Pēdējais orks

Divdesmit treša nodaļa

Kad meitene līgavas tērpā bija atdevusi viņam zobenu, Joršs atkal saļima dubļos, velti pūlēdamies atgūt elpu un spēkus. Redze bija aizmiglojusies. Kā sapnī viņš redzēja, ka viņus aplenc pulks orku. Rankstrails vēl nebija paguvis pagriezties pret tiem un atsākt cīņu, kad tuvāko no orkiem notrieca bulta: meitene līgavas drānās bija norāvusi no pleca loku, paķērusi nogalētā vienacainā orka bultu maku un iesaistījusies cīņā.

Rankstrails atkal kāva orkus citu pēc cita, bet tagad viņš, par laimi, galvas vairs neskaldīja un savus pretiniekus vienkārši nodūra, un sāpju viļņi Joršu vairs nesasniedza.

Piepeši mežonīgi rēcieni skaļumā pārspēja ieroču šķindu un sārta liesmu rūkoņu — tie atplūda no augšienes, no trešā un visaugstākā pil­sētas nocietinājumu mūra, kuru vēl nebija apņēmušas liesmas un kurš vēl nebija pilnībā kritis orku rokās. Arī uz mūra sienas bija gūstā saņemti varilieši, un orkiem nevajadzēja kraut sārtu: pietika nelaimīgos nogrūst no sienas tieši ugunsgrēku liesmās. Gūstekņi bija pieauguši vīri, gandrīz visi tērpušies bruņās, — acīmredzot tie bija Varilas armijas kareivji, kas neapdomīgi bija padevušies dzīvi un tagad par savu kļūdu dārgi samak­sās. Sagūstītie virs galvas kopā sasietām rokām karājās garā virtenē: zem auklām, kas saistīja plaukstu locītavas, bija izvērts baļķis, kura gals karā­jās tukšumā un no kura orki tos tagad pa vienam vien bakstīja nost.

Joršs sakoda zobus, lai saņemtu spēkus. Viņš pieslējās kājās un pie­spieda skatienu nopurināt miglu. Viņš satvēra loku un bultu un notrieca orku, kurš stāvēja vistuvāk gūstekņu virtenei. Šautra izskrēja cauri orka rīklei, un Joršam atkal bija jāsajūt, kā elpa nosmok asinīs, kā sirds ap­stājas, kā prātu gluži kā dubļu jūra pārpludina neķītras un tumšas atmi­ņas. Joršs jaudāja vēlreiz nospriegot stiegru un ar nākamo bultu pārcirst virvi, kas saistīja divus baļķa galam vistuvākos gūstekņus, tad viņš atkal, ar muguru atspiedies pret koka stumbru, noslīdēja zemē ledainiem svied­riem noplūdušu pieri.

Viens no atbrīvotajiem gūstekņiem tūdaļ paķēra nošautā orka zo­benu un metās cīņā ar pārējiem.

Otrs steidzās atsvabināt savus biedrus, un cīņa uz nocietinājumiem atsākās ar jaunu sparu. Siena bija šaura, orki bija spiesti pa vienam stā­ties pretī variliešiem, kuri drīz guva pārspēku.

— Tā šaut nav iespējams. Tas nav cilvēka spēkos! — apstulbusi teica jaunā līgava.

— Viņš arī nemaz nav cilvēks, — paskaidroja Rankstrails. — Viņš ir elfs.

— Elfs?

— Elfs, — apstiprināja Rankstrails.

— Viņš ir mūsu gūsteknis! Mēs viņu esam dabūjuši rokā! — priecīgi iesaucās virsnieks, kas allaž turējās blakus Rankstrailam. — Viņš ir gūs­teknis! Kaptein, mums tas ir izdevies! Mēs pie reizes esam viņu sagūstījuši!

— Viņš nav gūsteknis, Lizentrail, — sava karabiedra sajūsmu no­dzēsa Rankstrails. — Viņš ir mūsu vadonis. Viņš mūs vada uzbrukumā orkiem, bet mēs viiiam sekojam.

— Kaptein, tu joko, vai? Viņš taču ir elfs! Tu tak neiedomājies, ka mēs klausīsim elfa pavēlēm?

— Tad jau labāk nosprāgt uz līdzenas vietas, — kāds noteica, bet Kap­teinis neatskatījās, lai noskaidrotu, kurš bijis runātājs.

— Nākamo, kurš pavērs muti tādām muļķībām, es noduršu pats ar savu zobenu! Lai es vairs nedzirdētu jūs, kraupainais suņu bars! — viņš uzbrēca saviem vīriem pilnā rīklē, un viņa rīkle patiešām bija skaļa. Kapteiņa balss pacēlās pāri ugunsgrēkiem un pārspēja Varilas tauru pūtienus. — Lai neviens pat domās neuzdrošinātos apšaubīt manas pa­vēles, citādi es jūs saberzīšu putekļos! Nelieciet man nožēlot, ka neesmu jūs nobendējis jau agrāk, un nelieciet man atkārtot, ko es domāju par jums un tām sievietēm, kas velti izšķiedušas savu dzīvi, lai jūs dzemdētu!

Vīri pieklusa. Neviens neuzdrošināsies neko iebilst. Neviens neuz­drošināsies neko darīt bez viņa pavēles. Kapteinis nomierinājās. Viņa balss atmaiga.

— Mēs klausījām elfa pavēlēm un tāpēc tagad ne tikai neesam saka­pāti gabalos, bet arī esam uzvarējuši kaujā, kurā uzvarēt nemaz nebija iespējams, esam sakāvuši karaspēku, kuru sakaut nemaz nebija iespējams. Tāpēc mēs arī turpmāk klausīsim elfa pavēlēm! Tiklīdz man izdosies viņu piesliet kājās.

Joršs bija saļimis zemē. Lai arī no liesmojošā sārta plūda neizturama karstuma viļņi, viņš atkal drebēja pie visām miesām. Viņu plosīja paša nogalināto orku atmiņas: viņš redzēja katru, pat vissenāko mirkli, kas tajās bija saglabājies. Joršs saprata, kāpēc katrs orks atsevišķi bija vie­nīgi to lielā karaspēka daļa: apziņu par savu vienreizību var apgūt tikai no savas mātes un tikai tad, ja tā pati ar tādu ir apveltīta. Orki bija ver­dzeņu bērni un nepazina brīvību, tie nebija brīvi arī no nežēlības:

Rankstrails acīmredzot nolēma likt Joršu mierā un pievērsās savai māsai.

— Sasodīts, ko tu te ārā dari? Kāpēc tu neesi iekšpusē aiz mūriem? Un kāda velna pēc tev mugurā ir šī kleita? — viņš pārskaities prasīja.

Kaut arī negantās dusmās kūsājošais Kapteinis izskatījās drausmīgi un kareivji, viņu uzlūkojot, burtiski sastinga, uz viņa māsu šis niknums nekādu iespaidu neatstāja.

— Mūs sagūstīja mūru iekšpusē, — viņa pavisam mierīgi atbildēja, kad bija apsēdusies zemē un papildinājusi asiņu un sodrēju traipus uz klei­tas arī ar dubļu pleķiem.

Viņa bija smalka, slaida meitene, kas itin nemaz nelīdzinājās drukna­jam milzīgā auguma brālim, kaut arī zināmu radniecību varēja samanīt, redzot, cik bezbailīgi un izaicinoši viņa tur augstu paceltu galvu un cik tieši raugās acīs savam sarunbiedram. Viņas tumšbrūnie mati bija sapīti divās bizēs un apvīti vainagā ap galvu. Meitene atspieda pakausi pret koka stumbru, lai uz mirkli atvilktu elpu un varētu turpināt stāstījumu, kaut arī viņas nogurums droši vien bija neizmērojams kā apvārsnis dienā bez mākoņiem. Viņas lūpas bija izkaltušas un sasprēgājušas. Brālis pa­sniedza viņai savu ūdens blašķi un, padzirdījis māsu, deva dzert arī pārē­jiem atbrīvotajiem.

— Orki pilsētā iekļuva pa lielajām arkām, kas savieno visus trīs no­cietinājumu gredzenus, — nedaudz atguvusies, meitene turpināja. — Viņi tika līdz vecajai pilsētas daļai, kur mēs visi bijām patvērušies, un aizdedzināja Ārējo loku. Mūs viņi sagūstīja šorīt no rīta un izveda ārpus mūriem, iekams liesmas vēl nebija iznīcinājušas kāpnes un Ārējā un Vidējā lokā vēl bija iespējams pārvietoties. Citadele šobrīd ir pilnīgi izo­lēta. Tur uz mūriem gan ir orki, taču pats pilsētas kodols vēl pretojas.

— Kā gan iespējams, ka Varila krita? Kāpēc netika .atvērti aizsprosti? Un kāpēc Varilas karaspēks orku uzbrukumu neatspieda? Tā taču bija iespaidīga armija! Visskaistākā armija pasaulē!

— Skaisti jau viņi bija, — atbildēja meitene. — Bet viņus visus ap­kāva nepilnas dienas laikā. Pēc tam pilsētu sargāt varējām vairs tikai mēs, atlikušie: sievietes, bērni un ievainotie. Kāds mūs bija pārdevis orkiem. Viņu avangards ieradās naktī, viņi uzbruka kā vilki: vispirms ieņēma dzir­navas un nogalināja kareivjus, kas stāvēja sardzē pie aizsprostiem, — tie nepaguva applūdināt klajieni. Orkiem bija kartes, un viņi labi zināja, kas darāms. Pēc tam viņi aplenca pilsētu. Kavalērija mēģināja aplen­kumu salauzt. Taču viņu spēki bija galā jau pēc pirmās sadursmes. Ne­laime tā, ka skaisti viņi bija ar savām sudraba un zelta kniedēm, taču cīnīties gan viņiem nekad agrāk nebija gadījies. Tas bija karaspēks, kas piemērots tikai parādēm un turnīriem. Ierindā viņi stājās atkarībā no dzimtu dižciltības pakāpes un senuma. Līdzās siram Erktoram, kurš ko­mandēja kavalēriju, nostājās arī sirs Gaimirs, kurš bija viņa pirmās pa­kāpes brālēns un komandēja vieglo kājnieku pulku. Kājniekiem būtu bijis jāstāv aiz jātniekiem, taču seno tradīciju dēļ daļa no tiem atradās tieši pa vidu kavalērijai un kļuva par vājo vietu — tieši pret šo punktu orki vērsa savu uzbrukumu, pārrāva ierindu un sašķēla mūsu kavalēriju uz pusēm. Orku spiedienu lieliski būtu varējuši atvairīt āvinieki — tie būtu varējuši stāvēt kā nesalaužama siena un pasargāt pārējos, taču āvi­nieki bija nostādīti pašā karaspēka aizmugurē, jo to komandieris nāca no ģimenes, kura tikai salīdzinoši nesen bija iemantojusi dižciltību, un tāpēc neviens no senāko dzimtu dižcilšiem nevēlējās, lai viņš stājas tiem līdzās pirmajās rindās. Savukārt princis Ēriks, sira Erktora dēls, ar saviem strēlniekiem nemaz netika iekļauts šai karaspēkā. Tēvs viņu padzina, un ne jau tikai tāpēc, ka princis bija iebildis, ka karaspēka izkārtojums saskaņā ar dzimtu un ģerboņu senumu uzskatāms par pašnāvību. Sirs Erktors un pārējie paziņoja, ka loki un bultas esot… pagaidi, kā viņi teica… neeleganti ieroči. Tādi esot piemēroti tikai laupītājiem un malumedniekiem, ar tādiem varot medīt tikai mežakuiļus. Bultu varot raidīt jebkurš lupatlasis, turklāt no liela attāluma — vienādi laupot dzī­vību gan viscēlākajam no bruņiniekiem, gan parastam āviniekam — un tas neesot eleganti. Dižciltis pavada pusi mūža, lai iemācītos veikli rīkoties ar zobenu sava mūža izšķirošajā kaujā, taču no visas mākas bei­gās nav nekāda labuma, jo kāds viņam ietriec kaklā bultu no trīsdesmit pēdu attāluma, un arī tas nav eleganti. Tad jau labāk karu zaudēt —1 lai gan pēc tam, kad karš ir zaudēts, orki ar zaudētāju nocirstajām galvām spēlē ķegļus, un arī tas nav diez ko eleganti. Patiešām žēl, ka orku smal­kās manieres tiem neliedz lietot viņu nolādētos arbaletus: to raidītās bultas aptumšoja debesis. Tās nebūtu bijušas tik slepkavīgas, ja mūsējie nebūtu stāvējuši kā mieti un gaidījuši, kad bultas šiem trāpīs, — viņi pa­tiešām stāvēja un krita kā ķegļi. Varilas armijas reglamentā ir aizliegts mesties guļus, lai glābtu savu dzīvību. Šāda rīcība tiek pielīdzināta bēg­šanai. Tiem, kas tupstas vai metas gar zemi, pienākas nāvessods. Viņi visi palika stāvam. Būtu pieticis pietupties un paslēpties aiz vairogiem, un jau pēc brīža viņi būtu varējuši iet pretuzbrukumā. Taču viņi spītīgi turējās stāvus — tikai tik ilgi, kamēr nebija ievainoti tā, ka stāvus no­turēties vairs nespēja. Siru Erktoru drīz sagūstīja un nekavējoties pakāra. Lai viņa nāve nebūtu pārāk mokoša, viņa dēls, princis Ēriks, nometa no aizsargmūriem maisu ar zelta monētām — tāpēc Varilas ķēniņu vien­kārši pakāra. Princis1 'Ēriks no mūriem nometa visu pilsētas zeltu, lai palīdzētu arī pārējiem gūstekņiem, taču visiem nepietika, un tad…

— Jā, es zinu, zinu, — brālis viņu pārtrauca. — Es zinu, ko viņi mēdz darīt.

Meitene sāka raudāt, taču ātri atguvās un jautāja, vai kādam nav kaut kas ēdams. Rankstrails un viņa vecākais virsnieks izdāļāja savu maizi.

— Kāpēc tu esi sataisījusies kā uz kāzām? — jautāja Kapteinis, norā­dot uz meitenes tērpu, baltu, grezni izšūtu tuniku. Viņš bija pieklusi­nājis balsi, taču Joršs bija apveltīts ar elfa cienīgu dzirdi un pat par spīti sārta liesmu rūkoņai saklausīja katru vārdu. — Tā taču bija mūsu mā­tes kāzu kleita. Ko tu esi iedomājusies? Un ko tu vilksi mugurā, kad tevi bildinās maiznieka dēls?

— Maiznieka dēls mani nebildinās. Nekad. Tā vecā harpija, viņa māte, grib, lai līgavai pūrā būtu vismaz divdesmit zelta gabalu, un mums to nekad nebūs. Un, pat ja mums tie būtu, es nemūžam neprecētos ar tādu, kurš mani grib tikai pūra dēļ un, ieraugot orkus, pamet mani vienu un aizbēg. Ja man nebūtu tevis taisītā loka, ja tu man nebūtu iemācījis ar to rīkoties, es būtu mirusi jau pirms pusotras dienas. Šo kleitu es uzvilku, jo biju pārliecināta, ka līdz rītdienai nenodzīvošu. Es negribēju mirt ar mūžīgajām skrandām mugurā, un tad jau tik un tā mani neviens nekad neņems par sievu, tāpēc es gribēju pirmo un pēdējo reizi uzvilkt šo kleitu. Nebija nekādu cerību, ka mēs varētu sagaidīt rītdienu.

Meitene atkal ieraudājās.

— Kur jūs tik ilgi kavējāties? Kāpēc jūs vilcinājāties tik ilgi? — viņa jautāja.

Tad viņa atkal nomierinājās un atsāka runas par kleitu, jo droši vien tēma, kas bija mazāk briesmīgāka par orkiem un karu, palīdzēja atgūt sirdsmieru. Nu viņa vēl vairāk pieklusināja balsi, taču Joršs tik un tā visu dzirdēja.

— Vai zini, ka kleita nekad nebija valkāta? Pirms manis neviens to nav vilcis mugurā! Es biju pārliecināta, ka mūsu māte to valkājusi savā kāzu dienā, taču tā nav taisnība. Mūsu mamma nebija nekāda veiklā izšuvēja, un arī redze viņai nebija necik laba, un, izšujot rakstus, viņa vie­tām bija vieglītēm sadiegusi kopā priekšpuses un mugurpuses audumu. Man pirms vilkšanas tos diegus vajadzēja atārdīt!

Rankstrails pārakmeņojās.

— Tu nekļūdies? — viņš beidzot jautāja.

Joršam šķita, ka brīdī, kad pilsēta deg vienās ugunīs un kauja ar ienaidniekiem vēl īsti nav galā, sarunas par tērpu īpatnībām ir visai sav­dabīga neldzības izpausme, un viņš jutās pārsteigts, jo līdz šim Kaptei­nis Rankstrails nebūt nebija izturējies kā ģeķis vai nelga.

Ar milzu pūlēm Joršs centās pieslieties kājās; Rankstrails viņu sa­ņēma aiz elkoņa un uzrāva stāvus.

Jaunais elfs atcerējās, kas ir šis cilvēks, kurš stāv viņam pretī.

Līdz šim brīdim viņš bija redzējis tikai cilvēku, kuni māc izmisums par savu izpostīto zemi, viņš bija redzējis diženu karotāju, bezbailīgu cīnī­tāju, kurš ir gatavs nolikt ieročus un lemt sevi nāvei, lai izglābtu dzī­vību bezpalīdzīgiem gūstekņiem.

Taču tagad Joršs atcerējās, ka viņam pretī stāv Daligaras kavalērijas komandieris. Viņu atkal pārņēma dusmas. Viņš asi parāvās sāņus, izvairīdamies no Kapteiņa lielās tumšās plaukstas pieskāriena — viss nogurums pēkšņi bija pagaisis.

— Jūs pavēlējāt nogalināt pēdējo pūķi, — Joršs, dumās nobālējis, nicīgi nočukstēja. — Jūs esat tas, kurš pavēlēja noslepkavot Erbrovu.

Iestājās klusums. Rankstrails izskatījās apjucis, taču skatienu nenodūra.

— Es izglābu tevi, — viņš pēc brīža dedzīgi atbildēja. — Es izglābu jūs visus. Tevi un pārējos skrandaiņus. Man bija dota pavēle jūs nogali­nāt, iznīcināt visus līdz pēdējam, taču es ļāvu jums aizbēgt. Cik vien va­rēdams, es novilcināju pavēli sākt uzbrukumu, lai jūs pagūtu iebēgt aizā. Es aizkavēju uzbrukumu, lai tu paspētu tikt prom. Gan tu, gan pārējie. Es negribēju, lai uz manas sirdsapziņas gulstas atbildība par noslaktētu skrandaiņu baru… Tu man esi dzīvību parādā.

— Jūs neizglābāt mums dzīvību. Jūs tikai mums to nenolaupījāt. Jūs bijāt tas, kurš mūsu dzīvību apdraudēja. Bet mūs izglāba pēdējais pūķis. Jūsu vainas dēļ pār šo pasauli vairs nekad neizpletīsies pūķa spārni.

Jorša dusmas un nicinājums pieņēmās spēkā. Viņu piepildīja atmi­ņas par Erbrovu. Viņš būtu gribējis iesist Kapteinim, nodarīt tam sāpes. To sajuta vilks — saklausījis dusmas un naidu arī elfa balsī, tas drau­dīgi ierūcās, bet Kapteinis zvēru apsauca ar īsu pavēli. Atkal iestājās ilgs klusums.

— Domāju, ka tev ir taisnība, — Kapteinis teica.

To Joršs nebija gaidījis.

— Domāju, ka tev ir taisnība, — Kapteinis atkārtoja un notrauca no sejas matu šķipsnas, vēl vairāk notriepdams to ar asinīm, sodrējiem un dubļiem.

Kapteinim pie plaukstas locītavas bija ievainojums, kuru viņš pats, šķiet, nemaz nebija pamanījis. Joršs ievēroja, ka Kapteinis ir ievainots arī plecā un virs ceļgala, taču par brūcēm neliekas ne zinis. Visā, ko Rank­strails darīja, jautās nevērība pret sevi un savu dzīvību.

— Es zinu, ka tev ir taisnība, — viņš turpināja, — bet visļaunākais ir tas, ka es to zināju jau tonakt. Es nolēmu kļūt par algotni tikai tāpēc, ka man vajadzēja naudu. Es nedomāju, ka pārdodu savu zobenu un ka tas reizēm var nozīmēt arī savas dvēseles pārdošanu. Tonakt mēs nezinā­jām, ko darīt. Mums bija pateikts, ka jūs esat visbīstamākie ienaidnieki. Bija dota pavēle jūs visus iznīcināt, un, ja šī pavēle netiktu pildīta, bojā būtu jāiet maniem vīriem. Taču ienaidnieku vietā ieraudzīju bērnus, daudz bērnu, meiteni ar kroni galvā, ubagus, skrandaiņus, sirmus večus… Mēs nezinājām, ko iesākt. Mēs nogalinājām pūķi un apgalvojām, ka jūs visus ir nospiedusi lavīna… Mums tas šķita labs risinājums… Jūs ne­viens vairs nevajāja, jo bijām viņiem iestāstījuši, ka visi esat pagalam. Tu nesaproti: uz spēles nebija likta tikai manu karavīru dzīvība. Bija piedraudēts nogalināt arī viņu brāļus, māsas un vecākus, un arī sievas un bērnus, jo dažiem tādi ir par spīti visiem aizliegumiem, — saproti, bija piedraudēts nogalināt visus algotņu tuviniekus, kas dzīvo Daliga­ras grāfistē, visus, ko Tiesnesis varētu dabūt rokā. Mums vajadzēja izglābt savu daligariešu ģimenes…

— Kaptein, — viņu pārtrauca Joršs, un viņa balsī vairs nebija nik­numa, — tieši tāpēc, ka pat jūsu kareivju ģimenes tika saņemtas par ķīlniekiem, jums vajadzētu saprast… Kaptein! Jūs cīnāties briesmoņa labā.

Šķita, Kapteinis uz mirkli paliek bez elpas.

— Zinu, — viņš beidzot atbildēja. — Es to zinu jau desmit gadu, un desmit gadi ir pārāk ilgs laiks. Taču orki ir ļaunāki par briesmoni, kura labā es karoju, un kā gan citādi es varētu stāties viņiem pretī, ja es ne­cīnītos par Daligaru?

Vilks klusi iesmilkstējās, piespieda purnu Kapteiņa plaukstai un sa­ņēma glāstu.

Rankstrails un Joršs raudzījās viens otram acīs.

Joršam bija krietni jāsavaldās, lai neatmaigtu pret šo cilvēku — pret Erbrova slepkavu.

Tas, kurš uzņemas atbildību par pasauli, nekad nav pelnījis nicinā­jumu. Kapteinis bija kļūdījies, varbūt to varētu nosaukt par traģisku kļūdu, varbūt viņš vienkārši bija izvēlējies mazāko ļaunumu… varbūt daudz svarīgākas bija novērstās ciešanas, jo daudzus gadus viņš bijis vie­nīgais aizstāvis daudziem izmisušajiem…

Joršs atcerējās, ka Tumšajos kalnos apslēptajā bibliotēkā, kur bija sakopota liela daļa no dzīvo būtņu zināšanām un atmiņām, glabājās arī sira Ardvina pašrocīgi sarakstīts dzīvesstāsts, — tagad Joršs vēroja Kap­teini un saskatījā viņā arvien lielāku līdzību ar leģendāro orku uzvarē­tāju. Tas būtu vēl viens iemesls, lai pret Kapteini izturētos iecietīgi.

— Labi, —Joršs ierunājās jau vēlīgāk, — redzu, ka esat noskaņots pārdomāt agrākos nodarījumus. Taču vai jūs varētu būt tik laipns un turpmāk neuzrunāt mani tā, it kā es būtu jūsu suns vai zirgs?

Kapteinis apstulba. Viņa acis urbās Jorša sejā, taču tajās labu brīdi neatspīdēja izpratnes gaisma. Beidzot Kapteinis saprata.

— Tu… tas ir… jūs. Es… Jūs. Atvainojiet, paradums. Tā es runāju ar saviem vīriem… protams, jums taisnība… tas ir paradums, taču jums ir taisnība: jūs zināt sava tēva vārdu un neesat ne no raktuvēm virszemē iznācis rūķis, ne nāvinieks, kurš pēdējā brīdī paglābts no bendes rokām…

Joršs viņu pārtrauca.

— Atvainojiet, kungs, ka uzdrošinos nostādīt sev i .pamācītāja lomā, taču neviens šai pasaulē nav pelnījis no mums saņemt tādu uzrunu, kas ar skaidrām un nepārprotamām vārdu zīmēm neapliecinātu mūsu vis­patiesāko cieņu, — vienīgais izņēmums var būt pavisam mazi bērni, mūsu brāļi un māsas, kā arī vistuvākie draugi. Jo sevišķi pieklājīgu un godpilnu uzrunu pienākas lietot tajos gadījumos, kad uzrunājamais ne­jūtas šāda pagodinājuma cienīgs. Ikviens ir tas, kādu sevi iedomājas esam, un, tā kā nav viegli uzzināt savu būtību, tad bieži cilvēks pats par sevi daudz ko izsecina no citu skatieniem un tā, kā tiek uzrunāts. Ne jau necilā izcelsme, traģēdijas, kas cita citai sekojušas jau kopš dzimšanas, vai drausmīgās zīmes, ko miesā iededzinājis bende, padara jūsu kareiv­jiem nesasniedzamu cēlu un cienīgu dzīvi, kas tiem pienāktos, — to panāk vārdi, ar kādiem pie viņiem vēršas, vārdi, kurus viņi ir gatavi izdzirdēt un attiecināt uz sevi. Visi rūķi ir cēlušies no seniem un vare­niem zemes dzīļu kungiem, un, kaut arī tagad tie ir iedzīti postā un ver­dzībā, viņi tik un tā ir dižciltīgu dzimtu mantinieki. Bet ikkatrs cilvēks ir cēlies no vīrieša un sievietes, kuri ar dievu vēlību ir savienojušies mīlestībā vai naidā, maigumā vai nežēlībā, un tāpēc arī visi cilvēki ir svēti un godājami. Tie, kuri nezina sava tēva vārdu, varētu būt arī kāda ķēniņa vai pat dieva bērni. Pastāv seni nostāsti, kas vēsta, ka ikreiz, kad Tas, kurš radījis pasauli un dzīvību, vēlēsies runāt, viņš savu ziņu uzti­cēs kādam bērnam bez tēva, jo tie, kuriem tēva nav, ir pašas dzīves bērni. Runājiet ar skrandaiņiem un noziedzniekiem tikpat laipni, kā jūs ru­nātu ar ķēniņiem, un pasaule pati spēs atgūt taisnīgumu, un nebūs va­jadzības izcīnīt to, lejot asinis. Vārdi spēj būt svarīgāki par lietām, ko tie apzīmē, turklāt vārdi it visu spēj pārvērst. Es saprotu, ka jūs savus vīrus tik nikni apsaucāt, baidīdamies, ka manai dzīvībai varētu draudēt briesmas, taču neizturieties pret saviem kareivjiem kā pret ļaundariem vai gļēvuļiem, un viņi par tādiem nekad nekļūs.

Joršs pacēla skatienu pret Varilu. Rankstraila vecākajam virsniekam acīmredzot bija izdevies panākt, lai tiek atvērts viens no aizsprostiem, un ūdens līmenis, strauji kāpdams, gluži kā šļāciens no milzu spaiņa pa­mazām nodzēsa ugunsgrēkus pilsētas ārējā daļā. Pret mēnesi augšup cēlās varenas dūmu grīstes. Joršs jutās kā uz pusēm pāršķelts. Viņš nevarēja neienīst Erbrova slepkavu, taču nespēja ienīst Kapteini. Tas bija neiztu­rami. Joršs gribēja drīzāk tikt projām. Viņš gribēja atgriezties mājās.

— Vai jūsu kareivju piederīgie joprojām ir Tiesneša gūstekņi? — viņš noraizējies jautāja.

Kapteinis papurināja galvu. Viņa sejā pazibēja kas līdzīgs smaida ēnai.

— Viņi ir drošībā. Mums šais gados laika bija diezgan.

— Visi?

— Visi.

Smaida atblāzma no Kapteiņa sejas nozuda, un skatienā parādījās drūmas bažas.

— Es apturēšu orkus, — Rankstrails solīja. — Es viņus apturēšu un iznīcināšu. Es ietriekšu orkus atpakaļ viņu nešķīstajās zemēs, visus līdz pēdīgam. Es viņus satriekšu. Sakapāšu gabalos. Manī nebūs žēlastības. Nekad.

— Nē, — teica Joršs.

— Nē?

— Redziet, viņi — es domāju, orki, — arī ir personas. Līdzīgi kā cil­vēki, rūķi vai elfi.

Rankstrails ilgi raudzījās uz Joršu, tad viņa skatiens pameta jaunā elfa seju un aizklīda līdz orku būvētajiem nožogojumiem un mietos sa­spraustajām galvām.

— To nav viegli izskaidrot, bet es domāju, ka ikviena orka nežēlība ir izskaidrojama ar tā mātes nožēlojamo likteni. Orku pasaulē māte ir tikai līdzeklis, rīks, kuru kareivis izmanto, lai radītu jaunu kareivi. Sā­pes, ko jūt mātes, pārvēršas viņu bērnu nežēlībā.

Joršs aprāvās. Kapteiņa skatiens bija neizpratnes pilns. Visa šī runāšana bija pilnīgi bezjēdzīga. Vienīgais, ko Kapteinis spēja, bija iedzīt orkus atpakaļ to dzimtajās zemēs — arī tas būtu liels varoņdarbs.

Kapteinis norija kamolu, iepleta rokas un teica:

— Es cīnīšos par jums un miršu par jums, kad vien jūs to no manis prasīsiet… — viņš nopietni apsolīja.

— Paldies, nav un nebūs vajadzīgs, — atteica Joršs. — Man nav no­doma karot. Pietiks, ja jūs turpināsiet savu karu, bet es varēšu mierīgi atgriezties mājās.

— Tomēr jūs jau esat ierauti karā, visi, — teica Kapteinis. — Gan jūs pats, gan jūsu ļaudis ir briesmās. Mēs teicām, ka jūs visi esat gājuši bojā zem lavīnas, taču tagad viņi zina, ka tā nav taisnība. Jūs atgriezāties, lai izglābtu pilsētu. Jūs izglābāt manus ļaudis, taču pakļāvāt briesmām sa­vējos. Ierazdamies izglābt mūs no orkiem, jūs Tiesnesim atklājāt, ka esat dzīvs. Kāds glums un atbaidošs tips jūs nosūdzēja…

— Morons?

Joršs bija satriekts, iznīcināts. Iepriekš viņam nebija ienācis prātā, ka viņš iegrūž briesmās Riti un savu meitiņu. Viņa naivums, lai neteiktu stulbums, bija tik bezdibenīgs, ka šī doma nebija viņu apciemojusi.

— Morons ir pastāstījis par plaukstošu ciematu… viņi ieradīsies jūs iznīcināt…

— Bet kāpēc? Mēs viņiem nekad neesam nodarījuši neko ļaunu… Mēs tikai aizbēgām…'

— Nezinu, tiešām nezinu, bet viņi neapstāsies, iekams nebūs dabū­juši jūs rokā. Tagad dodieties prom, atgriezieties pie savējiem. Aizsargā­jiet viņus. Te ar visu tiksim galā mēs paši. Paldies jums, ka mēs uzvarējām.

Kapteinis pagriezās un pavēlēja, lai viens no viņa vīriem atved Jorša zirgu. Enstrīls nekur tālu nebija aizklīdis un starp mandeļkokiem mie­rīgi plūca zāli.

Joršs atkal uzlūkoja Kapteini.

— Kaptein, — viņš rāmā balsī teica, — pastāv leģenda, ka elfi pro­tot lasīt cilvēku domas, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc elfus ienīst. Es nespēju lasīt domas, taču es sajūtu emocijas, ja tās ir ļoti spēcīgas, es spēju sajust bailes. Un tai naktī, kad mēs aizbēgām un manu brāli pūķi nogalināja, pie aizas stāvēja divi karaspēki: viens bija jūsējais, bet bija vēl otrs, nostājies jums aiz muguras. Otrais karaspēks bija daudz lielāks par jūsējo, un to veidoja mirdzošās bruņās tērpti bruņinieki ļoti skais­tos zirgos. Un varu jums apgalvot, ka šie otrie bija pārbijušies… Bailes bija tik spēcīgas, ka tās teju vai varēja saost kā asu smaku…

— Tie baidījās no jums? — jautāja Rankstrails. — No pūķa?

— Nē, no jums. Jūsu karaspēks spēj iedvest bailes. Šonakt es jūs re­dzēju cīnāmies. Jūs esat nesalīdzināmi spēcīgāki par citiem. Un pilnīgi noteikti jums nespētu pretoties tie skaitā un bruņojumā pārākie bruņi­nieki, kuri stāvēja jums aiz muguras pie Arstridas aizas. Es to zinu, jo viņiem bija hail. Kaptein, tas, kuram ir pietiekami daudz spēka, lai ne­taisnības novērstu, bet kurš šo spēku tomēr nelieto, pats kļūst par šīm netaisnībām līdzatbildīgs. Es jums nepiedošu pēdējā pūķa nāvi, jo tonakt neviens jūs nevarēja piespiest pildīt pavēles, jo tonakt nebija neviena, kas būtu stiprāks par jums. Jūsu kļūda un apkaunojums ir tas, ka pats to neapjēdzāt. Neatkārtojiet šo kļūdu.

Viņi aizvien raudzījās viens otram acīs. Kapteinis juta, ka viņa izbrīns un nožēla ir spēcīgāki par dusmām un aizvainojumu.

— Tagad es došos glābt savu ģimeni un savus ļaudis, — piebilda Joršs. — Mazā meitene ar kroni galvā, kā jūs viņu nosaucāt, vairs nav maza meitene un jau pirms trim gadiem kļuva par manu sievu. Nevaru pieļaut, ka viņai un manai mīļotajai meitai draudētu briesmas. Neko baismīgāku es nespēju iedomāties. Palieciet sveiks, Kaptein.

Atvadījies viņš sēdās mugurā Enstrīlam.

— Jūs nedrīkstat jāt projām viens. Orku bandas var būt visā klajienē. Viņi jūs sakapās gabalos.

— Kā? — jautāja Joršs, mazliet augstprātīgi pasmaidot. — Es spēju aizdedzināt zāli, novirzīt sāņus bultas un ar domu spēku nokaitēt ik­viena ieroča rokturi.

Kapteinis brīdi raudzījās uz viņu, tad pamāja un, viegli paklanoties, atvadījās.

Joršs devās projām naktī.

Viņš bija uzvarējis.

Viņš bija izmisis.

Cik vien ātri iespējams, vajadzēja atgriezties pie savējiem.

Jādams prom, viņš vēl saklausīja Kapteiņa balsi:

— Ja jums kādreiz vajadzēs palīdzību, paļaujieties uz manu zobenu.

Kapteinis to bija teicis klusām, bet, par spīti zirga pakavu dipoņai un ugunsgrēku rūkoņai, Joršs šos vārdus saklausīja, un uz mirkli viņam ienāca prātā doma, ka varbūt toreiz pie Arstridas aizas Rankstrails bijis ar mieru atteikties no vieglās kavalērijas Kapteiņa titula un kļūt par notiesāto, kas liek galvu zem bendes cirvja, taču neizdarīja to vienīgi tāpēc, lai orku plosītās zemes nezaudētu vienīgos kareivjus, kas spēja tās aizstāvēt.

Viņš nedrīkstēja Kapteini apsūdzēt noziedzīgā neizdarībā, nedrīkstēja pārmest, ka tas nav uzbrucis Daligaras oficiālajai kavalērijai un nav pār­ņēmis varu grāfistē, atņemdams troni trakajam, kas tur valda joprojām.

Kapteinis bija tikai algotnis. Viņa vīri bija braši kareivji, taču tik un tā viņi bija tikai sabiedrības atstumtie, no spaidu darbiem, cietuma un bendes paglābti nelaimes putni, no raktuvēm izvilkti rūķi, kopš bērnī­bas pie nicinājuma pieradušie, kas nekad nav pazinuši savu tēvu. Ja pret pastāvošo varu būtu mēģinājis sacelties aristokrātijai nepiederīgs cilvēks, pastāvēja pārlieku augsts risks, ka izceltos vienīgi briesmīgs un postošs pilsoņu karš, kas vēl vairāk novājinātu cilvēku cilti brīdī, kad orku varza jau ir pavisam tuvu.

Algotņu vadonis nebija ne gļēvulis, ne ļaundaris.

Erbrova ziedošanās visus bija izglābusi. Pūķis bija izglābis gan Joršu, gan Kapteini, gan bēgļus, gan algotņus, kuri pirmajiem bija ļāvuši izbēgt.