Pēdējais orks

Divdesmit septītā nodaļa

Joršs juta, kā pār mugurkaulu noskrien ledains drebulis. Saltums bija gandrīz tikpat spēcīgs kā dusmas.

Dusmas par uzvaru, kas bijusi jau rokas stiepiena attālumā, taču atkal aizslīd projām nesasniegta.

Šiem idiotiem uzvara bija rokas stiepiena attālumā — viņi būtu varējuši cīnīties visi kopā un kopīgi uzvarēt, taču nē, šie stāvēja te, atsa­cīdamies karot un gvelzdami blēņas.

Ledainais drebulis, kas bija noskrējis pār muguru, pagaidām bija tikai neskaidru bažu raisīts, jo varbūt Tiesnesis tomēr kaut ko nebija ierēķi­nājis, kaut ko nebija ņēmis vērā.

Tad Joršs pamanīja, ka ne Tiesnesis, ne viņa vīri nejūt ne mazāko baiļu.

Viņi no Jorša nebaidījās.

Lai gan viņiem vajadzētu baidīties.

Beidzot sīkas kā gaisa burbulīšus dziļi jūras ūdeņos Joršs sajuta Erbro­vas bailes.

Viņa meitiņa bija te.

Izbaudīdams savu jauniegūto karavadoņa lepnumu, Joršs nebija to pamanījis. Pašpārliecinātība bija padarījusi viņu aklu.

Jorša bailes pārvērtās šausmās.

Viņa meitiņa bija sagūstīta. Viņa bija tepat, dažu pēdu attālumā, — viņš to neredzēja, taču zināja, ka viņa ir tuvumā. Viņš spēja visā pilnībā sajust Erbrovas bailes, Erbrovas šausmas. Viņš sajuta arī asmeni, kas pielikts meitenei pie kakla, un aptvēra, ka tikai draudīgais nazis pie­spiedis Erbrovu klusēt, kamēr viņa visiem spēkiem cīnījās ar vēlēšanos pasaukt tēti un beidzot ieraudāties.

Tagad ar Joršu varēja darīt visu, kas ienāk prātā, un pēc tam tāpat varēs izrīkoties arī ar Erbrovu.

Viņš atcerējās, kā muļķīgā augstprātībā bija noraidījis Kapteiņa pie­dāvāto palīdzību. Kapteinim viņš bija ieteicis gādāt par Varilas atbrī­vošanu. Tagad Joršs no visas sirds cerēja, ka algotņu vadonis viņam nebūs paklausījis un tomēr būs sekojis pa pēdām.

Joršs pagriezās, uzlūkoja mēnessgaismas apspīdētos pakalnus un tik stipri, kā nebija ilgojies nekad mūžā, ilgojās ieraudzīt, kā tur parādās draudīgs kareivja stāvs, ko pavada vilks un salašņu armija.

Taču pakalnu aprises palika nemainīgas un nekustīgas.

Kapteinis bija palicis gādāt par Varilas atbrīvošanu.

Joršs bija viens pats.

— Mēs paši visu esam sapratuši, — atkārtoja Tiesnesis. — Un ne­esam tik dumji, lai nebūtu ar to rēķinājušies.

— Laidiet vaļā manu meitu. Viņa ir tikai divus gadus veca meitene. Godavīri neiesaista karā bērnus, tie nekaro pret bērniem, — klusi teica Joršs. Pagaidām viņam izdevās likt balsij skanēt mierīgi. Viņš negribēja, lai Erbrova dzird to iedrebamies un nobīstas vēl vairāk.

— Tava meita nav divus gadus veca meitene. Viņa ir divus gadus veca ragana, vai ne? Kāda jēga atstāt dzīvu radījumu, no kura vēlāk tik un tā celtos viens vienīgs ļaunums? Taču mēs varētu vienoties un viņas dzīvību iemainīt pret tavējo. Brīvību viņa neiegūs, tomēr paliks dzīva. Nosūtīšu tālā trimdā uz Ziemeļu kalniem gan viņu, gan viņas māti, to raganu, kas ar tevi sapinusies. Viņas tiks nogādātas uz Aljilu, uz nepie­ejamo pilsētu, kas gluži kā vanags slēpjas kalnos. Tur viņu ļaunums un burvesti nevienam nekaitēs. Viņām tiks atļauts palikt dzīvām. Dodu tev savu godavārdu. Bet pretī gribu saņemt tavu dzīvību. Tepat. Tūlīt. Mēs zinām, ka bultas tevi var ievainot vienīgi tad, ja tu tām atļauj lidot. Tā ir taisnība, vai ne? Mēs gribam, lai tu atļauj bultām skriet uz mērķi. Tas nebūs grūti. Pavisam vienkāršs darījums.

Joršu plosīja dusmas, izmisums un naids. Ja viņa naids spētu nogali­nāt, te notiktu baismīgs slaktiņš. Joršs pūlējās domāt. Viņa rīcībā bija atlikuši tikai divi ieroči: domas un vārdi.

— Šis nav īstais brīdis, — viņš atbildēja, joprojām runādams gluži mierīgi. Balsī bija saklausāma viegla nedrošības ēna, tomēr tā aizvien skanēja kā vadoņa cienīga balss. — Pie grāfistes sliekšņa stāv ienaid­nieks. Orki…

— Mūsu ienaidnieks esi tu, nožēlojamais nelga, — viņu pārtrauca Tiesnesis.

— Mūsu ienaidnieki ir orki, un kopīgiem spēkiem mēs viņus varam apturēt…

— Kad tu būsi miris, es orkiem varēšu garantēt,-ka mūsu vienošanās tiks ievērotas, un nekāda kara nebūs. Vislabākie kari ir tie, kas nekad nesākas…

Sarunu pārtrauca skaņas, kas Joršam sagādāja nežēlīgas sāpes. Erbrova beidzot bija ieraudājusies. Dienām ilgi apvaldītās raudas, slāpētās bailes, izjustās šausmas — tas viss tagad izlauzās uz āru kā izmisīgi šņuksti. Ties­nesis iesmējās. Kareivju loks pašķīrās, un Joršs ieraudzīja Erbrovu un… Riti. Te bija arī viņa! Erbrovu rokās turēja kāds līdz viduklim kails vīrs, kura seju pilnībā nosedza melna ādas maska. Tas bija viens no Dali­garas bendēm. Jorša meita bija Daligaras bendes rokās! Bendes resno augšdelmu cietie muskuļi baismi kontrastēja ar Erbrovas apaļajiem vai­dziņiem un tievajām roķelēm. Vīrietis meitenei pie kakla turēja pie­spiestu tērauda asmeni. Rite gulēja sakņupusi dubļos, rokas viņai bija sasietas aiz muguras. Viņas galva bija noskūta pavisam kaila. Vairs ne­bija melno cirtu, kurās ilgus gadus bija maldījušies Jorša pirksti, vairs nebija mīksto viļņu, ko viņš, ik rītus pamozdamies, allaž bija ieraudzījis pašus pirmos.

— Te ir arī sieviete, kas dzīvo kopā ar tevi, — teica Tiesnesis. — Mēs viņai sakārtojām matus. Jaunā frizūra daudz labāk piestāv sievietei, kas sagājusies ar elfu.

Rite pacēla galvu un uzlūkoja Joršu, viņu acis sastapās. Līdzās Ritei bija Jastrins. Arī viņš, ņēmis piemēru no Erbrovas, ieraudājās.

Joršs gribēja ko teikt, gribēja ko darīt. Taču neko nespēja izdomāt. Debesis bija tukšas. Viņš mēģināja lūgties, taču debesis tā arī palika tukšas un mēmas. Dievi, ja viņi vispār pastāvēja, nelikās par Joršu ne zinis, tāpat kā iepriekš nebija rūpējušies par viņa cilts likteni.

— Atbrīvojiet manu sievu un ļaujiet viņai paņemt meiteni rokās, — Joršs teica.

— Nerunā muļķības, — atbildēja Tiesnesis. — Varbūt tu, godātais un pēdējais elfu princi, to vēl neesi pamanījis, taču tavas iespējas kaulēties ir mazākas par nulli. Es negribu riskēt. Tev piemīt pārāk daudz spēju. Vai tomēr vairs nepiemīt?

Jorša acis vēlreiz satika Rites skatienu. Varbūt viņš varētu nokaitēt rok­turi tam īsajam zobenam, ko bende turēja pie viņa meitas kakla, un tad…

Un tad… Varbūt… Viņš varētu…

Neko viņš nevarētu.

Pilnīgi neko.

Viņa spējas bija iznīkušas. Viņš bija aizmirsis, ka elfu spējas iznīkst, kad tos ielenc ciešanas un nicinājums, — sevišķi iznīcinoši uz tām iedar­bojas ciešanas. Tagad visas agrākās prasmes bija zudušas, pagaisušas, iznīkušas. Viņa māte visas burvju dotības bija zaudējusi, -kad nomira Jorša tēvs. Bet viņa vecāmāte, apbedījusi savu meitu, vairs nespēja iekurt pat vissīkāko uguntiņu.

Viņš to bija aizmirsis, turpretī Tiesnesis šo patiesību atcerējās gluži labi.

Viņa spējas bija noslīkušas sāpēs, kas viņu pārņēma, redzot savu mīļo sāpes, — tās bija iznīcinājusi apjēga, ka viņš nav pratis nosargāt savu sievu un meitu. Apziņa, ka tieši viņa dēļ tām labākajā gadījumā būs lemts visu mūžu pavadīt gūstā vai — daudz ticamāk — mirt jau pavisam drīz, bija nogalējuši pat pēdējo un vissīkāko maģijas kripatiņu.

Viņam būs jāmirst. Joršs negribēja mirt. Viņš gribēja dzīvot. Viņš gri­bēja gulēt blakus Ritei, turēt klēpī Erbrovu, sagaidīt jaunā bērniņa dzim­šanu. Viņa meita bija Vagana un bez viņa aizstāvības nevarēs izaugt liela. Viņam tūdaļ būs jāmirst, un nāve būs neiedomājami briesmīga: viņš mirs apzinoties, ka viņa vainas dēļ paša meita nekad neizaugs liela un nedzīvos ilgu mūžu. Viņš mirs, un drīz pēc tam mirs arī tās, kuras viņš šai pasaulē mīlējis vairāk par visu. Rites pazemojums, viņas noskūtā galva šķita ne mazāk briesmīga par nāvi. Pat nabaga Jastrinu viņš bija iegrū­dis nelaimē! Ja Joršam reiz būtu kapaplāksne, uz tās varētu rakstīt, ka viņš miris savas nevainības un naivuma dēļ, kā pieklājīgi mēdz dēvēt vientiesību un lētticību tais reizēs, kad vēlams izvairīties no muļķības vārda lietošanas.

Ritei bija izdevies pieslieties stāvus.

— Erbrova, izbeidz raudāt, — viņa mierīgi pavēlēja. — Tūlīt pat. Vairs ne asaras. Tu esi elfu cilts un Ardvina cilts mantiniece, un tu šo cilvēku priekšā neraudāsi.

Iestājās klusums. Dažs saviebās ņirdzīgā vīpsnā, tomēr Ardvina vārds jau bija izskanējis. Ritei izdevās pagriezties pret Joršu, viņa stāvēja ne­satricināmi mierīga un lepna, un viņu skatieni atkal satikās.

— Mans vārds ir Rītausma, — viņa pavēstīja dzidriskanošā un val­donīgā balsī. Tādā balsī mēdz runāt ķēniņienes. \

Rite. Rītausma. Rīta ausma.

Joršs atguva drosmi. Un pamāja.

Prātā kā mierinājums atausa Ardvina pareģojums.

Diženais ķēniņš, karavadonis un pareģis taču nebūs raudzījies pāri laikam tālā nākotnē, lai tur saredzētu tikai kapus un līķus. Ritei un viņas pēctečiem bija lemts dzīvot.

Viņam bija lemts mirt, taču viņa meita paliks dzīva. Un arī Rite dzī­vos: viņa ķēniņiene, viņa sieva dzīvos. Viņa uzvarēs. Un viņu bērns pie­dzims… Pagātne un nākotne — bija teikts pareģojumā. Jāsalauž loks… Kā jau ikvienu labu pareģojumu, arī šo Ardvina atstāto varēja tulkot dažādi.

Pēdējais pūķis un pēdējais elfs bija satikušies: un tika salauzts vien­tulības loks.

Pēc tam lūza salti pelēkais truluma loks, svina smagais netaisnības loks: brīvību ieguva pulks vientuļu, izmisušu un izbadējušos bērnu. Un tika di­bināts Erbrovas ciems.

Tagad vajadzēja pārlauzt aplenkuma loku. Vienā pusē bija orku ne­žēlība, bet otrā Tiesneša muļķība un gļēvums — tie bija iežņauguši pa­sauli kā spīlēs, un šis smacējošais tvēriens varēja kļūt nāvējošs. Varbūt Jorša liktenis bija panākt, lai Ardvina mantiniece spēj paveikt tikpat varenus darbus kā viņas dižais sencis. Joršs bija piepildījis savu likteni. Viņš nebija cietis sakāvi.

Rite, Rītausma. Viņa bija zinājusi, ka ir pravietojumā pieminētā mei­tene, Ardvina mantiniece, meita tam vīrietim un sievietei, kas elfu mīlē­juši, tā, kura jau kopš aizlaikiem lemta viņam. īsu mirkli Joršs minēja, kāpēc gan Rite to viņam nav atklājusi agrāk, un tūdaļ atrada atbildi. Rite gribēja būt pilnīgi droša, ka JoršS viņu grib tieši tādu, kāda viņa ir, — ka mīl viņu pašu, nevis pieņem kā likteņa jau iepriekš pielemtu līgavu. Jau atkal uzbrāzās apdullinoša vēlēšanās dzīvot: viņš gribēja būt kopā ar

Riti, gribēja dalīt ar viņu dienas un naktis, just viņas apskāvienu siltumu, ik vakaru no jauna atrast viņas smaržu un ik rītu no jauna izdzirdēt viņas balsi. Viņš gribēja pieredzēt, kā pasaulē nāk viņu otrais bērns. Un jau atkal aptvēra, ka nespēj darīt itin neko, lai tas viss piepildītos.

Joršs negribēja mirt, taču doma par paša nāvi bija nesalīdzināmi paciešamāka nekā apziņa, ka viņš iegrūdis postā mīļoto sievu un meitu.

Tagad viņam bija atlicis pēdējais uzdevums: vajadzēja mierināt meitu, lai tā tik ļoti nebēdātu par viņa nāvi. Pēdējo reizi viņa skatiens iegrima sievas melnajās acīs un tur līdzās lepnumam, izmisumam un naidam at­rada bezgalīgu mīlestību. Drosme, kas zibēja kareivīgās ķēniņienes, Ar­dvina mantinieces, acīs, viņu mierināja. Tā vai citādi Rite pratīs izglābt pasauli un viņu meitu. Viņš gribēja viņai kaut ko pateikt. Pateikt pēdē­jos vārdus. Pateikt paldies par visu, par viņas mīlestību, par dzīvi, par abu meitu. Viņš gribēja pateikt, lai viņa neraud, lai neizšķiež savu dzīvi sāpēs un sērās, lai izdzīvo to no visas sirds un izbauda līdz pēdīgai prieka dzirkstelītei. Taču neuzdrošinājās iemnāties. Viņš zināja, ka vairs nav laika.

— Turpini dzīvot, — viņš teica. Un zināja, ka šie bijuši viņa pēdējie vārdi.

Joršs novērsa skatienu no Rites sejas un sameklēja gaiši zilās, šausmu pilnās Erbrovas acis. Meitene bija apslāpējusi raudas un sastingusi ben­des baismīgajās rokās". Joršs viņai uzsmaidīja. Tiesnesis pavēlēja uzvilkt lokus. Nedaudzie daligariešu strēlnieki izpildīja pavēli. Joršs nenovērsa skatienu no Erbrovas acīm. Ar viņa smaidu nebija pieticis, lai meiteni nomierinātu. Viņa bija pārlieku izbiedēta.

— Man vairs nav nekādu spēju. Atdodiet meiteni mātei, un es miršu, jūs nenolādēdams.

— Ja elfu lāsti spētu man kaitēt, es jau sen būtu pārvērties pīšļos un putekļos, — rāmi atteica Tiesnesis.

Joršs iegrima Erbrovas acu izmisušajā zilgmē. Viņš zināja: tie, kuri iziet cauri ciešanu ēnai un šķērso nāves tumsu tā kā viņa meita, kas tagad būs spiesta noskatīties sava tēva agonijā, vai nu sabrūk vai kļūst diženi.

Joršs atcerējās Erīnijas. Viņš tām bija teicis, ka tās gaida bezgalīgas pļavas zem neizmērojamām debesīm, — viņām ierodoties, pļavas sa­plaukšot ziedos un zvaigznes iemirdzēšoties spilgtāk. Viņš bija teicis, ka starp zvaigznēm tās iemācīšoties lidot. Tagad, kad līdz paša nāvei bija atlicis pussolis, Joršs zināja, ka viss teiktais ir patiesība.

Šīs ainas izveidojās viņa prātā un nesa līdzi mierinājumu. Viņš re­dzēja, ka izmisums pamet meitas acis. Arī viņas prātā zem neizmēro­jamām debesīm izpletās bezgalīgu pļavu zaļums. īsu brīdi Erbrova pat pasmaidīja.

Joršs nebaidījās, un arī Erbrova vairs nebaidījās.

Tagad viņš varēja doties prom.

Tika dota pavēle šaut.

Joršs sajuta svelošas sāpes plecā. Un apjēdza, ka Enstrīls varētu no­bīties, mesties auļos un aiznest viņu drošībā, pametot Erbrovu bendes rokās. Nenolaizdams skatienu no meitas acīm, Joršs nokāpa no zirga. Viņš vēl spēja noturēties kājās. Uz mirkli uzmācās kārdinājums nomirt tūlīt, pašam apstādināt savu sirdi un izvairīties no nākamo bultu iecir­stajām sāpēm. Viņš taču bija elfs un to spēja. No nemirstības viņš bija atteicies, taču nebija zaudējis iespēju pasteidzināt savu nāvi, pašam izvēloties piemērotāko brīdi. Viņš padzina šo kārdinājumu. Ne jau tikai tāpēc, lai nerādītu nelāgu priekšzīmi Erbrovai, kurai bija jāsaprot, ka dzīve, lai arī kāda tā būtu, bija tik vērtīga, ka velti nedrīkstēja zaudēt ne­vienu tās daļiņu, arī pēdējās sāpes ne. Viņš nāves kārdinājumu padzina arī tāpēc, ka negribēja atteikties ne no viena brīža, kurā vēl varēja uz­lūkot savu bērnu.

Joršs vairs nejuta baiļu, tikai skumjas. Viņa meitiņa izaugs bez viņa. Rite dzīvos bez viņa. Otrais bērniņš piedzims bez viņa. Skatiens aizmiglojās, šķita, viņš raugās caur plīvuru, un Joršs izbrīnīts atklāja, ka viņa acīs ir sariesušās asaras. Pirmajā mirklī viņš apjuka, bet tad nopriecājās, ka savā kāzu dienā ir apēdis to pusi gliemenes, jo tagad vismaz varēja raudāt tā, kā raud cilvēki.