Pēdējais orks

Treša nodaļa

Rite izgāja no mazās troņa zāles. Erbrova gulēja un nepamodās, kad māte, ienākusi guļamistabā, noliecās viņu noskūpstīt. Pils namzinis stā­vēja sardzē pie durvīm un, viņai garām ejot, paklanījās.

Ķēniņiene Ragana atgriezās uz nocietinājumiem, taču pirms tam iegriezās pagrabstāvā un ātri saskaitīja pudeles ar parfīmu — maģisko šķidrumu, kas radīja liesmas. Trauki bija rūpīgi sakrauti kaudzēs, un to bija gandrīz divi simti. Kopā ar Riti aizvien bija vīzijas ķēniņš — tas bija apmeties kādā viņas prāta stūrī.

Bija pārāk grūti iedabūt zobenu atpakaļ makstī, turklāt arī nākamais mēģinājums to izvilkt būtu tikpat mokošs, un Rite nolēma turēt zobenu abām rokām, atspiedusi tā smaili pret zemi. Noraudzīdamās uz ienaid­nieku neizmērojami plašo nometni, viņa stāvēja tādā pašā pozā kā se­nie akmens ķēniņi pils galerijā.

Kareivji pamazām pulcējās laukumā — šaubu mākti, izbiedēti, izmi­suši, taču vismaz ar ieročiem rokās. Visi lūkojās uz Riti, kura stāvēja, stalti izslējusies, ietinusies greznā apmetnī, kas vizēja kā jūra mēnes­nīcā, un virs viņas rāmās, bargās sejas mirdzēja kronis, kas bija tikpat sens kā šī pilsēta.

Pilsēta bija nāves briesmās, taču viņiem bija ķēniņš, pareizāk, ķēni­ņiene. Tās kronis zaigoja vienīgās lāpas raustīgajā gaismā un plīvurs plandījās vējā kā karogs — viņu vienīgais karogs šai stundā, kas varēja izrādīties pēdējā. Ķēniņienes apmetņa pērles un zelts viegli zvīļoja. Un arī viņas zobens spulgoja šajā bezmēness naktī. Viņu ķēniņš bija sieviete, un daligariešiem atausa atmiņā sena patiesība, ka arī sieviešu dzimuma ķēniņi var valdīt šai pilsētā. Sensenos laikos tā jau bija gadījies. Un dažas no senlaiku ķēniņienēm bija bijušas raganas.

Tagad atkal pilsētai bija ķēniņiene Ragana.

Ķēniņiene, kas bijusi precējusies ar elfu, noteikti bija ragana.

Varbūt pilsētas liktenis vēl nebija izšķirts, varbūt tā vēl nebija lemta nāvei.

Rite nemīlēja Daligaru. Pareizāk būtu teikt, ka Daligaru viņa ienīda no visas sirds: šī pilsēta vienaldzīgi bija noraudzījusies, kā pakar viņas vecākus, šī pilsēta būtu līksmi uzgavilējusi, uzzinot par Jorša nāvi, ja vien kāds laikus būtu pavēstījis šos jaunumus. Tagad daligarieši skatījās uz Riti tikpat padevīgi un apbrīnas pilni, kā būtu uzņēmuši kādu no ne­mirstīgajiem dieviem, kas nokāpis no debesīm un ieradies viņu trūcī­gajā tirgū, lai nopirktu pāris mārciņu saldo piparu. Rite nešaubīgi zināja, ka šie ļaudis patiesā priekā būtu nolūkojušies, kā viņu pakar, ja vien Tiesnesis nebūtu aizbēdzis, pametot pilsētu orkiem.

Daligara bija pēdējā no pilsētām, kuru dēļ Rite gribētu cīnīties un mirt.

Ļaudis, kas bija sapulcējušies šai laukumā, bija pēdējie, kuru dēļ Rite gribētu cīnīties un mirt.

Es cīnos, izmantojot to, kas man ir, — bija teicis Ardvins. Rite cīnī­sies kopā ar daligariešiem, kopā ar šiem gļēvuļiem un muļķiem, kurus nicināja vairāk par visiem citiem šīs pasaules iemītniekiem.

Rite palūkojās tālumā. Vējš bija aizrāvis projām arī pēdējo mākoņu skupsnu, un tagad debesis bija nedroši mirkšķinošu zvaigžņu pilnas. Mēness nebija, taču orku ugunskuri pietiekami izgaismoja apkārtējos līdzenumus un tuvējos pakalnus, padarot apkārtnes reljefu skaidri no­lasāmu gluži kā karti, kurā izkaisītas gaismiņas.

Jastrins stāvēja Ritei līdzās, norādīja uz dažādu orku cilšu pārstāv­jiem un rūpīgi aprakstīja katras paradumus, tradīcijas un vēsturi.

Ziemeļrietumos, aptuveni četrdesmit pēdu attālumā no mazā pace­ļamā tilta pie Ziemeļu vārtiem pie kuplu vītolu audzes bija apmeties pulks drukno orku no dienvidu līdzenumiem — šai vakara stundā tie jau bija pamatīgi sastrēbušies savu iecienīto miežu alu, kas stiprināts ar medu un kazu mēsliem. Saldais medus dzērējiem lika straujāk apreibt, bet sāļie kazu mēsli vairoja slāpes, mudinot dzert vēl un vēl. Šī orku cilts patlaban mielojās ar ilgi nostāvējušos kazas gaļu — patiesību sakot, gaļa bija ne tikai iesmakusi, bet jau sākusi trūdēt: ja gaļā iemetušies tārpi, tās gastronomiskā vērtība tikai pieaug, skaidroja Jastrins. Lai ne­draudētu briesmas palikt bez ēdamā un dzeramā, orki vadāja sev līdzi nelielu kazu ganāmpulkus. Līdzi tika vadātas arī siena ķīpas — ilgajos pārgājienos tās uzsēja mugurā zirgiem, bet tagad bija sakrautas līdzās ap­lokiem. \

Rites skatiens ilgi kavējās pie siena kaudzēm. Ja sienam pielaiž uguni, tas deg.

Pusjūdzi tālāk uz dienvidiem bija iekārtojušies kalnu orki: augumā nedaudz mazāki, paši nedaudz trūcīgāki un — ja vien tas maz iespējams — arī nedaudz netīrāki. Viņu apmetne bija ierīkota starp upes ūdeņiem, kas nedeg, un tikpat nedegošiem izsusējušas gultnes oļiem, taču turpat aiz oļu joslas bija redzama izkaltusi, dzeltena zāle, kas gan deg ļoti labi. Arī kalnu orki bija aizmiglojuši prātu ar stiprinātu alu, bet slāpes pēc asinīm noslīcinājuši vīnā, kas ir tām vislīdzīgākais šķidrums. Dzērāji slikti cīnās un slikti dzēš ugunsgrēkus. Vajadzēja tikai pielaist uguni siena ķīpām pie kazu aplokiem, un ziemeļu vējš paveiks atlikušo darba daļu. Vienā mirklī orki būs ieslodzīti starp upes ūdeņiem un uguns liesmām, bet strauji un saprātīgi rīkoties tiem liegs iztemptā alus daudzumi.

Jo ilgāk Rites skatiens kavējās pie orku nometnes, jo možāk lakstīja cerības — tās šaudījās gluži kā uguns dzirksteles.

Tai pašā upes krastā, tikai vēl tālāk uz ziemeļiem, tur, kur sākās nied­rāji, bija apmeties sevišķi milzīgs bars augumā sīko purvāju orku. Tie nēsāja zaļgani bālas ādas bruņas, un to ķiveres un vairogi bija izrotāti ar nezin kādu jūras plēsēju asajiem, smailajiem zobiem. Purvāju orku no­metnē bija sakrautas mazās no ādas un zariem darinātās laiviņas, kuras no rīta pirmās dosies uzbrukumā un bez kurām šis uzbrukums nemaz nebūtu iespējams.

Purvāju orki esot labi peldētāji, bija teicis Jastrins. Tiem bija vieglas bruņas, un, ja izceltos ugunsgrēks, tie varētu paglābties Dogonas ūdeņos, taču šīs pasugas orku bija ļoti daudz, un upe iepretī to apmetnei bija strauja un dziļa. Ne jau visi pēc tam spēs izkļūt krastā, un arī daļu ieroču tie noteikti zaudēs. Taču galvenais bija iznīcināt laivas — ja orkiem nebūs šo peldlīdzekļu, Daligara varbūt vēl kādu brīdi izdzīvos.

Tieši iepretī upes dienvidu krastā, vairīdamās sajaukties ar zemāku kārtu salašņām, bija apmetusies orku kavalērija. Šī karaspēka daļa iedvesa vairāk baiļu nekā visas pārējās kopā ņemtas. Kavalēristi nebija apdzērušies, tie, izrādīdami sātību un atturību, rāmi ēda svaigi medītu zvēru — visticamāk mežacūku — cepešus. Turpat blakus bija novietoti militārās inženiermākslas meistardarbi: katapultas, kas jau nākamajā dienā de­dzinās Daligaru. Kavalēristi atradās nepareizajā upes krastā — vējš pūta no ziemeļiem, tātad uguni to nometnei vajadzēja pielaist no upes puses. Kādam vai kaut kam bija jādodas lejup pa straumi pretī šiem orkiem. Eksplozija nozīmē, ka liesmas skrien uz visām pusēm un atskan pērko­nam līdzīgs dārdiens, bija teicis senešals. Būtībā nebija nemaz tik grūti pildīt ģenerāļa pienākumus. Vajadzēja tikai atrast pareizos ieročus un aprēķināt ienaidnieku izvietojumu attiecībā pret vēja virzienu. Lejā nocietinājumu pakājē plandījās pilsētas standarti. Tikai tagad Rite ievē­roja, ka šie karogi ir šauri un gari.

Pienāca sardzes priekšnieks un pavēstīja, cik lieli ir pilsētnieku spēki. Karavīru bija atlicis pavisam maz: aptuveni piecdesmit kājnieku un pusducis jātnieku. Šie seši bruņinieki bija piederīgi aristokrātijas zemā­kajam slānim, ģimenēm, kas salīdzinoši nesen bija ieceltas dižciltīgo kārtā, — Tiesnesis nebija vēlējies, lai šie vīri dodas viņam līdzi gūstīt elfu. Tātad pilsētā bija atlikuši septiņi zirgi, ieskaitot Enstrīlu.

Rite pavēlēja izgatavot nelielus plostus un uz katra salikt divus des­mitus smaržu pudelīšu. Tāpat viņa deva rīkojumu sagādāt lāpas. Atli­kušos parfīma traukus" viņa sadalīja jātniekiem — kopumā septiņiem, ieskaitot viņu pašu. Katrs no jātniekiem saņems ap duci smaržu pude­līšu, lāpu un ar viegli uzliesmojošo šķidrumu piesūcinātu karogu. Plāns bija gaužām vienkāršs: nolaist mazo ziemeļu tiltu, izjāt no pilsētas un, izmantojot parfīmu, garās standartu strēmeles, pudeles un vēju, aizde­dzināt visu, ko vien iespējams, bet galvenais — iznīcināt laivas. Tad aizauļot līdz koka tiltam, kas lejāk savieno upes krastus, un iznīcināt arī to, lai aplencēju karaspēka daļas nošķirtu vienu no otras. Tai pašā laikā vajadzēja ielaist upē plostus ar ugunīm un smaržpudeļu kravu: straume tos nesīs lejup, vējš piedzīs krastā tieši pie niedrājiem, un, ja kaut maz­liet paveiksies, niedrāji aizdegsies. Tika nolemts uz katra plosta sakraut nelielu ugunskuru no žagariem, kas salaistīti ar parfīmu, bet pašā vidū novietot divus desmitus pilnu pudeļu, kuru kakliņi atbrīvoti no zīmoglakas.

Rite visiem izskaidroja, ka citas iespējas nav. Vajadzēja cīnīties jau šonakt.

Citādi rīt pilsēta kritīs. Daligarā nav ieroču, kas varētu stāties pretī katapultām un apturēt to raidītās ugunsbumbas.

Citādi neizdosies iznīcināt daudzos dučus vieglo laiviņu. Un pavisam drīz orki neapturami rāpsies augšā pa pilsētas mūriem.

Jau rīt pilsēta kritīs, ja vien daligariešiem neizdosies izcīnīt tai tiesī­bas dzīvot. Tāpēc viņi izjās no pilsētas. Viņiem izdosies.

Viņi uzvarēs, uzvarēs pilsētas vārdā. Viņi cīnīsies, domājot par bēr­niem, kas šai vakarā aizmiguši, ticēdami, ka rītdiena būs.

Viņi cīnīsies un uzvarēs, domājot par visiem, kuri šo pilsētu pametuši' kā vecu, nevajadzīgu lupatu. Viņi uzvarēs. Un pilsēta dzīvos. Viņi paliks dzīvi kopā ar pilsētu.

Visu sejas bija pievērstas Ritei — viņā raudzījās ne tikai bruņinieki, bet arī sargi, senešals un visi pārējie daligarieši. Rite saprata, ka jāturpina runāt. Sākumā viņa atkārtoja to, ko parasti teica varonīgie karavadoņi liedagā iestudētajās izrādēs. Nākamajos gadsimtos ikreiz, kad neredzēti spēcīgs un nežēlīgs karaspēks atkal aplenks kādu zemi, aplenktie, sasē­duši pie ugunskuriem, atgūs drosmi, pieminēdami viņus un viņu jājienu šai vējainajā naktī.

Viņi uzvarēs.

Lai ikviens atceras, ka ticība ir kopā ar viņiem. Vai pareizāk būtu bijis teikt citādi? Šis izteikums nebija īsti skaidrs, toties labi izklausījās. Un galu galā, ja daligarieši bija pamesti gluži vieni un bez sabiedrota­jiem, bija labi apzināties, ka vismaz ticība ir kopā ar viņiem. Rite īsu brīdi prātoja, vai vajadzētu piebilst, kas īsti tā ir par ticību, bet tad no­sprieda, ka labāk runāt tikai vispārīgos vilcienos un strīdīgās detaļās neielaisties.

Taču tad viņa pārtrauca atkārtot no izrādēm iegaumētos vārdus. Un teica, lai ikviens ik brīdi paturot prātā tā cilvēka seju, par kuru cīnīšo­ties, — viņa atcerēšoties savu meitu ik brīdi, kad uzmākšoties baiļu kārdinājums.

Līdz rītausmai vēl bija tālu, kad jātnieku pulks bija gatavs pamest pil­sētu. Kad vajadzēja sēsties zirgā, Rite iedomājās, ka vēl reizi vajadzētu aizsteigties noskūpstīt Erbrovu. Varbūt tā būtu pēdējā reize. Tomēr viņa šo domu atmeta. Tā pavisam viegli varētu zaudēt drosmi. Viņa klusībā vēlreiz atkārtoja, ka būs divu dzīvu bērnu māte. Ja pēc šīs nakts paliks dzīva gan viņa pati, gan Erbrova, viņām priekšā būs visa dzīve un apskauties laika pietiks.

Vēl viņa iedomājās, vai auļi zirga mugurā nekaitēs nedzimušajam ma­zulim, bet tad atjēdzās, ka savā klēpī nes Jorša bērnu. Un tas nozīmēja, ka pēdējais elfs joprojām ir kopā ar viņu. Viņa pati bija Ardvina man­tiniece, un kopā ar viņu bija elfu cilts mantinieks — viņa varēja tikai uzvarēt. "Es cīnos, tikai lai uzvarētu," nozīmēja tieši to: tas, kurš droši tic uzvarai, cīnās bez bailēm, un tas, kurš cīnās bez bailēm, uzvar. Skaidrs un spilgts prātā atgriezās vīzijas tēls. Ķēniņš viņai uzsmaidīja.

— Es cīnos, izmantojot to, kas man ir, un tikai lai uzvarētu! — iesau­cās Rite, iesēdusies sedlos, un viņas nožēlojamās karadraudzes vīru no­māktās sejas kļuva gaišākas.

Katrā ziņā smieties neviens nesāka.

Viņa pūlējās atcerēties, ko teikušas dižās ķēniņienes Jorša sacerēta­jās drāmās, kas tomēr nebija tik muļķīgas kā viņas pēdējais izsauciens.

— Es esmu tikai trausla sieviete, — viņa atcerējās īstos vārdus, kas šai brīdī šķita īpaši patiesi. — Bet es… Bet man… — Kā gan, sasodīts, vajadzēja šo frāzi pabeigt? — Bet man ir ķēniņa kuņģis..,

Nē, kuņģis tas tomēr nebija. Kā vajadzēja teikt? Ritei mūždien juka visu ķesku un ķidu nosaukumi: anatomijas zinātājs bija Joršs, bet viņš galu galā zināja visu. Kurš gan bija tas iekšējais orgāns, kurā saskaņā ar seno menestreļu apgalvojumiem mājojot drosme?

Taču klausītājiem bija paticis arī šis kļūdainais izsauciens. Ķēni­ņiene uzdrošinājās dzīt jokus. Tas bija uzmundrinošāk par kaujas ragu pūtieniem. Pat Ardvins nebija atļāvies būt tik pārdrošs.

— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa plaušas… — Rite mēģināja vēlreiz.

— Jāāā! — atbildēja daudzbalsīgs koris.

Arī šis apgalvojums nebija īsti pareizs, bet skanēja labi. Ja jau viņai pašai visas iekšas šķita vienādas, varbūt tās neatšķir arī daligarieši.

— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa aknas… — Šoreiz gan viņa trāpīja nosaukt īsto drosmes mājokli.

Un pūlis atbildēja ar vētras cienīgiem auriem. Lai arī teiciens bija pareizs, Rite izmēģināja vēl vienu variantu, kurš izklausījās vēl labāk:

— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa sirds! — iesaucās Rītausma, Daligaras ķēniņiene. — Manī pukst Ardvina sirds! Es uzva­rēšu, uzvarēšu savu bērnu, uzvarēšu jūsu visu vārdā!"Mēs uzvarēsim!

Šie vārdi kļuva par patiesību. Bailes pagaisa. Viņai pāri vēlās ļaužu izsaucieni un to spēks, tie piepildīja viņu. Viņas krūtīs patiesi pukstēja Ardvina sirds. Viņa uzvarēs tāpat kā senlaiku ķēniņš.

Šai brīdī, droši vien izsalkuma mudināts, pametis pils kambari, kur gu­lēja Erbrova, pa logu, spalgi iekliegdamies, izlaidās Angkēls un smagi no­sēdās Ritei uz pleca. Viņa ierašanos sveica skaļi sajūsmas saucieni.Ķēniņiene Ragana, Ardvina mantiniece, bruņojusies ar elfu zobenu, dosies cīņā ar ērgli uz pleca, un kronis viņas galvā starot staroja. Tās bija zīmes, kas solīja daligariešiem veiksmi. Vismaz tās bija viņiem labvēlīgas. Vēl kopā ar viņiem bija ticība, lai arī ko tas nozīmētu. Un viņi cīnīsies, lai uzvarētu.

Ūdenī tika nolaisti plosti ar uguns kravu, un tai pašā brīdī nolaidās tilts un atvērās Ziemeļu vārti. Atšķirībā no paceļamā tilta pie Dien­vidu vārtiem, kas bija milzīgs, lēns un skaļš, šis ziemeļpuses tilts, kas stiepās pār straujāko un šaurāko Dogonas atzaru, bija neliels, pavisam kluss un ātri nolaižams. Turklāt, par laimi, tiltu ieskāva pilnīga tumsa, jo to neapspīdēja ne lāpas, kas liesmoja uz pilsētas nocietinājumiem, ne orku nometnes ugunis.

Orki viņus pamanīja tikai tad, kad viņi jau auļoja pāri nolaistajam tiltam. Sargi paguva tiltu atkal uzraut augšā, iekams pirmais no orkiem bija piesteidzies un paguvis spert uz tā kaut soli. Rite dzirdēja, kā tilts viņai aiz muguras atkal aizdara pilsētas vārtus un sev par šausmām ap­jēdza, ka nonākusi ienaidnieku ielenkumā, kur glābiņa nav un nebūs. Taču atkal parādījās vīzijas ķēniņš un uzsmaidīja. Viņa tiks galā. Viņa cīnās, tikai lai uzvarētu.

Rite jāja tālāk. Tāpat kā pārējiem viņai bija plecusoma ar duci pu­deļu un standarts, kura audums piesūcināts ar uzliesmojošo šķidrumu. Vienu no pudelēm viņa trieca pret kazu aploku, taču netrāpīja, un tā nokrita zemē nesaplīsusi. Rite mēģināja vēlreiz. Nu viņai no rokām izslīdēja lāpa. Rite klusi nolamājās. Par spīti dzērumam orki modās no miega, cēlās un tvēra pēc ieročiem, lai viņus apstādinātu. Otrā pudele ar troksni sašķīda pret kazu aploka akmeņiem, un bruņiniekam, kas jāja aiz Rites, izdevās aizdedzināt tās izlijušo saturu. Šai mirklī dienvidu krastā atskanēja apdullinošs dārdiens: vismaz viens no plostiem, kā cerēts, bija uzsprādzis. Mazās kazas pārbiedētas metās bēgt, spnikdamas prom tumsā un dūmos. Visapkārt skanēja klaigas, un nu tām pievienojās arī šausmu pilni kazu blējieni.

Nu raizes sagādāja uguns. Liesmu ielokā paliks ieslodzīti ne tikai orki, bet arī Daligaras jātnieki.

Rite redzēja, kā trīs no viņas bruņiniekiem pielaiž uguni laivu grēdai.

Apšļakstītas ar parfīmu, ģērētās ādas laiviņas uzliegmoja kā izkaltu­šas lapas. Orki bija zaudējuši svarīgu ieroci — varēja uzskatīt, ka Dali­gara ir glābta.

Vienu no laivu aizdedzinātajiem notrieca vesels spiets bultu, bet diviem pārējiem izdevās aizaujot.

Rite pazina nogalināto bruņinieku: tas bija kluss gara auguma jau­neklis. Viņa atcerējās puiša tumšās acis, kuras vairs nekad neko neredzēs. Līdz pat šim brīdim puisis viņas prātā bija tikai viens no bandiniekiem uz šaha galdiņa — viena no figūrām, viens no sešiem bruņiniekiem, kam jādodas uzbrukumā. Brīdī, kad nogalinātais izvēlās no segliem, bandinieks atkal pārvērtās par cilvēku — par garo puisi ar tumšajām acīm un vasarraibumiem. Daligarā viņam noteikti bija tēvs un māte, varbūt arī sievai vai līgava, varbūt arī mazi bērni, pie kuriem viņš vairs nekad neatgriezīsies. Rite juta, kā atdzimst bailes un šausmas. Viņa no visas sirds vēlējās būt citur — kopā ar Erbrovu patvērusies drošībā aiz pilsē­tas mūriem, taču jau nākamajā mirklī doma par Erbrovu atdeva spēkus, un bailes pārtapa niknumā. Tie, kuri gaidīja mājās jauno bruņinieku, zinās, ka viņš kritis, lai apliecinātu saviem tuviniekiem mīlestību.

Rite iedomājās Joršu un no jauna zvērēja, ka viņa bērni dzīvos, pat ja viņai tāpēc līdz pat mūža galam būs jāvada cīņās karaspēki. Viņa atkal nocietināja savu dvēseli.

Viņai vajadzēja paļauties uz saviem pieciem atlikušajiem bruņinie­kiem, kuriem bija tiesības uz tādu vadoni, kas tic uzvarai. Es cīnos, izman­tojot to, kas man ir, un tikai lai uzvarētu. Jo vairāk šos vārdus atkārtoja, jo patiesāki tie kļuva.

Orku apmetnēs skanēja arvien skaļāki kliedzieni. Uguns, ko Rite bija nolēmusi izmantot kā teorētisku un stratēģisku ieroci, tagad dega pavisam reālām liesmām, kas svilināja un postīja pa īstam. Kāds no orkiem noteikti nespēs paglābties no liesmām. Rite prātoja, vai orki patiešām dzimst no dubļiem, kā ļaudis mēdza stāstīt, vai arī tie tomēr iznēsāti mātes klēpī, — un viņu atkal sagrāba šausmas, taču viņa atsauca prātā savas meitas seju, un virsroku ņēma vēlēšanās būt divu dzīvu bērnu mātei. Ja Erbrovu varētu glābt, vienīgi sadedzinot visus orkus, kas no­stātos Ritei ceļā, viņa to darītu.

Viņa auļoja tālāk. Enstrīls skrēja kā vējš. Ziemeļu krastā nevienam orkam zirga nebija un neviens nejaudāja dzīties pakaļ Daligaras jātnie­kiem. Ķēniņiene, auļodama savu bruņinieku priekšgalā, sasniedza seno koka tiltu, kas stiepās pāri upei jūdzi uz rietumiem no pilsētas. Gan Rite, gan pārējie no visa spēka trieca savas plecu somas pret tilta spraišļiem, kas tūdaļ noplūda ar liesmas mīlošo šķidrumu. Rite pacēla skatienu un aplūkoja šīs izjādes panākumus: vēja uzpūstas, nevaldāmas liesmas postīja ziemeļkrastā ierīkotās orku nometnes un visu, kas gadījās tām ceļā.

Viņa ar saviem bruņiniekiem nekādi nespēs izjāt cauri zvērojošām ugunsgrēku liesmām, lai atgrieztos pie Ziemeļu vārtiem, — vajadzēja jāt vien uz priekšu, šķērsojot tiltu, kuru arī jau bija pārņēmušas ugunis, un mēģināt atgriezties pilsētā pa dienvidpuses vārtiem. Bet dienvidu krastā bija apmetusies orku kavalērija. Tie bija biedējoši spēcīgi cīnītāji, turklāt lieliski jātnieki. Taču nebija laika kavēties ilgākās pārdomās. Tilts jau liesmoja, kad viņa auļoja tam pāri, un viņai sekoja pārējie bruņinieki, kuri atritināja savus karogus, ko lāpu liesmas un vējš pārvērta garās uguns mēlēs. Tilts bija apgaismots spoži kā saulainā dienā un atklāja skatieniem savus koši krāsotos bareljefus. Te bija atveidotas sira Ar­dvina uzvaras: ievainoti orki, nogalēti orki, bēgoši orki; te bija redzamas arī mātes, kas apskauj no kara pārnākušus dēlus, un tīrumi, kas atkal briedina ražu. Pats karavadonis nebija attēlots nevienā ainā. Tas Riti apbēdināja: viņa priecātos ieraudzīt senlaiku ķēniņa seju, taču arī bez kokā griezto tēlu palīdzības viņas prātā atkal atausa vīzijas tēls.

Dienvidu krastā valdīja uguns un haoss. Ķēniņiene atstāja aiz mu­guras liesmojošo tiltu, bruņinieki viņai sekoja. Kuru katru brīdi no lies­mām un dūmiem iznirs slepkavīgā orku kavalērija un stāsies viņiem pretī. Gluži kā paklausot klusai pavēlei, Daligaras bruņinieki cits pēc cita savus karogus bija atritinājuši ziemeju vējā un aizdedzinājuši un nu auļoja pretī ienaidniekiem gluži kā posta eņģeļi.

Piepeši Rite turpat netālu ieraudzīja milzīgās ienaidnieka katapul­tas — tās iznira no dūmiem gluži kā noslēpumaini nezvēri. Ierīces bija būvētas no labi izkaltēta koka, turklāt jau apkrautas ar žagaru saišķiem, kam nākamajā dienā gluži kā ļaunu sērgu vajadzētu izplatīt Daligaras ielās uguns liesmas. Ritei parfīma pudeļu vairs nebija, taču viņas seko­tājiem dažas vēl bija atlikušas. Rite redzēja, kā tumšās katapultas, kas slējās pret debesīm kā ļauni milži, piepeši ieskauj liesmas, kas skrien debe­sīs, raidot tūkstošiem sīku dzirksteļu, ko vējš nes arvien augstāk un tālāk.

Satvērusi zobenu abām rokām, Rite to izvilka no maksts. Efejzaru rakstiem rotātais ierocis, kuru reiz bija nēsājis Joršs, tumsā un uguns­grēku atspīdumos iemirdzējās sudrabotā gaismā. Enstrīls droši skrēja cauri dūmu mutuļiem un juceklim. Piepeši no tumsas iznira orku zirgaploku aprises, un Rite apvaldīja auļus, lai varētu to aplūkot. Pretinieku karaspēka zirgi visi bija vienādi: ļoti tumši, ļoti skaisti, spožu spalvu un dzelzs gredzentiņiem sastiprinātu sarežģītu bizīšu vijumos sapītām krē­pēm. Aploks bija būvēts lielā steigā, sadzenot zemē paresnus stabus, novelkot starp tiem resnas kaņepāju auklas un sasaistot tās kopā ar iztu­rīgām vēršu cīpslām. Rite nokāpa no zirga un atvēzējās, — pietika ar vienu vienīgu zobenas cirtienu, lai nožogojums būtu iznīcināts. Liesmu un trokšņa satracinātie zirgi aizauļoja projām naktī. Ienaidnieku ka­valērija bija pārvērsta par kājniekiem, taču arī Rite bija nokāpusi no zirga un apstājusies. Tikmēr no tumsas iznira milzīga auguma orks un satvēra viņas zirgu aiz apaušiem.

Rite ciešāk sažņaudza ziliem efejrakstiem rotāto zobena zelta rok­turi. Senā elfu ieroča asmens mirdzēdams pacēlās vējā un triecās pret orka kaklu.

Zobens pāršķēla miesu. Rite juta, kā ienaidnieka asinis apšļāc viņas rokas un seju, apmetni un plīvuru. īsu brīdi šķita, ka viņu nosmacēs šaus­mas par pašas izdarīto, taču Rite tās padzina: ja viņas bērns varētu pie­dzimt tikai tad, ja viņa nocirstu galvu visiem orkiem, kas klejo starp Daligaru un Tumšajiem kalniem, viņa tās cirstu citu pēc citas. Ja mei­tene, kura mantojusi pēdējā elfa acis, varētu palikt dzīva vienīgi tad, ja

Rite pašas nokauto ienaidnieku līķus krautu grēdās, kas paceltos aug­stāk par koku virsotnēm, viņa to darītu. Rite nekļūs par erīniju, viņa nebūs klejojošs gars, kuru plosa sāpes par nedzimušajiem vai nogalētajiem bērniem. Viņa būs divu dzīvu bērnu māte.

Tuvojās nākamie orki un vēl un vēl nākamie. Pieci'Daligaras bruņi­nieki nevilcinoties sakļāvās ciešāk ap savu valdnieci. Ķēniņiene Ragana noslaucīja no sejas asinis, pacēla zobenu un cirta atkal un atkal. Viņa dzirdēja, ka ikvienu cirtienu pavada mežonīgs un negants kliedziens, un izbrīnījusies pazina pati savu balsi.

Rite prata cīnīties. Ne tikai tāpēc, ka ilgi bija duelējusies ar Joršu, zobena vietā izmantojot stingrus garo niedru posmus, bet arī tāpēc, ka bija apveltīta ar īpašu maņu: kā medībās viņa īsu mirkli iepriekš no­jauta, kur parādīsies medījums, tā tagad itin kā zināja, no kuras puses nāks ienaidnieku cirtieni. Sviedri uz viņas seja sajaucās ar orku asinīm. Pleci un augšdelmi smeldza tik sāpīgi, it kā būtu ievainoti. Nogurums pa­darīja elpu smagu un sēcošu. Ritei trūka gaisa.

Viņa uzlūkoja pēdējo orku, kas bija nostājies viņai priekšā, un ap­jēdza, ka nejaudās vēlreiz pacelt zobenu.

Viņa iedomājās savus bērnus.

Iedomājās savu tēvu.

Iedomājās savu māti un tās kaltētos ābolus.

Iedomājās Joršu.

Viņas plecos bija ielijis svina smagums. Zobens bija smags kā visas pasaules sāpes. Rites roka bezspēcīgi nolaidās.

Nu jau divu orku stāvi draudīgi slējās pār viņu.

Rite nodomāja, ka viss ir galā.

Abi orki viens pēc otra nogāzās zemē kā pļauti.

Divas bultas, kas ātri skrējušas viena pakaļ otrai, bija iespraukušās smalkajā spraugā starp krūšu un kakla bruņām. Tās bija ļoti skaistas bultas, darinātas no ļoti smalka tērauda vai varbūt pat sudraba stienīša, bet līdzsvaram tām galā bija iestiprinātas baltas un karmīnsarkanas spal­vas. Atspiedusies pret zobenu un pūlēdamās pieslieties kājās, Rite atska­tījās, ar acīm meklēdama savu glābēju. Strēlnieks jāja šurp, sēdēdams sirmā zirgā, kura neizsakāmais skaistums bija novērtējams pat šai tum­šajā naktī: spoža dūmu krāsas spalva sedza ideāli veidotus muskuļus, un šķita, ka ziemeļu vējš ir nogludinājis dzīvnieka aprises. Strēlnieka trāpīgums pārspēja cilvēku iespējas — tā prata šaut vienīgi Joršs.

Rite pazina Valdītāja un Tiesneša brīnišķīgo zirgu.

Ilgu un burvīgu mirkli viņa ļāvās absurdajam sapnim, ka tas ir Joršs, kurš dzīvs piecēlies no sava bēru sārta un atsteidzies viņai palīgā, pirms tam vēl pamanījies nolaupīt Tiesnesim zirgu.

Košās ugunsgrēku plaiksnas un dūmi padarīja redzamo neskaidru; vai varbūt tāpēc, ka acis tikai ar milzu pūlēm spēj atzīt neticamo un sa­skatīt neiespējamo, Rite savu glābēju pazina vien tad, kad tas bija pie­jājis pavisam tuvu. Strēlnieka galvu nesedza bruņu cepure, un tā gaišie mati mirguļoja uguns atblāzmās tāpat kā sarežģītais, sīkām pērlītēm ro­tātais sudraba tīkliņš, kas tos saturēja. Samta jaka bija pavērusies, un

no tās ārā bija izspraukusies gaiša zīda apkakle.

•»_____

Tā neapšaubāmi bija Austra, Valdītāja un Tiesneša meita.

No visiem pasaules iemītniekiem Austra bija pēdējā, kuru Rite būtu gaidījusi parādāmies kaujas laukā, tāpat kā viņa bija pēdējā, no kuras Rite būtu cerējusi saņemt palīdzību.

Daligaras princese joprojām bija brīnumaini skaista un valdzinoša. Viņai mugurā bija garš samta tērps, tumšs kā pati nakts, bet smalkie uz tā izšūtie sudraba raksti atgādināja valkātājas gaišo matu cirtas. Zem sa­vādās kleitas Austra bija pavilkuši no tāda paša auduma šūtas bikses un melnus zābakus — atklāta bija palikusi tikai delnu un sejas āda.

Rite vēl asāk sajuta nakts un aukstā vēja pieskārienus savai nelīdzeni noskūtajai galvai, savām basajām, netīrajām kājām un noskrambāta­jiem, stūrainajiem ceļgaliem, kas palika pavisam kaili, kad, sēžot zirgā, dubļiem un asinīm notraipītais tērps sarāvās augšā.

Daligaras princese apstādināja savu sirmo zirgu. Viņa izkāpa no seg­liem, nometās ceļos līdzās pašas nogalētajiem orkiem un gan vienam, gan otram aizspieda acis, mirkli noraudzīdamās uz mirušajiem skumja un klusa, it kā tie būtu viņas tuvinieki vai dārgākie draugi. Šī aina Ritei šķita neizprotamāka un muļķīgāka par visu, ko viņa jelkad agrāk bija re­dzējusi. Tad Austra pamāja viņai ar galvu un atkal uzlēca zirgā. Zirgam mugurā sēdās arī Rite.

No pilsētas nocietinājumiem viņus bija pamanījuši, un smagais, milzīgais paceļamais tilts, dzelzs ķēdēm žvadzot un čīkstot, sāka laisties lejup. Rite un viņas bruņinieki — jau atkal seši, laidās auļos, šķērsoja tiltu un iebrāzās laukumā aiz vārtiem, dzirdot, kā tūdaļ viņiem aiz mu­guras lejup sāk laisties smagās restes, bet tilts atkal ceļas augšup. Četri liesmu izbiedētie, no aploka izsprukušie orku zirgi bija pievienojušies viņu pulkam un kopā ar viņiem paguva šķērsot tiltu,-iekams restu apakš­mala nobūkšķēja pret zemi, aizturot orku baru, kas, palikuši kājniekos, joņoja pakaļ jātniekiem. Pūlēdamies noturēt līdzsvaru uz tilta, kas cēlās arvien stāvāk, tie uzvilka savus arbaletus un izšāva. Rite steidzās drīzāk nokāpt no zirga un sprukt malā, lai nebūtu pa šāvienam, taču aizķērās aiz apmetņa malas un pakrita uz ceļiem: viņai paredzētā bulta tikai pie­skārās labajam plecam, pārplēšot ādu un notraipot asinīm gaišo šķidr­autu. Rite noņēma plīvuru no galvas un piespieda brūcei, mēģinādama apturēt asinis. Sniegbalto audumu apgānīja sārti pleķi. Žēl gan, tik labs audums, — nodomāja Rite, taču nekā cita pa rokai nebija. Reizē ar plīvuru viņa bija noņēmusi kroni un ielikusi to klēpī.

Turpat blakus zemē gulēja zobens ar efejrakstiem izrotātu spalu un asiņainu asmeni.

Aiz muguras vēl skaļāk iedārdējās un iežvadzējās tilta ķēdes, aplie­cinot, ka nu viņa ir drošībā. Arbaletiem bruņotie orki jau bija nošauti vai no stāvus paceltā tilta iegāzušies Dogonā. Ienaidnieki bija atstāti ārpus mūriem, un tur tie paliks visu šo nakti, nākamo nakti un vēl vis­maz aiznākamo arī.

Kāds nostājās Ritei līdzās.

Tā bija Austra, kura arī bija nokāpusi no zirga. Taču dubļos mirka nevis viņas smalkās pēdas, bet gan zābaki, — un tā bija būtiska atšķirība. Rite nespēja izvairīties no domas, ka princeses kustības ir pārsteidzoši vieglas un savādi atgādina Jorša gaitu. Rite piecēlās kājās un palika stā­vam, vienā rokā turēdama zobenu, bet otrā kroni un asinīm notraipīto plīvuru.

Daligaras princese viņu ieinteresēti nopētīja. Ritei šis skatiens šķita tikpat nepatīkams kā uzmācīgu mušu spiets. Viņa labprāt būtu nokratī­jusi no sevis šo acu pieskārienus. Viņā raudzījās sieviete, kuras tēvs bija pavēlējis nogalināt Joršu. Tās tēvS bija pavēlējis pakārt Rites tēvu un māti.

Rite no visas sirds ienīda šīs pilsētas princesi un tikai ar pūlēm pie­spieda sevi atcerēties, ka tā viņai tikko izglābusi dzīvību.

Austra bija tikpat skaista kā Joršs, un tas nebija mazākais no iemes­liem, kuni dēļ Rite šo gaišmataino skaistuli neieredzēja — ari tagad, kad Joršs jau bija miris un jebkādas greizsirdības izpausmes bija zaudējušas jēgu. Rite vēlreiz piespieda sevi atcerēties, ka Austra viņai tikko izglā­busi dzīvību un tātad izglābusi arī viņas meitu un vēl nedzimušo bērnu.

Rite jutās pārguruši līdz nāvei. Lai noturētos kājās, viņa atspiedās pret Enstrīla sāniem un, iedūrusi zobena smaili zemē, balstījās pret to kā pret spieķi. Viņas pēdas grima dubļos, bet vismaz kaulainie, netīrie ceļ­gali tagad bija tunikas piesegti. Rite minēja, kur gan palicis viņas tum­šais samta apmetnis, un beidzot ieraudzīja to nokritušu zemē netālu no Enstrīla pakaviem.

Ap Riti un Austru pamazām sastājās arvien lielāks ļaužu pūlis. Te bija visi: kareivji, sievietes, bērni, gan daligarieši, gan patvēruma meklētāji un, protams, arī senešals. Trūka vienīgi Ķēniņu pils namziņa, kurš acīm­redzot neuzdrošinājās pamest Erbrovas guļamistabu, pat dzirdot saucie­nus, kas vēstīja uzvaru.

Daligaras princese joprojām vēroja Riti. Viņa izskatījās apjukusi. Rite aizvien prātoja, ka vajadzētu saņemties un pateikt Austrai paldies, taču naids bija pārlieku spēcīgs, un viņa nekādi nespēja pavērt lūpas pa­teicības vārdiem. Piepeši Austras seja atplauka.

— Rite! Rītausma! Rītausma? — viņa klusi jautāja līksmā un trium­fējošā tonī kā cilvēks", kurš tikko atminējis sarežģītu mīklu.

Rite piekrītoši palocīja galvu, un tad notika otrais šīs nakts netica­mais notikums — trešais, ja neticamajiem notikumiem pieskaita arī viņu uzvaru, kas nenoliedzami bija brīnumaina un necerēta.

Daligaras princese viņas priekšā nokrita ceļos, iemērkdama dubļos savas kleitas un bikšu samtu, un nolieca galvu.

— Mana kundze, — Austra ierunājās skaļā balsī, atkal paceldama skatienu, — Rītausma, Ardvina mantiniece, tā, kuras vārdā ir austošas dienas gaisma un ik rītu atdzimstošas cerības apsolījums, Daligaras vald­niece, kura ieradusies, lai cīnītos par pilsētu un tās iemītniekiem.

Rite joprojām stāvēja mēma un sastingusi, izbrīnīta un pārguruši. Viņa īsti nezināja, kas tagad darāms, turklāt bija pārlieku piekususi, lai spētu ko izdomāt. Beidzot viņa atkal palocīja galvu. Viņa bija dzīva. Aplenkuma loks kaut daļēji bija sapostīts. Viņas meita bija dzīva, un varbūt izdosies Erbrovu pasargāt arī turpmāk. Bija uzradusies sabiedrotā, tā, kuru Rite vismazāk vēlējās redzēt sev līdzās, tomēr sabiedrotā, kura turklāt bija pārsteidzoši trāpīga strēlniece un tikko bija izglābusi viņai dzīvību.

Austra piecēlās kājās, pacēla no zemes zilo samta apmetni un, god­bijīgi palocījusi galvu, sniedza to Ritei.

Daligaras valdniece uzmeta apmetni plecos un sajuta tā mīksto sil­tumu. Viņas skatiens sadūrās ar bruņinieku acīm — visi pieci, kas viņai bija sekojuši.pārdrošajā izjājienā ārpus pilsētas, tagad raudzījās citādi. Tie bija sekojuši viņai izmisuma dzīti, līdzīgi kā puikas seko tikko izrau­dzītam bandas barvedim; taču tagad vīri viņu uzlūkoja kā ķēniņieni. Tieši tāpat uz viņu raudzījās apkārt sanākušais ļaužu pūlis. Daudzi no­metās ceļos.

— Mana kundze, — turpināja Austra, — man trūkst vārdu, lai iz­teiktu kaunu par baismīgo slepkavību, ko pastrādājis mans tēvs. Nogali­nādams jūsu dzīvesbiedru, viņš ir paveicis atbaidošu noziegumu, turklāt laupījis spēkus briesmās nonākušajai cilvēku pasaulei, kurai jūsu dzīves­biedrs būtu varējis kļūt par aizstāvi un glābēju. Mans tēvs ir patvēries Aljilā, turpat drošībā ir paglābies viss viņa galms un gandrīz viss grāfistes karaspēks. Mani sagrāba bezgalīgas šausmas, klausoties, kā mans tēvs lielījās, ka nogalinājis jūsu laulāto draugu, kuru viņš uzskatīja par pēdējo šķērsli savai varenībai. Tikpat bezgalīgs bija mans prieks, dzirdot, kā viņš žēlojās, ka jūs, Ardvina mantiniece, tomēr esat izsprukusi no viņa rokām. Tā es sapratu, ka cilvēku pasaule vēl nav lemta nāvei, jo mums vēl ir ķēniņiene. Tāpēc es steidzos šurp, lai stātos jums līdzās un cīnītos kopā ar jums.

Jau atkal Rite nodomāja, ka vajadzētu pateikties Austrai, un atkal nespēja izrunāt pateicības vārdus.

Viņa klusēdama stāvēja, balstīdamās pret zobenu un Enstrīla sāniem. Viņa raudzījās uz brīnišķīgo dūmu krāsas zirgu. Tas bija visskaistākais zirgs, kādu viņa savā mūžā bija redzējusi. Pat Enstrīlu nevarēja ar to ne salīdzināt.

— Skaists zirgs, — viņa beidzot nomurmināja. Šie bija pirmie vārdi, ko viņa izrunāja Austras klātbūtnē.

Austra pamaja.

— Visskaistākais visā grāfistē, — viņa apstiprināja.

Kad visi bija pārliecinājušies, ka neilgā saruna ir galā, pūli atkal pār­šalca gaviļu saucieni. Bruņiniekus visi apbēra ar sajūsmas apliecināju­miem un ziediem. Kāds pat pasvieda sīkus medus un rozīņu cepumiņus. Rite atklāja, ka atkal ir izbadējusies, un viņai vajadzēja sakopot visu gribasspēku, lai atcerētos, ka ir ķēniņiene un nedrīkst mesties zemē, lai pie zirgu kājām uzlasītu sīkus našķus.

Austras ierašanās vairoja pilsētnieku drosmi, viņas nepārprotamā pakļaušanās Ritei stiprināja ticību jaunajai ķēniņienei.

Viņiem bija īsta ķēniņiene.

Viņi tomēr nebija visu pamesti.

Ja jau pat Tieneša meita ir atgriezusies Daligarā, tātad pilsēta nav lemta nāvei. Ja pat Tiesneša meita auļo pakaļ plikpaurainajai trakajai, tātad viņa nemaz nav tik traka un patiesi ir Ardvina mantiniece.

Kamēr arvien skaļāk skanēja gaviles, notika trešais neticamais šīs nakts notikums — ceturtais, ja tiem pieskaita arī uzvaru.

Austra nometās ceļos kādas skrandās tērptas sievietes priekšā. Šī aina bija tik neizprotama un absurda, ka tūdaļ iestājās pilnīgs klusums, jo neviens negribēja atteikties no iespējas tikt skaidrībā, kas īsti notiek.

— Kundze, — teica Austra, pieceldamās kājās un ielikdama sievie­tei rokās zelta ķēdīti ar diviem piekariņiem; Rite stāvēja pietiekami tuvu un saskatīja, ka tie veidoti kā mazas ozolzīlītes. —Jūsu vīrs bija sardzes kapteinis Mandrails, kuru pirms desmit gadiem nepatiesi apsūdzēja no­devībā un sodīja ar nāvi. Kad visi jūsu ģimenes īpašumi tika konfiscēti, šī ķēdīte nonāca manās rokās. Es nespēju labot sava tēva pastrādātās netaisnības — viņš lēma jūsu vīru nāvei, labi zinādams, ka tas ir uzti­cams un bez vainas. Varu vienīgi jums atdot jūsu rotaslietu.

Sieviete raudzījās uz zelta ķēdīti, kas bija iegūlusi raupjajā, mazgā­tavas ūdeņu saēstajā plaukstā.

Viņas sagumušie pleci iztaisnojās, viņa staltāk pacēla galvu, un viņas skatienu piepildīja lepnums.

Nu viņa bija godājama atraitne, kuras vīru Tiesnesis nogalinājis, nepatiesi apsūdzēdams nodevībā: tagad, pateicoties Austrai, viņu ne­viens vairs neuzskatīs par nodevēja sievu.

Gluži negaidīti bija atjaunots viņas mirušā vīra un bērnu tēva gods.

Viņas bērnus neviens vairs neuzdrošināsies apmētāt akmeņiem kā nicināmas pabiras. \

Piepeši bija beidzies stāvākais un tumšākais ceļa posms, kurš varbūt tomēr neveda lejup postā un peklē.

— Ja es, ziedojot savu dzīvību, varētu izdzēst un labot visas nelietī­bas, ko pastrādājis mans tēvs, es to ziedotu, nevilcinoties ne mirkli, — Austra turpināja, vēršoties pie visiem apkārt sanākušajiem. — Varu vie­nīgi teikt, ka mani nekad nepametīs sāpes un atmiņas. Esmu ieradusies lūgt, lai jūs mani pagodināt, ļaudami cīnīties un mirt par Daligaras pil­sētu un tās valdnieci.

Atskanēja apjukuma pilna sačukstēšanās. Rite nodomāja, ka tagad gan ir redzējusi visneticamākās ainas un dzirdējusi visnegaidītākos vār­dus. Bet tad visas domas pagaisa, atlika vienīgi mežonīgs prieks: viņa bija dzīva, un dzīva bija viņas meita.

— Tagad tev kaut kas jāsaka. Pēc uzvaras vienmēr kaut kas jāsaka, — nočukstēja Jastrins, negaidīti izniris no tumsas viņai līdzās.

Ritei nevajadzēja ilgi domāt. Viņa tikko bija redzējusi, kā Austra no­metas ceļos, lai atdotu nolaupīto godu vienam no pašas tēva nežēlības upuriem, un bija atcerējusies, ka ķēniņš ir arī tas, kurš lemj par ļaužu godu vai negodu.

Viņa joprojām bija dzīva, bet ne jau visi bija izrādījušies tādi veik­sminieki.

Apkopojusi pēdējās spēku paliekas, viņa lika savai balsij ieskanēties skaļāk par pilsētnieku čukstiem.

— Orku laivas ir iznīcinātas, katapultas sadedzinātas. Ziemeļu krastā orku apmetnes nopostīja ugunsgrēki. Tie, kuri paglābās no ugunīm, bija spiesti mesties Dogonas ūdeņos un peldēt, izlaižot no rokām savus iero­čus. Arī tilts, kurš mūsu ienaidniekiem ļautu apvienot spēkus, ir node­dzināts. Pilsēta šobrīd ir neieņemama, un upes ziemeļu krasts atbrīvots.

No jauna atskanēja prieka saucieni, taču šoreiz Rite tos apklusināja ar valdonīgu rokas mājienu.

— No pilsētas es izjāju kopā ar sešiem bruņiniekiem, bet atgriezos kopā ar pieciem, — viņa turpināja. — Kareivis, kurš palika guļam cīņas laukā, izlēja savas asinis, lai pilsēta pieredzētu jaunu dienu.

Ritei nevajadzēja jautāt, kuri ir nogalētā bruņinieka tuvinieki. Klusi šņuksti vadīja viņas skatienu: veca sieviete, jauna sieviete un mazs, samiegojies bērns jaunākās sievietes rokās. Visu acis sekoja valdnieces skatienam. Rite nezināja, ko teikt. Kas gan jāsaka brīžos, kad miris tuvs cilvēks? Viņa izmisīgi pūlējās izdomāt vārdus, kas neskanētu pārāk tukši vai muļķīgi. Atmiņā atausa bultu notriektā bruņinieka seja, tumšās acis, vasarasraibumi.

— Viņš mira, cīnīdamies par jums, — viņa mokoši izstostīja, nebū­dama pārliecināta, vai nerunā pēdīgās muļķības. Kārdinājums klusēt bija neizturami spēcīgs. — Tā viņš apliecināja, ka jūs mīl, — viņa pie­bilda.

Sievietes nenovērsa no viņas acu un uzmanīgi tvēra katru vārdu. Rite iedomājās, ka ķēniņa pienākums ir arī mierinājuma sniegšana.

— Ja viņš nebūtu ziedojis savu dzīvību, pilsēta nebūtu izglābusies, — Rite nedroši piebilda.

Acīmredzot arī šie vārdi bija pareizie, jo, kaut arī sāpes mazināt ne­bija iespējams, trijotnes skatienos parādījās jauns lepnums. Vārdus, kas viņai pašai bija šķituši nedroši, citi bija dzirdējuši izskanam spēcīgus, lēnus un svinīgus.

— īsti ķēniņi piešķir apbalvojumus, — čukstēja Jastrins. — Goda ap­liecinājumus, ko var pārmantot no paaudzes paaudzē.

Rite uzmeta skatienu kaklarotai, ko viņai bija atdevis Daligaras grāfs. Viņas pagurušie pirksti atknibināja vienu no tās plāksnītēm. Senešals no sava tērpa piedurknes noraisīja zīda saiti un pasniedza Ritei. Viņa izvēra saiti cauri zelta plāksnes āķītim. Tad tuvojās abām sievietēm un bērnam, aplika improvizēto rotu ap kaklu nogalinātā bruņinieka atrait­nei un sveicināja to, palocīdama galvu, — sieviete atbildēja, pietupdamās dziļā reveransā.

Daudzi klātesošie ieraudājās.

Rite atgriezās pie senešala, paņēma no tā rokām savu zobenu, ar mo­kām ielika to atpakaļ makstī un smagiem soļiem devās uz saviem apar­tamentiem pilī.

Asinīm notraipītais plīvurs nokrita zeme. Pieliekties bija pārāk grūti, turklāt plecs vairs neasiņoja — Rite balto audumu atstāja guļam zemē.

Pils namzinis paklanījās, kad Rite ienāca istabā.

— Mana kundze, — viņš nočukstēja un devās prom.

Angkēls jau tupēja gultā līdzās Erbrovai.

— Pabīdies nu sāņus, spārnaini, — nomurmināja Rite un iekrita gultā, pat neizlaidusi no rokām zobenu. Ierocis noslīdēja uz grīdas, viņa ap­skāva Erbrovu un tūdaļ aizmiga.