Pēdējais orks

Četrpadsmitā nodaļa

Svinības bija beigušās jau pirms deviņām dienām. Nekas nenotika. Laiks lēni vilkās. Dienu pēc dienas ieradās bēgļi no Labvējes, no pašām Zināmo zemju robežām. Tiem vairs nebija vārdu, lai izstāstītu visas.šaus­mas, tiem vairs nebija asaru. Daligaras pilsēta nevienu neuzņēma.

Bēgļi bija sievietes un bērni. Vīrieši bija palikuši dzimtajos ciemos, lai mēģinātu aizstāvēt savas mājas, laidarus, tīrumus un dārzus, kur paaudžu paaudzes bija lējušas sviedrus.

Vīrieši tur bija palikuši un sagaidījuši nāvi.

Tagad sievietes un bērni bija apmetušies pie pilsētas mūriem.

Sievietes sēdēja ap ugunskuru un cita pēc citas cēlās kājās, lai pie­sauktu zaudēto bērnu un vīriešu vārdus; cita pēc citas tās atcerējās savas mājas un agrāko dzīvi un sauca vārdā savus lopus, ko ienaidnieki bija nokāvuši, lai apēstu Vai vienkārši aiz tīras ļaunprātības, jo zemniekiem tak lopiņi ir gandrīz kā ģimenes locekļi, — tie ir pēdējais šķērslis, kas postam, badam un vientulībai neļauj kļūt pārākiem par visu.

Pēc sievietēm mnāja bērni, tie, kuri prata runāt. Cits pēc cita tie atcerējās tēvus, vectēvus, brāļus, dzīvnieku mazuļus, ar kuriem reiz rota­ļājušies, un savas spēļlietas, jo ikvienam bērnam ir kāda spēļlieta, kam dots īpašs vārds, — pat ja tā ir tikai kokgabals vai akmens.

Tā sāpju aplis ap ugunskuru noslēdzās un sākās atkal no jauna.

Rankstrails un Lizentrails gāja medībās. Tas nebija atļauts, kas savu­kārt nozīmēja, ka par medīšanu bija paredzēti visdažādākie sodi un mo­cības, taču jaunais vieglās infantērijas Kapteinis jau bija izpelnījies slavu kā vīrs ar smagu raksturu, un neviens negribēja ar viņu lieki strī­dēties. Atgriežoties pilsētā, viņš un Lizentrails gandrīz visu medījumu atdeva pie ugunskuriem sēdošajām sievietēm, un reizēm arī viņi paši palika un klausījās to stāstos, kas savā ziņā līdzinājās daudziem citiem, — tie bija stāsti par sitieniem, kliedzieniem un uguns liesmām naktī.

Kapteinis zvērēja, ka viņus apturēs.

Zvērēja, ka viņus apturēs, bet pēc tam vajās līdz pašai pasaules malai.

Viņš izkaus orkus, nogalinās tos visus kā vienu, nonāvēs līdz pašam pēdīgajam, kurš lūgs žēlastību, bet to nesaņems.

Kopā ar pārējiem algotņiem Rankstrailu izsauca uz Augšpagalmu, kas atradās netālu no Tiesneša pils. Pusducis vieglās infantērijas rotu bija pilnībā nokomplektētas: nu tajās kopumā bija ap piecsimt vīru. Lai arī Rankstraila rotā un tās četrās nodaļās būtu pareizais kareivju skaits — aptuveni simt vīru —, tajā bija iekļauti jauniņie. Protams, šie puiši bija stājušies dienestā algas dēļ, taču daudzi nāca no ģimenēm, kas bija de­vušās bēgļu gaitās no Piemales, un viņi patiešām gribēja cīnīties ar orkiem. Sanākuši Augšpagalmā, algotņi gan stāvēja, gan sēdēja zemē un uz šau­rajām akmens kāpnēm, kas, efeju apvītas, stiepās augšup uz mūriem.

Tepat bija arī pulks bmņinieku brīnišķīgos zirgos. Vienam tas bija melns gluži kā kraukļa spārns. Rankstrails nodomāja: ja viņam reiz būtu zirgs, viņš gribētu tieši tādu. Viņš uzmanīgāk aplūkoja meļņa saimnieku un bija gandrīz pārliecināts, ka to pazīst: bruņinieka sejsegs bija nolaists, tomēr Rankstrailam šķita, ka tas ir tas pats vīrs, no kura nagiem viņš iz­glāba Lizentrailu un tā piecus zobus. Atmiņā bija palicis arī bruņinieka vārds: Arniols. Tieši šis bruņinieks uzsāka runu un pavēstīja, ka pēc desmit dienām visiem būšot jādodas ceļā. Taču viņš negribot, lai šīs des­mit dienas algotņi ar savu klātbūtni apgāna pilsētas ielas un ar savu elpu piesmirdina tās gaisu. Algotņiem esot klusi jāsēž ierādītajos staļļos, bet pirmo, kurš uzdrošināšoties vazāties apkārt, viņš nekavējoties nogādā­šot pie bendes, kas noteikti mācēšot izskaidrot, kā pildāmas augstāk stāvošo pavēles. Bet pēc desmit dienām visi došoties uz Zināmo zemju robežām. Vispirms vajadzēšot šķērsot Silāriju, laimīgo zemi, kur Dogonas upes nimfas satiekas ar Silāra ezera nimfām; pēc tam algotņiem būšot gods soļot cauri brīnišķīgajam Zelta mežu novadam, un visbeidzot viņi sasniegšot Šķelto kalnu, Ļaunvējes plakankalni un Labvējes līdzenumu. Tur viņi varēšot parādīt un pierādīt, vai maz ir ko vērti.

Kareivju simti klausījās mēmi un nekustīgi.

— Kāpēc mēs nedodamies ceļā tūlīt pat? — Kapteiņa balss atskanēja skaļa un skaidra, gluži kā asmens pāršķeļot pavēli ciest klusu. — Nav noliedzams, ka ar katru dienu vairojas postījumi un nogalināto skaits. Kāpēc mēs vēl gaidām?

Bruņinieks droši vien bija labā omā, jo sāka smieties, nevis ļāva vaļu dusmām.

— Tāpēc, ka nav neviena, kas tevi tagad uz turieni varētu aizvest, nejēga! Kā tad tu esi iedomājies atrast Šķelto kalnu? Pavaicāsi ceļu kā­dam orkam?

Bruņinieku pulkā bija manāma jautrība.

fc *

Rankstrails pieklājīgi un iecietīgi pasmaidīja. Bruņinieks runājot sejsegu nebija pacēlis, taču balss nebija sajaucama ar kādu citu: tas no­teikti bija Arniols. Acīmredzot arī viņš bija atsaukts no Augstklintes, lai gatavotos karam pret orkiem. Nebija iespējams, ka Arniols nebūtu pazinis Rankstrailu, taču pagaidām bruņinieks to nelika manīt.

— Ja jūs mums iedotu karti, ekselence, vai arī pateiktu, kura zvaig­znāja virzienā mums jāiet, domāju, ka līdz Šķeltajam kalnam mēs spētu aizkļūt arī paši, — Rankstrails ierosināja.

— Kuram tu, pāķi, gribi iestāstīt, ka proti lasīt karti? Tādas muļķības tu vari stāstīt savai mātei vai māsai, ja tev tādas ir.

Šoreiz bruņinieki vairs nespēja valdīt smieklus.

— Ekselence! — Rankstrails turpināja aizvien tikpat rāmi un god­bijīgi. — Redziet, mēs, vieglie kājnieki, nekad nebūsim tādi kā jūs, ekse­lence! Mēs pat nedomājam jums līdzināties, taču ceļu mēs atradīsim! Iedodiet mums karti vai pasakiet, pēc kura zvaigznāja vadīties, un mēs dosimies ceļā!

Arniola labajai omai piepeši pienāca gals.

— Kur tu, skrandulāci, tā steidzies? — viņš drūmi noprasīja. — Kas tevi vajā: augļotājs, bende vai greizsirdīgs vīrs? Vai varbūt tu baidies no­kavēt tikšanos ar orkiem un uztraucies, ka viņi nepagūs uzšķērst tev vēderu?

— Nav šaubu, ka orki ir briesmīgāki par laupītājiem, — atzina Rank­strails. — Tos nemaz nevar salīdzināt, taču, ja mums kaut nedaudz uz­smaidīs veiksme, tad, iekams viņi mums uzšķērdīs vēderu, mēs vismaz kadu no viņiem pagusim apturēt. Es domāju, ka butu labak, ja mes tūlīt dotos ceļā.

Kapteinis apklusa. Viņa laipnais smaids pagaisa. Viņš izslējās staltāk un pacēla galvu. Tad pavērsās pret saviem vīriem, pagriezdams muguru kavalērijai.

— Dosimies ceļā tagad! — viņš iesaucās, un viņa spēcīgā balss pār­skanēja visu citadeli. — Tagad! Vairs nebūs nodedzinātu māju un gūstā aizvestu vīru, kurus pēcāk atrod ar nogrieztu galvu! Vairs nebūs arvien jaunu un jaunu nogalinātu bērnu! Paskatieties ārpusē. Tur, ār­pus mūriem. Paklausieties, kā raud sievietes, kuras redzējušas, kā mirst viņu bērni, sievietes, kuras pazinušas savu vīru galvas, nocirstas un uz­spraustas mietu galos ap arbūzu laukiem. Ejiet un klausieties, kā viņas raud, jo citu tādu sieviešu vairs nebūs. Nebūs, jo orkus mēs apturēsim. Tagad!

Piekrītoša murmināšana uzņēma viņa vārdus, un cits pēc cita pa­galmā sēdošie vīri cēlās kājās.

— Apturēsim viņus! — iesaucās Kapteinis, un viņa balss skanēja skaļi un draudīgi. — Dosimies ceļā tagad! Apturēsim viņus tagad! Tagad! — viņš nodārdināja.

Nu notika kaut kas dīvains, — un nekas tamlīdzīgs nebija gadījies visā vieglās infantērijas vēsturē. It kā iepriekš būtu par to vienojušies, visi kājās pieslējušies vīri, kas stāvēja staltu muguru un paceltu galvu, lai varētu ieskatīties sejā savam Kapteinim, atbildēja:

— Tagad!

Pagalms nodārdēja vairākas reizes. Saskanīgais sauciens tika atkār­tots vairākkārt, un ar katru reizi tam pievienojās arvien vairāk balsu.. Arī jaunākie no bruņiniekiem dzirdēja, kā pašu balsis iekļaujas korī un, cik vien dukas rīklē, sauc: — Tagad!

— Tagad!

Pēc Rankstraila mājiena pagalms noklusa.

Jaunais Kapteinis pagriezās pret Arniolu un jautāja:

— Vai jums būtu tā karte?

— Agrāk vai vēlāk es panākšu, ka tevi per pātagām, — klusītēm šņāca Arniols, pacēlis vāzekli, lai labāk varētu ieskatīties Rankstrailam sejā.

— Es panākšu, ka muguru tev nodīrā tā, lai, dzīvs būdams, tu vairs nemūžam nevarētu nekam piespiesties. Varbūt bendes rokās tev pāries vēlēšanās dzīt jokus.

— Protams, ekselence, ja jūs tā vēlaties. Tikai ne šajā dzīvē, varbūt nākamajā. Jo šajā es esmu Rankstrails, vieglās infantērijas Kapteinis, un es komandēju vīrus, kuri pēc manas pavēles būtu gatavi iet nāvē. Taču, ja es kādam atļautu izrādīt man necieņu, tas nozīmētu, ka tiek aizvainoti arī viņi.

Bruņinieku pulkā iestājās klusums. Visi bija pazinuši Rankstrailu: varbūt neviens viņu agrāk nebija redzējis, taču visi bija dzirdējuši runā­jam par Lāci, par pavisam jauniņo vieglās kavalērijas Kapteini, kurš protot lasīt, pazīstot zvaigznes un aizstāvot savus kareivjus. Visi bija.dzirdējuši par jauno karotāju, kurš uzvarētu cīņā ar ikvienu, pat ar pekles dēmoniem. Un visi bija dzirdējuši, ka viņš esot neaizskarams, jo šī Kapteiņa dēļ viņa vīri šķērsotu Mirušo valstību un atgrieztos no tās dzīvi.

Arniols sēdēja zirgā kluss un nekustīgs, jo tagad ne tikai Rankstrails uzdrošinājās raudzīties viņam sejā, — tikpat nekaunīgi viņam tieši acīs skatījās arī viss salašņu bars, kas stāvēja Kapteinim aiz muguras, visa šī netīro rīkļrāvēju banda.

Rankstrails saprata, ka nupat ir pārkāpts pirmais algotņu karaspēka likums, saskaņā ar kuru vajadzēja gādāt, lai izsalkuma māktie un ben­des iebiedētie vīri allaž stāvētu nokārtu galvu un nodurtu skatienu. Pa­tiesībā Rankstrails tikai tagad saprata, ka šāds likums pastāv. Līdz šim viņš bija ticējis, ka algotņiem algu neizmaksā un pielīgto uzturu nedod tikai tāpēc, ka grāfistē valda muļķība, vienaldzība un bezrūpība.

Tomēr iemesls bija pavisam cits: no algotņiem baidījās. Ja tiem ne­bija ne naudas, ne ēdamā, tie bija spiesti zagt. Zādzībām sekoja nicinā­jums un nokaitētas knaibles. Galvenais mērķis bija panākt, lai tie visi un vienmēr turētu skatienu pie pašas zemes. Līdzīgi notika ar Austru: bads, kauns un bailes bija ieroči, ar kuriem te bija pieņemts salauzt cil­vēkus. Izmantojot badu, kaunu un bailes, arī algotņus turēja grožos, pie reizes mazinot bailes, ko tie iedvesa valdītājiem.

— Un vēl kas, ekselence, — Rankstrails turpināja. — Ja jūs mani atdosiet bendem, tad jums pašam būs jādodas pie orkiem pastrīdēties par dzīves un nāves jēgu, bet es pieļauju, ka jums padomā ir pavisam citas darīšanas. Tāpēc būs labāk, ja pie orkiem iešu es, kas esmu pieradis cīnīt ies. Bet tagad, — viņš piebilda, kļuvis drūms un nopietns, — do­diet man to karti, jo katru dienu, ko mēs šeit lieki vilcināmies, mirst kāds cilvēks, kuru mēs būtu varējuši izglābt.

\

Labu brīdi valdīja stings klusums, tad beidzot kāds sakustējās — tas bija pavecs, sirms bruņinieks, kura krūšu bruņas rotāja masīvas zelta dzeloņcūkas, apliecinot, ka viņš ir viens no grāfistes ietekmīgākajiem vīriem un senas dzimtas pēctecis. Vecais bruņinieks šķērsoja pagalmu un, nonācis iepretī Rankstrailam, apstājās un nokāpa no zirga, lai ne­vajadzētu runāt ar viņu, skatoties no augšas.

Sirmgalvis no seglu somas paņēma karti, izritināja to un parādīja Rankstrailam, kur atrodas Šķeltais kalns, Ļaunvējes plakankalne un Lab­vējes līdzenums, norādīja, kurās vietās visticamāk varētu gaidīt orku uzbrukumus un kur ceļi vēl ir puslīdz droši. Visbeidzot viņš karti atdeva Rankstrailam, apsolīja, ka centīšoties visdrīzākajā laikā nosūtīt viņam papildspēkus, novēlēja labu veiksmi un atvadījās, palokot galvu, pretī no Rankstraila saņemot tādu pašu sveicienu.

Kaut arī Rankstrailu nekad neviens par vadoni nebija iecēlis, no šī brīža viņš neapstrīdami bija ne tikai savas rotas, bet arī visas vieglās kavalērijas — gandrīz piecsimt vīru — Kapteinis.

Viņi devās ceļā nākamās dienas rītausmā. Katrai nodaļai bija pie­šķirts pa ēzelim, kas nesa ūdeni un maizi. Pēc trim dienām viņi sasniedza Silāriju, laimīgo zemi, kas izrādījās esam purvaina slīkšņa, bet Dogonas upes un Silāra ezera nimfas bija nez kur pazudušas, vai arī tās bija apri­jušas dēles, — lai gan nevarēja atmest iespēju, ka nimfas aiz izmisuma noslīcinājušās kādā no neskaitāmo muklāju akačiem. Odi te bija mil­zīgi, nežēlīgi un badīgi, tie dzēla arī dienas laikā, un atmiņas par Ārējā loka godīgo dīcēju mākoņiem ieguva nostalģisku nokrāsu. Nemitīgas mocības sagādāja arī dēles: kad pa dubļiem bija nosoļotas nedaudzas jū­dzes, vajadzēja apstāties, noņemt kājsargus, saraut augšup bikšu staras un mēģināt tās nolasīt. Dēles karājās pie algotņu stilbiem melnas, piepam­pušas, asiņu piesūkušās. Ja šīs nešķīstenes rāva pārāk stipri, tās pārtrūka, visu nošķiezdamas asinīm, bet to žokļi palika iezīdusies miesā, kur sāka trūdēt. Trakraila māte bija bijusi zintniece, tāpēc viņš mācēja ieteikt, ka dēlei jāapliek sāls pilna plauksta, bet pēc tam vajag to svilināt, lai tā atlaistu žokļus un nokristu nost. Kad visu sālstrauciņu saturs bija ap­vienots un lāpas allaž palika degam, dēļu noņemšanas procedūra kļuva ātrāka un mazāk mokoša: tās vieglāk atrāvās no upuru stilbiem, un Lizentrails tās centīgi uzlasīja, lai vakarā uzceptu, — tikai tā varēja at­gūt izzīstās asinis un nepieļaut, ka vīri pārlieku zaudē spēkus. Sāls ēdiena aizdarīšanai vairs nebija, tāpēc cepto dēļu garšas uzlabošanai lietā tika liktas gurķumētras un mārsils, kas auga purvu malās.

Otrs grāfistes vietvārdu brīnums bija Zelta mežu novads, kur no zelta nebija ne miņas un kas bija vienkārši milzīgs priežu mežs, kur ik­vienam stumbram bija apvijušies īpaši dzelkšņaini kazenāji, kuru lapas bija sadzeltējušas pat vasarā. Taku un ceļu nebija. Vajadzēja lauzties cauri, ik soli izbrīvējot ar cirvju un zobenu cirtieniem, bet tik un tā kaze­nāji nodīrāja vīriem ādu, kas tikko bija paglābta no purvaiņu odiem.

Galu galā beidzās arī priežu mežs, un skatieniem pavērās Ļaunvējes plakankalne — ziedošu zāļu klāta, vēju šaustīta vismaz desmit dienu no katrām vienpadsmit.

No plakankalnesA augšup tiecās Šķeltais kalns — tas tūkstoš pēdu augstumā slējās virs avotiem, kas deva aizsākumu Dogonas upei. Kalns bija no sārta granīta, kas saulrieta gaismā iekrāsojās uguns nokrāsās. To ieskāva simtgadīgi olīvkoki, vienīgie koki visā plakankalnē, vecum veci, līki un mezglaini, — saskaņā ar vietējo leģendu tie bija svēti, jo tik seni, ka pieredzējuši kauju, kuras laikā dievi radījuši pasauli, bet dēmoni — Pekli. Par savu nosaukumu Šķeltais kalns varēja pateikties dziļai sta­teniskai plaisai, kas to šķēla no virsotnes līdz pašai apakšai. Vējš, kas plakankalnē zēģelēja visos gadalaikos un visos virzienos, iespraucies šķel­tnē, dziedāja drūmā balsī, kas atgādināja raga skaņas.

Bieža, maiga lietus mērcēto un visu vēju pluinīto plakankalni lielā­koties sedza leknas un ziedu pilnas pļavas, kas baroja neskaitāmas aitas un kazas, bet vēl vairāk te ganījās zirgu, kas šai novadā bija drukni, stipri un lādzīgas dabas.

Ciemi te bija divi: Kalnsērce un Kāpuļi, un katrā no tiem bija liels laukums, kur mēdza notikt lopu tirgus. Mājas stāvēja atstatus cita no citas, jo ikvienai apkārt bija izvietoti dzīvnieku aploki un kūtis. Pašas mājas bi ja zemas, kupolveida jumtiem, kas slīpi tiecās līdz pašai zemei un tāpat kā zeme bija noauguši ar zāli un puķēm, — un, raugoties uz skursteņiem, šķita, ka tie izdūrušies no pļavām. Zemie māju logi bija veidoti kā līmeniskas spraugas, un pa tiem bija redzami pavardu uguns alspīdumi. Vietumis bija ierīkoti arī sakņudārzi, ko no visām četrām pusēm sargāja augsti akmeņkrāvuma žogi.

Pakalnos aiz Kāpuļu ciema bija vara raktuves, no kurienes vietējie ļaudis iepirka garas, smalkas vara stieples, kas, savītas lokos, stiprināja un balstīja māju kupolveida griestus, — mājas iekšienē atgāžot galvu, varēja redzēt, kā līdz pašai jumola augšai aizvērpjas gara spirāle. Raktu­vēs strādāja punduri, kas bija paverdzināti jau gadu desmitiem, un tos sargāja pusducis bruņotu karavīru. Dažas dienas pēc Kapteiņa ierašanās paklīda baumas, ka vienam no punduriem esot izdevies izbēgt. Bēglis, vārdā Nirdlis, bija gados neparasti jauns, — pareizāk, neparasti jauns priekš punduru cilts, kurā jaunu būtņu piedzimšana gadījās vēl retāk nekā veco nāve, jo, kā zināms, punduri izceļas ar īpašu ilgmūžību.

Kādā dzidrā rītā, kad ziemeļu vējš bija aizslaucījis no apvāršņa gan mākoņus, gan putekļus, Kapteinis kopā ar Lizentrailu un dažiem jaunā­kajiem kareivjiem uzrāpās Šķeltajā kalnā. Kāpiens nebija pārāk grūts, un jau pēc pus dienas viņi bija nonākuši virsotnē. No šejienes bija pār­redzama visa plakankalne ar tās kazām, aitām un velēnu segtajām mā­jām, bet zemāk, tālāk uz austrumiem, pletās Labvēje, kas jau bija kritusi orku rokās. Labvēje bija šaura, trīsstūrveida līdzenuma josla, un Kap­teinis, iztālēm raugoties, starp kastaņu mežu un savā vaļā aizlaistiem saulespuķu un kukurūzas laukiem sazīmēja nodedzinātu māju krāsma­tas: nekas vairāk nebija atlicis no pieciem ciemiem, par kuriem stāstīja Daligaru sasniegušie bēgļi. Labākās zosis visā novadā — skumji bija teikušas pie Daligaras mūriem sasēdušās sievas, atcerēdamās savus māj­putnus un gardumus, ko no tiem savulaik gatavoja. Upīte, kas aizsākās no neliela ezeriņa, droši vien bija Melnurga, kuras ūdeņi izskatījās tumši, jo tajos kustēja un ņudzēja neskaitāmas foreles. Tagad šo foreļu zvejnieki bija sakūruši ugunskurus pie Daligaras sienām, un ar forelēm droši vien mielojās kāds cits.

Kapteinis mēģināja ātri aprēķināt, cik vīru viņam vajadzētu, lai īstenotu sapni par šīs zemes atkarošanu, taču iegūtais skaitlis bija tik liels, ka viņš meta šādas domas pie malas. Viņiem bija pa spēkam vie­nīgi sargāt Ļaunvēji.

Vēl tālāk uz austrumiem sākās Orku zeme — neapstrādāta klajiene, ko sedza necaurejami biezokņi un šķēla nepārvaramas aizas. Šai zemē mijās klinšu pīķi un dziļas kraujas, sausas akmeņaines un staigni purvi — tā bija skopa zeme, kas nebaroja savus bērnus un regulāri izvirda tos pa­saulē kā badīgus un alkatīgus vilkus.

Kad satumsa vakars, augšā virs ledainā vēja mirdzēja zvaigznes,-tik lielas un raupjas, ka šķita tikko izlobītas no mizas. Algotņi, kas bija ierī­kojuši nometni Šķeltā kalna pakājē, piepeši ieraudzīja, ka no tumsas iznirst neliels stāvs un atklumzā līdz viņu ugunskura gaismas lokam, bet tam pakaļ dzenas četri kareivji, kam līdzi ir arī divi suņi.

Rūķis apstājās. Vispirms uzlūkoja algotņus, tad kareivjus, kas jau mina uz papēžiem, un, pārliecinājies, ka glābiņa nav, paraustīja plecus. Rūķim bija stūraina seja un īsa brūna bārda. Viens plecs un kājas liels viņam asiņoja, liecinot, ka suņi jau paguvuši iecirst zobus bēgļa miesā.

— Man labāk patiks, ja mani nogalināsiet jūs! — viņš aizelsies pa­skaidroja algotņiem. Tikai apturiet suņus.

Kapteinis bija atgūlies, lai vērotu zvaigznes, un tagad pat nepieslējās kājās.

— Lizentrail, — viņš līksmi teica, — šis kungs no rūķu cilts ir ieradies, lai iestātos algotņos. Aptuveni pirms simt gadiem Daligaras grāfistē ir pieņemts likums, saskaņā ar kuru brīvprātīga iestāšanās karaspēkā var atbrīvot no spaidu darbiem raktuvēs. Ej un paskaidro tiem karavīriem, ka šis tagad ir brīvs algotnis, un tāpēc lai viņi pazūd no šejienes ar vi­siem saviem suņiem. Mani kaitina tā vaukšķēšana.

— Ei, Kaptein, — ierunājās Siuīls, — mēs pundurus algotņos nekad neesam ņēmuši. Viņus neviens par biedriem negrib.

— Lizentrail, — atkārtoja Rankstrails, — mēs tikko esam pieņēmuši savās rindās kungu no rūķu cilts. Kad būsi dabūjis projām tos raktuvju sargus un viņu kvekšķus, sameklē viņam piemērotas bruņas. Un kā tevi sauc? — beidzot jautāja Rankstrails, pacēlis galvu, lai varētu ieskatīties jaunpienācējam sejā.

— Es esmu Nirdlis, — rūķis atbildēja.

— Labi, Nirdli, es esmu tavs kapteinis, bet viņš ir tavs kaprālis.

Rūķu jauneklis pamāja un pāris reižu norija siekalas, cenzdamies at­gūt elpu.

— Zini, Kaptein, — viņš beidzot teica. — Es tevi vienmēr sargāšu. Un, ja tā vajadzēs, miršu, tevi aizstāvēdams.

— Puikiņ, — viņam visai īdzīgi un lepni atteica Lizentrails, paiedamies pretī raktuvju sargiem, — te mēs visi viņu sargājam, un visi, ja vajadzīgs, esam gatavi mirt, viņu aizstāvēdami.

— Nekad neko nevar zināt, — nomurmināja rūķis.

/