Pēdējais orks

Astoņpadsmitā nodaļa

Kapteinis pagriezās pret Lizentrailu.

— Par nepakļaušanos pavēlēm ir paredzēta nāve, kaprāl, — viņš tam teica. Viņi ne vienu gadu vien bija cīnījušies plecs pie pleca, un nekad agrāk Rankstrails nebija runājis ar Lizentrailu tik ledaini stingā balsī.

Lizentrails izturēja viņa skatienu.

— Nu tad es nosprāgšu tāpat, kā nosprāga šis pūķis, Kaptein, bet tu paliksi dzīvs. Kaptein, tikai tu vari apturēt orkus. Pie Zināmo zemju ro­bežām vēl dzīvo arī mani ļaudis, ne tikai mēslu vaboles un knišļi. Viņiem arī ir tiesības uz dzīvošanu.

Abi kādu brīdi raudzījās viens otrā.

Tad, skaļi līksmojot par uzvaru, atsteidzās Arniols ar saviem bruņi­niekiem.

— Un kur tad elfs? — vīlies noprasīja Arniols. — Un mazgadīgā ragana?

— Visi palika zem lavīnas, — meloja Kapteinis. Un viņa vīri šos me­lus apstiprināja, piekrītoši palocīdami galvu. — Mēs panācām, lai pūķis uzgāžas kalnam, un tā nogāze nobnika. Divi zaķi ar vienu šāvienu. Zem lavīnas visi ir pagalam.

— Varbūt kāds tomēr izglābās, — šaubīdamies noteica Arniols.

— Mums šķita, ka ne. Visi palika apakšā. Neviens neizglābās, — apgalvoja Kapteinis. — Bet skaidri redzēt nevarēja: gaiss bija putekļu pilns. — Un viņam aiz muguras atkal atskanēja piekrītoša murdoņa.

— Būtu labāk, ja mēs Tiesnesim varētu uzrādīt mirušo ķermeņus.

— Tad jums vajadzēja viņus nogalināt pašiem, ekselence. Mēs, algo­tņi, no liekām pūlēm izvairāmies katru reizi, kad vien tas ir iespējams.

Kapteinis un Arniols pārmija ciešus skatienus.

— Rītausmā gribu jūs redzēt savā teltī, Kaptein.

— Jā, ekselence, protams, tikai sakiet, kura būtu jūsu telts, jo šeit es neredzu nevienu pašu.

— Teltis ir ratos, kuri mums sekoja kopā ar sulaiņiem. Esmu pārlie­cināts, ka jūs un jūsu vīri pratīsiet mums tās ātri uzbūvēt. Runā, ka algotņiem labi padodoties it viss, bet jūs esot vēl veiklāks par pārējiem. Runā, ka jūs esot bijis lielisks govju gans, tāpēc domāju, ka tikpat labi pratīsiet paveikt arī namziņa pienākumus.

— Protams, ekselence, — atbildēja Rankstrails. — Man būtu liels gods uzcelt jums telti. Saklājis jums guļvietu, es varētu justies glaimots un pagodināts. Tikai atvainojiet, ekselence, ka gribu jūs brīdināt, lai jūs pēc tam neaizsviltos dusmās. Mēs, algotņi, divus pēdējos gadus esam aizva­dījuši pie Šķeltā kalna, un šos divus gadus neesam mazgājušies ne reizi. Mūsu utis ir lielas kā prusaki, par blaktīm un blusām nemaz nerunājot. Vai esat pārliecināts, ka gribēsiet gulēt teltī, kam pieskārušās mūsu rokas? Es nemaz neuzdrošinos jums teikt, kur mēs savas rokas mēdzam likt un ko esam paraduši ar tām darīt, jo šādas runas nav bruņinieka ausu cienīgas.

Arniols viņu uzlūkoja ledainā naidā, bet Kapteinis šim skatienam atbildēja ar godbijīgu smaidu un tikko manāmu paklanīšanos.

Bruņinieku teltis uzbūvēja sulaiņi.

Algotņi gulēja zemē ap ugunskuriem. Tikko atausa pirmā rīta gaisma, Rankstrails bez bruņām un ieročiem, kā to paģērēja pieklājības likumi, ieradās pie Arniola telts, kura slējās līdzenuma pašā vidū grezna un koša, lepni izrādot stateniskās baltās un karmīnsarkanās svītras un zelta ap­malojumus.

Dīvaina saldena smarža lidinājās pār bruņinieku nometni. Visa zeme te bija nokaisīta margrietiņu ziedlapām, veidojot ko līdzīgu paklājam. Pūķa asiņu sarkani iekrāsotie ziedi mijās ar baltajiem, darot šo segumu līdzīgu Daligaras grāfistes karogiem.

Arniols viņu gaidīja telts iekšienē. Tērpies samta drānās, tas sēdēja uz sola, izlikās atnācēju nemanām un tikai pēc laba brīža pagriezās uz viņa pusi. Arniolam aiz muguras karājās biezs aizkars, kas telti sadalīja divās daļās, — Rankstrails juta, ka viņi ar Arniolu te nav divi vien, taču nesatraucās un neizrādīja, ka būtu atklājis slazdus, jo, pacietīgi gaidī­dams, līdz bruņinieks pagodinās viņu ar sarunu, ar acs kaktiņu bija pamanījis, ka vilks sekojis viņam pa pēdām un tagad klusi notupies tumšākā stūrī.

Beidzot Arniols pievērsa skatienu Rankstrailam un ierunājās.

— Kaptein, man nepatika, kā jūs cīnījāties. Labi, ka tikāt galā vismaz ar pūķi. Vai zināt, kas šī par smaržu? N

— Nezinu gan, bet gribētu to zināt, — godīgi atbildēja Kapteinis.

— Mēs cepinām pūķa gaļu.

— Jūs… ko? Ko jūs darāt? Cepat pūķi? Bet…

— Daligaras bruņiniekiem būs dzīres, Kaptein. Mūsu bruņinieki, kas kopš bērnības audzināti par varoņiem, ēdīs pūķa gaļu. Pūķa spēks pāries mūsu dzīslās un padarīs mūs neuzveicamus.

Kapteinim vajadzēja saņemt visus spēkus, lai apspiestu gan spējo nelabuma lēkmi, gan vēlēšanos spārdīt Arniolu tik ilgi, līdz tas vairs nekustētos.

— Ko jūs par to domājat? — Arniols jautāja.

— Nezinu, ko teikt, — izvairīgi atbildēja Kapteinis. — Es pats esmu apēdis neskaitāmus sikspārņus, taču lidot neprotu. Mana māte bija vis­krietnākā sieviete un savā mūžā remdēja izsalkumu tūkstošiem odu, bet odu raksturs tik un tā neuzlabojās. Nezinu, var jau būt, ka jums ir tais­nība. Vai jūs, ekselence, mājās vienmēr esat ēdis daudz vistu?

Arniols sašutis pielēca kājās.

— Nedomāju ilgāk pieciest tavu bezkaunību, — viņš teica.

Arniols pamāja, un no priekškara aizsegtās telpas iznāca trīs vīri mir­dzošās bruņās un kailiem zobeniem rokā un draudīgi nostājās iepretī Kapteinim, kurš veltīja viņiem ieinteresētu skatienu. Gana ilgi aplūko­jis bruņiniekus, Rankstrails atkal pievērsās Arniolam.

— Labi, — viņš teica, — ja esat man pateicis visu, kas jums sakāms, es labprāt atvadītos. Rīt no rīta es, vadīdams gan vieglo kavalēriju, gan vieglos kājniekus, došos uz Šķelto kalnu, jo šādus rīkojumus man deva Daligaras grāfs. Ik pēc diviem mēnešiem sūtīšu jums ziņojumus. Bet pa­gaidām pieņemiet manus cieņas apliecinājumus un atvadu sveicienus.

Kapteinis pagriezās, lai dotos prom. Viņu apstādināja Arniola le­dainā balss.

— Kaptein, jūs taču nedomājat, ka dzīvs iziesiet no šīs telts?

— Protams, nedomāju, ekselence. Esmu pietiekami gudrs un sapratu, ka ilgāk dzīvot man nav lemts. Vienīgā nelaime, ka īpaši gudrs nav mans nabaga vilks. Tas zvērs ir gatavais nejēga un neko nav sapratis. Tikko kāds no jūsu vīriem pakustēsies, mans vilks jums pārkodīs rīkli. Tāpēc, kā jau teicu, pieņemiet manus atvadu sveicienus.

Kapteinis atkal pagriezās uz promiešanu. Viņa vilks dobji ierūcās.

— Agrāk vai vēlāk mēs abi vēl satiksimies, — klusi piedraudēja Arniols.

— Protams, ekselence, — arī šoreiz apstiprināja Kapteinis, pat neat­skatīdamies. — Ja ne es, ne jūs nedabūsim galu, mēs noteikti satiksimies.

Izgājis no telts, Rankstrails pieliecās, pagrāba sauju margrietiņu zied­lapu — dažas baltas kā nevainība, dažas sarkanas no ziedošanās asinīm — un sažņaudza tās dūrē. k

Nonācis pie algotņu nometnes ugunskuriem, viņš nometās ceļos un beidzot izvēmās. Lizentrails satraukts skatījās uz viņu, taču neuzdroši­nājās neko teikt.

Kapteinis atkal piecēlās, aplūkoja saujā sažņaugtās ziedlapiņas un droši noglabāja savas tarbas dziļumos. Izvairīdamies no Lizentraila skatiena, viņš pavēlēja pulcēt kopā vīrus un doties ceļā. Jau vakarā viņi pagūs nonākt Daligarā, bet no rīta kopā ar kājniekiem varēs doties uz Šķelto kalnu.

Visi jau bija sakāpuši zirgos, kad kāds klusi ievaicājās:

— Bet kas notiks ar tiem, kas palika otrā pusē aiz lavīnas?

— Aiz Tumšajiem kalniem ir jūra, — atbildēja Lizentrails. — Jūra ir tāda vieta, kur visur ir ūdens. Tā turpinās un turpinās un nekad ne­beidzas. Dzert to ūdeni nevar, taisni tāpēc tā joprojām ir tik daudz, bet jūrā iekšā ir daudz visādu ēdamu lietu. Ne jau tikai zivis. Arī klintis jūrā ir apaugušas ar visu kaut ko ēdamu. Un arī smiltīs var atrast labu labās lietas. Tie, kas dzīvo pie jūras, badu nekad necieš.

— Tad kāpēc arī mēs tā nevarētu ? — kāds jautāja. — Pārvākties dzī­vot pie jūras?

— Tāpēc, ka tur ir Erīnijas, — atbildēja Lizentrails.

— Kas?

— Fūrijas. Nāves eņģeļi. Posta gari. Trīs briesmīgi un neuzveicami rēgi. Tie uzrodas no debesīm un iznīcina visu, ko atrod savā ceļā. Tāpēc pie jūras neviens vairs nedzīvo. Pat pirāti tur vairs nerādās. Tam, kurš šķērso Tumšos kalnus, agrāk vai vēlāk draud droša nāve. Tāpēc jau tos

sauc par Tumšajiem kalniem. Kas tos šķērso, ilgi nedzīvo. Pat pūķis ne­būtu ticis galā ar Erīnijām, Kaptein.

Kapteinis neko neatbildēja, taču pamāja un kaut arī tikai pavisam īsu mirkli atkal ieskatījās savam kaprālim sejā. Kad līdz Daligarai vairs nebija atlicis tāls ceļš, Lizentrails vēlreiz saņēma drosmi uri-viņu uzrunāja: — Kaptein, — viņš teica, — tev nevajadzētu ēst tārpainus sīpolus. Pats redzi, ka tie nenāk par labu veselībai.