Pēdējais orks

Sešpadsmitā nodaļa

Rite juta, kā viņu atkal piepilda miers un spēks. Viņa atkal dzirdēja jūras šalkoņu, cikādes, vēju zālē. Jūras smarža pieskārās viņas sejai, un gaiss atkal bija tīrs.

Viņi — viņa un viņas vīrs — bija neuzveicami.

Viņa atkal gaidīja bērnu.

Viņa satvēra ciešāk lingu, atrāvās no Jorša un pagriezās, lai stātos pretī diviem pārējiem gariem, kas vēl plandīja debesīs. Joršs nostājās viņai priekšā un atkal izpleta rokas, bet šoreiz, lai sargātu Erīnijas.

— Nē, — viņš teica. — Nē. Kundzes, nebaidieties.

— Domāju, ka būtu labāk, ja viņas tomēr baidītos, — kareivīgi at­teica Rite, asi atstumdama malā Erbrovu, kura viņu raustīja aiz drānām: droši vien nabaga mazulīte bija nobijusies, taču šobrīd meita traucēja, un Rite negribēja, lai viņu traucē brīdī, kad jācīnās.

Joršs viņu apstādināja ar rokas mājienu. Viņš pavērsa pret viņu del­nas, viegli pasmaidīja un papurināja galvu. Šie žesti bija ļoti pieklājīgi, kā jau viss, ko darīja Joršs, bet vienlaikus tajos jautās noteiktība.

Rite apstājās.

— Kundzes, lūdzu, nebaidieties, — Joršs teica, vērsdamies pie Erīni­jām. — Naids jūs dzina uzbrukt cilvēkiem, jo bailes bija jūs aizkavēju­šas šajā dzīvē: būdamas dusmīgas un sāpinātas, jūs neuzdrošinājāties šķērsot Bezgalības valstības vārtus. Jūs nogalināja netaisni un nežēlīgi, bet nāve ir arī mierinājums, — to nezināja jūsu bendes, un to nezinājāt arī jūs. Jums nepietika drosmes pamest šo pasauli, un jūs kļuvāt par rē­giem, par Nāves eņģeļiem, Posta gariem. Jūs iestrēgāt šajā pasaulē. Bet tagad es jūs lūdzu, atmetiet bailes. Lai jūsu ciešanas norimst. Lai jūs ap­ņem žēlsirdība. Es jūs lūdzu, kundzes, nebaidieties. Lai piedošana jūs remdē, lai varat ieplest savus spārnus ceļā uz bezgalību. Zvēni, ka mēs jūs pieminēsim. Nekad jūs neaizmirsīsim. Naktī, kas sašķeļ uz pusēm rudeni, kad viegla migla ietīsta pasauli, mēs domāsim par saviem mimšajiem, un šo nakti mēs veltīsim jums. Mēs izdobsim ķirbjus un pa­slēpsim tajos svecītes. Mēs tās dedzināsim, lai to rēnā gaisma atgādinātu sabradātu nevainību un nodotu taisnīgumu. To mēs nosauksim par ra­ganu nakti un nekad neaizmirsīsim jūsu pieredzētās mocības. Raganu nakts būs tā, kuru svinot cilvēki lūgs piedošanu par visām pārestībām. Tā būs nakts, kad upuri un bendes cits citu uzlūkos bez rūgtuma. Tā būs piedošana. Un pēc tam mēs gaidīsim dienu, kurā sākas ziema, laiku, kad nakts tumsa ir pārāka par gaismu un blāva saule atspīd tikai uz dažām stundām, — šo tumsu mēs izgaismosim ar savām svecēm, un tie .būs dzīvības svētki. Šai dienā mēs priecāsimies par saviem bērniem, pateiksifrues, ka viņi mums doti, — un arī tad mēs pieminēsim jūs.

Zemē notriektā Erīnija lēnām piecēlās un lēnām pievienojās abām pārējām. Trīs melni traipi, kuros pazuda ikkatra gaisma, tumši slējās debesīs, taču vairs nemeta ēnu.

— Jaunais nelga, — noņurdēja mazākā no trim, — nožēlojamais du­miķi, tu pat neapjēdz, par ko runā. Nāves vārti ir briesmīgi. Ja tu tos būtu redzējis, tad nemūžam nebūtu savā muļķa prātā atteicies no mūžī­gas dzīvošanas. No šo vārtu stabiem plūst šausmas un kauns, trūdu pilni dubļi, kas sajaukušies ar asinīm, kurās ņudz tārpi, un visam pāri sīc līķu mušas…

Joršs papurināja galvu un atkal paplēta rokas, bet šoreiz tas bija ci­tāds žests: nevis aizsargājošs, bet apskaujošs.

— Nē, manas kundzes, nē, manas nelaimīgās mātes. Nāves vārti ir briesmīgi tikai no šīs puses, no kuras mēs tos redzam. Ja mums pietiek drosmes kāpt pār slieksni, ja, sperot šo soli, mūs nesmacē aizvainojums, dusmas vai nožēla, tad un tikai tad mēs ieraugām vārtu otru pusi. Ne­baidieties nekā. Nebaidieties. Jūs gaida bezgalīgas pļavas zem neizmē­rojamām debesīm. Jums ierodoties, pļavās uzplauks puķes. Zvaigznes iemirdzēsies gaišāk. Jums jāšķērso tuksnesis, taču viņā pusē jūs vairs ne­kad nemocīs ne izsalkums, ne slāpes. Zeme, kur plūst piens un medus, atrodas viņpus saulei. Lai tur nokļūtu, ir jānomirst. Nāve ir rīta gaismas krāsā, tā skan kā viļņu šļaksti un garšo kā jūras sāls. Bieži vien ļaudis jautā, kāpēc gan dievi, kas mūs radījuši (protams, ja radītāji bijuši vai­rāki, nevis viens vienīgs), ir mūs pametuši. Kāpēc? — tie jautā brīžos, kad pat cerība ir zudusi. Bet ne jau cerība ir pēdējā dāvana. Ne jau cerība ir pēdējā pavadone, kas mums atstāta, — mūsu pēdējā pavadone ir nāve. Tā ir kopā ar mums, kad cerība jau ir izdzisusi, kad slāpēs sasprēgājušas lūpas vairs nespēj stāstīt, kad baismas visam nocirtušas spārnus. Nāve ir pēdējā dāvana. Tāpēc Tas, kurš radījis Visumu, lai ir slavēts par savu žēlsirdību!

Manas kundzes, sievietes, mātes, jūs esat vilcinājušās pārāk ilgi. Jūsu bērni, tie, kuri netika ieņemti, tie, kuri nepiedzima, tie, kuri nomira mazi, jau pārāk ilgi jūs gaida, vieni paši klejodami pa bezgalīgajām pļavām zem neizmērojamām debesīm. Ejiet un ņemiet viņus aiz rokas. Stāstiet viņiem mierinošus stāstus par dzīvi, ko viņi nepiedzīvoja, — stāstiet, lai tā pa­stāvētu vismaz stāstos.

Mēs jums lūdzam piedošanu par ļaunumu, ko pasaule jums nodarīja, un piedodam jums ļaunumu, ko jūs nodarījāt pasaulei. Tagad jūsu laiks ir beidzies. Tagad ejiet prom.

. Rite stāvēja aiz Jorša ar lingu rokā, un meita turējās pieķērusies viņai pie stilba. Tad Erbrova palūdza, lai viņu paņem rokās. Laikam mazā ne­bija apjēguši briesmas, jo nešķita, ka viņa būtu nobijusies, — nonākusi vienā augstumā ar mātes seju, viņa to ņēmās glāstīt, kā gribēdama Riti nomierināt.

Erīnijas nekustējās. Lielākā, tā, kuni Rite bija notriekusi smiltīs, plan­dījās mazliet zemāk par abām pārējām viņiem virs galvas.

Tad to ēna sāka bālēt, līdz izdzisa pavisam gaiša.

Arī pārējie — Kresks, Jastrins, Kala, Solārs, visi — pamazām atguvās. Visur skanēja klepus un pirmie piesmakušie un čerkstošie mēģinājumi izdot skaņas.

Kaijas atkal pacēlās spārnos. To griezīgās klaigas pievienojās zemāk un stieptāk skanošajiem jūras ērgļu saucieniem.

Erbrova iesmējās, un viņas smiekliem tūdaļ pievienojās arī pārējo bērnu smiekli — klusi un atsvabinoši.

Ēna kļuva arvien bālāka, nemanāmāka, vieglāka.

— Vai viņas ir prom? — kāds jautāja. — Pavisam prom?

Debesis atkal bija spodri zilas, bez neviena traipiņa. Tajās peldēja tikai lieli, balti mākoņi, ko uz priekšu dzina ziemeļu vējš.

— Viņas ir prom, — apstiprināja Joršs.

— Viņas neatgriezīsies, — viņš piebilda. — Bet mēs viņas atcerē­simies un gādāsim, lai šai pasaulē nekad nepagaistu viņu piemiņa. Mēs vienmēr ar sāpēm un cieņu pieminēsim visas sievietes, kuras tika no­sauktas par raganām un sodītas, jo to vienīgā vaina bija palīdzība dzem­dētājām un ārstniecības zāļu vākšana.

Viņš pagriezās un uzlūkoja Riti.

— Mana kundze, — viņš klusi teica.

Rite izlaida no rokas lingu. Uzmācās neizmērojams nogurums. Kuru katru brīdi viņa saļims zemē. Vajadzēja pasteigties.

— Mans vārds, — viņa iesāka.

Pabeigt viņa nepaguva. Jau atkal viņu pārtrauca Fēniksa balss, taču šoreiz putna kliedziens bija citāds. Tie nebija griezīgi dusmu un aizvai­nojuma ķērcieni. Putna balsī bija tikai sāpes. īstas sāpes.

Beidzot Rite zaudēja samaņu.

Pagāja ilgs laiks, līdz viņa atguvās. Kad viņa atģidās, jau bija satumsusi nakts. Vējš bija pierimis, un sīks lietutiņš mazgāja pasauli.

Rite bija noguldīta mājās, savā guļvietā. Pār viņu bija noliecies Joršs. Klusa atlidoja Erbrovas bažīgā balss, un tās bija pirmās skaņas, ko viņa saklausīja.

— Mamma?

Rite viņu nomierināja ar smaidu. Turpat netālu tupēja un satraukti nolūkojās Fēnikss.

— Rite, mīļā, kā tu jūties? Vai viss atkal ir labi, mana mīļotā kun­dze? — jautāja Joršs.

— Vai jūtaties labi, mana godātā kundze? — gluži kā greiza atbalss vaicāja Fēnikss.

Mana godātā kundze? Fēnikss nekad agrāk viņu nebija uzrunājis par godāto kundzi.

Rite raidīja tam apjukuma pilnu skatienu. Taču nemanīja ne izsmieklu, ne naidīgumu.

— Paldies, es jūtos labi. Tagad atkal ir labi, —viņa mierinoši atbildēja. — Kāpēc viņš kliedza? — Rite jautāja Joršam, norādot uz Fē­niksu.

Viņas simpātijas pret šo radījumu joprojām bija tik niecīgas, ka viņa nespēja vērsties pie tā ar tiešu jautājumu. Taču viņai atbildēja Fēnikss pats.

— Es izdēju olu, — putns teica, un viņa balss skanēja vienlaikus bikli un nopietni. — Ziniet, mana kundze, man būs pēctecis. Un es miršu.

— Jūs… ko? — noprasīja Rite.

— Pēc tam kad ir izdēta ola, mēs vairs nevaram iegūt mūžīgo jaunību, sevi laiku pa laikam sadedzinot. Es miršu. Es izvēlējos mirt. Arī mana cilts nemirstību saņēma kā vienu no iespējamām izvēlēm. Jums, kun­dze, jāzina, ka reiz mēs bijām brīnišķīga, spēcīga un lepna cilts. Tāpat kā pūķi, līdz ar kuriem mēs ilgu laiku valdījām pār visu radīto pasauli, mēs mirstam, kad radām pēcnācēju. Sākot ar brīdi, kad izdējam olu, mūsu mūža dienas vairs nav bezgalīgas. Tagad es atkal atceros savu vārdu, mani sauc Angkēls jeb vēstnesis. Savulaik es, tāpat kā mani brāļi, nesu dievu vēstis cilvēkiem, un dievi, gribēdami mūs apbalvot, dāvāja mums iespēju attālināt vecumu un nāvi. Tā bija briesmīga dāvana. Jo vecumam un nāvei piemērotais brīdis nekad nepienāca. Zilās un zeltainās liesmas izdzēsa laiku, un viss atkal sākās no sākuma. Ak vai, bija jau par vēlu, kad atklājām, ka ar katru reizi atdzimstam arvien nejēdzīgāki un aplamāki. Mēs zaudējām spēju lidot. Zaudējām prāta asumu. Atlika tikai aizvai­nojums, dusmas un naids pret ikvienu dzīvi, kura netika izšķiesta tik tukši kā mūsu muļķīgā mūžība. Un, jo piepildītāka bija kāda dzīve, jo stiprāk mēs savā tukšībā to ienīdām. Pūķi, būdami nežēlīgi un žēlsirdīgi, ar saviem asajiem zobiem glāba mūs no šīm mocībām. Tad, bīdamies no­mirt bez pēcnācējiem, mani brāļi, ko tiklab varētu saukt par māsām, cits pēc cita izdēja pa olai, un tagad viņu pēcteči lido augstu debesīs.

Fēnikss ievilka elpu.

— Mans kungs, — viņš teica, vērsdamies pie Jorša, — es jums lūdzu piedošanu. Naids pret jums bija absolūts. Jums bija pieticis drosmes atteikties no mūžības un nebaidīties no nāves, tāpēc jūs es apskaudu kā nevienu citu. Bailēs no nāves mēs bijām atteikušies no dzīvošanas. Bet es jūs lūdzu, mans kungs, sakiet, vai viss, ko teicāt Erīnijām, ir patiesība? Vai tiešām bezgalības vārti ir biedējoši un baisi tikai no vienas puses? Vai jūsu teiktais nebija vien žēlsirdīgi meli, lai mierinātu viņas un izglābtu pasauli? Nē? Labi, mans kungs. Un vēl es vēlos lūgt jums palī­dzību. Vai tad, kad būs izšķīlies mans pēctecis, jūs parūpēsieties par viņa neapspalvoto bērnību? Jūs stāstījāt, ka esat gādājis arī par pūķa mazuli. Tāpat kā pūķis, arī es miršu, kad perēšanas laiks būs cauri, un tāpat kā pūķis nevarēšu pats parūpēties par savu bērnu. Un manam bērnam, tā­pat kā pūķa mazulim, būs vajadzīgs kāds, kurš iemāca lidot, taču viņu mācīt varēs tikai paša sugas brāļi, vai sapratāt? Mans bērns, ziniet, lidos augstu, augstu, tāpat kā pašos pasaules pirmsākumos lidoju arī es.

Fēnikss pakāpās sāņus. Zem viņa bija ola. Tā bija daudz mazāka par pūķa olu, bet tikpat skaista: uz gaišzila pamata vijās zgltaini un sudra­boti līčloču raksti.

— Cik ilgs ir jūsu perēšanas laiks? — jautāja Rite.

— Trīs mēneši, mana kundze.

— Tikai trīs mēneši! Pūķi perēja gadiem ilgi!

— Pūķim perēšanas laikā jānodod pēctecim visas savas zināšanas, mana kundze. Es savam bērnam došu tikai dzīvību. Mans bērns būs ci­tāds. Tam nebūs jāmirst, lai radītu pēcnācējus. Mans bērns būs kā jūs: divas dzīvības savienosies, lai radītu trešo, kas nebūs neviena precīza ko­pija, bet mazliet līdzināsies tēvam un mazliet mātei. Mans bērns nebūs apveltīts ar valodu, toties tam piemitīs lidotprasme, drosme un gudrība.

Savādas, skaļas spārnu vēdas piepeši iešalcās naktī. Rite jau jutās labi un izgāja tumsā. Viņai sekoja Joršs ar Erbrovu rokās. Jūras ērgļi bija atlaidušies un nosēdušies zemē visriņķī viņu mājelei, klusi un rāmi, it kā nez ko gaidītu. Tie bija lieli, majestātiski, baltām un gaišzilām spal­vām, kuru skaistumu varēja saredzēt pat niecīgajā zvaigžņu gaismā.

— Ēnisu bēni! — Erbrova mierīgi paskaidroja apjukušajiem skatī­tājiem. — Ēnisu bēni!

— Fēniksu bērni! — iztulkoja viņas tēvs. — Fēniksu bērni! Viņi ir fē­niksu dēli un meitas!

Lielie ērgļi klusi pamāja. To skatieni bija rāmi un lepni. Šķita, ka va­renie putni tumsā smaida.