Pēdējais orks

Trīsdesmitā nodaļa

Morons palika slēpjamies ēnā, nelielā grotā starp klintīm tieši virs aizas. Ragana bija uzsēdusies zirgā, nolādējusi Moronu nejaukiem vār­diem un aizvākusies projām kopā ar abiem sīkajām — savu meitu un to lempi Jastrinu. Lieliska sabiedrība: elfa jauktene un līkkājains kroplis.

Vīrietis ar nelielu vilšanos aplūkoja dižkareivja zīmotņu plāksnīti, kas karājās viņam uz krūtīm, iestiprināta misiņa ķēdē, kas pareizā ap­gaismojumā varētu izskatīties kaldināta no tīra zelta. Diemžēl tikai pa­reizā apgaismojumā.

Bruņinieki bija aizjājuši. Viņš nevienu pašu brīdi nebija ticējis, ka pēc viņa klātbūtnes kāds īpaši ilgotos, galu galā viņš visu mūžu bija pie­radis tikt pamests, tomēr…

Viņu bija atstājuši kājāmgājējos pavisam vienu — lai gan no vienas puses viņu apdraudēja ragana, bet no otras orki. Tas nebija laipni. Un vēl tas ērglis! Par laimi, putns bija pārāk aizņemts, mīlinoties ar mazo meiteni, un neiedomājās izknābt Moronam acis.

Varbūt elfam bija taisnība: Morons nebija pratis, kā nākas, pakaulē­ties. Nevajadzēja izlūgties dižkareivja vietu, vajadzēja pieprasīt, lai viņam piešķir tiesības dienēt kavalērijā. Tad vismaz attālumu starp viņu un orkiem tagad pūlētos samazināt zirga pakavi, nevis paša kājas, kas, ietēr­ptas neierastajos un smagajos karavīra apavos, pinās un ķērās ik uz soļa. Atšķirībā no raganas viņam nebija grūtnieces vēdera, viņam arī neva­jadzēja stiept sev līdzi sīku skuķi un neveiklu kropli. Arī ērglis viņam virs galvas neriņķoja.

Viņš nu gan varēja aizbēgt uz jūras pusi.

Visu laiku turēdamies ēnā, Morons uzrāpās līdz augstākajām klintīm un tur paslēpās. Viņš virzījās uz priekšu, līzdams uz vēdera, ik pa laikam pamezdams skatienu lejup uz biedējošajiem karapūļiem kalna pakājē. Labu bridi viņš vēroja baismīgās kara maskas. Ari kalna korē bija sa­klausāmas mežonīgās klaigas.

Viņš no visas sirds cerēja, ka orki notvers raganu un sakapās to sīkos gabaliņos.

Labi, ka vismaz elfs bija pagalam.

Vismaz tas Moronam bija izdevies.

Sīkais skuķis gan vēl bija dzīvs. Ne jau uz ilgu laiku, ja šo savos na­gos dabūs orki. Un arī tad, ja viņu notvers Tiesnesis, knīpa diez cik ilgi nedzīvos.

Sliktāk būs, ja viņas māte tiks līdz Daligarai, kur šī vienā mierā varētu sev paģērēt ķēniņienes vietu. Viņa taču bija rados ar to Ar… Ard… kā nu viņu tur sauca… nu, ar to tipu, kura vārdu pieminot, visi izslējās staltāk un sastinga miera stājā. Viņai galvā bija kronis, grāfa kaklarota pār krūtīm, bet Daligarā vairs nebija palicis neviena, kas varētu komandēt. Viņa varētu kļūt par ķēniņieni, ne jau par dižkareivi kā Morons. Jā, viņa būtu uz to spējīga. Ir tādi cilvēki, kam visur un vienmēr veicas. Viņš pats gan līdz Daligarai netiktu. Un, pat ja tiktu, Daligarā viņš varētu sastapt Riti, kas tostarp kļuvusi par ķēniņieni, kā jau bija teicis tas bār­dainais tips, kas viņai bija atdevis savu kaklarotu — zelta kaklarotu ar zelta, nevis misiņa ķēdi kā viņam Moronam. Ja viņš ieradīsies Dali­garā, kur par ķēniņieni kļuvusi Rite, savu dižkareivja algu un ēdamā tiesu viņš tur nedabūs — drīzāk viņam piešķirs kārtīgu virvi, kurā viņu pakārt pilsētas galvenajā laukumā.

Taču elfs bija izlaidis garu. Vismaz tas bija labi.

Joprojām līzdams uz vēdera, Morons beidzot iekļuva aizā. Tur viņš at­brīvojās no gluži liekajiem dižkareivja pakāpi apliecinošajiem krāmiem. Par šo ietērpu viņš bija sapņojis visu mūžu, taču tagad tas varēja nest viņam nāvi. Un tā nebūtu nekāda patīkamā nāve — vienalga, vai viņu nožmiegtu orki, Rite vai bijušie kaimiņi no Erbrovas ciema. Tikai stulbs elfs var iedomāties nosaukt tik atbaidošā vārdā ciemu, kur dzīvo cilvēki.

Reiz pirms vairākiem gadiem, kad Morons bij pūlējies Kreskam iz­skaidrot, kāds draņķis patiesībā ir Joršs, Kresks bija ieskatījies viņam acīs un nošņācis, ka pats savām rokām Moronu nogalēšot, ja pieķeršot viņu darām ko ļaunu elfam vai kādam no tā ģimenes.

Tīrais posts, ka viņam tagad jāatgriežas Erbrova.

Tā viņš to nebija iecerējis. Viņš nebija plānojis atgriezties piekrastē. Viņš bija paredzējis, ka elfs, Rite un sīkais skuķis nosprāgs, bet viņš pats visu mūžu dzīvos Daligarā, dzerdams alu un baudīdams citus dižkareivja dzīves priekus. \

Kāpēc viņam nekad neveicās?

Kaut arī — visu labi apdomājot — tagad rādījās, ka pat tad, ja būtu iespējama dižkareivja dzīve Daligarā, strebjot alu un baudot priekus, tā nebūtu… kā lai saka…

Morons prātā meklēja piemērotākos vārdus.

Zināmā mērā…

Viņš ilgojās pēc elfa.

Viņam elfa pietrūka. Ir grūti kādu visu mūžu ienīst, un tad piepeši… nekā, vairs pilnīgi nekā.

Tas bija zaudējums. It kā viņš pēkšņi būtu padarīts klibs.

Bērnībā, saņēmis no tēva tik daudz sitienu un spērienu, ka vairs ne­spēja paiet, viņš mēdza, čokurā sarāvies, gulēt spraugā starp krāsns mūrīti un dēļu grēdu, un, ja bija vasara, viņš tur tvarstīja mušas, kurām izrāva spārnus. Tāpat vien, lai nosistu laiku.

Zināmā mērā viņš pats tagad jutās kā muša, kam izrauti spārni.

Tā jau nevar. Tas nemaz nav tik viegli.

Arī ja viss būtu izgājis labi, ja viņš tagad sēdētu ar alus stopu rokā un veselu pulku kareivju visapkārt, viņam kaut kā trūktu… Taču viss bija nogājis greizi… un viņam vairs nebija atlicis itin nekas.

Soli pa solim viņš pieveica daudzās jūdzes. Saule uzlēca, norietēja un uzlēca vēlreiz. Lietusgāze viņu izmērcēja caurcaurēm slapju, brīze izžā­vēja, un beidzot Morons nonāca pie ūdenskrituma.

Viņš mierīgi būtu varējis apmesties uz dzīvi kaut kur Dogonas kras­tos, iekārtoties mazliet augstāk vienā no aizas sienām, nostāk no ceļa. Tur viņš būtu varējis izvairīties gan no Kreska, gan no orkiem. Varētu ēst kastaņus, paceplīšus, sarkankrūtīšus, gliemežus vai reizēm pilnīgi neko, bet arī pie pēdējā viņš jau bija pieradis. Noslēpušos kastaņu audzēs, viņu neviens nemūžam neatrastu.

Nelaime tā, ka… savā ziņā… zināmā mērā… viņš to nemaz negri­bēja.

Viņš varēja pārtikt no kastaņiem un plika nekā, taču to nevēlējās… turklāt… agrāk vai vēlāk Rite vai Kresks, vai varbūt abi divi kopā viņu tik un tā notvertu. Un tad nebūtu nekādu prieku.

Taču ne jau tikai baiļu dēļ… viņam patiešām negribējās. Viņš bija muša bez spārniem.

Takas viņš pazina labi, un viņu sargāja tumsa, bet tik un tā, kāpjot lejā gar ūdenskritumu, vajadzēja uzmanīties.

Kresks jeb Kerens Askiols, Erbrovas komandants, zinādams, ka zemi ir apsēduši orki, bija visus apbmņojis ar alās atrastajiem ieročiem un noorganizējis sardzes posteņus, un ierīkojis signālugunskurus.

Moronam izdevās izvairīties no visiem šķēršļiem. Viņš veikli līda uz vēdera. Manīgi slēpās. Katram jau kaut kas padodas īpaši labi. Nav ne­viena, kam nebūtu nekādu īpašu māku.

Morons rāpās lejup, krita, slīdēja, līda un to visu darīja pilnīgā klu­sumā: neviens viņu neredzēja, tumsa viņu slēpa. Labu brīdi pirms rīt­ausmas viņš bija sasniedzis Erbrovas liedagu.

Jūras ūdens bija ledains un stindzināja miesu.

Morons palēnām brida arvien dziļāk un, uzmanīgi sperdams soļus, jo peldēt viņš taču nemācēja, sasniedza Muļķa Orka jeb Pēdējā Orka rifu. Tur viņš palika un gaidīja rītausmu. Reizē ar pirmo rīta gaismu nāks arī paisuma ūdeņi.

Kad Bāreņu namā"bija nomiris Morona mazākais brālis, Kresks viņam teica, ka viņš esot līdzīgs orkam, jo esot atņēmis putru pat savam jau­nākajam brālītim un ļāvis tam nomirt badā. Bet kas gan Moronam bija daļas par mazāko brāli? Sīkaļa daudz ilgāk bija palicis mājās pie mam­mas vēl pēc tam, kad viņu, Moronu, jau bija aizveduši projām uz Bāreņu namu. Dažiem jau vienmēr un visur veicas.

Reizē ar rītausmu nāca paisums. Morons nodrebinājās. Te un tagad viņa dzīvei pienāca gals. Tā vismaz beidzās tad, kad to bija izlēmis viņš pats: vismaz šo izvēli viņam neviens nevarēja liegt.

Nepatīkami vienīgi bija mirt aukstumā. Viņš vienmēr bija ienīdis auk­stumu. Arī vasarās viņš allaž nēsāja sevī nojausmu par aukstumu — it kā viņa krūtīs melnētu auksts un tumšs izdzisis pavards.

Morons paraustīja plecus: galvenais, ka viss tūlīt beigsies, un tur, kur garu izlaidīs viņš, nekādas margrietiņas neziedēs.

Taču viņš kļūdījās.

Pēc tam, kad ūdens bija uzkāpis un applūdinājis viņa elpu, pēc tam, kad jūra viņa miesu bija aizskalojusi projām, kad paisums atkāpās un rifa virsotne atkal iznira no viļņiem, uz tās ziedēja dažas margrietiņas. Nedaudzas, sīkas, greizas un kroplīgas, tomēr baltas — tās bija kā mēms, veltīgs un pārāk vēlu izteikts lūgums pēc neiespējama maiguma.

Neviens tās nepamanīja.

Nākamais paisums tās aizskaloja uz visiem laikiem.