Piecpadsmita nodaļa

Kapteinis šai novadā palika gandrīz divus gadus. Pirms algotņu iera­šanās orki te bija sirojuši bieži, postot un laupot, lai pēc tam atkal pa­tvertos viņpus Melnurgai.

— Viņi kampj pa mazam gabaliņam, jo nav jau nekādas steigas un šie zina, kā pareizi jākaro, — sprieda Lizentrails. — Labvēje jau ir viņu rokās, un tagad viņi pamazām gatavojas, lai sagrābtu arī Ļaunvēji. Ja neviens viņus neapturēs, nepaies necik ilgs laiks, kad viņi būs tikuši līdz Daligarai. Kaptein, vai tu zini, ka tā vieta, kur es piedzimu, tagad jau ir Orku zeme? Manu ciemu sauca Dirblaipji, un tas atradās Melnurgas krastā. Aitu mums bija kā spaļu. Likās, uzsnidzis sniegs, tik daudz to bija. Tāpēc mēs bijām pergamenta gatavotāju ciems. Mēs taisījām perga­mentu, tad vīri iekrāva vīstokļus lielos kurvjos, cēla mugurā un gāja pārdot. Bet tagad no mūsu ciema nekas nav atlicis. It kā tāda nemaz ne­būtu bijis. Mūsu vairs nav…

Kad paklīda ziņas par karaspēka ierašanos, orku uzbrukumi pārtrūka; un visa pirmā gada laikā algotņi ar tiem sastapās tikai vienu reizi.

Rudens sākumā, kādā agrā, ziemeļvēja tīri noberztā un skaidrā rīt­ausmā Kapteinis un viņa vīri iebruka tikko izlaupītā lauku māju pudurī. Vīri, kas, bruņojušies ar kapļiem, lāpstām, izkaptīm un dakšām, bija mē­ģinājuši pretoties, lai savām ģimenēm dotu laiku aizbēgt, visi kā viens bija nogalināti. Sievietēm un bērniem bija izdevies paglābties, un viņi, no sāpēm un šausmām zaudējuši vai prātu, bija atsteigušies lūgt palīdzību algotņiem. Kad algotņi ieradās izlaupītajā ciemā, orki, apdzērušies un pārguruši, gulēja turpat uz klona grīdas velēnām apjumtajās mājās, visu nakti aizvadījuši postot, slepkavojot un žūpojot. Drīz orku nogalināto zemnieku līķi gulēja pamīšus ar algotņu apkauto orku līķiem. Daudzi no orkiem vāļājās pašu vēmekļos, kas bija sajaukušies ar izlaistītu vīnu un noslepkavoto ļaužu asinīm.

— Vienmēr gadās kāds, kas atmostas par vēlu, — noteica Lizen­trails. Šiem laikam neviens nebija pateicis, ka jautrā dzīve ir cauri.

Ši nemaz nebija īsta kauja, drīzāk apslaktēšana: kareivji vienkārši ap­kāva orkus, nemaz nedodot tiem iespēju piecelties, apjēgt, kas notiek, un paķert ieročus. Rankstrails ar dusmām atcerējās Austrai doto zvē­restu un īsu mirkli prātoja, vai šī dzērāju nomaitāšana ir uzskatāma par atkāpšanos no zvērētā, bet tad uzlūkoja to, kas bija atlicis no māju saim­niekiem, un nokratīja šīs domas kā muļķīgu traucēkli. Tos, kuri bija no­galinājuši, vajadzēja nogalināt. Tos, kuri bija nākuši slepkavot, noslepkavot.

Kad viss bija galā, Rankstrails noliecās pār mirušajiem. Šie bija pir­mie orki, ko viņš savā mūžā redzēja. Savāds žņaudzējs un reizē mokoša tukšuma sajūta iemetās pakrūtē — līdzīgi ir tad, kad uzmācas vēmiens, bet izvemties nekādi nav iespējams.

Viņš pastiepa roku un lēnām, it kā baidītos no uzbrukuma vai aplipināšanās ar ļaunu sērgu, pieskārās kāda mirušā ķiverei. Tā drīzāk bija nevis īsta ķivere, bet gan dziļa ādas mice, kam ar kniedēm piestiprinā­tas metāla plāksnītes, aprūsējuši dzelži, vara un bronzas gabali — pē­dējie noteikti bija nākuši no durvju un vārtu rotājumiem, un uz tiem vēl bija saredzamas ornamentu pēdas. Mices bija dziļas un sniedzās līdz pat mutei. Pie acīm un degunam paredzētajām spraugām maskas bija apdarinātas ar kažokādas strēmelēm un vilku zobiem, radot visai bries­mīgu iespaidu, tāpat kā biedējoši izskatījās ādu driskas un lanckari ar baismīgiem — droši vien lāču — nagiem, kas bija piestiprināti sānos. Savas mices orki nekad nemēdza noņemt, pat ēdot un guļot ne.

Kapteinis dziļi ieelpoja, satvēra mici abām rokām un novilka nogali­nātajam no galvas. Apakšā bija atbaidoša, asimetriska briesmoņa seja, kas šķita darināta no nagiem un nevienādiem ādu gabaliņiem. Pierē vīdēja sīkas zvīņas, kas atgādināja no ķirzaku astēm darinātu mozaīku. Kapteinis atviegloti uzelpoja.

— Viņos nav nekā cilvēciska, — viņš teica. — Re, vieni vienīgi ilkņi, spalvas un ķirzaku astes. Viņi ir pa pusei zvēri. Kaut kas vidējs starp cilvēkiem un zvēriem.

— Nē, Kaptein, — iebilda Lizentrails. — Tās patiešām ir ķirzaku astes, ilkņi un dzīvnieku ādas. Orki uz sejas mēdz pielīmēt kažokādu driskas, zvēru nagus un ķirzaku vai skorpionu astes. Apakšā viss ir puslīdz tāds pats kā mums. Skaties.

Kaprālis ar pūlēm nodīrāja kažokādas, nagus un zvīņas. Tās sejai bija pielīmētas tik stipri, ka vietām viņš netīšām noplēsa arī pa gabaliņam līķa ādas. Zem baismajiem rotājumiem slēpās plata, stūraina seja ar pieplacinātiem vaigu kauliem. Āda bija bieza un grumbuļaina, vietām savilkusies nevienādos mezglos, ko šķīra sārtas rievas, — tā bija savādi bāla un savādi pelēcīga, bālāka un pelēcīgāka, nekā parasti miroņiem mēdz būt.

— Tas viss ir pielīmēts. Nezinu tikai, ar ko: visticaņiāk ar vecas eļļas un verdoša piķa maisījumu. Šīs draņķības pielīmēšana sejai droši-vien ir drausmīgi sāpīga, taču orku pirmais likums ir nejust sāpes. Otrais li­kums paģēr mīlēt nāvi. Un ne jau tikai citu nāvi. Arī savējo. Orkam ir jāpriecājas par iespēju tikt nogalētam, un savā ziņā viņiem ir taisnība. Labāk būt mirušam nekā dzīvot tā, kā dzīvo viņi. Līmēto masku katra dzimta veido, izmantojot savu īpašo līmes recepti un savus rakstus. Redzi, šie divi nākuši no vienas dzimtas: ķirzaku astes, lieli nagi un āpša kažoka gabali.

— Viņi tomēr ir ērmīgi, — nepiekāpās Kapteinis. — Ļoti ērmīgi.

— Nē, nemaz tik ērmīgi viņi nav.

— Ir gan. Āda viņiem ir biezāka nekā mums. Viņi ir dīvaini. Pavisam citādi nekā mēs. Ne jau tikai tāpēc, ka tagad uz ādas viņiem ir brūces.

— Nē, Kaptein, āda viņiem ir tieši tāda pati kā tev. Tāda, kāda būtu tev, ja to palaikam svilinātu ar verdošu piķi. Un, tā kā viņi vienmēr staigā apkārt ar visu šito mantību uz sejas, izteiksme viņiem nekad nemainās, sastingst un kļūst tāda pamuļķīga. Zini, ja cilvēks savu roku nekustina divdesmit gadu no vietas, tā nokalst, un pēc tam viņš ar to nejaudā pacelt pat riekstu. Ar viņu sejām noticis stipri līdzīgi.

— Krāsa arī ir dīvaina. Neviens nevar būt tik bāls.

— Kaptein, vai tu kādreiz esi redzējis cilvēkus, kas iznāk no pazemes cietuma, kur pavadīts vairāk par sešiem mēnešiem? Tie ir taisni tādā pašā krāsā. Pielīmē kaut ko pie sejas, uzmauc pa virsu vēl tādu ķiveri, pagaidi nepilnu gadu, un arī tu būsi balts kā gaļas mušas kāpurs. Pa­skaties uz viņa roku ādu. Tāda pati kā mūsējā. Orki tikai ir augumā nedaudz lielāki, druknāki un tumsnējāki. Daudzi orki ir garāki par mums, garāki ari par tevi, kas neesi nekāds slkaļa, taču ne visi. Purvu orki ir mazāki, mazāki pat par mani, kaut arī esmu sīkaļa. Runā, ka viņi esot spalvaināki, bet tie ir sadomājumi. Varbūt ir taisnība, ka viņi smird stiprāk nekā mēs, bet varbūt viņi vienkārši mazgājas-vēl retāk un viņu bruņām nav kārtīgu saišu. Bruņu gabalus kopā satur lopu cīpslas, un tā smaka ir jūtama pa gabalu. Bet arī mēs smirdam tieši tāpat tad, kad mums aptrūkstas saišu un mēs izmantojam vēršu cīpslas. Tiem, kas mūs saož pa vējam, šķiet, ka tuvojas orki. Viņiem ir mazliet plakanākas sejas un mazliet taisnāki mati, bet citādi… Toties dzīvus viņus var viegli at­šķirt. Orki pārvietojas visi kopā — baros, vienībās, bataljonos, kara­spēkos. Vientuļš un atsevišķs orks ir kā mironis. Viņi ēd visi kopā, soļo visi kopā, apdzeras visi kopā un visi kopā iet tālāk. Orku parādes ir ne­iedomājami iespaidīgas. Par tādām varētu sapņot ikviens, kurš iedīda kareivjiem soļošanas māku. Viņi visi kustas kā viens vesels. Un vēl: orki ir tie, kuriem slepkavošana sagādā prieku, un katru veiksmīgu slak­tiņu viņi nosvin. Orkiem patīk skatīties, kā mokās bērni, — tā ir tais­nība, varu tev apzvērēt, Kaptein. Arī es nāku no Piemales. Es vēl atceros savu brāli. Viņš bija drusku vecāks par mani. Mēs abi kopā ganījām aitas. Viņš aizvilināja orkus sāņus, lai es varētu aizbēgt. Man izdevās aizsprukt, bet viņu noķēra. Es redzēju, kā viņu nogalināja. Viņi smējās. Un pēc tam dejoja. Gribi zināt orka galveno pazīmi? — orks ir tas, kurš priecājas, kad bērns cieš, bet vēl laimīgāks tas ir, ja bērns mirst. Un vēl runā, ka pusorkus nemaz tik viegli no cilvēkiem nevarot atšķirt, bet es nezinu, vai tā ir taisnība.

— Vai tad pastāv pusorki?

— Runā, ka šai pasaulē pastāvot viss kas.

Nu Kapteinim bija gana. Viņš izgāja no zāļu un ziedu segtās zemnī­cas, kas bija līķu, vēmekļu, asiņu un vīna lāmu pilna, un beidzot izvēmās. Viņš vēma ilgi un mokoši.

— Ei, Kaptein, — teica kaprālis, iznācis viņam palīgā, — tev neva­jadzētu ēst tārpainus sīpolus. Pats redzi, ka tie nenāk par labu veselībai.

Kapteinis tupēja uz ceļiem un raustīdamies vēma, pat nespēdams ievilkt elpu. Kad Lizentrailam beidzot izdevās viņu piesliet kājās un aizgādāt atpakaļ uz nometni, Rankstrails palika guļam savā guļvietā un divas dienas nejaudāja izdvest ne vārda. Lizentrails vēlreiz uzdrošinājās ieminēties, ka savārgums Kapteinim piemeties no puspuvušu sīpolu ēšanas.

Kapteinis atlaba, taču kopš šīs dienas allaž bija drūms un kluss.

Par laimi, orki vairs nerādījās.

Tagad īstais ienaidnieks bija nevis orki, bet gan bailes no orkiem.

Kapteinis izcīnīja arī šo cīņu.

Viņš izplānoja secīgu trauksmes ugunskuru un šķēršļu sistēmu, lai orku bandas vairs nevarētu uzbrukt nemanīti. Vienojās ar ciemu vecā­kajiem, ka ikvienai kopienai jāuzbūvē neliels aizsargmūru loks, kura iekšienē tuvākās apkārtnes iedzīvotāji varētu patverties uzbmkuma laikā. Algotņi vietējiem ļaudīm iemācīja organizēt sardzes patmļas. Pie akām, kas bija visvairāk apmeklētās un tāpēc arī uzbrucējiem viskārdinošākās vietas, tika izvietoti bruņoti vīri. Ikvienam, kurš devās pēc ūdens vai ganīt lopus, tika uzlikts par pienākumu ņemt līdzi kādu ieroci, bet gal­venais — ragu, ar kuru pūst trauksmi, ieraugot sirotājus. Kapteinis ar ciemu vecākajiem vienojās, ka algotņus ēdina un izmitina, savukārt pretī tie sniedz aizsardzību, kā arī pēc vajadzības palīdz lauku darbos un būvējot aizsargmūrus. Tāpēc, kad alga vairs nepienāca — un tas notika jau pēc pusgada —, vīri joprojām bija vienmēr paēduši un nezaudēja možu garu.

Pienāca ziema. Dienas aizvien bija diezgan siltas, taču naktīs pūta ledaini salts vējš. Bieži no rītiem algotņu nometnes bija pārklājusi sarma, bet tad uzlēca saule un visu baltumu izkausēja.

Pienāca algotņu otrais pavasaris Ļaunvējes plakankalnē un pama­zām pārtapa vasarā. Akācijas ziedēja lieliem baltiem un karmīnsarka­niem ziediem, kas Rankstrailam atsauca atmiņā princeses Austras tērpu. Miers izbeidzās kādā svelmainā dienā, kad karsts un smilšains vējš skrēja pār plakankalni un, iebrāzies Šķeltā kalna plaisā, vaidēja kā mirējs.

Nedaudzas jūdzes uz dienvidaustrumiem, kur Ļaunvējes plakankalne beidzās un sākās Dilstošā Mēness kalni, orki bija uzbrukuši vieglajai kavalērijai. Ar lūgumu pēc palīdzības un atbalsta ieradās kāds nāvējoši ievainots jauns kareivis, kuru līdz Rankstraila nometnei atnesa dubļiem un asinīm nošķiests zirgs. Rankstrails un Lizentrails jātnieku pamanīja jau iztālēm un steidzās tam pretī. Viņi paguva uzklausīt atgādāto vēsti, bet jau nākamajā mirklī puisis izslīdēja no segliem, nogāzās zemē un palika guļam, stingi raugoties nekurienē, bet viņa acis kļuva arvien stik­lainākas. \

Dilstošā Mēness kalnus viņi sasniedza pusotras dienas laikā, pa ce­ļam vairākkārt piestādami, lai atpūstos. Šie bija sausi un neauglīgi kalni, akmeņainajā zemē auga vien reti un zemi krūmi, toties daudz bija stāvu un drūmu aizu. Te nebija ūdens. Strautu gultnes bija izkaltušas un sa­plaisājušas putekļainās sprāgās.

Sadalījušies vairākās grupās, viņi, nežēlīgajai saulei karsējot, izstai­gāja kalnus krustām šķērsām, taču neatrada ne vieglo kavalēriju, ne orkus. Beidzot gaisā biedīgi riņķojošu maitasputnu pulks norādīja dziļu un drūmu aizu, kurā reiz tecējusī upe bija izsusējusi, — tur viņi atrada to, kas bija atlicis no vieglās kavalērijas, un šiem vīriem palīdzība vairs nebija vajadzīga — ja nu vienīgi kāds vēl nebija atradis pārcēlāju pār Mirušo valstības upi.

— Vai tu tici, ka visiem, kas nomirst, esot vajadzīgi divi graši, ko sa­maksāt pārcēlājam? — jautāja jaunais Trakrails.

— Nē, — pārliecinātā balsī viņu mierināja Lizentrails. — Nāve ir vienīgais, ko var dabūt pilnīgi par brīvu, nevienam neko nemaksājot.

Zirgu aizā nebija neviena paša — ne dzīva, ne beigta: orki tos droši vien bija aizveduši projām vai apēduši. Kopā ar algotņu līķiem aizā gu­lēja arī divu nogalinātu ganiņu ķermeņi, un Rankstrails apjauta, kā viss droši vien noticis: neliels bariņš orku ar lielu troksni nolaupīja divus ganu puikas un panāca, ka algotņu kavalērija viņiem seko līdz pat saules nokaitētajai aizai, kur gaidīja to smirdošā karaspēka vairākums. Aiza bija kļuvusi par lamatām. Iespējams, lai iznīcinātu visu vieglo ka­valēriju, bija pieticis ar dažiem dučiem strēlnieku, kas nostājušies uz klintīm abos aizas galos.

Rankstrailam bija izdevies padarīt nepārvaramu sev atvēlēto robe­žas daļu, bet kavalēristiem tas bija izrādījies par grūtu, tā nu viņiem bija vajadzējis cīnīties arī ar tiem ienaidniekiem, kuri bija spiesti mest līkumu Ļaunvējei.

Te vairs nekas nebija darāms: vajadzēja vienīgi apglabāt mirušos un doties projām.

Rankstrails daļu savu vīru atstāja sargāt divus šī novada ciemus un ierīkoja trauksmes ugunskuru ķēdi, kas ziņu par nākamo uzbrukumu laikus spētu aizgādāt līdz Šķeltajam kalnam. Viņš arī nosūtīja uz Dali­garu ziņu par notikušo katastrofu un griezās atpakaļ uz Ļaunvēji.

Šķērsojot pēdējo no Dilstošā Mēness kalnu aizām, vienu no viņa vīriem sāka kratīt briesmīgs drudzis: nelaimīgais dega kā ugunīs, bet Trakrails apgalvoja, ka slimnieks jau pēc nepilnas dienas atkal būšot spē­jīgs stāvēt uz kājām, tikai viņu vajagot padzirdīt, tāpēc nepieciešams ūdens, daudz tīra ūdens.

— Vai kādam vēl ir kaut drusku tīra ūdens? — jautāja Kapteinis.

— Man ir pusblašķe, bet netīrs un gļotains, — atbildēja Lizentrails.

— Tad kāpēc tu to staipi līdzi?

— Vēl vienu dieniņu šādā saulē, un ar prieku varēs dzert arī tādas gļotas.

Viņi aizkavējās, lai ļautu slimniekam atpūsties un sameklētu ūdeni. Kapteinis to atrada pēc smaržas: tas bija gandrīz izsusējis avots dziļā klints plaisā. Blašķes pildījās izmisīgi lēni, pa pilienam vien. Griezdamies at­pakaļ pie pārējiem, Rankstrails saklausīja klusus smilkstus. Paslēpies krūmā vai, pareizāk, sapinies dzelkšņotos zaros, smilkstēja mazs vilcēns. Tas droši vien bija ndvēlies no klints sienas, bet varbūt to kāds no aug­šas bija nogrūdis.

Vilcēna mēle bija slāpēs izkaltusi, un tam bija ievainota ķepa. Ma­zulis teju vairs nepēja pat pasmilkstēt. Viņš bija mazs, bet drosmīgs. Kad Rankstrails pastiepa roku, lai viņu satvertu, tas draudīgi ierūcās. Kapteinis pārgrieza zaru, kas vilcēnu turēja kā slazdā, un atbrīvoja gūs­tekni. Viņš satvēra to aiz skausta un pacēla gaisā, un abi ieskatījās viens otram acīs. Kucēns vēlreiz ierūcās un sāka smilkstēt. Viņa kažoks bija gaiši pelēks, bet acis skaisti brūnas — tādā nokrāsā kā kastaņu medus — un atsauca Kapteinim atmiņā Augstklinti. Pavisam netālu gulēja arī mazuļa māte, skaista vilcene, orku raidītas bultas nogalināta vismaz pinns trim dienām.

Rankstrails padzirdīja mazuli ar Lizentraila gļotaino ūdeni, jo slima­jam kareivim nu bija sagādāts labāks dzeramais, un vilcēns atdzīvojās.

Kad Kapteinis to atkal paņēma rokās, vilcēns viņam nolaizīja seju un pārguris tai pašā mirklī aizmiga. Rankstrails nolēma vilcēnu paturēt.

— Tu, Kaptein, joko, vai? — noprasīja Lizentrails, neslēpdams sašu­tumu, kas viņu pārņēma vienmēr, redzot, ka veselais saprāts atkal cietis sakāvi. Un nekur jau nebija pazudis arī Lizentraila mūžīgais paradums jaukties svešās darīšanās. — Tas tak būs par traucēkli, kad tu iesi me­dībās. Un barot to zvēru arī vajadzēs. Vilki no sakaltušas maizes un pupu mizām pārtikt nevar, viņiem labāk garšo vistas. Ciemā, kur vairums iemītnieku ir gani un aitas, tiešām būtu grūti izdomāt kaut ko vēl mazāk gudru par tavu ideju padarīt vilku par mājdzīvnieku. Un ņem vērā, ka mazāk gudrs ir domāts kā pieklājīgs izteiciens. Pieklājīgi izteicieni ir tie, kurus lieto, lai kaut ko nepatīkamu izteiktu ar labskanīgākiem vārdiem. Šoreiz mazāk gudrs nozīmē to pašu ko pilnīgi stulbs.

— Es jau sapratu, — atcirta Kapteinis.

Par spīti kaprāļa uzstājībai Rankstrails ij nedomāja atstāt vilcēnu tur­pat, kur bija to atradis. Mazulis gulēja viņam azotē, un viņiem abiem bija kopīgs ienaidnieks.

Vilcēna sabiedrība Kapteinim nāca par labu, tagad viņam bija daudz vieglāk izturēt nemierīgās naktis, kad viņu mocīja murgi ar biedīgo vilka rīkli. Abi ar vilcēnu gulēja, piespiedušies viens otram, un blakus šņākuļojošais mazulis — silts, pūkains kamols vai pat kas līdzīgs daudz ma­zākam brālim — mazināja trauksmi, un murgi rādījās daudz retāk un vairs nebija tik briesmīgi.

Vilcēns auga. Viens no pēdējiem algotņu rindās savervētajiem vīriem agrāk bija pelnījis iztiku, uzstādamies ar dresētiem sunīšiem, un piedā­vāja Rankstrailam savu palīdzību jaunā zvēra audzināšanā. Mazulis bija apķērīgs un gudrs, viņš ātri iegaumēja galvenās pavēles, ko bija nepie­ciešams zināt, dzīvojot kopā ar cilvēkiem, un iemācījās arī savu vārdu, kas bija vienkārši Vilks. Viņš sekoja Rankstrailam ik uz soļa, ātrs un kluss, gluži kā ēna. Nu viņus mēdza saukt par Lāci un Vilku.

Kapteinis jau agrāk bija izskatījies biedējoši, bet tagad vilka pava­dībā viņa stāvs šķita vēl drūmāks un draudīgāks. Gani centās turēt savus ganāmpulkus patālāk no Šķeltā kalna. Ciemos sievietes ieslēdzās mājās, kad garām gāja karavīri.

No orkiem joprojām nebija ne miņas. Kapteiņa radītie šķēršļi bija padarījuši robežu nepārvaramu, taču viņa oma neuzlabojās. Kaut arī orku tuvumā nebija, šķita, ka tie kļuvuši par viņa apsēstību.

Ļaunvējes plakankalnes zirgi bija vairāk piemēroti darbam, nevis jāšanai. Gaidot, līdz uzradīsies pircēji, zirgi ganījās krūmājos, un tiem nebija iebildumu, ja mugurā sēdās algotņi, kuriem bieži nebija citas no­darbošanās. Zirgu gani bija ar mieru ierādīt algotņiem jāšanas mākslas pamatus, pretī saņemot nodarbības zobenu un šaujamloku lietošanā. Tā daudzi algotņi, arī Kapteinis, iemācījās jāt.

Vienā no izjādēm ar šiem spēcīgajiem un rāmajiem zirgiem Kaptei­nis, Lizentrails, Trakrails un Nirdlis sasniedza Tallilu, ciemu Labvējes pašā spicē, pēdējo, kas vēl bija cilvēku rokās. It visu šai ciemā rĢtāja kokgriezumi — gan māju ģēveles, gan greizajās eņģēs čīkstošās durvis, gan izļodzītos, saplaisājušos logu slēģus. Netīrajās, piegānītajās ieliņās apdullinoši dūca tūkstošiem mušu un ik uz soļa mētājās appuvuši kā­postu kaceni un kazu spiras, ko neviens nebija pacenties savākt. Ciema galā bija aizaudzis dīķītis, ko ieskāva nekopti, pusmežonīgi vīnogulāji.

— Vai tad šiem nemaz nerūp, kur un kā viņi dzīvo? — jautāja Lizen­trails.

— Laikam pie vainas ir tas, ka viņi dzīvo pārāk tuvu orkiem, — atbil­dēja Nirdlis. — Ja tu pinies ar utaino, tad drīz vien arī pats būsi utains, un te droši vien ir līdzīgi.

— Varbūt vainīga ir tikai nedrošība, — ieminējās Trakrails. — Viņi dzīvo uz pašas robežas un baidās, ka kuru katru brīdi būs jādodas pro­jām. Tas, kurš domā, ka pajumte drīz būs jāpamet, netērē spēkus, lai sa­labotu jumtu.

Kokgriezumi bija brīnišķīgi, gan augstciļņi, gan zemciļņi mijās, vei­dojot burvju dārzus un fantastiskus bestiārijus. Kapteinis prātoja, vai tik šis nav viņa dzimtais ciems, kura vārdu viņš nekad nebija zinājis, — dīvaini, ka nekad agrāk viņš to nebija iedomājies. Viņš tuvojās kādam vecam vīram, kurš ar kapli rokās līkņāja pa visai nožēlojama skata kāpostu dārzu. Rankstrails tam pateica, kā sauc viņa vecākus, un jautāja vai sirmgalvis tos gadījumā nepazīst un vai tie savulaik nav dzīvojuši šeit. Vecais neko neatbildēja, tikai neizprotami papurināja galvu, pat nepaceldams skatienu no kāpostu rindām.

Kapteinis gāja prom.

— Mēs viņam neiepatikāmies, — secināja Lizentrails. — Varbūt vi­ņam nepatīk rūķi, — viņš turpināja, cenzdamies izskaidrot vecā vīra nelaipno izturēšanos. — Ļaudis jau šos parasti saukā par punduriem, nevis par godātajiem kungiem no rūķu cilts, un neviens īpaši nepriecā­jas, ja ierauga tādu savu durvju priekšā.

Vasara pagāja. Ledains ziemeļu vējš atkal brāzās pāri plakankalnei.

Reizē ar otro rudeni gluži negaidīti bēra zirga mugurā ātrs kā vējš no Daligaras ieradās ziņnesis Zelta mežu kazenājos sadīrātu ādu un Silārijas odu gandrīz nobeigts.

Bija redzēts pūķis. Kāds uz šī pūķa jāja, un bija zināms, kas ir pūķa jātnieks. Tas nevarēja būt neviens cits kā elfs — Nolādētais, Ienīstais, Ļaundarīgais, tas pats elfs, Ienaidnieks.

Tas apdraudēja Daligaru un visu grāfisti. Arī paša Valdītāja un Ties­neša dzīvība bija apdraudēta.

Kapteinim tika pavēlēts nekavējoties atgriezties galvaspilsētā. Vieglo kavalēriju bija iznīcinājuši orki. Neviena cita vairs nebija.

Tikai viņš un viņa vīri.

Загрузка...