­stāj tās ar metāla kniedēm stiprinātiem vamžiem, kādus nēsā vieglā kavalērija, jo šādas bruņas atļauj lielāku kustību brīvību, turklāt ne­mirdz saulē un nepievilina bultas. Viņš arī pavēlēja noņemt no pīķiem orku galvas, kas rēgojās pie ieejas pilsētā, — lai tās pēc iespējas pievieno nogalināto līķiem un apglabā. Vēl Rankstrails pavēlēja ievainotos un sagūstītos orkus nenogalināt, bet gan paturēt gūstā, un visbeidzot deva rīkojumu sakopt vecos pazemes cietumus, kas atradās tieši zem pilsētas galvenā laukuma, un pārliecināties, vai tur ir pietiekami daudz tīra ūdens gūstekņu vajadzībām un pārsēju ievainoto apkopšanai.

Iestājās klusums, kas bija ciets un drūms kā zobena asmens.

Jaunākais no Rankstraila vietniekiem, gara auguma vīrs biezu un kuplu brūnu bārdu, pievērsa viņam savu tēraudzilo acu skatienu, kurā mirdzēja vilšanās un aizvainojums.

— Orki nogalināja manu ģimeni, mans kungs, — viņš beidzot teica. — Viens no maniem dēliem tagad vientuļš klīst pa Nāves valstību, viņš tur ieradās pirms manis, lai arī bija tikai mazs bērns. Orki nodedzi­nāja manu māju. Ikreiz, kad aizveru acis, es atkal dzirdu kliedzienus, kas skanēja no liesmām, un es zinu, ka neviens cilvēks nevar dzīvot tik ilgi, lai šādus kliedzienus spētu aizmirst.

Rankstrails ilgi skatījās uz vīrieti klusēdams. Likās, viņš meklē īstos vārdus. Beidzot tie bija atrasti:

— Domāju, ka nevienas sāpes nav salīdzināmas ar tām, kas plosa māti un tēvu, kas spiesti noraudzīties, kā viņu bērns viņus apsteidz, šķērso­dams Nāves vārtus. Un esmu redzējis, ko orki ir nodarījuši maniem ļau­dīm, manai ģimenei. Tāpēc atļaujiet man runāt ar jums kā ar savu brāli. — Kapteinis uz brīdi aprāvās, ievilka elpu un turpināja. — Tavas sāpes ir arī manējās, — viņš vīrietim teica. —Ja manu dzīvību varētu iemainīt tā, lai tavs dēls atkal būtu dzīvs, es zvēru, ka savu dzīvību netaupītu. Ja manu roku varētu iemainīt tā, lai tavas sāpes gūtu mierinājumu, es zvēru, ka nevilcinādamies nocirstu sev delnu. Tavs dēls Nāves valstībā nav vientuļš, jo tur viņu sagaidīja un mierināja mūsu senči, un tad, kad arī mēs dosimies otrpus vējam, mēs viņu atkal satiksim — viņš mūs gai­dīs bezgalīgās pļavās zem neizmērojamām debesīm, kur zvaigznes mirdz, arī saulei spīdot. Es pavēlēšu, lai viņa nāves gadadienā tai vietā, kur viņa dzīve aprāvās, tiek iedegtas lāpas un nolikti ziedi, jo vislielākais ne­gods ir zaudēt atmiņas par sāpēm. Bet tagad es pavēlu sagatavot pieklājī­gas kapavietas nogalinātajiem orkiem. Un pavēlu sagatavot telpas un labu dzeramo ūdeni tiem orkiem, kurus mēs saņemsim gūstā.

— Mans kungs, — teica vecākais no abiem vietniekiem, nedaudz sakumpis vīrs iesirmu bārdu, — tie taču ir orki.

— Toties mēs neesam, — atbildēja Rankstrails.