Pēdējais orks

Septiņpadsmitā nodaļa

Nākamajā rītā viņus sūtīja uz Arstridas aizu, uz galvu reibinošu šķel­tni, pa kuru Dogonas upe ietecēja Tumšajos kalnos. Bija pavēlēts no­stāties pie aizas un gaidīt, tikai nebija zināms, kas īsti jāgaida un kāpēc.

Ar jāšanas iemaņu pamatiem, kas bija apgūti, jādelējot ar Šķeltā kalna apkārtnes rāmajiem zirgiem, pietika, lai Rankstrails un viņa vīri spētu pieklājīgi turēties līdzi Arniola bruņiniekiem, dodoties cauri smal­kajai rīta migliņai, kas bija ietīstījusi Dogonu un krastmalas niedrājus.

Jātnieki bija devušies ceļā krietni pirms rītausmas un galā nonāca, kad saule jau bija augstu debesīs.

Aiza vīdēja kā tumša sprauga kalnā. Saskaņā ar Aizdevēja doto karti, kas joprojām glabājās pie Rankstraila, aiza stiepās cauri visiem Tumša­jiem kalniem kā gara un šaura, upes izgrauzta eja, bet kalnu pretējā malā tā beidzās ar neiedomājami augstu ūdenskritumu, no kura Dogonas ūdeņi vēlās lejup netālu no jūras krasta un, zaudējuši ātrumu, veidoja daudzus mazus ezeriņus staigniem krastiem un iesālu ūdeni.

Viņi izvietojās divās rindās: priekšā vieglā kavalērija, bet aiz tās — Arniola bruņinieki. Pasauli sedza viegla migliņa. Arniols teica runu. Viņš izskaidroja uzdevumu: esot jāpabeidz dižais darbs, ko aizsācis un jopro­jām turpina Valdītājs un Tiesnesis, kurš, gādādams, lai elfi ar savām sa­zvērestībām un ļaundarībām vairs nevarētu maitāt pasauli, kā sāpīgu, taču nepieciešamu glābiņu ir pieņēmis dekrētu, saskaņā ar kuru tie visi ir jāizskauž. Taču cilvēku pasaulē gadoties arī nodevēji, kuri nevis pateicībā metoties ceļos, bet gan uzdrošinoties likt šķēršļus sava labdara iecerēm.

— Kāds zemnieku pāris, nožēlojami gļēvuļi, nešķīsteņi un salašņas, aizmirsuši pagātnes postu un neraizēdamies par nākotnes nelaimēm, apmaiņā pret pasakainu dārgumu pārdeva elfiem savu glābiņu, pasaules godu un ari savu meitu, mazgadīgu raganu, kura it visā ir savu zemisko vecāku atspulgs. Pirms pāris gadiem Valdītāja un Tiesneša taisnīgums jau satrieca abus zemnieku kārtas nešķīsteņus, viņš iznīcināja tos, kā mēdz iznīcināt indīgas čūskas, taču savā žēlsirdībā saudzēja viņu meitu. Tagad šī nicināmā mazā ragana ir kļuvusi par sabiedroto elfam un vis­varenākajai no ļaunajām radībām — pūķim. Šiem notikumiem ir izde­vies apklusināt melīgos grāfistes ienaidnieku apgalvojumus, ka elfi neesot visa ļaunuma sakne. Briesmīgais elfs mēģināja nolaupīt Daligaras prin­cesi, taču apbrīnojami drosmīga sardzes vienība šo mēģinājumu izjauca un Nolādēto ievainoja. Viņi ir īsti varoņi.

— Vesela vienība pret vienu uzbrucēju, kurš, lai arī ievainots, tomēr spēj aizbēgt, tiešām īsti varoņi, — pa savam prātam šos vārdus iztulkoja Lizentrails, tik klusu, ka to varēja dzirdēt vienīgi Kapteinis.

— Tagad šis elfs bēg, — turpināja Arniols, — viņš bēg un ved sev līdzi visus grāfistes nodevējus un ienaidniekus, un šos noziedzīgos bēgļus sargā pūķis un mazā ragana, kura ir apveltīta ar neģēlīgām burvju spē­jām. Pavēles ir vienkāršas. Mums jāiznīcina ikviens, kurš vēlēsies izvai­rīties no Tiesneša taisnīguma. Iegaumējiet un neaizmirstiet, ka elfs jau ir ievainots, bet pūķim visvārīgākā vieta ir krūtis un vēders, kur zvīņas ir gaišākas. Viņi ieradīsies no austrumiem un centīsies iekļūt aizā. Būs labāk, ja uzbruksim viņiem nedaudz iepriekš, jo te līdzenumā mums būs vieglāk manevrēt.

— Jo te ērtāk var bēgt uz visām pusēm, — atkal tulkoja Lizentrails. — Ja viņš uzskrietu virsū pūķim tai šaurajā aizā, tad visi tie smagie bruņu dzelži viņam noderētu tāpat kā cepešpanna nozvejotai forelei.

— Saskaņā ar plānu mēs paliksim izvietojušies divās rindās, — teica Arniols.

— Vieglā kavalērija priekšā un smagā aiz muguras, — pareģoja Lizen­trails, atkal tik klusi, lai to varētu saklausīt vienīgi Rankstrails. — Tā viņi laipnīgi varēs mums palīdzēt. Vai, citiem vārdiem sakot, tas nozī­mēs, ka mēs varēsim doties vienīgi uz priekšu, jo aiz muguras mums stāvēs viņi.

— Vieglā kavalērija priekšpusē, bet aiz tās — smagā kavalērija, — turpi­nāja Arniols. — Tādējādi mēs, smagā kavalērija, varēsim jums palīdzēt.

— Dzirdēji, Kaptein? Es varētu dienēt par ģenerāli. Paskatīsimies, vai uzminēšu arī nākamo: pūķis tiks mums, bet elfs — viņiem.

— Kad pūķis pietuvosies saredzamā attālumā, sadalīsim pienāku­mus: mēs, smagā kavalērija, uzņemsimies cīņu ar elfu, ar šo ārkārtīgi bīstamo un maģiskām spējām apveltīto būtni, savukārt jūs, vieglā kava­lērija, esiet tik laipni un tieciet galā vismaz ar pūķi.

Pabeidzis runu, Arniols apklusa, pat neizteicis nevienu dzēlīgu komen­tāru par kleperi, kura mugurā sēdēja vieglās kavalērijas Kapteinis.

Kapteinis atkal samanīja apslēptas, netveramas, bet ne ar ko nesa­jaucamas bailes. Ne jau tikai atriebības un ļaunuma vadīts, Arniols bija licis viņu atsaukt uz galvaspilsētu, ne jau tikai naida„dēļ tagad gribēja iesprostot starp sevi un pūķi.

Arniolam bija bail.

Viņu māca šausmas.

Rudens saule pakāpās augstāk, un tās gurdenā gaisma apspīdēja sma­gās kavalērijas statuju cienīgo nekustīgumu. Kaut arī saule nekveldēja tik stipri kā vasarā, vēl nebija pienācis pusdienu laiks, kad smagie kavalēristi sāka svīst un vārstīt mutes, kampjot gaisu; daudzi nokāpa no zir­giem un patvērās ēnā zem liepām, ieslodzīti savās uzkarsušajās bruņās gluži kā moluski čaulās.

Sastingumu un klusumu izjauca vieglā kavalērija. Tā kā nekas ne­notika, vīri nolēma patrenēties auļošanas mākslā. Daži krita, daži krampjaini tvērās zirgiem ap kaklu, bet citiem visnotaļ cienīgi izdevās noturēties seglos.

Par spīti kritieniem un neveiksmēm bija redzams, ka visā visumā jā­šanas prasme uzlabojas ar katru stundu. Augļus nesa gan agrākā vin­grināšanās ar lielajiem un rāmajiem Ļaunvējes zirgiem, gan šī mierīgā gaidīšanas diena. Atšķirībā no Kapteiņa, kurš izskatījās vēl drūmāks un nomāktāks nekā parasti, viņa vīri bija patiesi labā omā.

Tagad viņi bija kavalērija.

Viņi uz šādām pārmaiņām nekad nebija cerējuši visā nopietnībā, bet cerējuši vai, pareizāk, sapņojuši viņi bija, jo citādi tak tik granītcietā ietiepībā visus šos gadus nebūtu likuši grasi pie graša.

Viņi joprojām bija algotņi. Viņiem nemūžam neviens neatdotu par sievu savu meitu. Viņi joprojām bija karavīri, kurus sūtīt uz bīstamākajām vietām un kuru dzīvības taupīt nevienam nenāktu ne prātā, taču die­nēt kavalērijā bija nesalīdzināmi labāk nekā kājniekos.

Tagad viņiem vajadzēja stāties pretī pūķim un karotājam, kura rīcībā bija visļaunākie burvesti un maģiskas spējas, tāpēc ik pa brīdim uzvil­nīja arī nemiers un bailes, kas ievijās klusajās sarunās, taču visas bailes ātri aizplūda projām, jo viņiem taču bija Kapteinis. Kapteinis zinās, ko darīt. Kapteinis uzvarēs, un viņi paliks dzīvi.

Trakrails, līksms kā pavasara cīrulis, bez mitas šaudījās šurpu turpu gar biedru rindu, nepieklusdams ne mirkli un glāstīdams vecos seglus, kuri pirms viņa bija nomainījuši jau vismaz trīs īpašniekus, — šķita, Trakrails joprojām nekādi nespēj noticēt necerētajai laimei.

Lizentrails un Kapteinis sēdēja zemē, lai lieki nenogurdinātu zirgus. Viņu zirgus tiešām nebija vēlams nogurdināt.

Lai vilks netramdītu zirgus, tas bija piesiets ar auklas galu un, sākumā ar izmisīgiem smilkstiem izteicis savu sašutumu par neierasto gūstekņa stāvokli, tagad mierīgi gulēja, nolicis purnu uz Kapteiņa kājas. Dzīvnieka izstarotais siltums bija vienīgais, kas kaut cik spēja remdēt Rankstraila satraukumu. Viņš pūlējās visu apdomāt, taču pa galvu nemitīgi jaucās vienas un tās pašas trīs vai četras domas, kas grūdās cita citai virsū, ju­ceklīgi vijās un mudžinājās gluži kā tārpi iepuvušos sīpolos, un tad atkal slīdēja projām nesakarīgas un bezjēdzīgas.

Varbūt viņš spētu uzvarēt cīņā pret elfu un pūķi, ja tikai viņam izdo­tos tikt pie skaidrības, ka tos patiešām vajag uzvarēt.

Nevis Nolādētais, bet pēdējais un visvarenākais, bija teikusi Austra. Bet šie vārdi taču ne vienmēr ir pretstati. Tikpat labi kāds vienlaikus varēja būt gan pēdējais un visvarenākais, gan nolādētais, sevišķi, ja tas ir pēdējais un visvarenākais no kādas nolādētas cilts. Ja šis elfu princis (vai varbūt to vajadzētu apzīmēt ar citādu titulu?) nebija īsta dievu sodība, tad kāpēc viņš vadāja sev līdzi pūķi, nevis suni, kaķi, sesku, papa­gaili vai ļaunākajā gadījumā vilku? Katrā ziņā pūķi vajadzēja pieveikt. Vismaz tas bija nešaubīgi skaidrs. Nebija zināms, vai Cilvēku zemju aus­trumu robežas izdosies atbrīvot no orkiem, taču nebūtu ne labi, ne smalki pašā šo zemju vidienē atstāt brīvi lidināmies pūķi. Vai tad Austra tos ne­daudzos abu samnas mirkļus nevarēja izmantot, lai pateiktu kaut ko jē­dzīgu un noderīgu, nevis sajauktu viņam galvu ar neizprotamām blēņām?

Uz Austras paskaidrojumiem nebija ko cerēt, toties visu izskaidrot bija gatavs Lizentrails. Viņam trūka divu vērtīgu īpašību: spējas nejauk­ties svešās darīšanās un turēt muti ciet. Šo trūkumu rezultāts bija nepār­traukta un neapturama vārdu straume — drumstalainas, pretrunīgas un reizēm pat absurdas ziņas, kas bija saklausītas no garāmgājējiem, uba­giem, ābolu pārdevējiem, bendes palīga, dūdu spēlmaņa, Tiesneša pils virtuvenēm, bet, galvenais, no viena pils dārznieka svaines un kāda apakšzemes cietumu sarga trešās pakāpes māsīcas.

Lizentrails paskaidroja, ka tas tips, nu, sargs bija paguvis iepazīties ar tiem diviem, — iekams tos pakāra, viņš cietumā pavadījis kopā ar viņiem veselas divas dienas. Kā ar kādiem diviem? Ar tās meitenes vecākiem, protams. Viņi abi — starp citu, viņus sauca par Monseni un Sajru — bijuši zemnieki; viņi sargam, nu, tam, kurš sargāja cietumu, pastāstījuši, kā jaunībā esot izglābuši elfu mazuli. Jo vai tad varot ļaut nomirt mazam bērnam, tad jau vairs nebūšot atšķirības starp cilvēku un orku — tā viņi teikuši. Vēl viņi stāstījuši, ka tas izglābtais elfu bērns neesot bijis nekāds nolādētais, viņš esot bijis labs un krietns, bet Tiesnesis jau tādās atrunās neklausās, likums ir un paliek likums, bet likumā ir teikts, ka visi elfi jānonāvē, tāpēc, ja tu satiec elfu, tas jānodod Tiesneša pārstāv­jiem — arī tad, ja šis elfs ir labs un krietns.

— Arī tad, ja tas ir mazs bērns?

— Arī tad, ja tas tr mazs bērns, — apstiprināja Lizentrails. — Tos divus zemniekus pakāra, bet viņu meitu ievietoja iestādījumā, ko dēvē par Bāreņu namu, kas mazam bērnam ir aptuveni tas pats, kas vieglie kājnieki pieaugušam vīram: izsalkums, aukstums, smags darbs, utis un sitieni. Nekāda patīkamā vieta tā nav. Pēc tam notika kaut kas neiz­protams: Tiesnesis no kāda veca mūra lika noskaldīt nost ornamentu ķeburus, jo, izrādās, tie nemaz nebija parasti ķeburi, bet gan vārdi — paša ķēniņa Ardvina pareģojums. Ja tu esi piemirsis, varu atgādināt, ka sirs Ardvins bija tas, kurš mūs visus izglāba no orkiem tais laikos, kad mēs abi vēl nebijām piedzimuši. Un Ardvins prata saskatīt to, kas vēl nemaz nav noticis. Mūs abus viņš neredzēja, jo mēs esam sīki un neno­zīmīgi, bet visu nozīmīgo viņš prata saskatīt. Un tā Ardvins pareģoja, ka… pagaidi, tas skanēja visai piņķerīgi… Viņš teica, ka pēdējais no elfiem, kurš būšot īsta dievu sodība, satikšot pēdējo pūķi, bet pēc tam sapīšoties ar skuķi, kam vārds būšot saistīts ar rīta gaismu, bet tēvs un māte… nē, ne jau elfa tēvs un māte, tā skuķa vecāki, viņu mīlēšot… Kā, kuru mīlēšot? Elfu, protams. Tātad viss saskan: elfs ir saticis pūķi un ir sapinies ar to divu pakārto zemnieku meitu, un tie zemnieki elfu bērnībā patiešām bija mīlējuši. Starp citu, meiteni sauc par Riti.

— Vai tad viņai nevajadzēja saukties kā rīta gaismai?

— Nu ja, Rite ir saīsinājums no Rītausmas. Es to zinu, jo mūsu pusē tā ir pieņemts. Arī Sajra — tā sauca meitenes māti — ir manā dzimtajā pusē izplatīts vārds, un tā sauc arī tādas pa sienām ložņājošas puķes. Kas zina, varbūt mēs pat esam radinieki. Manas vecākās māsas vīramāsas vārds arī ir Rītausma, bet visi viņu sauc par Riti. Tātad pareģojumā viss saskan. Saprati?

— Nē, — atbildēja Kapteinis. — Bet tas nekas. Tikai nestāsti visu vēl­reiz no sākuma.

Rankstrails šo pareģojumu zināja. Viņš nekad nebija tajā ieklausī­jies, nekad nebija tam ticējis, tomēr gribot negribot bija to dzirdējis jau tik daudzas reizes, ka pareģojums bija iespiedies atmiņā. Pēdējo elfu, pēdējo pūķi un meiteni, kam vārdā rīta gaisma, daudzus gadus bija pie­saucis arī Trakais Rakstvedis. Rankstrails to atcerējās. Un viņam ienāca prātā, ka arī Austras vārdā ir rīta gaisma. Vai tā ir nejaušība vai liktenis — minēja Rankstrails, nojauzdams, ka Tiesneša pārspīlētais satraukums elfa dēļ varētu būt saistīts arī ar meitas vārdu.

Sai brīdī kā par spīti uzradās Trakrails, kurš daudzējādā ziņā Lizentrailam nelīdzinājās, taču dažas īpašības — piemēram, paradums jauk­ties svešās darīšanās un runāt vairāk par nepieciešamo — viņiem bija kopīgas. Saule jau laidās tuvāk apvārsnim, iesviezdama dažus zibšņus Trakraila gaišajos, netīrajos matos, un puisis atkal uzsāka runas par savu māti. Sākumā viņš runāja pavisam bikli un nedroši, apkodīdams vārdu galotnes tāpat, kā bija paradis apkodīt nagus, bet tad viņa sakāmais pa­cēlās no zemes līdzīgi mežapīles lidojumam: sākumā smagnējs un lēnīgs, bet jau drīz straujš un neapturams. Neesot taisnība itin nekas no tā, ko teica Arniols. Trakrails pats bija raganas dēls: viņa māte vāca zālītes, lai ārstētu cilvēkus, un palīdzēja dzemdētājām, bet tad Tiesnesis paziņoja, ka visas sievietes, kuras prot ārstēt, esot raganas, jo viņas šīs spējas esot ieguvušas, pādodamas savu dvēseli pekles gariem; tā Trakraila māte

nonāca pazemes cietumā, kur viņai nācās pavadīt divas nedēļas, gaidot, līdz tiks izrādīts gods, proti, izpildīts nāves sods, lai vairotu Valdītāja un Tiesneša slavu un varenību. Cietumā māte iepazinusies ar tiem diviem, un arī Trakrails, kad gāja uz cietumu aiznest viņai ēdamo vai vienkārši tāpat apciemot, jo tās taču bija pēdējās dienas, — arī viņš tos abus zem­niekus iepazinis, un tie patiesi bijuši viskrietnākie cilvēki. Nevienam nebija noslēpums, ka Trakrailu bija grūti apturēt, ja viņš bija uzsācis garāku sakāmo, — un arī šoreiz viņš runāja un runāja, un pateica, ka Tiesnesis tā rīkojoties tikai skaudības dēļ. Jā, tikai skaudības dēļ, teica Trakrails un pat nepieklusināja balsi. Klīstot valodas, ka arī Tiesnesis esot mēģinājis nodarboties ar ārstniecību, taču, ja tev nav tādu spēju, nekas nesanāks un neko nelīdzēs grāmatas, kurās sarakstīti augu nosaukumi. Raganas dziedināt prata, bet Tiesnesis ne, tāpēc viņš šīs sievietes ienīda. Arī ar elfiem bija līdzīgi: Tiesnesis bija skaists un savu skaistumu augstu vērtēja — tas taču redzams pēc tā, kā viņš vienmēr nēsā savus gaišos matus, ieveidotus cirtās un sprogās, — taču, lai arī kā Tiesnesis nopūlētos, elfi tik un tā bija skaistāki par viņu. Tiesnesis bija gudrs un zināja daudz, jo gadu gadiem bija liecis muguru pār grāmatām, taču elfi visu zināja arī bez grūtas mācīšanās: tie runāja trīs valodās, tikko bija iemācījušies stai­gāt, bet astronomiju un alķīmiju apguva, klausoties miega dziesmiņas un pasakas. Nebija ne kripatas patiesības apgalvojumos, ka elfi esot ne­lieši un ļaundari: ja viņi tādi būtu, viņi taču varētu paglābties no vajā• šanām, iznīcinot cilvēku pasauli.

Elfi nekādās nelaimēs nebija vainīgi, tāpat kā vainīga nebija arī viņa māte.

Lizentrails noņurdēja, lai viņš beidzot gvelzt muļķības, un Trakrails spēji aprāvās, nodūra acis un aizsteidzās projām — kā mežapīle, kura lido­jumā sastapusi lingas sviestu akmeni vai strēlnieka raidītu bultu.

Beidzot sāka krēslot vakars. Sīks lietutiņš mērcēja pasauli. Neskaidrajā pustumsā ielejas pretējā malā parādījās savāds karaspēks: kājāmgājēji, ko vadīja divi bruņinieki zirgos. Gājiens lēnām tuvojās, un Rankstrails saprata, ka bruņinieks ir tikai viens, jo otram zirgam mugurā sēdēja trīs bērni. Pūķis bija gājis pēdējais, bet nu apsteidza gājējus un aizvirzījās uz virtenes priekšgalu. Tas bija pārsteidzošs, neaprakstāms radījums, kurā ap­vienojās skaistums un spēks. Pat vārajā vakara gaismā bija saredzamas

tā zaigojošās, smaragdzaļās zvīņas un baismie ilkņi, starp kuriem pie­audzis vīrs pazustu kā cālis vilka rīklē.

Pūķis bija milzīgs, un tā rēciens pāršķēla tumsu ar liesmu strūklu, bet arī tagad Kapteini nepārņēma bailes. Pūķi nebūs nemaz tik grūti pieveikt: ja tam no visām pusēm reizē uzbruks divi duči vīru ar heļebardēm, kuru smailes būs pārvērstas par liesmojošām lāpām, to varēs piespiest pacel­ties spārnos. Brīdī, kad tas celsies augšup, strēlnieki no apakšas apšau­dīs tā vārīgo vēderu. Tas bija paveicams. Neskaidrs bija kas cits: vai to vispār darīt un kāpēc tas būtu jādara.

Bija kļuvis nedaudz gaišāks. Lietus bija pierimis. Mākoņi bija pavērušies, un Rankstrailam izdevās saskatīt neapbruņotu, noskrandušu ļaužu pulku, kurā bija arī daudz pavisam mazu bērnu. Uzlēca mēness. Bruņinieks (droši vien pats elfs), kurš vadīja skrandaiņus, rokā turēja zobenu, kas zaigoja mēness staros. Rankstrails bija dzirdējis runas, ka elfs, iespējams, esot ievainots. Pēc Arniola pavēles smagās kavalērijas jātnieki pasteidzās garām Rankstraila vīriem un uzbruka bruņiniekam, bet tas viņus atvairīja. Bruņiniekam līdzās stājās arī daži no skrandaiņiem, taču viņš lieliski tika galā arī pats. Viens no Arniola kareivjiem viņam uzbruka no aizmugures, taču elfs ar veiklu cirtienu to atbruņoja, uz uzbrucēju pat neatskatījies.

— Ei, — kāds nomurmināja, — tas jau cīnās tā kā mūsu Kapteinis! Viņš arī jau iepriekš zina, no kuras puses nāks trieciens.

— Kaptein, ko darīsim? — jautāja Lizentrails. — Ja mēs vēl vilcinā­simies, viņi ieies aizā.

Kapteinis neatbildēja. Skrandaiņu armija gāja prom. Viņi nevienam nemēģināja darīt ļaunu, viņi tikai bēga no šīs zemes.

Starp bēgļiem un kavalēriju bija nostājies pūķis. Arniols ar savējiem pakāpās atpakaļ. Uz vietas bija palikuši vienīgi viņi — Rankstrails un algotņi.

— Šaujiet pūķim pa muguru, — teica Kapteinis.

— Kaptein, tikpat labi mēs varētu apšaudīt mūra māju. Bultas no viņa zvīņām atlec. Pūķi var ievainot, tikai šaujot pa vēderu!

— Šaujiet pūķim pa muguru! — atkārtoja kapteinis.

Bezjēdzīgu bultu mākoņi aizsedza vāro rudens nakts gaismu.

Kāda meitene ar kroni galvā pulcēja kopā skrandaiņus un vadīja tos uz aizu, uz patvērumu. Tā bija pusaugu meitene, aptuveni viena vecuma ar Liesmu un Austru. Viņa paslīdēja dubļos, gandrīz pakrita, bet atkal izslējās stalti.

Skrandaiņu pulks bija pajucis. Tos visus māca šausmas, bet vadīt šausmu pārņemtus ļaudis vienmēr ir ārkārtīgi grūti. Šausmu pārņemti ļaudis dara muļķības, piemēram, izklīst kur kurais un bēg uz nepareizo pusi. Taču meitene bija apbrīnojama. Viņai nebija baiļu. Tieši tāpēc viņai izdevās nomierināt pārējos un vadīt tos sev līdzi. Viņa bija rāma un ne­satricināma kā dižens karavadonis. Viņas miers un drosme bija vienī­gais šķērslis, ko likt ceļā visu pārējo šausmām un bailēm. Un šis šķērslis bija nepārvarams.

Viņa bija īsts vadonis, dzimusi, lai vadītu ļaudis. Arniola vīri, kas bija uzbrukuši bruņiniekam ar mirdzošo zobenu, atkāpās, — kā paskaidroja Lizentrails, atkāpšanās ir pieklājīgāks vārds, ko lietot, runājot par bēg­šanu. Viens no zirgiem saslējās pakaļkājās un nometa zemē jātnieku. Pamājis savējiem, pavēlot nekustēties ne no vietas, Kapteinis steidzās pie nokritušā, lai tas nepaliktu pilnīgi viens un neaizsargāts, un nogai­dīja, līdz tas atkal iesēžas seglos. Šais nedaudzajos mirkļos meitene pie­vērsa viņam nicinājuma un naida pilnas acis. Kad pakritušais atkal bija drošībā, Rankstrails atgriezās pie savējiem.

— Kaptein, ko darīsim? — vēlreiz jautāja Lizentrails. — Kaptein, — viņš atkārtoja, — kaut kas mums ir jādara.

— Pasaki vīriem, lai viņi stāv uz vietas. Un atcerieties: es jūs bendem neatdošu, jo šeit par taisnību lemju es, nevis kāds cits. Bet tos, kuri nepa­klausīs un uzbmks, es pats noduršu ar savu zobenu.

— Kaptein, tu nevari te palikt un neko nedarīt. Tevi nogalinās, — nelikās mierā Lizentrails.

— Dariet, kā es teicu. Citādi nedrīkst, — drūmi atbildēja Kapteinis.

Viņš bija pieņēmis lēmumu. Ja viņš būs devis pavēli palikt uz vietas

un neko nedarīt, ar nāvi sodīs viņu, nevis viņa vīrus. Kareivim ir jāpilda pavēles, un kareivis, kurš saņēmis pavēli palikt uz vietas un neko neda­rīt, nedrīkst doties uzbrukumā. Un neviens taču nebūs tik traks, lai sodītu ar nāvi visu algotņu armiju brīdī, kad orki jau stāv pie sliekšņa. Nē, viņa vīriem neviens neko nenodarīs.

Viņš atcerējās dusmu un naida pilno meitenes skatienu. Un nodo­māja, ka glābj viņas dzīvību, upurēdams savējo, taču meitene to nekad neuzzinās. Vēl pēc brīža meitene jau bija nozudusi aizas drošībā un vairs nebija redzama. Ieeju aizā bija aizšķērsojis pūķis. Kapteinis prātoja, cik ilgi pūķis spēs tur palikt: dienu vai divas? Piecas? Vienmēr? Agrāk vai vēlāk pūķis ceļu atbrīvos, un tad starp Arniolu un meiteni paliks tikai kareivis ar zobenu un gaišajiem, mēnesgaismā mirdzošajiem matiem.

Pūķis pacēlās spārnos. Viņa gaišais un viegli ievainojamais vēders iedzirkstījās mēnesnīcā.

Spārnu fantastiskais zaļums piepildīja nakts debesis, ko izgaismoja milzīgs mēness.

Arī tagad, zinot, ka paša nāve jau ir pavisam tuvu, Kapteinis kā ap­burts raudzījās diženajā lidojumā, kurā apvienojās spēks, skaistums un grācija. Kapteinis saprata, ka pūķis gatavojas izraisīt nobrukumu aizas nogāzē. Skrandaiņu armija būs glābta. Rankstrails pats varēja uzskatīt sevi par mironi.

Bet galu galā viņš nebija nemirstīgs. Viņš taču vienmēr bija zinājis, ka agrāk vai vēlāk būs jāmirst.

Viņš stāvēja nekustīgi un raudzījās pūķa lidojumā, izbaudīdams katru spārnu vēzienu.

— Šaujiet! — iesaucās Lizentrails viņam aiz muguras. — Pa vēderu! No turienes bultas neatlēks!

Pavēle tika izpildīta nekavējoties. Kapteinis pat nepaspēja attapties, kad no pūķa vēdera un krūtīm sāka plūst neskaitāmas sīkas asiņu tēr­ces. Vieglās kavalērijas bultas uzbruka pūķim kā vanagu bars.

— NĒĒĒ! — iekliedzās Kapteinis.

Pūķa liesmas piepildīja debesis un pārvērta oglēs un pelnos simtga­dīgus kokus. Milzīgais radījums no visa spēka lidojumā triecās pret kalna nogāzi un izraisīja dubļu un akmeņu lavīnu.

Lejup slīdēja zeme, vēlās akmens bluķi, gāzās apdeguši koku stumbri un dubļi. Lavīna bija baismīga un neapturama.

Kad dārdoņa noklusa, akmeņi pārstāja lēkāt un atkal bija iespējams kaut ko saredzēt, aizas mute bija aizdarīta uz visiem laikiem. Nogruvuma viņā pusē meitene, jaunais karotājs un visi skrandaiņi bija drošībā, tur tie bija nesasniedzami.

Pūķis gulēja zemē.

Tā sānus vēl cilāja agonijas pēdējās trīsas.

Zeme bija piemirkusi pūķa asinīm.

Tūkstošiem sīku margrietiņu uzplauka visapkārt, veidojot paklāju, kura vidū pūķis izdzīvoja sava mūža pēdējos mirkļus.

Rankstrails nokāpa no zirga, un tāpat darīja viņa vīri. Vilkam beidzot bija izdevies atbrīvoties no saites, un tas bija nostājies viņam līdzās.

Viņi lēnām tuvojās.

Nāve sastindzināja pūķi.

Vējš sakustināja margrietiņas, un to ziedlapas sāka birdināties lejup.

Kļuva auksts.

— Vīri, — klusi teica Kapteinis, — šoreiz mēs esam pastrādājuši muļķību. 4