Septītā nodaļa

Lai varētu būtu pilnīgi drošs, ka meita visu teikto sapratusi, Joršs nolaida delnu un īsu brīdi turēja to virs liesmām. Ievaidējās. Tad atrāva roku no uguns: delnas virspuse bija piesārtusi un uz tās strauji sāka cel­ties apaļa čūla. Nu ievaidējās Erbrova. Viņa nometa lelli zemē un piekļāva abas plaukstiņas pie apdeguma. Meitene aizvēra acis, piepūle bija tik liela, ka viņa sarauca pieri. Apdegums pazuda, un Joršs redzēja, ka āda atkal ir gluda un gaiša.

— Kur tu to iemācījies? — viņš jautāja.

— Eoa aua.

— Tad, kad tu sasit ceļgalus un es tevi ārstēju?

Meitene pamāja.

Joršs paņēma viņu rokās un ilgi turēja apskautu. Meitai droši vien pie­mita lielākas spējas nekā viņam — katrā ziņā tās bija parādījušās daudz agrīnākā vecumā.

Elfu spējas un cilvēku drosme.

Joršs nodrebēja: Erbrovu varēja saukt ne tikai par puselfu, viņai pie­mērots bija vēl kāds vārds. Ragana. Puselfs bija tikai nicīgs lamuvārds, bet nosaukšana par raganu varēja nozīmēt nāvi arī tai, kura nemūžam neko ļaunu nav darījusi.

Viņš piekļāva savu meitu vēl ciešāk un zvērēja, ka vienmēr to sargās no visa un visiem.

Atbrīvojis Erbrovu no apskāviena, viņš atkal ķērās pie plosta gata­vošanas. Uz tā varēs uzsēdināt Fēniksu un aizstumt līdz piekrastei, bet straumi viņš pieveiks ar savu locekļu un plaušu spēku.

Pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem, kas beidzās ar lieliem šļakstiem un smiekliem, beidzot izdevās ar buru atliekām sasiet kopā trīs gludus baļķēnus, platu dēli un gabalu nolūzuša masta, tādējādi izvei­dojot pietiekami lielu klāju, uz kura uzsēdināt Fēniksu.

Putns, padzirdējis, ka vajadzēs kāpt uz plosta, sākumā ņēmās spiegt un ķērkt, bet pamazām tā ķērcieni pārvērtās griezīgās vaimanās un mok­pilnos kunkstienos, kas nenoklusa visu ceļu, brīžam atgādinot pirms­nāves gārdzienus un žēlabainas gaudas. Erbrovai Joršs bija piekodinājis sekot viņam un plostam, turoties divpadsmit pēdu dziļumā, kur straume nebija tik spēcīga un viņš meiteni vēl varēja saskatīt. Šķita, būs drošāk, ja Erbrova peldēs zem ūdens, kur viņas elpošana pārveidojās, — ja viņa paliktu virs ūdens un elpotu kā parasti, peldot kā cilvēki vai sēžot uz plosta, viņas acis un deguns drīz vien būtu šļakatu pilni. Jaunajam elfam nācās peldēt pret straumi un sakopot visus spēkus, lai stumtu uz priekšu plostu. Fēnikss nedarīja neko, lai viņam palīdzētu, un Joršam noteikti būtu bijis daudz vieglāk, ja pusi spēku un elpas nevajadzētu iztērēt nemitīgā un mierinošā sarunā par sāļā ūdens kaitīgo iespaidu uz mirdzošajām spal­vām. Pirmo reizi mūžā Joršam ūdenī bija grūti. Viņš beidzot saprata, ko bija domājusi Rite, kad žēlojās, ka sarijusies sāļo ūdeni. Izteiciens nebija gluži precīzs: patiesībā ūdens netika norīts, tas iekļuva plaušās, un sa­jūta bija nelāga.

Erbrova krastu sasniedza pirmā. Joršu pārņēma atvieglojums, redzot, ka viņas pēdiņas pieskaras stingram pamatam. Meitenei rokās bija ne­lielais langusts, — acīmredzot viņa bija pacentusies to sameklēt vēlreiz. Viņa skrēja pie mātes un uzvaroši iespieda tai rokās savu guvumu.

— Ņamma? — viņa cerīgi jautāja.

— Protams, tas ir kas līdzīgs krabim. Mēs to vakarā izcepsim uz og­lēm. — Rite iesmējās, pacēla meiteni rokās un ilgi turēja apskautu, kā darīja vienmēr, kad bija noraizējusies. — Tu peldi zem ūdens tāpat kā tētis! — viņa noteica.

Joršs manīja saspīlējumu: mazulīte spēja peldēt zem ūdens — tur, kur māte nevarēja sekot un viņu pasargāt, taču šīm bažām piejaucās arī mai­gums un prieks, un vēl kādas jūtas. Beidzot Joršs atradas tām nosau­kumu: aizkustinājums. Viņš nodomāja, ka par aizkustinājumu noteikti var saukt izjūtas, kas pārņem sievieti, kad tā pašas atvasē saskata augumu vai garu, kas iedzimis no tā, kuru viņa izraudzījusies par tēvu saviem bērniem. Elfu cilts nebija iznīdēta, tā nebija gājusi bojā. Elfu spējas bija iedzimušas būtnē ar noapaļotām ausīm, tumšiem matiem un nevaldāmu drosmi, kas tik raksturīga viņas mātei un visam cilvēku dzimumam.

— Tu esi mana izredzētā, mana sieva, — viņš nočukstēja tik klusi, kas skaņa pazuda starp viļņiem.

Pēc tam viņš šos vārdus atkārtoja domās, un atkal laime bija tik spēcīga, ka to varēja sajust tikpat skaidri kā jūras sāls smaržu vai saules siltos pieskārienus ūdenī nosalušajai ādai. Beidzot viņš bija krastā, ārā no ūdens. Joršs izvilka smiltīs nelielo plostu, lai viņa augstība Fēnikss varētu droši kāpt sausumā, izvairoties no baismās iespējas, ka kaut vis­niecīgākais postošā jūras ūdens šļaksts varētu maitāt sudraboto spalvu nepārspējamo mirdzumu.

— Cik brīnišķīga vista! — iesaucās Rite. — Vai tā ir vienīgā? Mēs tā­das varētu audzēt. Olas droši vien šīm ir dūres lielumā!

— Nē cip cip ņamma, — steidzās labot Erbrova.

— Tā nav vist… — mēģināja pateikt Joršs, taču jau bija par vēlu.

Fēniksa kliedziens iztriecās cauri visai piekrastei kā asā duncī pārta­puša naida un aukstuma dūriens. Smilšu gliemeņu lasītāji nodrebēja un apstājās. Krabju ķērāji apjukuši pacēla skatienus no ūdens un pūlējās saprast, kas noticis. Pat Morons nobijās un lēkšoja prom no Muļķa Orka rifa. Tālumā, līča pretējā pusē, Erbrovas ganāmpulka zirgi saslējās pakaļ­kājās. No Arstridas ciema augšup uzvijās trīs dūmu grīstes: tas bija no­runāts signāls — jautājums, vai vajadzīga palīdzība.

Steigdamies pie sava pavarda, lai drīzāk nomierinātu arstridiešus ar divām garākām dūmu grīstēm, kurām pa vidu gaisā uzlaižams mazs dūmu mākonītis, Joršs ar acs kaktiņu samanīja attālas spārnu vēdas: pat klin­šainu ērgļi, savādie jūras ērgļi, kas mitinājās visaugstākajos klintsragos un ciešiem skatieniem atbildēja katram vērotājam, piepeši bija sākuši mest lokus daudz zemāk nekā parasti. Rite nolaida zemē Erbrovu, lai tā varētu skriet pie tēva, kamēr viņa pati tiks galā ar ķērcošo radījumu. Ap­bruņojušies ar varenu drosmi un visai pieticīga skata rungām, atstei­dzās arī kaimiņi.

— Ēuse ezā? — bēdīgi noprasīja Erbrova.

—Jā, bez šaubām, — atbildēja viņas tēvs. — Nu mēs ar pēcpusi esam iesēdušies pamatīgā ķezā, bet tādi izteicieni nav piemēroti mazai meitenei.

— Sieviete! — iesēcās Fēnikss. — Kā tu uzdrošinies tik rupji uzru­nāt mani!? Jo tev, sieviete, jāzina, ka es esmu Fēnikss. Es esmu pasaules gods, visa radītā lepnums un vainagojums. Esmu ne tikai viens no vis­senākajām radībām, pēdējais, kas palicis šai nožēlojamajā pasaulē, kuru apdzīvo nicināmas būtnes, bet tev jāzina arī, ka no senajām radībām esmu visskaistākais un neviens nekad nav varējis sacensties ar mani dailē, jo spozmē esmu pārāks par pašu sauli. Kungs, — ķērcošais putns pievērsās Joršam, — vai šī būtu tā cilvēku dzimuma būtne, ar kuru esat saistījis savu jau tāpat apšaubāmo dzīvi?

Joršs ievilka elpu, lai stātos pretī tam, kas viņam allaž sagādāja ne­ciešamas mokas: nepieklājībai. Viņš nevarēja pieļaut, ka kāds uzdrošinās izrādīt necieņu viņa sievai, tai, kura viņu pagodinājusi, izraudzīdamās par savu vīru. Taču elpu viņš vilka kādu mirkli par ilgu. Rites balss atska­nēja rāma un nesatricināma:

— Godātais, — tā teica Fēniksam, — man vēl nav īsti skaidrs, kas jūs tāds esat un, galvenais, kā esat uzdrošinājies uzrasties manas mājas priekšā, lai te nebalsī ķērkstētu, taču es jums iesaku manā klātbūtnē ievērot god­bijīgu klusumu: tā kā jūsu līdzība ar apēdamu radījumu ir pārliecīga, nebūtu saprātīgi ilgāk pārbaudīt, cik tālu sniedzas manas niecīgās pacie­tības robežas.

Fēnikss apstulba un apklusa. Erbrova atvieglojumā uzelpoja, taču viņas atvieglojums nebija ilgs. Vieglas, sērīgas un maigas kā pirmais rudens lietus atskanēja Fēniksa raudas — tie vairs nebija pirmītējie ne­izturamie un griezīgie ķērcieni, šīs bija smalkas, taču sirdi caururbjošas skaņas, kas šķita uz visiem laikiem izpostām it visas cerības un iznīci­nām domu, ka ciešanas iespējams remdēt.

— Mana kundze, es jūs lūdzu, atņemiet man dzīvību, ja jums tā lab­patīk, izrīkojieties ar to pēc sava prāta, tikai nepārvērtiet manas senās miesas par ēdienu. Esmu pēdējais mūžvecā dzimtā,-kura aizsākās tikai īsu mirkli pēc pasaules radīšanas, un es negribētu, lai jūsu piesolītā ne­cienīgā nāve apkauno visu manu godāto dzimumu.

Arī Joršs stāvēja kā pārakmeņojies. Pirmo reizi mūžā viņu pārņēma dusmas pret Riti, kura bija izraisījusi šīs neizmērojamās ciešanas, taču Joršs dusmas padzina. Šoreiz viņš pats nebija sērīgās Fēniksa dziesmas izraisītājs un spēja aptvert, cik netaisns ir putns. Taču viņš bija vienī­gais, kuru žēlabainās raudas nepārliecināja, — vēl tikai Erbrova skatī­jās uz Fēniksu sašutusi, nikna un bez kripatiņas maiguma. Visi pārējie ciema iemītnieki sāka kurnēt pret Riti. Putna miteklī Vāceles salā Joršs bija pārāk aizņemts, cīnīdamies pats ar savu vainas ižjūtu un kaunu, tāpēc nebija to ievērojis, taču tagad nešaubījās: dziedāšanas laikā Fēniksa spalvu mirdzums pieņēmās spēkā. Šī radījuma koši zaigojošais izmisums bija sašķēlis ciemā valdījušo saskaņu. Daudzu balsis vērsās pret Riti, kura stāvēja klusa, vainīga un apjukusi.

— Ļauna! — Tas bija visvairāk atkārtotais vārds.

' — Zemiska, — kāds uzdrošinājās piebilst.

— Kad gribas ēst, vairs nesaprot, ko runā.

Joršs sakustējās, lai nostātos blakus sievai un aizstāvētu viņu, taču arī šoreiz viņš izrādījās pārāk lēns.

— Labi, — noteica Rite, lepni pacēlusi galvu un ar šo kustību notraukusi no sejas gan nepaklausīgās matu cirtas, gan vainīgo izteiksmi. — Kungi, jūs mani pārliecinājāt. Es neesmu cienīga uzņemt šo radījumu, kam manā tuvumā draud briesmas pārvērsties par cepeti.

Pūlis sašutumā iemurdējās, bet Rite izlikās to nedzirdam.

— Kurš vēlas šo putnu pieņemt savās mājās un izglābt?

Sākās īstas sacīkstes. Beigu beigās uzvarēja Kala un Kerens Askiols — pēdējais saudzīgi satvēra zaigojošo Fēniksu savās maiguma pilnajās rokās un devās prom, vēl uzmetis pēdējo nicīgo skatienu Ritei, kura atbildēja ar viszinīgu smaidu.

— Esmu pārliecināta, ka jums tiks daudz prieka, — viņa noteica.

Joršs uzlūkoja Riti: viņai piemita apņēmība, drosme, gudrība, spēja ātri pieņemt lēmumus, bet arī zināma… godīgi sakot… nevar jau teikt, ka gluži bez iemesla, bet… tomēr zināma… šis vārds nebija patīkams, taču piemērotāku apzīmējumu bija grūti atrast… jā, Ritei piemita arī zināma nežēlība.

Jo vairāk Joršs par to domāja, jo ciešāka kļuva viņa pārliecība, ka Rite siram Ardvinam (kādu to aprakstīja leģendas un senās hronikas) ir lī­dzīga tik daudzējādā ziņā, ka to nevar uzskatīt par nejaušību.

Erbrova nopūtās, un šī atkal bija atvieglojuma nopūta.

— Mamma ezā nē, — viņa teica.

— Pareizi, — priecīgi atbildēja tēvs. — Mamma ķezā nekad nepaliek. Neilgi pirms rītausmas kāds klaudzināja pie viņu greizajām durvīm:

tas bija Kerens Askiols, kam rokās bija Fēnikss. Viens no nedaudzajiem Kaļas apģērba gabaliem bija izmantots, lai aizsietu putnam knābi. Ke­rens Askiols izskatījās ļoti apmulsis, bet Joršs izturējās saprotoši: svētas draudzības vārdā viņš pieņēma putnu atpakaļ. Kerens Askiols viņam zvērēja mūžīgu uzticību.

Загрузка...