Pēdējais orks

Četrpadsmitā nodaļa

Rite pacēla galvu, uzdrošinadamas uzlukot spārnoto būtni.

Tā ierunājās. Rite saprata, kāpēc tās sauc par Posta gariem.

— Mēs esam Erīnijas, mēs esam Posta nesējas, — atskanēja dobja balss. — Mēs esam mātes bez bērniem.

Mēs esam sāpes, atriebība, naids.

Rite pakrita zemē. Erbrovu viņa turēja piekļautu cieši sev klāt. Sā­pes bija prātu apstulbinošas: šķita, itin kā elpu būtu piepildījuši skorpioni un degoša zeme. Ar savu miesu viņa pūlējās piesegt meitu. Viņa juta, cik smagi tā elpo zem viņas auguma.

Tumsa bija aprijusi liedagu.

Erīnijas turpināja: s

— Mēs nākam, lai pieprasītu atmaksu par saviem nekad neieņemta­jiem bērniem, par saviem nekad nedzimušajiem bērniem, par mūsu bēr­niem, kas mira neuzzinājuši, kādā krāsā ir dzīve tad, ja tā nav tikai sāpes.

Nekas nekad nespēs remdēt mūsu dusmas, mūsu niknumu. Nekas nespēs dzēst mūsu naidu.

Kā neprātīgu kraukļu bars, kā traku suņu varza, kā hiēnas, kā vilki, kā maitu lijas mēs plosīsim jūsu mieru, plosīsim jūsu dvēseles un jūsu miesu.

Tā būs atmaksa, jo citi plosīja mūsu miesu un lēja mūsu nevainīgās asinis, citi zināja, ka esam bez vainas, taču gļēvulības dēļ klusēja.

Viņu dēļ mēs postīsim ikvienu, kas apmeties šai vietā, kura piere­dzējusi, kā mūs un mūsu pēctečus padzen no dzīves, padzen no elpas.

Kā neprātīgu kraukļu bars.

Mēs esam Erīnijas.

Mēs esam sāpes, atriebība, naids.

Jūs, nelgas, esat uzdrošinājušies apmesties vietā, kur mēs cietām mo­kas, vietā, kur mūsu asinis un sārtā degošā miesa apliecināja cilvēku aklo nežēlību. n

Piepeši Rite juta, ka skorpioni, kas dedzināja viņas elpu, atkāpjas. Plaušās pamazām atkal ieplūda gaiss. Erbrova pāris reižu ieklepojās un ieraudājās, un šī bija visbrīnišķīgākā no visām pasaules skaņām, jo lie­cināja, ka mazulīte ir dzīva. Rite pacēla skatienu. Starp viņu un Erīnijām bija nostājies Joršs: viņš stāvēja ieplestām rokām, lai viņa ēna būtu lielāka un nosegtu gan Riti, gan Erbrovu. Viņa ēnā gaiss bija svaigs un tīrs. Rite dzirdēja, kā Joršs elso un viņa elpa kļūst arvien seklāka, arvien sēcošāka. Viņa redzēja, kā Joršs nokrīt ceļos, bet arī tagad viņš ar savu ēnu spēja pasargāt viņu abu elpu.

Tuvākā no trim Erīnijām, tā, kura bija runājusi, klusi iesmējās un paslīdēja mazliet sāņus. Tās ēna vairs tik tumši nekrita pār Joršu. Saule atkal iemirdzējās viņa sudrabotajos matos. Rite dzirdēja, kā viņš iekle­pojas.

— Es jūs lūdzu, — viņš ierunājās, — nedariet mums ļaunu. Nedariet ļaunu viņiem. Viņi nevienam nekad ļaunu nav darījuši.

Joršam bija izdevies atkal pieslieties kājās.

— Es labprāt uzzinātu, kā tevi sauc, jaunais elf, — teica tuvākā no Erīnijām. Viņa bija vislielākā, visstaltākā no trim. Lanckarains apmetnis ar kapuci nosedza to visā augumā, ārā rēgojās vien kalsnas rokas līkiem pirkstiem, kam bija norauti nagi. Arī delnas krustu šķērsu bija izvago­jušas dziļas brūces.

— Jorškrunskvarkljolnerstrinks.

— Jorškrunskvarkljolnerstrinks? Tātad pēdējais un visvarenākais? Tavu seju jau ir apsvilinājuši saules stari, un tas liecina, ka mirstīgums ir skāris tavu miesu, pēdējais no elfu kareivjiem. Pat ja mēs nolemtu nelaupīt tavu elpu, tavs ķermenis vairs ilgi nemestu ēnu pār šo zemi.

— Kundzes, — atbildēja Joršs, — es zinu, kā sauc jūs. Un man nav svešs jūsu dzīvesstāsts. Pirms es pats to izlasīju grāmatās, man to stāstīja māte, lai atmiņas par ciešanām netiktu nozaudētas, un jūsu dzīvesstāsts ir vienas no manām pēdējām atmiņām par māti. Jūs esat dziedinātājas, sievietes, kas lasīja ārstnieciskas zālītes un palīdzēja dzemdētājām. Jūs apkopāt brūces, ārstējāt apdegumus, iztaisnojāt un saaudzējāt lauztus kau­lus. Taču, kad no aizjūras uzradās sērgas, kad atnāca mēris, ar jūsu pie­ticīgajām zinībām vairs nepietika, lai stātos pretī šai nelaimei, un jūs apsūdzēja, jūs nosauca par raganām, tāpat kā mūs, elfus, arī jūs pasludi­nāja par visa ļaunuma sakni.

Sievietes, kundzes, mātes, vai tad jūs neatceraties? Mēs, elfi, kāpām sārtā kopā ar jums. Arī mūsu bērniem nebija ļauts tikt ieņemtiem, jo tās, kuras būtu varējušas kļūt par viņu mātēm, tika iznīcinātas, vēl būdamas jaunavas. Arī mūsu bērniem nebija ļauts piedzimt, viņus iznīcināja reizē ar jūsu dzimušajiem un nedzimušajiem bērniem. Jūs nosauca.par raganām, un šis vārds lēma jūs nāvei, bet par raganām sākotnēji tika sauktas tās cilvēku cilts sievietes, ko par sievām apņēma elfi, un arī mei­tas, kas piedzima, kad elfu asinis nolēma plūst kopā ar cilvēku asinīm, — jo tieši elfu meitas ir tās, kuras reizumis manto to spējas, neviļus uzturot spēkā maldus, ka tām ir pa spēkam apstādināt postu, bet tās to nedara tikai savas ļaunprātības dēļ vai pat vairo ļaunumu pēc pašu gribas.

Lielākā no Erīnijām iesmējās. Abas pārējās klusēja tumšas un mēmas.

— Mēs atzīstam, ka tevis teiktajā ir daudz taisnības, pēdējais elf, — viņa atbildēja. —Jūs mirāt kopā ar mums, jūs mums nekaitējāt, tāpēc mēs tev atļausim dzīvot, ja vien nestāsies mums ceļā. Ja pakāpsies sāņus, mēs tevi neaizskarsim. Māte un meitene lai paliek mums. Ja centīsies viņas pasargāt ar savu ēnu, tu viņas neizglābsi, tikai mirsi brīdi agrāk par viņām. Tu gribi teikt, ka ir nevainīgi cilvēki? Varbūt tā ir patiesība, taču ikviena patiesība izbalo naidā un zaudē vērtību. Vieglāk ir nogalēt visus, lieki nešķirojot, — bet dievi, kuri neizglāba mūs, ja vēlēsies, pēcāk varēs nošķirt nevainīgos no vainīgajiem. Tev mēs atvēlēsim dzīvību, piemi­not kopīgi izciestās vajāšanas, bet nekādu žēlsirdību nemūžam neizrādī­sim cilvēkiem, ar kuriem esi sajaucies. Kāpēc lai mēs to darītu? Viņi ir bez vainas, taču vainīgi bija viņu senči, kuru asinis plūst to dzīslās. Dievi mūs nežēloja, kaut nebijām ne pastrādājušas noziegumus, ne mantoju­šas vainu par senču darbiem, tāpēc lai dievi, ja viņi to vēlas, domā par tevis pieminēto patiesību.

Joršs papurināja galvu. Viņš nespēra ne soli sāņus.

— Mēs esam pašu izdarītā izvēle, nevis asinis, kas plūst mūsu dzīslās. Noslēgsim darījumu, kundzes: ņemiet manu dzīvību, bet saudzējiet viņas. Tad es teikšu, ka esat taisnīgas, un nenolādēšu jūsu vārdu.

— Taisnīgas? Mēs netiecamies pēc taisnīguma, tu nelga. Mēs neskum­sim, to neievērojušas, mums nerūp tavas dusmas vai nosodījums. Tev mēs atstājam izvēli: dzīvo vai arī mirsti kopā ar viņām. Tu nevari darīt neko, lai viņas glābtu.

Erīniju ēna atkal piepildīja pasauli. Joršs sargāja Riti un Erbrovu. Viņš atkal stāvēja ieplestām rokām. Bet viņa rokas sāka drebēt. Klepus plo­sīja jaunā elfa elpu. Rite juta, kā viņu smacē karstas smiltis un skorpioni.

— Neaiztiec viņu! — Rite teica tuvākai no trim Erīnijām. — Turies no viņa pa gabalu!

Viņai elpas netrūka, jo viņu no melnās ēnas sargāja Joršs. Viņa bija piecēlusies kājās un nolikusi zemē Erbrovu, kura, pieķērusies viņai pie stilba, stāvēja klusa un izmisusi.

— Man žēl, ka jums bija jāmirst. Man žēl, ka bija jāmirst jūsu bēr­niem. Bet neaiztieciet viņu. Neaiztieciet ne viņu, ne manu meitu.

— Kā tu domā mūs apturēt, jaunā māte? — izsmējīgā laipnībā vai­cāja tālākā no trim. — Nekas nespēj mūs ievainot. Nekas nespēj mūs apturēt.

Rite neatbildēja. Viņa iedomājās par savu tēvu. "Tu mēģini tik un tā, mēģini pa spīti visam," viņš mēdza teikt. "Mēģini arī tad, ja viss ir vel­tīgi. Vismaz būsi citādi pavadījusi laiku." Jāmirst būs tik un tā. Vai tad viņa nav Ardvina pēctece?

Viņa bija karotāja. Karotāji mirst ar ieročiem rokā.

Neviens, nedz Erīnijas, nedz paši pekles dēmoni nedrīkstēs nesodīti darīt pāri viņas meitai un vīram, kamēr vien viņa pati būs dzīva.

Viņai vēl bija linga.

Pat Bāreņu namā viņa nebija to zaudējusi. Pat Daligaras cietumā sargi to nebija atraduši un atņēmuši. Šo lingu Ritei bija pagatavojis tēvs, kad viņa vēl bija maza. Viņa to allaž nēsāja līdzi kopā ar piemērotu akmeni. Rite sajuta ieroci iegulstam rokā, un tas vairoja viņas drosmi. Kuru katm brīdi Joršs pakritīs, un tad viņu iznīcinās Erīniju ēna. Akmens uzskrēja gaisā. Tā lidojums šķēla debesis, kurās vairs nebija gaismas.

Melnais stāvs saļima.

Ēna sarāvās mazāka.

Saule atkal iemirdzējās.

Joršs nokrita ceļos un saļima kņūpus. Pamazām, pamazām viņa elpa vairs nebija karstu smilšu un skorpionu pilni gārdzieni, un viņš atguvās.

— Prom no šejienes! — Rite uzkliedza Erīnijām. — Pazūdiet!

Viņa noliecās, lai palīdzētu Joršam piecelties.

— Kāpēc man izdevās? Kāpēc es varu viņas notriekt?

Pagāja mirklis, iekams Joršs atbildēja: varbūt viņam vajadzēja apdo­māties, bet varbūt vēl nepietika elpas.

— Mana kundze, — viņš maigi teica, kad elpas bija diezgan, — var­būt tikai kopš dažām dienām, bet varbūt kopš dažām stundām tu atkal gaidi bērnu. Tavā klēpī ir jauns bērniņš. Šai rudenī mūsu meitai būs brālis.

Viņš paliecās tuvāk Ritei un apskāva viņu.