Pēdējais orks

Divpadsmitā nodaļa

Saule bija uzkāpusi debesu visaugstākajā punktā, un bija pienācis pusdienu laiks. Rankstrails bija izsalcis. Viņam tarbā bija gabals melnas maizes un kāds nieks pupu, bet tagad, kad viņa trīs graši bija kļuvuši par Austras īpašumu, vajadzēja ātri aprēķināt pusdienu tiesu, lai neva­jadzētu palikt pavisam bešā nākamajā dienā.

Viņš atkal apvilka bruņas un uzlika ķiveri, lai neviens viņu nere­dzētu pārkāpjam noteikumus, un ziņkāri vēroja gatavošanos Austras pusdienām. Aizelsušies atskrēja divi steidzīgi sulaiņi un sagatavoja galdu maltītei, pārsegdami to ar galdautu, kurā mijās izšuvumi un mežģīnes un kas atgādināja krāšņi ziedošu, apsnigušu dārzu. Sulaiņi sarindoja pie­cus mazus sudraba nazīšus pa labi no šķīvja, kas bija darināts no kristāla tāpat kā dzeramais kauss, bet kreisajā pusē viņi novietoja piecas dak­šiņas — arī no sudraba. Aizdevēja mājās Rankstrails bija iemācījies lietot karoti, taču pat tur maizes un gaļas gabalus drīkstēja ņemt rokās. Austra Rankstrailam pačukstēja, ka parasti pie viņas pusdienu galda kalpojot divdesmit viens sulainis, bet šodien acīmredzot visi, izņemot šos divus, esot aizņemti svētku ceremonijā.

Kad beidzot viss bija sagatavots un Austra varēja apsēsties, sulaiņi pa vienam vien nesa šurp piecus šai maltītei paredzētos ēdienus, kurus, kā Rankstrails ievēroja, drīkstēja ēst tikai ar īpašajām mazajām dakšiņām un nazīšiem, ne mirkli neaizskarot tos ar rokām.

Uz galda stāvēja arī divi milzīgi zelta svečturi, katram no tiem bija četri zari, bet tajos — īstas īsta vaska sveces, baltas kā piens, un tās tika aizdedzinātas par spīti vasaras saules spilgtajai gaismai.

Abi sulaiņi rūpīgi un daiļrunīgi aprakstīja ikkatra ēdiena lieliskumu, un tie bija: brīnum plānas neliela kabacīša šķēles, ikviena — kā tika smalki paskaidrots — apslacīta ar četrām lāsēm aromatizētas eļļas, sīkos kubiņos sagriezts selerijas kāts ar bazilika lapiņu mērci, kaperu salātiņi, kas papildināti ar veselu olīvu, rozes ziedlapiņa ar kukurūzas pastas pil­dījumu un augļu deserts, proti, trīs vīnogas ar mellenēm. Arī mellenes bija trīs — pa vienai uz katras vīnogas.

Austra ēda pavisam lēnām: katru vīnogu viņa sagrieza daiviņās, katru melleni nomizoja, katru salātlapu sagraizīja vismaz reizes sešpadsmit un tikai tad cēla pie lūpām.

Kad Austras maltīte bija galā un galds novākts, Rankstrails atkal tuvo­jās. Viņš bija apjucis un joprojām nespēja noticēt redzētajam. Varēja pieņemt — patiess ir izplatītais apgalvojums, ka ļaunais liktenis tomēr prot pasmieties, un tāpēc smalkajās drānās tērpušies bagātnieku .bērni pārtiekot teju no plika gaisa vien, kurpretī utainās nabagu atvases ne­kad nesūdzoties par ēstgribas trūkumu, taču ar šādu izskaidrojumu bija par maz. Liesmai ar šiem pieciem smalkajiem ēdieniem nebūtu pieticis pat vieglam launagam.

— Vai tad nekā cita nebūs? — Rankstrails mulsi jautāja.

Meitene papurināja galvu.

— Vai tās bija pusdienas? — Rankstrails turpināja izprašņāt, jo var­būt šai namā ēdienreižu kārtība bija citāda nekā viņa mājās, un šīs bija tikai dienas vidus uzkodas.

Austra piekrītošipamāja.

— Un ko jums deva brokastīs? — Rankstrails neatlaidās.

— Tiek uzskatīts par labāku un saprātīgāku, ja es ieturos tikai vienu reizi dienā, lai pārlieku nenoslogotu gremošanas orgānus, — rāmi pa­skaidroja meitene. — Un ir vēl cits iemesls. Man vairākas reizes ir izskaid­rojuši, ka manas acis izskatoties lielākas, ja es ēdot mazāk, un meitenēm esot sevišķi svarīgi, lai acis būtu pēc iespējas lielas, — viņa piebilda.

Rankstrails uzmanīgāk nopētīja lokus viņai ap acīm, kur āda izska­tījās gandrīz caurspīdīga, un delnas, kuni kauliņi bija izspiedušies gluži kā putna kājelei. Greznais tērps un bagātīgi rotātā frizūra slēpa kal­snumu — tie novērsa uzmanību, maldināja skatienu, neļaujot tam no­laisties uz izspīlētajiem vaigu kauliem vai pirkstu locītavām. Rankstrails ar šausmām atcerējās neskaitāmos komplimentus, kas no rīta bija vel­tīti perlamutram līdzīgajai ādai un Austras smalkajam, graciozajam augumam. Iztulkojot šos vārdus parastā valodā, vajadzētu teikt, ka viņa ir bāla un izdēdējusi, jo parasti taču cilvēki ir sārti, nevis pērļaini balti, bet sieviešu un meiteņu rokām atšķirībā no spāru, odu un dievlūdzēju slaikajām kājiņām tomēr ir vajadzīgs kāds svars. Rankstrails neizpratnē sev jautāja, kas gan varētu būt tas noziedzīgais muļķis, kuram radusies doma meiteni badināt. Turklāt Rankstrailam šķita, ka bads, kas jācieš tur, kur patiešām valda sasodīts trūkums, ir daudz cienījamāks un ma­zāk pazemojošs par šādu knibināšanos ar bazilika lapiņām un melleņu miziņām, sēdot pie kristāla traukiem un zelta svečturiem. Vairs nebija šaubu, ka meiteni mērdē badā: viņa bija kā sažuvis, iekūņojies kukainis, kurš ieslodzīts samta, brokāta un sudraba čaulā un kuram nekad nepie­tiks spēku izplest spārnus.

Rankstrails nodomāja: ja viņš jautās, vai meitene ir izbadējusies un vai viņa vēlas maizi, tad noteikti saņems noraidošu atbildi. Tāpēc viņš nolēma atmest lieku pieklājību. Atbrīvojies no neciešamās ķiveres un bruņām, viņš gluži vienkārši izņēma no savas tarbas maizi, pārlauza to divās nevienādās daļās un lielāko ielika tieši Austrai rokās.

Klusībā viņš cerēja, ka Austrai pietiks prāta nevienam nestāstīt par šajā dienā piedzīvoto, jo citādi sods noteikti būs nopietnāks par dažiem pātagas cirtieniem.

Austra ilgi skatījās uz maizi, tad ilgi skatījās uz viņu un visbeidzot pateicās, viegli paklanoties. Rankstrails nolūkojās, kā viņa ēd, kāri iecirzdama zobus maizē un uzmanīdamās, lai nepazūd pat vissīkākā drupatiņa, — tā, kā parasti ēd nabaga ļaudis. Pēc tam viņi brālīgi sadalīja arī pupas, ko meitene vispirms ilgi pētīja, jo šīs noteikti bija pirmās, ko viņai gadījies redzēt. Rankstrails nosolījās: ja reiz satiks pils pavāru, tad ieteiks viņam pagatavot ar pētersīļa lapiņu aizdarītu pupu — tas būtu lielisks ēdiens, ar ko dažādot Austras mērdēšanu badā.

Kad maize un pupas bija apēstas, Rankstrails pavadīja meiteni uz dārza tālāko galu, kur bija neliels dīķis. Viņiem tuvojoties, spārnos slinki pa­cēlās gārnis, bet pāris mazu pīlīšu paslēpās starp zālēm un niedrēm, kas auga ūdenskrātuves krastā.

— Vai jūs protat akmenim likt lēkāt?

Austra papurināja galvu. Rankstrails sameklēja dažus plakanus oļus, atvēzējās, un tie cits pēc cita aizlēkāja pa dīķa virsmu. Pirmais palēcās četras reizes, otrais — trīs, bet trešais — piecas. Austra sajūsmināta no­skatījās. Tad arī viņa sameklēja plakanu oli. Rankstrails gribēja viņai paskaidrot, kā to pareizi saņemt rokā, lai piešķirtu tam vajadzīgo vir­zienu un spēku, bet meitene viņu smaidot pārtrauca:

— Es jau pati sapratu! — viņa triumfējoši paziņoja. — Vajag tikai iztēloties, ka esi akmens!

Viņas olis palēcās piecpadsmit reižu, pēcpusdienas gaismā liekot iezaigoties piecpadsmit šļakatu vainagiem, kuru lāsītes nākamajā mirklī krita lejup, radot neskaitāmus koncentriskus apļus, kuru līnijas šķēla cita citu un pletās arvien plašākas. Austra iesmējās, bet, izdzirdusi pati savu smejošo balsi, tūdaļ pieklusa un satraukta palūkojās apkārt, aiz­spiedusi mutei priekšā plaukstu, kā vēlēdamās nodzēst smieklus kā ne­piedodamu vaļību.

— Vai redzat šos? — Rankstrails jautāja, rādot dīķa ūdenī.

— Jā, kungs. Tie ir kurkuļi, — prātīgi atbildēja Austra. — Augot tie maina formu un pārveidojas par vardēm.

— Jā, taisnība, taču visi par vardēm nepārveidojas. Redziet, te to ir simtiem vai pat tūkstošiem. Ja visi izaugtu par vardēm, tad tās pārņemtu visu jūsu pili no virtuvēm līdz pašam jumtam. Lai arī kur jūs sēstos, jūs trāpītu virsū kādai vardei, un, ja jūs mēģinātu lasīt, no grāmatas lapām vajadzētu padzīt nost vardes, un smaga cīņa jūs gaidītu arī vakaros, kad jums nāktos izdzīt kādu bariņu varžu no savas gultas, lai tur pietiktu vietas arī jums pašai.

Austra otrreiz uzdrošinājās skaļi iesmieties un atkal piesedza muti ar plaukstām, taču viņas zaļās acis spulgoja kā gaismas lāsumi pameža pus­krēslā. Arī kad viņa atguva ierasto nopietnību, mirdzums viņas ska­tienu nepameta.

Rankstrails nolaidās uz viena ceļa, lai viņa acis runājot būtu taisni pretī meitenes acīm.

— Tikai daži no šiem kurkuļiem kļūs par vardēm, — viņš skaidroja. — Pārējie ir barība. Gārņiem, pīlēm un visiem citiem, kam nav citāda ēdamā. Manā ģimenē mēs nedēļām ilgi esam pārtikuši no gliemežiem un vardēm. Tagad izvēlieties: vai nu es jums iemācīšu ēst trusi, parādīšu, kā to nodīrāt un kā iekurt uguni tā cepšanai, vai arī iemācīšu jums ķert kurkuļus un pagatavot tos uz saulē sakarsuša akmens, pat neiekurot uguni. Katrā ziņā es nelikšos mierā, iekams jūs nebūsiet apēdusi kaut ko, kas no jūs sejas padzītu to miroņkaulu bālumu.

Austras acīs parādījās šausmas, taču arī tagad to skatiens neaizklīda tukšumā, — tās joprojām bija mirdzošas un vērīgas.

— Kungs, atvainojiet, ka uzdrošinos jums iebilst,-taču es nevaru gri­bēt, lai manis dēļ mirst dzīvas būtnes, — viņa paskaidroja.

— Arī jūs esat dzīva, un jūsu dzīvība ir vairāk vērta par kurkuļiem. Vajag, lai jūsu kaulus segtu miesa un dzīslās plūstu asinis, un to vajag tūlīt. Tas, kurš neēd, nav spējīgs neko darīt un tikai ļauj, lai dzīve plūst pāri, līdz pienāk mirstamā stunda. Bads nozīmē mazdūšību, bet drošs prāts ir vērtīgāks par kāda kurkuļa un arī truša dzīvību. Bads ir ciešanas, netīras ciešanas, tādas ciešanas, par kurām ir jākaunas, bet, kad mūs pār­ņem kauns, neatliek vietas ne pašcieņai, ne drosmei. Kad esam izbadē­jušies, mēs pat nespējam domāt.

Rankstrails nemaz negaidīja Austras piekrišanu un ar savām milzī­gajām plaukstām sasmalstīja kādu duci kurkuļu.

— Tagad es tos nospiedīšu un nogalināšu, — viņš brīdināja.

— Nē! — iekliedzās meitene. — Nē… lūdzu, tad jau labāk trusi! Tas jau ir miris.

— Labi, kundze, — smaidot piekrita Rankstrails.

Viņš palaida brīvībā kurkuļus. Izvilcis no tarbas trusi, viņš to nodī­rāja un sagatavoja cepšanai no niedrēm sakurtā ugunskurā, ko aizdedzi­nāja, vispirms parādījis Austrai uguns šķiļamos akmeņus un izskaidrojis to lietošanu. Iesmu Rankstrails neizdrāza, viņš lika lietā malumednieku paņēmienu: trusi vai kas nu kuru reizi cepams, ievieto zemē izkašņātā un ar akmeņiem izliktā bedrītē, bet uguni sakur tam virsū. Viņš Austrai izskaidroja, ka tādējādi cepetis jāgaida ilgāku laiku, nekā cepot to uz atklātas uguns, taču, ja tuvotos kāds nevēlams liecinieks, pietiktu nodzēst liesmas, un nekas vairs nebūtu redzams, turklāt arī smarža nebūtu jū­tama. Trusis bija pavisam mazs: par laimi, ilgi to cept nevajadzēs. Pamalē bija parādījušies mākoņi, un debesis pamazām satumsa. Tālumā bija sa­klausāmi slāpēti svētku trokšņi: dziedāšana, aplausi, lautu un tauru ska­ņas. Ja sāktos lietus, svinības tiktu pārtrauktas.

— Vai atļausiet jums uzdot jautājumu, kungs? — nopietni palūdza Austra.

Rankstrails pamāja. Bija tik savādi un mulsinoši dzirdēt uzrunu kungs — iepriekš tā viņam bija veltīta tikai vienu reizi, un šķita, ka šis vārds uz viņu nekādi nav attiecināms, tomēr viņš kautrējās lūgt, lai meitene viņu uz­runā vārdā.

— Vai jūs varētu man paskaidrot, kas ir tīras ciešanas?

Rankstrails apņēmās, sarunājoties ar Austru, vairs neteikt visu, kas

pagadās uz mēles, jo katrs nevērīgi izmestais vārds varēja atgriezties atpa­kaļ kā jautājums, no kura uz muguras izspiežas auksti sviedri un pamats zem kājām zūd, kā stāvot plūstošās smiltīs.

— Tās ir ciešanas, kas nerada… tādas, kas neatņem… Es gribēju teikt: tās var būt arī briesmīgas sāpes, neizturamas sāpes, taču tādas, kas tev ne­atņem godu. Piemēram, kad nomirst māte: tu, cilvēks, jūties sliktāk par suni, viss šķietas zaudēts, muļķīgs un pavisam lieks, bet… Kad nomira mana māte, man bija ļoti slikti, ļoti, man sāpēja, bet… es zināju… jā, es zināju, ka viņa ir lepojusies ar mani, un arī es lepojos, ka viņa bijusi mana māte… un nebija nekā apkaunojoša… Tad, kad nav apkaunojuma, ciešanas ir tīras.

Rankstrails apklusa. Un klusībā vēlējās, kaut pekle viņu aprītu. Neko tādu taču nedrīkstēja teikt! Meitene nesen bija kļuvusi bārene.

— Kad nomirst māte, ciešanas ir tīras, — meitene atkārtoja, kā iekal­dama prātā jaunu gudrību, kura izklausās pārlieku dīvaini. — Kungs, vai es varētu uzzināt, protams, ja tas jūs nesāpina un ja neesmu pārlieku nekautra, kā nomira-jūsu māte?

Tomēr nebija tik traki — šis bija viegli atbildams jautājums.

— Viņa saslima ar klepu, kuru nevar izārstēt. Tie, kam tas piemetas, spļauj asinis. Mēs izsaucām uz mājām aptieķnieku, un tas teica, ka va­jagot viņai dot dzert beladonnas un rozmarīna uzlējumus un arī vistas virumu. Mēs pārdevām visu, ko varējām pārdot, un es medīju visu, ko vien varēju nomedīt, lai tikai mēs varētu atļauties tos beladonnas un rozmarīna uzlējumus un vistas virumus, taču māte tik un tā neatlaba, — skaidroja Rankstrails.

Meitenes skatiens bija dīvaini saspringts. Viņa uzmanīgi tvēra katru Rankstraila izrunāto vārdu. Tā nebija vienkārši ziņkārība. Šķita, ka viņa… it kā viņa gribētu uzzināt, kā parasti nomirst mātes.

— Piedodiet manu uzmācību, taču sakiet, ko jūs darījāt, kad jūsu māte nomira? — meitene turpināja izjautāt.

Rankstrailu arvien vairāk mulsināja tas, kādu virzienu uzņēmusi šī saruna.

— Nu… — viņš apjucis sāka, — kad viņa nomira, mēs visi raudājām…

— Jūs raudājāt? — jautāja Austra. — Vai to neviens neuzskatīja par nepiedienīgu uzvedību?

— Nē, — nedroši atbildēja Rankstrails. Vispār vīriešiem neklātos raudāt, taču viņš bija raudājis, un arī viņa tēvs raudāja, un tagad, to visu apdomājot, viņš secināja, ka būtu ar vislielāko patiku nositis ik­vienu, kas viņa mātes bērēs iedomātos aizrādīt, ka viņam raudāt neklā­jas. — Nē, — viņš atbildēja jau pārliecinātāk, — raudāšana nav nekas nepiedienīgs.

Viņš nemūžam negribētu nevienam atzīties, ka ir raudājis, taču viena šādas atklātības reize neko ļaunu nenodarīs.

— Jā, arī es raudāju, — viņš turpināja. — Mēs visi raudājām un nekādi nevarējām beigt raudāt, un tad, kad mums bija pārāk sāpīgi, mēs apskā­vāmies un raudājām apskāvušies. Un mans tēvs izgatavoja kapa plāksni, kurā iekala mātes vārdu. Es viņam parādīju, kādus burtus kalt, un vēl viņš iekala divus gulbjus, kas bija viņš pats un mana māte, un vēl trīs mazus gulbīšus, kas bijām es un mazākais brālis, un māsa. Mums patika.

Apvaldījis kārdinājumu pavēstīt, ka tā viņa dzīvē ir bijusi pirmā un pēdējā reize, kad viņš ir raudājis, Rankstrails apklusa. Šī bija gaužām dī­vaina saruna, taču nez kādu iemeslu dēļ Austrai tā bija būtiski svarīga. Rankstrailam radās iespaids, ka viņš lej ūdeni uz vārga stādiņa, kuru teju pavisam nokaltējis sausums.

Trusis jau gandrīz bija izcepies.

— Un no kā nomira jūsu māte? — Rankstrails jautāja, no visas sirds cerēdams, ka nepastrādā kārtējo muļķību.

Tā tomēr izrādījās muļķība.

Meitenes skatiens atkal aizklīda neesamībā. Šķita, itin kā pekles ēna būtu pārslīdējusi viņas zaļajām acīm un notraukusi no tām it visas dzīvības zīmes. Viņa sāka arī vieglītēm trīcēt.

Nebija šaubu, ka nejēdzību jomā Rankstrails atkal ir pārspējis pats sevi. Viņš veltīja sev visļaunākos lāstus, taču bija veltīgi lūgties, lai zeme atveras un viņu aprij, jo tik un tā uz šādu brīnumu nebija ko cerēt. Viņš atkal nometās uz viena ceļa iepretī meitenei tā, lai abu acis būtu vienādā augstumā, un palika tupam, līdz Austra pamazām atgriezās no nekurie­nes un, lai arī ar pūlēm, tomēr atkal pievērsa skatienu viņam. Raudzī­damās Rankstraila sejā, viņa nomierinājās, un drebuļi pazuda. Viņa ilgi domīgi klusēja un tad teica:

— Laikam arī manai mātei bija kas līdzīgs klepum, tikai neviens neaicināja aptieķnieku.

Šīs ziņas bija ne vien neskaidras, bet arī biedējošas. Meitenei ne tikai bija aizliegts apraudāt savas mātes nāvi, jo tāda izturēšanās esot neno­pietna un bezatbildīga, citiem vārdiem sakot, nepiedienīga, tieši tāpat kā ēšana ar pirkstiem vai vispār ēšana. Austra, neko nepasacīdama līdz galam, šādi viņam atklāja, ka viņas mātes nāvi kāds tīšuprāt vēlējies.

— Vai ir vēl kaut kas, ko par notikušo jūs man gribētu pastāstīt? — Rankstrails nopietni jautāja.

Rankstrails bija iemācījies būt piesardzīgs kaujas laukā un vietās, kur var gadīties ienaidnieka lamatas.

Pareizāk, viņš to bija iemācījies jau bērnībā, kad medīja mežsargiem pie paša deguna.

Viņš prata sajust briesmas, samanīt tās jau iepriekš, sajust kā īpašu smaržu vai gaisa novilnīšanu.

Arī tagad viņš nepārprotami sajuta briesmas. Viņš neskaidri nojauta, ka meitene grasās atklāt kādu tik atbaidošu noslēpumu, ka viņa dzīvība būs briesmās: šādu noslēpumu zinātāji uz pātagas cirtieniem nevar cerēt. Rankstrails mirs, tikko kāds sapratīs, ka viņam šis noslēpums ir zināms.

— Nē, — izvairīgi nočukstēja Austra, apdomājusi Rankstraila jau­tājumu tik ilgi, ka vairs nebija šaubu, ka atbilde nav patiesa. Bija kas tāds, ko viņa izmisīgi vēlējās atklāt, taču neatklās. Viņa bija varonīga meitene.

Gar niedrāju aizlavījās vecais runcis, un pīles pēkšķot pacēlās spār­nos. Sacēlās vējš, iešalcās koku lapotnes, un dārzu atkal sasniedza svētku trokšņi.

— Trusis ir gatavs, — teica Rankstrails.

Šai brīdī sāka līt.