Pēdējais orks

Desmita nodaļa

Rankstrails izdalīja naudu saviem vīriem. Godīgi sadalot lādes saturu, katram tika summa, kas bija lielāka par divu gadu algu, un tas bija ievē­rojams un aizkustinošs brīdis.

Nebija itin nekā, ko par šo naudu varētu nopirkt, un neviens nevarēja būt drošs, ka piedzīvos laikus, kad pērkamas mantas atkal būs pieejamas, taču vīri piepeši sajutās ja ne kā diženi ķēniņi, tad vismaz kā godājami ļaudis un pirmo reizi mūžā apjēdza, ka ir kas vairāk par nožēlojamām miesām, kas nesaudzīgi sūtāmas kaujās vai der vienīgi bendes knaiblēm.

Kaprāļa Lizentraila nocirstos pirkstus Rankstrails pierēķināja kara ievainojumiem, un saņemtais sudrabs kaut nedaudz atmaidzināja kap­rāļa domas par ķēniņieni Raganu.

— Ei, Kaptein, — viņš tam teica, — žēl gan, ka sievietes nepieņem vieglajā kavalērijā. No mūsu godātās valdnieces sanāktu lielisks jaun­kareivju dresētājs. Tev pašam izdevās no mācībām izvairīties! Es taču tev nekad neesmu stāstījis par to, kā pirmajā lauka mācību dienā virsnieks man pusi dienas lika stāvēt dēļu pilnos dubļos, jo biju skrējis nedaudz lēnāk par citiem?

— Tu man to esi stāstījis tikai sešas reizes, — atgādināja Rankstrails. — Kaprāli Lizentrail, varbūt jums vēl ir aizķēries kaut kas ēdams?

— Jā, man vēl ir pusvirtene žāvētu vīģu. Ak mans godātais Kap­teini, ja es jums atvēlētu pusi no saviem pārtikas krājumiem, jūs taču mani šonakt atbrīvotu no stāvēšanas sardzes postenī, ko? — Lizentrails piedāvāja. Pusvirtene nozīmēja, ka vīģu ir vismaz desmit.

— Nē, — smaidot atteica Rankstrails. — Taču esmu ar mieru pasē­dēt tev blakus un paklausīties, kā tu atkal stāsti par tām dēlēm. Kas zina, varbūt es kādu īpaši labu detaļu esmu palaidis garām.

Kaprālis viņam atvēlēja tikai vienu vīģi, piebilzdams, lai pārējo vakariņu tiesu Kapteinis izmangojot no tiem, kam nav pavēlējis stāvēt nakts sardzē.

Jaunākie kareivji bija nomedījuši dažas žurkas.

Rankstrailam izdevās notvert vienu no pēdējām kaijām, kam līdz šim bija izdevies brīnumaini paglābties no Daligaras badacietējiem.

Kamēr vīri gatavoja iesmus, piepeši visu pārplūdināja ne ar ko nesa­jaucamā tikko ceptas maizes smarža, kas neapstrīdami ir viens no vis­reibinošākajiem aromātiem cilvēku pasaulē. Parādījās Lizentrails, nesdams grozu, kas līdz augšai bija pilns ar maziem plakaniem maizes klaipiņiem. Viņam sekoja vēl pāris kareivju, kas nesa veselu kaudzi segu. Segas bija tīras, rūpīgi salocītas un sašūtas no visdažādāko krāsu, audumu gabali­ņiem, kas veidoja negaidītus rakstus.

— Jūs to nopirkāt? — jautāja Rankstrails, pieceldamies kājās un no visas sirds cerēdams, ka vīri atbildēs ar skaidru jā. Bija skaidrs, ka tik vērienīgu zādzību viņiem šai pilsētā neviens nemūžam nepiedos.

— Nē, Kaptein, — atbildēja Lizentrails, — mums to uzdāvināja. Kā pateicību.

Tas izklausījās pārāk neticami, taču Lizentraila vārdus apstiprināja arī abi kareivji ar segu kaudzēm. Pie viņiem esot ieradies pulks pilsētas sieviešu, un tās pasniegušas šo dāvanu. Maize esot izcepta, pa visu pilsētu savācot kopā pēdējos," neizsakāmi dārgos miltu maisiņus, bet segu šūša­nai katra sieviete esot ziedojusi gabaliņu no sava tērpa. Sievišķus esot vadījusi tāda maza auguma knīpa, kam ap galvu apvīta ugunīgi ruda bize un mugurā vienmēr tumši zaļi brunči. Lizentrails pat uzdrošinājās apgal­vot, ka rudmate metot acis uz Kapteini, jo viņš ne reizi vien esot manījis, kā tā raugoties uz viņu pusi. Lizentrails parādīja tumši zaļa samta gabalu, kas bija iešūts vienā no segām, bet arī tagad Kapteinim nebija ne jaus­mas, par kādu sievieti ir runa, — viņš nevienu mdmati nebija ievērojis.

— Tagad mums ir ēdamais, un arī naktī būs silti,: — līksmi paziņoja Lizentrails.

— Ir taču vasara, — drūmi norūca Rankstrails, skatīdamies uz sud­raba diegiem izšūta melna samta trijstūri, kas bija iemaldījies starp blā­vākiem kokvilnas un vilnas gabaliņiem.

Arī pārējie ņēmās segās meklēt īpaši zīmīgus un pazīstamus auduma gabaliņus, pie reizes stūķēdami mutē svaigo maizi un žurkas cepeti. Viņi atrada tumši sarkano, ko bija nēsājusi sieviete, kuras bērns tika paglābts no orku sārta; atrada sīkām rozītēm izšūtu gaišzilu gabaliņu, kas no­teikti piederēja skaistajai meitenei, kura tik bieži nāca uz aku pēc ūdens. Viņi pazina arī trijstūri no ubadzes melnajām drānām un ādas gabalu no Rasas brunčiem.

Tas bija savāds brīdis.

Viņi vairs nebija pabiras, ko pagrūst zem ienaidnieku zobeniem, atdot bendem, barot ar tārpainu gaļu, aizmirst salstam lietū un krusā.

Maizes klaipiņos bija ieceptas arī sīkas dāvaniņas: sezama un saules­puķu sēkliņas, rozīnes, lazdu un pīniju rieksti, olīvas, piparmētru un roz­marīna lapiņas, savāda, mīksta koka mizas drupatiņas, ko viens no jaunākajiem puišiem, kura māte bija virēja, zināja nosaukt par kanēli.

— Kur gan viņas to visu atradušas pēc tik ilga aplenkuma?

— Tas bijis pietaupīts pašām beigām. Pēdējai maltītei, pēdējām va­kariņām. Aptuveni tā.

— Un viņas to visu atdeva mums?

— Un viņas to visu atdeva mums.

— Ei, Kaptein, — līksmi teica Lizentrails, — tagad, kad smagā kava­lērija kopā ar Tiesnesi sargā Aljilas kalnu kazas, mēs esam vienīgie šīs pilsētas sargi un vienīgā armija!

— Taisnība, — kāds piekrita, — Ja mums rīt uzbrukumā neveiksies, mēs visi iesim bojā un arī pilsētniekus izkaus visus kā vienu, taču, ja mēs uzvarēsim…

— Ja mēs uzvarēsim, mēs vairs nebūsim algotņi. Mēs būsim brīvi cilvēki, karavīri, un viss…

Šie vārdi vēl kādu brīdi vibrēja gaisā. Daudzi nodūra skatienus un nopētīja savus nocirsto pirkstu strupuļus, nevienādos kājsargus, lāpītās bruņas: ja viņi rīt uzvarēs, šiem trūkumiem varbūt vairs nebūs tik liela nozīme.

— Vīri, neļaujieties muļķīgiem sapņiem, šīs vienkārši ir mūsu pēdē­jās vakariņas, — nočukstēja Zēlails, visjaunākais no algotņiem, Varilas Ārējā lokā dzimis puisis, kuru par spīti ievainojumu rētām joprojāma varēja saukt par glītu un kuram visi desmit pirksti vēl bija vietā. — Tur ārā viņu ir trīsreiz vairāk. Rīt mēs pēc kaujas neatgriezīsimies. Rīt ne­viens vairs neatgriezīsies.

— Varilā viņu bija četrreiz vairāk nekā mūsējo, — atteica Rokstoils, milzīga auguma vienacains gaišmatis no ziemeļu purviem.

— Tad mums bija elfs. Bet šoreiz neviens nenovirzīs sāņus orku bul­tas un neliks mūsu zirgiem skriet daudz ātrāk, nekā ir to spēkos. Te esam tikai mēs un orki, un neviens mums nepalīdzēs, bet viņu ir trīs reizes vairāk.

— Mūsu Kapteinis vēl nekad cīņās nav zaudējis. Rīt mēs uzvarēsim un pēc tam sameklēsim tās, kuras mums atsūtīja savu brunču gabaliņus, — teica Trakrails.

Balsis pieklusa, lai šīs runas nesadzirdētu Kapteinis.

— Viņi ir trīs uz vienu mūsējo, un viņi ir orki.

— Arī austrumos tie bija orki, bet mēs vienmēr uzvarējām, — atcirta Daverkails, par Rokstoilu vēl milzīgāks milzenis.

— Tomēr mēs austrumus pametām, un to var nosaukt arī par bēg­šanu, — noteica Nirdlis.

— Tā bija atkāpšanās, nevis bēgšana… — neatlaidās Vorkails, kuru plecu platumā un auguma garumā pārspēja vienīgi Daverkails.

— Tur, kur agrāk bijām mēs, tagad ir orki. Kā tad lai to nosauc?

— Galvenais, neļaujiet saņemt sevi gūstā! Jūs jau esat redzējuši, ko viņi dara ar gūstekņiem…

— Kā tad lai mēs paši sevi nogalējam?

— Sarunā sev pārinieku: tu nogalini viņu, un viņš nogalina tevi.

— Kā tad viņš mani nogalēs, ja pats jau būs beigts?

— Nostājieties viens pret otru pavisam tuvu un turiet zobenu abām rokām pavērstu ar smaili uz priekšu, un tad reizē krītiet otram uz asmeņa.

— Nu jā, elfa mums šoreiz nav, toties ir viņa sieva, un gan jau arī viņa ko spēj. Mums ir sava ķēniņiene Ragana. Viņa taču ir Ardvina pēctece, vai ne? Viņa izskatās pēc ubadzes, bet ir ķēniņiene.

— Jā, viņa ir ķēniņiene Ragana, un viņai uz pleca vienmēr tup ērglis. Nevienam no orku vadoņiem ērglis uz pleca nesēž. Tā taču ir laba zīme, vai ne?

— Rīt mēs iesim kaujā, bet atpakaļ neviens neatgriezīsies. Nesacerieties nezin ko! Un arī tad, ja mēs atgriezīsimies, nekas nemainīsies: mēs vienmēr būsim tikai vieglā kavalērija. Šovakar mums atsūtīja maizi un brunču gabaliņus, bet tikai lai uzturētu mums možu garu. Ja būsim sapriecājušies un nez ko sacerējušies, mēs cīnīsimies brašāk un mirsim uzvarot, bet daligarieši izglābsies. Turpretī, ja mēs mirsim zaudējot, viņi visi būs pagalam tāpat kā mēs. Viņi vienkārši izmēģina pēdējo līdzekli. Daligariešiem rūp, vai mēs uzvarēsim vai zaudēsim, taču viņiem ir pil­nīgi vienalga, vai mēs pēc kaujas paliksim dzīvi vai ne.

— Apklusti. Kapteinis mūs dzird.

— Viņš ir. pārāk tālu.

— Nemaz ar' ne tik tālu. Viņš dzird to, ko citi nedzird. Vai tad neesi vēl ievērojis?

— Taisnība, viņš arī redz to, ko citi neredz.

— Viņš redz tumsā.

— Viņš saož to, ko citi saost nevar.

— Kapteinis nekad nezaudē.

Kapteinis Rankstrails piecēlās kājās. Sarunas apklusa. Viņš mierīgi nogaidīja, līdz visi sagremo pēdējo kumosu un pagriežas pret viņu. Tad Kapteinis ieskatījās saviem vīriem sejā, pārlaida skatienu ikvienam.

— Rīt mēs uzvarēsim, — viņš rāmi teica. Tas bija vienkāršs un ne­šaubīgs paziņojums. — Mēs uzvarēsim, un viss. Mēs viņus sakapāsim gabalos. Mēs pārrausim aplenkumu. Jau rīt mēs šo pilsētu piepildīsim ar miltiem, sālītu cūkgaļu un eļļu, jo rīt mēs aizcīnīsimies līdz orku pār­tikas vezumiem. Rīt vakarā jūs nostāsieties pilsētas galvenajā laukumā un ikvienai sievietei piebērsiet pilnu priekšautu ar ēdamlietām un pie viena pateiksieties par šī vakara dāvanām. Rīt mēs uzvarēsim, jo mēs vairs neesam vieglā kavalērija un algotņi, mēs vienkārši esam šīs pilsē­tas kavalērija.

Kapteinis pieklusa un vēlreiz ikvienam ielūkojās sejā.

— Rīt jūs uzvarēsiet, jo, lai arī no kurienes jūs būtu nākuši, šī, par kuru jūs cīnīsieties, tagad ir jūsu zeme, šeit rotaļāsies jūsu bērni, un starp visām sievietēm, ko jūs izglābsiet, katrs atradīs arī kādu, kura būs laimīga iziet pie viņa par sievu. Jūs uzvarēsiet, jo šī, par kuru jūs cīnīsie­ties, tagad ir kļuvusi jūsu tauta un jūsu tauta rīt cīnīsies kopā ar jums. Rīt no pilsētas mēs neiziesim vieni. Kopā ar mums cīņā dosies visi

Daligaras vīri, bet sievietes paliks uz nocietinājumiem, bruņojušās ar lokiem, ko ir iemācījušās lietot, un viņām līdzās būs arī nedzēstu kaļķu kubli. Rīt mēs visi kopā cīnīsimies un visi kopā uzvarēsim.

Rankstrails izdalīja segas. To, kurā bija rozītēm izšūtais gaišzilais ga­baliņš, vajadzēja izlozēt, velkot īsāko salmiņu, jo skaistās meitenes dāvanu iekāroja daudzi. Segu ar tumšzaļā samta trijstūri Rankstrails atdeva Lizentrailam, bet pēc tam palika kopā ar viņu sardzes postenī uz nocieti­nājumiem. Vienubrīd tālumā pavīdēja sīkaliņa ar rudo bizi un zaļajiem brunčiem — tā bija apstājusies un raudzījās uz nocietinājumu pusi. Rankstrails meiču nebija pamanījis, bet arī tad, kad Lizentrails viņam iebakstīja sānos un rudmati parādīja, Kapteiņa vienaldzība palika tik­pat nesatricināma.

Pilsēta vēl gulēja, kad aizsargmūriem tuvojās savāds stāvs, tērpies garā, tumšā, bet agrāko melnumu zaudējušā paltrakā. Kapteinis uzlūkoja nā­cēju un pazina augļotāju: to pašu, kas viņam reiz bija aizdevis piecus dālderus Ērces pirkšanai. Kapteinim bija izdevies regulāri nosūtīt augļo­tājam kādu nieku naudas, taču procentu dēļ parāda summa katru gadu dubultojās, un, lai arī cik cītīgi Rankstrails maksātu, viņš vēl aizvien bija augļotājam parādā piecus dālderus. Beidzot Rankstrailam bija šī summa. Visi vajadzīgie pieci dālderi. Augļotājs pienāca tuvāk, un Rankstrails viņam uzsmaidīja. Viņš iebāza roku tarbā un aptaustīja sudraba ripiņas. Pirksti tīksmi slīdēja pār katru apaļumu, katru grubulīti. Šīs ripiņas bija Rankstraila brīvība: viņam vairs nekad nevajadzēs baidīties no bendes. Tagad uz visiem laikiem viņš atsvabināsies no bailēm, kas uzmācās ikreiz, kad viņš domāja par parādu. Brīvs uz visiem laikiem. Kapteinis izvilka naudu no tarbas un lēnām ielika augļotājam saujā, izbaudīdams šo mir­kli, iekaldams to dziļi, dziļi atmiņā, jo brīdis, kad cilvēks atbrīvojas no bailēm, ir īsti svētki un to nedrīkst aizmirst. Augļotājs uzlūkoja naudu — viņš uz to raudzījās ilgi un ar mīlošu skatienu, tad noglāstīja katru ripiņu, kā gribēdams labāk iegaumēt, taču tad varonīgi ielika tās atpakaļ Kapteiņa saujā. Viņš nebija ieradies iekasēt parādu: parādu viņš Kapteinim at­laižot uz mūžīgiem laikiem. Viņš lepojoties, ka esot palīdzējis iegādāties zirgu, kura mugurā Kapteinis vadīšot Daligaras atbrīvošanu. Šāda ap­ziņa noteikti esot piecu dālderu vērta. Viņš tikai esot atnācis atdot

Kapteinim dunci. Ja nu tas noder… rit… pret orkiem. Ari viņš pats esot viens no pilsētniekiem, kas rīt izies kaujas laukā. Un viņš gribot, lai cīņā viņu vada Kapteinis, kas ir apbruņots kā pienākas.

— Ei, Kaptein, — noteica Lizentrails, kad augļotājs bija prom, — zini, kā mēdza teikt manas māsas vīramāsa? Naudu no tevis visi grib piedzīt tikai tad, kad tev tās nav…

Kad pamazām debesu pamale sāka sārtoties, no nocietinājumu zie­meļpuses pienāca neticamas ziņas: pa Dogonas brīvāko krastu no zieme­ļiem tuvojoties papildspēki.