Pēdējais orks

Astoņpadsmitā nodaļa

Rite sēdēja pie Ķēniņu ložas ārējās balustrādes iepretī lielajam ak­mens tronim. Nakts nebija īpaši vēsa, tomēr Ritei tā tāda šķita, jo pēdē­jie notikumi bija viņu novārdzinājuši. Labi, ka lielais apmetnis sargāja viņu no aukstuma gluži kā mīksta, silta ligzda. Kamēr ķēniņiene te sē­dēja, bērnus pieskatīja Parcija.

Valdniecei tuvojās Rankstrails un, sveicienā palocījis galvu, jautāja, kā turpmāk rīkoties ar vieglo kavalēriju. Tagad, kad cīņa ar ienaidnieku vairs nebija tik bezcerīga, vajadzētu apsvērt, vai kavalērijas vīriem ne­varētu atļaut precēties un dzīvot kopā ar ģimeni. Piederība kavalērijai varētu kļūt par cienījamu un godājamu amatu, un kareivji būtu pasar­gāti no trūkuma un kauna. Un, kad šie lēmumi būs pieņemti, vajadzētu arī apdomāt, kā drīzāk aiztriekt orkus viņpus pakalniem. Rite pamāja: viss Rankstraila teiktais bija saprātīgs. Pat vēl vairāk, viņa piebilda, jo vārds saprātīgs to neraksturojot pilnībā.

— Šī iecere ir svarīgāka par svarīgu, — viņa teica un pasmaidīja. — Es nekavējoties pavēlēšu atcelt seno un ļauno likumu, kas algotņiem aizliedz precēties. Arī pats algotņu vārds tiek atcelts. Apzīmējums Itareivji man patīk daudz labāk.

Sarunu pārtrauca Austras ierašanās.

Viņa ienāca ložā, sasveicinājās un, nelikdamās ne zinis par to, kas te pirms mirkļa pārspriests, klusi noklepojās un uzsāka valodu tādā tonī kā cilvēks, kas ilgi gatavojies sevišķi smagai un sarežģītai sarunai.

— Šis bija Ardvina tronis, — viņa lēni teica, norādīdama uz val­donīgo, milzīgo akmens sēdekli.

Rite pamāja, pieklājīgi apliecinādama mērenu interesi, tomēr neno­vēršot skatienu no apvāršņa, kur mēnesnīcā mirguļoja pēdējais sniegs, kas vēl bija saglabājies pašās kalnu virsotnēs. Viņa negribēja būt nelaipna, taču nevēlējās izrādīt kaut nelielu ieinteresētību par Austras vārdiem, baiļodamās, ka tā citu pēc cita uzskaitīs un aprakstīs visus pils iekārto­juma elementus.

— Šis tronis nav darināts no koka, tas nav apzeltīts un rotāts grez­niem rakstiem, tas ir kalts no parasta akmens, — neatlaidās Austra.

Rite vēlreiz palocīja galvu. Varbūt viņa bija izrādījusi pārlieku piek­lājību un nepietiekamu vienaldzību.

— Tronis ir ļoti liels, — turpināja Austra.

Tāpat kā Jastrins, arī Austra bija nepiekāpīga. Kad sarunas tēma bija atrasta, viņa mierā vairs nelikās. Rite pamāja vēlreiz, bet mazāk laipni.

— Arī Ardvins pats bija ļoti liela auguma. Un viņš bija pieradis sēdēt uz plika akmens, — stāstīja Austra.

Rite pievienoja kādu sprīdi garuma un kādu mārciņu svara pašas prātā radītajam Ardvina tēlam — spodri baltās drānās tērptajam ķēni­ņam, burvim, kas rokās tur zaigojošu zizli.

Austrai vēl nebija gana. Jastrins salīdzinājumā ar viņu bija gatavais iesācējs.

Rite uz mirkli novērsa skatienu no apvāršņa, palūkojās uz Austru, tikko manāmi pamāja un atkal pievērsās tālajiem kalniem, cerēdama, ka nu šī saruna būs galā.

Austra pagājās tālāk galerijā, kur rindojās akmenī kaltie senie ķēniņi.

— Šis bija Karols Miermīlis, — viņa teica, norādot uz pirmo no skul­ptūrām, tad pievērsās otrajam, sauktam par Bertrhandu, kuram nebija īpašu pievārdu. Trešais — Karols Otrais, sava pirmā vārdabrāļa mazdēls, bija dēvēts arī par īso, taču ne auguma dēļ, bet gan tāpēc, ka valdījis tikai divus mēnešus, — un šāds valdīšanas laiks tomēr bija labāks nekā tas, kas ticis piektajam akmens vīram šai rindā — Karolam Trešajam, sauktam arī par Visīsāko, kurš ķēniņa godā spējis noturēties tikai sešas dienas, jo nāvējoši kritis no zirga, lai gan, protams, nevarēja atmest arī iespēju, ka šis skumjais kritiens patiesībā bijis slepenas sazvērestības izraisīts.

Rite klusībā prātoja, ko gan ļaunu ir nodarījusi. Varbūt iepriekšējā dzīvē… Viņa uzmeta šausmu pilnu skatienu akmens valdnieku rindām, kas šķita aizstiepjamies nebeidzamos tālumos. Ja Austra nodomājusi stāstīt par katra dzīvi, nāvi un dižākajiem darbiem, tad ātrāk par ausmu šīm runām gala nebūs. Uzmācās domas par īpaši smalku sazvērestību: Austra iecerējusi viņu nogalēt ar nāvīgu garlaicību. Par laimi, tikusi līdz Karolam Trešajam, Austra apstājās. Viņa norādīja uz ķēniņu pulku.

— Ardvina starp viņiem nekad nav bijis, — viņa teica. — Te ir visi, pat tie, kuri valdījuši tikai dažas dienas, nav paveikuši neko ievērības cienīgu un piemiņai par sevi atstājuši tikai savu vārdu. Taču te nav Ar­dvina — Glābēja, Taisnīgā, Gaismas Kunga, nav vienīgā īstenā ķēniņa, kurš valdījis pēc elfu krišanas.

— Ko jūs sakāt! — beidzot izsaucās Rite.

Viņai šķita, ka pieklājības un pacietības robežas jau sen ir pārkāptas. Rite uzmeta skatienu Rankstrailam, taču tas dīvainā kārtā nenolaida no Austras ne acu un, kā šķita, pat neuzdrošinājās elpot.

— Ardvina skulptūru nav nekur, — spītīgi turpināja Austra. — Nav arī nekādu citu viņa attēlu. Viņš negribēja, lai… negribēja… viltojumus… nevēlējās, lai sagroza… Viņa izskatu nebija iespējams iemūžināt.

Rankstrails šķita pārakmeņojies.

— Varbūt viņš vienkārši bija kautrīgs, — cerēdama pielikt punktu, ieminējās Rite, kuru šī bezjēdzīgā saruna bija nogurdinājusi. — Arstri­das ciema dzirnavnieka meita vai mira no kautrības ikreiz, kad viņu kāds uzrunāja. Varbūt arī Ardvins bija tikpat kaunīgs. Vai smalkāk būtu jāsaka — atturīgs? Pieticīgs? Jā, viņš bija atturīgs un pieticīgs.

Labu brīdi valdīja klusums. Rite nopriecājās. Varēja cerēt, ka muļ­ķīgās runas ir cauri. Viņa varēs iet gulēt. Viņa varēs aizvērt acis un mie­rīgi izgulēties.

— Nē, iemesls ir pavisam cits… Viņš nebija… Viņš nepiederēja pie cil­vēces… pie cilvēces šī vārda šaurākajā nozīmē… — izdvesa Austra.

Rites garlaikotība pazuda kā nebijusi. Viņa pavēra lūpas. Sirds nodrebēja.

— Tiešām! — viņa iesaucās. — Es jau to zināju! — viņa triumfējoši paziņoja. — Es zināju! — viņa atkārtoja, pielēkusi kājās. — Arī Ardvins bija puselfs. Tāpat kā mani bērni. Es vienmēr esmu to zinājusi!

Viņas seja sajūsmā pārvērtās.

Taču Rankstrails aizvien stāvēja kā sastindzis. Ritei pat prātā iešāvās doma, vai tik Kapteinis nebūs apslimis. Tad viņa piegāja pie akmens margām un laimīga ieelpoja spirdzīgo nakts gaisu. Kad viņa pagriezās pret Rankstrailu un Austru, viņas sejā bija smaids. Pirmais smaids, kas pēc ilgiem laikiem atkal vērta viņas skatienu starojošu.

Austra brīdi klusēja, tad turpināja — pavisam klusi un lēni.

— Ardvins nebija puselfs, — viņa pavēstīja gandrīz čukstus.

— Bet jūs taču pati tikko teicāt, ka viņš nebija gluži cilvēks! — pa­cietību zaudējusi, iebilda ķēniņiene. Austras runasveids, līdz galam neat­klātās patiesības, mūžīgie pusvārdi šķita neizturami — likās, to vienīgais mērķis ir nostādīt viņu, Riti, muļķes lomā.

— Es teicu, ka viņš nebija gluži cilvēks, taču neteicu, ka viņš bija puselfs, — smagi noteica Austra.

— Ar kādu cilti tad bija sajaukušās viņa asinis? Ar.vistām, vai?

— Ardvins bija viens no viņiem, — atbildēja Austra. — Viņš bija orks Monghahuls. Tāpēc viņš spēja tos satriekt, tāpēc spēja uzvarēt. — Austra ieturēja pauzi. — Viņš zināja, kā ar tiem cīnīties. Zināja, kā uz­brukt, nodarot vislielāko postu. Tāpat kā pārējie orki, viņš nekad ne no kā nebaidījās. Sāpes viņš gandrīz nejuta. Nāve viņam bija vienaldzīga. Viņš nebūtu apjucis vai nobijies pat tad, ja no pekles būtu izkāpis visu dēmonu pavēlnieks. Viņu neviens nekad nav sakāvis. Viņš ir visdiže­nākais karavadonis, kāds cilvēku pasaulei bijis kopš elfu ķēniņu laikiem. Vientuļš, izmisis, gaišredzīgs un neuzvarams. Viņa dusmas bija nevaldā­mas, un viņš spēja būt nežēlīgs. Kad Targhaila cilts orki pakalnos noslak­tēja visus zemniekus iin gandrīz ieņēma pilsētu, Ardvins, tos pieveicis, dzīvu neatstāja nevienu pašu. Kad pretuzbrukums bija galā, līdzenums starp Daligaru un Tumšajiem kalniem no vienas vietas bija piesprau­dīts āvām, uz kurām bija sadurtas ienaidniekiem nocirstās galvas. Ne­beidzami ilgus mēnešus ne tikai maitasputni, bet arī kaijas mielojās ar to, kas bija atlicis no Targhaila cilts orku sejām. Tāpēc kaijas apmetās arī pie Daligaras, lai gan agrāk bija mitušas tikai pie jūras. Mēnešiem ilgi Daligarā ēdiena pietika tikai maitasputniem un kaijām, jo visu līdze­numu bija piepildījuši pīķi ar miroņgalvām un zemi apstrādāt nevarēja, taču neviens neuzdrošinājās baismos pīķus novākt, iekams Ardvins pats nav devis šādu pavēli, bet viņš pavēli nedeva un nedeva.

Austra pieklusa. Rite nespēja izdvest ne skaņas — balss bija pazu­dusi vai varbūt balss nebija pazudusi, tikai īstie vārdi nenāca pār lūpām.

Trūka elpas, vienbrīd Ritei pat šķita, ka arī asinis dzīslās piepeši izsu­sējušas, un viņa sagrīļojās. Par laimi, no akmens stinguma laikus atgu­vās Rankstrails. Viņš paguva sniegt ķēniņienei atbalstu un palīdzēja tai apsēsties drošākā vietā tālāk no margām — par ķēniņienes sēdekli kļuva tikai nepilnu nedēļu valdnieka godu baudījušā Karola Trešā statujas pje­destāls, un neveiksmīgais valdītājs tomēr izrādījās kaut kam noderīgs.

— Tie ir meli, — beidzot teica Rite. — Ne man, ne maniem bērniem nav orku asiņu. Tas ir smieklīgi un muļķīgi. — Viņa atkal piecēlās kājās mierīga un nicinājuma pilna. — Es pati redzēju Ardvinu, — viņa teica. — Es redzēju viņa tēlu atspīdam manā zobenā, un, ja viņš man nebūtu devis drosmi, es nemūžam nebūtu spējusi pārraut aplenkumu. Viņa prāts mani vadīja. Viņam plecos bija šis apmetnis: zelta izšuvumi un pērļu raksti nav sajaucami ar citiem. Un galvā viņam bija zelta kronis ar efejlapiņām.

— Jā, kundze. Bet man jāiebilst, ka Ardvina kronis bija no dzelzs ar vienu vienīgu zelta svēdru, kas tajā bija iekalta kā piemiņa par viņa sievu. Padomājiet pati! Ardvins nekādi nebūtu varējis nēsāt pēdējā elfu ķēniņa kroni, jo galu galā jūs to kopā ar savu vīru atradāt pazemē tikai pirms dažiem gadiem. Un arī šis apmetnis nekad nav piederējis Ardvinam: to pagājušogad lika pašūdināt mans tēvs, izmantojot tik daudz zelta un pērļu, ka par šīm bagātībām būtu varēts paēdināt visu grāfisti un vēl apbruņot pamatīgu karaspēku, kas spētu sargāt no orkiem Cilvēku zemju robežas. Ardvins Taisnīgais tādu apmetni nemūžam nebūtu licis sev da­rināt. Tai vīzijā, kas briesmu brīdī parādījās jūsu prātā, mana kundze, jūs redzējāt tronī sēžam savu dēlu. Vienu no jūsu dēliem sauc Ardvins, un tieši viņš būs nākamais Daligaras valdnieks. Tāpat kā jūsu diženā senča Ardvina skatiens, arī jūsējais spēj ielūkoties nākotnē, taču pagātnes tum­sai cauri izlauzties tas nespēj.

Ilgi valdīja klusums. Austra un Rite nekustīgi stāvēja viena otrai pretī un cieši raudzījās viena otrai acīs. Zaļās acis lūkojās tumšajās, tumšās dzēlās zaļajās.

Beidzot atskanēja Rankstraila balss.

— Kā gan tas iespējams, ka orks Monghahuls kļuva par ķēniņu?

Šķita, Rite uz mirkli atgūst cerību. Austra nevilcinādamās at­bildēja.

— Ardvinu par ķēniņu vienbalsīgi ievēlēja. Viņš bija ģenerālis, kas uzvarējis orkus. Kad viņš te ieradās, orki bija pilsētu pakļāvuši. Te no­tikušie briesmu darbi bija vārdos neaprakstāmi. Puse daligariešu jau bija miruši, bet otra puse nožēloja, ka vēl ir pieskaitāmi dzīvajiem. Ardvins uzņēmās komandēt armijas atliekas un vadīja uzbrukumu orkiem. Viņš atbrīvoja Daligaru un pēc tam citu pēc cita satrieca visus orku karaspēkus, aiztriekdams tos viņpus Zināmo zemju robežām, kas atkal kļuva drošas.

— Un tomēr, kā gan tas varēja gadīties, ka mūsu karaspēku vai tā atliekas sāka komandēt orks Monghahuls? Kāpēc tieši viņš vadīja pret­uzbrukumu? — nelikās mierā Rankstrails.

Austra mazliet apmulsusi meklēja piemērotākos vārdus, lai izskaid­rotu senos notikumus.

— To laiku annāles vēsta, ka viņu par komandieri esot iecēlusi vai, pareizāk sakot, izraudzījusies ķēniņa meita…

— Un kāpēc ķēniņa meitai prātā iešāvās tik savāda izvēle? Un kur viņa to orku sameklēja? Vai tiešām vasaras saulgriežu naktī atrada savā pagultē? Kura ķēniņa meita tā bija? Viņas tētuks bija Ejnusazin Trešais, saukts Glupiķis, vai Kaszinkurš, saukts Tukšpauris? Un kurš muļķis orku Monghahulu pirmais sāka dēvēt par Gaismas Kungu? Ar ko tad viņš izgaismoja pasauli — ar sārtu liesmām, vai? — Rite vairs nespēja ap­valdīt niknumu.