Pēdējais orks

Sešpadsmita nodaļa

No visām ģeķībām, ko Kapteinim savā mūžā bija gadījies dzirdēt, šī neapšaubāmi bija visģeķīgākā.

Daligarā taču gluži neskartas un bruņotas līdz zobiem joprojām bija gan īstā kavalērija, gan īstā infantērija — tām bija saskaņoti un si­metriski kājsargi, tērauda bruņas, kārtīgu meistaru kalti, izturīgi zobeni, īsteno bruņinieku karaspēkam taču nekādu postu nevarētu nodarīt ne elfs, ne pūķis, bet acīmredzot tā šķita vienīgi Rankstrailam.

Ģeķīgās pavēles bija saņemtas, un diemžēl tās nozīmēja īstu kata­strofu.

Bija nesaprātīgi un noziedzīgi tā piepeši doties projām un pamest vie­tējos pierobežas ļaudis bez aizstāvības, taču Rankstrailam nebija izvēles, pavēlei bija jāpakļaujas. Viņš vēl paguva saaicināt uz sapulci visu ciemu vecākos. Viņš tiem piekodināja, ka vissvarīgākais ir uzturēt kārtībā signālugunskurus. Un galu galā arī vietējie spēja izveidot nopietnus spē­kus robežu sargāšanai: vajadzēja tikai apbruņot ar izkaptīm un kapļiem arī sievietes. Kāpēc lai viņas nevarētu cīnīties? Katrā ziņā novadā, kur mēdz iebrukt orki, sievietes nekad un nekur nedrīkst iet neapbruņotas.

Staigādams šurpu turpu gar sanākušajiem un runādams, Rankstrails to acīs saskatīja neizmērojamas bailes, un viņu pārņēma naids — gan pret Valdītāju un Tiesnesi, gan pret otru vainīgo, pret elfu, pret Nolā­dēto, jo viņu abu dēļ viss Ļaunvējes novads tagad paliks bez algotņiem, tukšs un neaizsargāts līdzās zemei, kas kuru katru brīdi izvirdīs neskai­tāmas orku bandas.

Kad tālumā nāca samanāma pilsēta, kas iedēvēta par Dzeloņcūku, algotņi aiz pārguruma vai krita no kājām — viņi bija soļojuši pa divdesmit stundām dienā un pabarojuši visas ezera, upes un staignāju dēles, kas badīgi piesūcās pie miesas, ko jau diezgan bija spīdzinājuši ērk­šķi un odi. Algotņu spēki bija izsīkuši. Jau bija satumsis vakars. Taču pie pilsētas vārtiem sākās nebeidzams strīds ar vīzdegunīgajiem sargka­reivjiem, kas nekādus norādījumus nebija saņēmuši un ij nedomāja vēlajā stundā traucēt kādu no augstākajiem virsniekiem, lai šādus rīko­jumus saņemtu. Kaut arī bija teikts, ka algotņu klātbūtne galvaspilsētā esot absolūti nepieciešama, steidzama, neatliekama un būtiski svarīga — tik izšķiroša, ka steigšus vajadzēja traukties šurp, bet veselu novadu pa­mest neaizsargātu un tā iedzīvotājus lemt noslaktēšanai, — par spīti tam nevienam daligarietim nebija ienācis prātā sameklēt algotņiem ap­mešanās vietu. Vienīgie, kas mēģināja rīkoties, bija strēlnieki: tie pa­manīja, ka Kapteinim līdzās ir vilks, un mēģināja to nošaut. Par laimi, Rankstrails paguva tos laikus pārliecināt, ka šāda izrīcība pie laba gala nevestu, kā arī nedaudzos, toties izteiksmīgos vārdos izteica savu vie­dokli par strēlnieku šaujamlokiem un ieteica piemērotāku to lietoša­nas veidu.

Beigu beigās jau dziļā naktī vārtu sardze piekrita izsaukt kādu virs­nieku, tas ieradās, izstarodams ledainu augstprātību, un pastāstīja par pēdējiem baismajiem notikumiem Daligarā, par šaušalīgo traģēdiju, kurai stājusies pretī tikai viņa kareivju drosme. Nolādētais elfs atkal bija ieradies pilsētā. Ļaundarīgais bija mēģinājis nolaupīt princesi Austru, un tikai ar lielām pūlēm šo noziegumu bija izdevies novērst, — to dzir­dot, Kapteinis pirmoreiz nopriecājās, ka ir atgriezies Daligarā, un pir­moreiz viņā uzliesmoja naids, kas bija vēl stiprāks par to, ko viņš juta pret orkiem un Tiesnesi. It kā ar to nebūtu gana, virsnieks turpināja, Nolādētais tai pašā dienā vēlreiz esot atgriezies pilsētā, atbrīvojis no pazemes cietumiem grāfistes visbīstamākos noziedzniekus un kopā ar tiem aizbēdzis. Šī stāsta daļa gan Rankstrailam šķita savāda: kādi ļaun­dari varēja būt ieslodzīti pazemes cietumos valstī, kur nebija pieņemts ienaidniekus paturēt gūstā?

Nākamajā rītā Rankstrails netālu no pilsētas vārtiem iekārtoja plašu nometni, kas aizņēma visu Dogonas krastu un sniedzās līdz pat niedrā­jiem. Vēl viņš panāca, pareizāk, ar pusvārdos izteiktiem draudiem izcīnīja pa kukulim maizes katriem sešiem vīriem, kā arī tiesības zvejot un medīt ikvienam algotnim.

Uzticējis vilku Lizentrailam, Rankstrails ieradās Tiesneša pilī. Masīvā, disharmoniskā un drūmā ēka viņam šķita kaitinoša — tā vienlaikus bija neglīta un neērta. Jau iepriekšējā reizē — garajā dienā, ko viņš kopā ar Austru bija pavadījis dārzā, pils izskats bija viņu satriecis, taču todien viņam nebija daudz laika pētīt arhitektūras īpatnības. Tagad viņš. šo ēku varēja apskatīt tuvumā un pēc sirds patikšanas, jo par spīti tam, ka uz pili viņš bija izsaukts ar vislielāko steigu, pieņemšanu vajadzēja gai­dīt pusi dienas. Pāžs, kas viņu bija pavadījis līdz kādam iekšpagalmam, pamanīja Rankstraila apjukuma pilno skatienu slīdam pār drūmajiem mūriem, neizteiksmīgajām fasādēm, retajiem, nesimetriski izvietotajiem logiem un, noturējis to par apbrīnas paudēju, lepni ņēmās skaidrot, ka te redzamais ir saucams par jauno stilu.

Visu Daligaru pavisam drīz nojaukšot un uzbūvēšot no jauna — jāsagrūst atbaidoši pārsmalcinātajiem pagalmiem, ko ieskauj grezni portiki, jāsagrūst banālajām akmens kāpnēm, kas līkločiem vijas uz augšējiem stāviem, jāsagrūst muļķīgajiem efeju ieskautajiem balkoniņiem, bagātī­gajiem metālkalumiem, rakstainajiem marmora arhitrāviem, nelielajiem tempļiem ar dubulto, itin kā savīto kolonnu rindām, nišām, divaiļu lodziņiem, volūtām, kapiteļiem, frīzēm un antefiksiem — tam visam jāiet bojā, lai būtu skaidrs, ka līdz ar Valdītāju un Tiesnesi atnācis jauns laikmets, sākusies jauna ēra. Jauns stils. Patlaban tiekot izstrādāta arī jauna valoda. Tikko elfu sazvērestība būšot sakauta un grāfistes saim­niecībā sākšoties jauns uzplaukums, visi spēki tikšot veltīti jaunajam stilam. To dzirdot, Rankstrails pirmo un vienīgo reizi nodomāja, ka ba­dacietēju tautai no pašu nabadzības var atlēkt arī kāds labums.

Nīkdams pagalmā un pacietīgi gaidīdams, līdz kāds izrādīs laipnību un pavēstīs, ko darīt tālāk, Rankstrails piepeši izdzirda balsi:

— Kungs!

Pinnajā mirklī viņš pat nesaprata, ka šī uzruna ir veltīta viņam. Un ieraudzīja, ka tieši pretī — aiz šaura lodziņa metāla restēm — stāv vie­nīgā, kura tāpat kā Aizdevējs viņu ir uzrunājusi šai vārdā. Austra, Dali­garas princese, aizvien bija brīnišķīgi skaista, taču viņas skaistums vairs nebija tik caurspīdīgs un vārīgs kā tolaik, kad viņš to bija redzējis pirmoreiz.

Garumā viņa bija pastiepusies vismaz par diviem sprīžiem, kakls vairs nešķita smalks kā puķes kātiņš, bet lepni slējās uz pleciem, kas bija pie­ņēmušies platumā, un arī brokāta piedurknēs ieslēptie augšdelmi vairs neizskatījās tievi kā vītola zariņi. Acīmredzot, skrubinot ķirzakas un ēdot ceptas vardes, Austras augums bija atguvis vēlēšanos augt un ziedēt, un tagad loga restes bija ieķērušās rokas, kam vienlīdz piemita gan skais­tums, gan spēks. Kapteinis nodomāja, ka šoreiz viņu uzrunā ne vairs meitene, bet jauna sieviete. Protams, ļoti jauniņa, tāda, kura tikko atva­dījusies no bērnības, tomēr sieviete.

— Kungs! — viņa klusītēm atkārtoja.

Viņas acis mirdzēja kā vasaras saule starp jasmīna lapām, kā pava­sara gaisma pār āboliņa trejlapīšiem, tās bija dzidras kā Kastaņaras eze­riņi, un to piesātinātais zaļums atsauca atmiņā sniega klātas pīniju galotnes. Tās bija zaļas kā vējš, kas skrien pār zāļainiem pakalniem. Kad tās sastapa Kapteiņa acis, Austra pasmaidīja.

Ne kauna, ne vainas, ne baiļu — nodomāja Rankstrails.

— Vai viņš jums nodarīja pāri, kundze? — Rankstrails satraukti vai­cāja, kaut arī Austras starojošais smaids liecināja, ka nekāds ļaunums nav noticis. — Es domāju, vai Nolādētais jums neko nenodarīja?

— Viņš nav Nolādētais, kungs. Viņš ir pēdējais un visvarenākais no elfu cilts. Viņš man nenodarīja nekā ļauna, un viņam nemaz nebija nodoma man kaitēt. Viņš vienkārši šķērsoja manu dārzu brīdī, kad pie­pildījās viņa liktenis. Klausieties, kungs! Ir kāds sens pareģojums, kuru reiz izteicis pats ķēniņš Ardvins, — pareizāk, bija kāds pareģojums, bet mans tēvs pavēlēja to iznīcināt. Pēdējais no elfu cilts karotājiem manā dārzā būtu varējis pieļaut tikai vienu nelabojamu kļūdu — viņš būtu varējis mani iemīlēt, un mans pienākums bija to nepieļaut. Tāpēc es biju netaisna un nodarīju sāpes kādai mazai meitenei. Tas bija sāpinoši man pašai, taču citādi rīkoties es nevarēju. Man vajadzēja izrādīt, ka esmu tik dumja, augstprātīga un rupja, lai, mani ieraudzījis, pēdējais un vare­nākais no elfiem nemūžam nevēlētos saistīt savu dzīvi ar manējo. Tagad viņš ir atgriezies, bet atgriezies tikai tāpēc, lai atbrīvotu un nogādātu drošībā meiteni, to, kura būs viņa ķēniņiene, to, kura ir Ardvina manti­niece un par kuru Ardvins bija pareģojis it visu, izņemot tās vārdu. Zināt, kungs, tālo laiku migla reizēm maldina arī visviedākos pareģus.

— Kundze, piedodiet, — izmisis ierunājās Kapteinis. — Piedodiet, taču es nekā nesapratu.

Vairs nebija laika. Uz visu rīta cēlienu pametis Kapteini pagalmā nīkstam pilnīgā vientulībā, tieši tagad pāžs atgriezās un aicināja viņu sev līdzi.

— Kungs, es jūs lūdzu, neaizmirstiet savu zvērestu!

Austra aizslīdēja prom pāža nepamanīta. Kapteinis apjuka. Zvērestu viņš atcerējās: viņš bija zvērējis, ka nevienu nenogalinās, ja vien tas nebūs nepieciešams, lai glābtu kāda dzīvību. Viņš pūlējās arī saskatīt jēgu vārdos, ko tikko bija izteikusi Austra. Kā viņa teica? Elfs ir nevis nolādētais, bet pēdējais… Vai tad viņa nevarēja pateikt kaut ko sakarī­gāku, jēdzīgāku, kaut ko, kas palīdzētu saprast?

Austrai nekādas briesmas nedraudēja, bet Šķeltā kalna apkaimes iemītniekiem gan: nebija šaubu, ka drīzāk jādodas atpakaļ. Pierobežā viņu gaidīja svarīgāki darbi, turklāt viņš nebija sapratis, vai elfa nogali­nāšana būtu liela varonība un gods vai — taisni otrādi — vislielākā muļķība, kādu vien iespējams pastrādāt. Šī neziņa bija papildu iemesls drīzāk steigties projām no galvaspilsētas.

Pāžs tagad laidās pa gaiteņiem teciņus, un Rankstrails kātoja viņam pakaļ. Acīmredzot šai namā valdīja nerakstīts likums: vispirms stundām ilgi gaidi kā pēdīgais nelga, bet pēc tam meties skriešus. Aizelsušies viņi sasniedza lielo zāli, kur ar augstākajiem virsniekiem runāja kāds vīrs, kurš — kā Rankstrails tūdaļ atklāja — bija pats Valdītājs un Tiesnesis.

Tiesnesis bija ļoti skaists — sirmiem matiem, brīnišķīgu, sirmu bārdu, gaišām acīm. Viņš bija līdzīgs Austrai: tas pats sejas ovāls, tie paši slai­die, smalkie pirksti.

— …Un es, Valdītājs un Tiesnesis, kas esmu dāvājis šai pilsētai tais­nīgumu… — viņš atkārtoja neskaitāmas reizes, iesprauzdams šos vārdus teju vai katrā teikumā.

Par laimi, Tiesnesis bija tik ļoti aizrāvies ar runāšanu, ka nemaz ne­pamanīja, ka zālē ienāk Rankstrails. Šī lielā telpa bija netīkami askētiska un drūma, un to izgaismoja vien vārga gaismiņa no nedaudzajiem šau­rajiem logiem, kuru izvietojums sienās Rankstrailam šķita neizprotams un paviršs.

Zālē bija četri smagās kavalērijas komandieri, ieskaitot Arniolu, un trīs smagās infantērijas komandieri — tie visi sēdēja uz ozolkoka so­liem, kas bija pārsegti ar baltiem un karmīnsarkaniem pārklājiem, un visi aizkaitināti un nikni uzlūkoja Rankstrailu, kad tas, sekodams pāžam, ienāca zālē. Rankstrailam sēdvieta nebija paredzēta, tāpēc viņš palika stāvam, atspiedies pret sienu. Pateicis visu, ko gribējis, Valdītājs un Ties­nesis spēji aprāvās, nopūtās un, nepateicis nevienu atvadu vārdu, pat sveicienam nepalocījis galvu, pagriezās un izgāja no zāles.

Iestājās klus.ums. Vīri kādu brīdi vēl sēdēja, tad visi, izņemot vienu, piecēlās.

— Labi, — teica viens no kājnieku virsniekiem. — Manuprāt, pa­vēles ir skaidras.

— Varbūt kāds no jūsu ekselencēm tās varētu izskaidrot arī man? — ievaicājās Kapteinis.

— Vai tad tu tās nedzirdēji? Vai varbūt nesaprati? — noprasīja Arniols.

Rankstrails nosprieda, ka nav vērts par attaisnojumu minēt aizka­vēšanos, jo bija skaidrs: kāds ir īpaši pacenties, lai viņš sanāksmi no­kavētu, izdarot nepiedodamu pārkāpumu.

— Gan viens, gan otrs, ekselence, — viņš mierīgi atbildēja. — Mums, vieglajiem kājniekiem, attapības reizēm pietrūkst. Taču, ja jūs man tās pa­vēles atkārtosiet, runājot lēnām un skaidri, tad varbūt es tomēr sapratīšu.

— Vai tu te gribi izrādīt savu asprātību?

— Es gribu tikai drīzāk doties projām, eskelence. Atgriezties pie Šķeltā kalna. Protams, ja neesmu jums vajadzīgs. Ja esmu vajadzīgs, pa­sakiet, kas man jādara.

— Ir jāstājas pretī elfam un pūķim. Kā tu domā, vai taviem vīriem drosmes būs gana, lai cīnītos ar šiem nešķīsteņiem? Vai to dzīslās mu­tuļo pietiekami karstas asinis?

— Esmu pārliecināts, ka drosmes nebūs gana, ekselence. Un arī asiņu ir pamaz, jo tās izzīda dēles un odi. Elfiem un pūķiem noteikti nepie­tiks, bet cīņai ar orkiem varētu pietikt. Mēs varētu sadalīt darāmo. Jūs, kas esat varoņi, glābiet Daligaru, bet mēs, algotņi, atgriezīsimies Ļaunvējē un kausimies ar orkiem, jo tā mums ir ierastāka nodarbošanās.

— Kādas stulbības tu gvelz? — noskaities prasīja Arniols.

— Ekselence, es tikai atbildu uz jūsu jautājumiem, — rāmi paskaid­roja Rankstrails.

— Vai tad tev nemaz nav kauna būt tādam gļēvulim?

— Nē, ekselence, — līksmi atteica Rankstrails. — Kāpēc lai es kaunētos? Varonīgais un bezbailīgais bruņinieks esat jūs, nevis es! Es esmu tikai algotnis, par godu un slavu man nav jācīnās. Man par karošanu maksā. No pūķa man ir bail, turklāt es zinu, ka jūs esat tepat. Cīnieties ar pūķi jūs, kas ne no kā nebaidāties, bet mēs atgriezīsimies pie orkiem.

— Tu esi gļēvulis! — nošņācās Arniols.

— Pareizi, — gluži mierīgi piekrita Kapteinis. — Tā kā par šo pa­tiesību mēs esam vienojušies, vai tagad es drīkstu iet prom?

Arniols nemaz nedomāja to pieļaut. Viņš paziņoja, ka, sākot ar šo brīdi, Rankstrails un piecdesmit viņa vīru pārtopot par vieglo kavalēriju. Līdz vakaram viņiem esot jāpagādā sev zirgi. Bet rītausmā viņiem būšot jādodas apturēt bēgļus, pareizāk, aizšķērsot tiem ceļu.

Pārtapšana par vieglās kavalērijas jātnieku bija ikviena kājnieka vis­kvēlākais sapnis, jo nozīmēja jūtamas pārmaiņas un nodrošināja gan­drīz vai cienījamu stāvokli sabiedrībā, — arī Rankstrails pēc tā bija ilgojies, taču kāpēc gan tam bija jānotiek tagad, kad viņš ir uzklausījis Austras teikto, tagad, kad viņš nav ticis skaidrībā, kas īsti notiek? Rank­strails mēģināja iebilst, ka neprotot jāt (kas nebija gluži taisnība) un nekā nejēdzot no zirgiem (kas nebija gluži melots), bet šoreiz Arniols viņu pārtrauca:

— Kaptein, vai tad jūs neesat tas vīrs, kuram padodas it viss, lai arī pie kā jūs ķertos? Jums vienmēr viss ir brīnumaini izdevies! Esmu pār­liecināts, ka izdosies arī šoreiz.

— Jūs pats teicāt: brīnumaini. Tāpēc jau tas ir brīnums, ka notiek tikai retu reizi. Ja tā gadītos vienmēr un visur, par brīnumiem nemaz nevarētu runāt. Un šoreiz mums vajadzētu saprast, kā sagādāt zirgus, pēc tam vajadzētu apjēgt, kā noturēties tiem mugurā, vēl pēc tam vaja­dzētu atrast pūķi, un arī ar to visas grūtības nebeigtos. Mums vajadzētu tam pūķim iestāstīt, lai viņš ļauj sevi nonāvēt. Jūs taču negribēsiet, lai mēs jūsu vietā nokaujam pūķi? Kā tas vispār ir darāms?

— Pūķi nogalināt nav nemaz tik grūti: viņa vēders un krūtis ir viegli ievainojami. Tur zvīņas ir tikpat plānas kā čūskas āda.

— Jūs gribat, lai mēs viņu apšaudām ar savām strupajām bultām, sēdēdami seglos, kur nemaz neprotam noturēties? Ja jau jūs par pūķiem visu tik labi zināt, kāpēc jūs paši nevarētu viņu nokaut? Ja viņu nogali­nāsim mēs, kuram tad tiks viss gods un slava? Ko tad jūs pēc gadiem piecdesmit stāstīsiet saviem mazbērniem, kad būsiet apsēdušies pie pa­varda un ārā līs lietus? Labāk pie pūķa ejiet jūs, tā būs labāk. Jūs, dros­mīgie varoņi, nokaujiet pūķi, bet mēs atgriezīsimies pie Šķeltā kalna cīnīties ar orkiem, jo no tā darba nekāds gods un slava neatlec. Galu galā, mums mazbērnu nebūs, tāpēc arī stāstāmo laikus sagādāt nevajag. Bet, ja nu mums kāds mazbērns tomēr gadīsies, mēs viņiem pastāsīsim, ka satikām jūs — pūķa kāvējus. Tā būs vēl labāk nekā stāstīt, ka paši esam nobeiguši pūķi. Vai tagad es varu iet projām?

Neviens neatbildēja. Rankstrails pagriezās uz promiešanu.

— Kaptein, — viņu uzrunāja vīrs, kurš līdz šim brīdim bija palicis klusi sēžam. Tas bija tas pats sirmgalvis, kurš Rankstrailam bija iedevis karti, tas pats vecais bruņinieks ar zelta zīmotnēm. —Jūs esat iecelts par vieglās kavalērijas Kapteini, saglabājot savā pakļautībā arī visu vieglo infantēriju, un Valdītājs un Tiesnesis jau ir parakstījis attiecīgo dek­rētu. — Bruņinieks nopūtās, vairīdamies skatīties Rankstrailam sejā, un Rankstrails saprata, ka sirmais vīrs ne tikai nav šīs idejas autors, bet piedevām jūtas vainīgs, ka nav spējis nejēdzīgo lēmumu novērst. Sirm­galvis uzmeta greizu skatienu Arniolam un turpināja: — Arī man šķita, ka būtu… ka nebūtu… — Vēl viens greizs skatiens Arniola virzienā. — … ka ir nedaudz pārdroši, ja piedosiet šo izteikumu, ierosināt Valdī­tājam un Tiesnesim, ka pret grāfistes ienaidniekiem cīņā jāsūta… — tre­šais skatiens uz Arniola pusi. — … vīri, kuri ir neapšaubāmi drosmīgi, taču neprot jāt. Un sevišķi pārdrošs šis priekšlikums šķita, zinot, ka starp grāfistes ienaidniekiem ir arī pūķis. Turklāt tieši jūsu vīri visu šo laiku atvairīja orkus no austrumu novadiem, bet tagad šīs zemes paliks neaizsargātas. Neviens vairs nespēs apturēt orkus. To varēsiet vienīgi jūs, Kaptein, ja jums rīt izdosies uzvarēt. Ja jūs kritīsiet, nebūs vairs neviena, ko sūtīt cīņā ar orkiem. Ja — lai dievi pasargā — jūs dezer­tēsiet vai atteiksieties izpildīt pavēles… es to saku tikai sacīšanas pēc, Kaptein, jo lieliski zinu, ka nav pat pieļaujama doma, ka jūs varētu būt tik traks un tik… noziedzīgs… lai ar šādu soli lemtu nāvei gan sevi, gan savus vīrus, gan — saskaņā ar pēdējiem lēmumiem — visu jūsu vīru ģimenes locekļus un tuviniekus, kas dzīvo grāfistē… tā tas ir nolemts… apstiprināts ar pēdējiem Valdītāja un Tiesneša dekrētiem… — sirmais bruņinieks runāja arvien lēnāk. — … ja tā notiktu, tad vairs nepietiktu ar Daligaras trīspadsmit bendēm un vajadzētu pieņemt darbā vēl citus. Un, kad bendes darbu būtu pabeiguši, austrumu novadi kristu orku rokās. Rīt no rīta jūs dosieties ceļā kopā ar Arniola kungu. Jūs viens otram sniegsiet atbalstu un palīdzēsiet. Pēc šīs cīņas jūs drīkstat būt uzvarētājs vai mironis, Kaptein. Sakāve tiks pielīdzināta nodevībai, — nopūzda­mies noteica sirmgalvis. — Man ļoti žēl, — viņš negaidīti piebilda, no­durdams skatienu. k

Iestājās stindzinošs klusums, kuru salauzt neuzdrošinājās pat dusmu plosītais Arniols.

— Es gribētu ko vaicāt, — beidzot ierunājās Rankstrails, vērsdamies pie vecā bruņinieka.

Vīrietis pacēla galvu un paraudzījās uz viņu.

— Vai es varētu uzzināt jūsu vārdu? Nākamajā reizē, kad tiksimies, es labprāt vēlētos jūs sveicināt.

Pagāja brītiņš, iekams vecais bruņinieks saprata, ko viņam jautā. Viņš nepasmaidīja, bet piecēlās kājās un laipni stādījās priekšā:

— Kungs, es esmu Follijs, Daligaras grāfs, bet mūsdienās tas ir tikai goda tituls, kas nozīmē vienīgi to, ka esmu pēdējais no pilsētas dibinā­tāju pēctečiem.

Rankstrails atbildēja, palocīdams galvu.

Arniols nolēma, ka atkal ir pienācis laiks likt dzirdēt savu balsi, kas jautri un dziedoši noskanēja pakaļ Kapteinim, kurš jau devās prom:

— Rītausmā jums jābūt gataviem. Mēs pateiksim, kas un kā jums darāms. Esmu pārliecināts, ka jūs, būdami tādi gudrinieki, pratīsiet sev sagādāt zirgus un arī iemācīsieties uz tiem jāt. Citādi jūs uzskatīs par dezertieriem. Tāpat esmu pārliecināts, ka jūs, būdami tādi drosminieki, ienaidniekus apturēsiet. Apturēsiet visus, kas jāaptur. Jo citādi jūs atzīs par nodevējiem.

Rankstrails viņu klusībā nolādēja. Nebija skaidrs, vai Arniols mē­ģina izmantot viņu, lai iznīcinātu elfu un pūķi, vai — gluži pretēji — mēģina izmantot elfu un pūķi, lai iznicinātu viņu un viņa vīrus. Katrā ziņā bija skaidrs, ka vismaz vienu no šiem mērķiem — ja ne abus vien­laikus — Arniols pavisam drīz sasniegs.

Atgriezies nometnē ārpus mūriem, Rankstrails sapulcināja savus ka­reivjus un pavēstīja, ka viņi tagad ir arī vieglā kavalērija. Kavalēristus izraudzīties nebija grūti: par tiem kļuva visi, kas kopā ar Rankstrailu bija bijuši Augstklintē, jo tieši šiem vīriem bija visvairāk naudas — gan ietaupījumi no Aizdevēja maksātās algas, gan tā nauda, kas algā bija izmaksāta pēdējos divos gados un kuru nebija vajadzējis tērēt, jo par algotņu uzturu Rankstrails bija vienojies ar ciemu vecākajiem. Šie bija visuzticamākie vīri, turklāt tā nebija nejaušība, ka tieši viņi pie Šķeltā kalna bija iemācījušies jāt, — it visi, kurš dedzīgāk, kurš mazāk dedzīgi, bija lolojuši sapni par iekrāto naudu nopirkt zirgu un iekļūt kavalēristos.

Siuīls, aiz dusmām zilgani bāls, svepstēja, ka Kapteinim neesot ne mazākās saprašanas par to, kas ir īstas ciešanas, bet viņš, kā allaž, bez jebkādām ciešanām un grūtībām esot kļuvis par kavalērijas komandieri. Labu brīdi tā šņācis, Siuīls lepni un nīgri paziņoja, ka par kavalēristu nekļūšot, tāpēc lai ar viņa sabiedrību nerēķinoties.

Zirgus varēja iegādāties grāfistei piederošajos staļļos, kas atradās ne­tālu no tās ēzeļu mītnes, kur pirms diviem gadiem bija nomitināti arī algotņi. Zirgu staļļos netrūka. Vismaz tos Arniols bija pacenties sagādāt. Rankstrails tirgojās un kaulējās visu vārdā, lai vīri nekļūtu cits citam par sāncenšiem un lai zirgu cenu izdotos nospiest pēc iespējas zemāku. Viņam izdevās panākt, lai cena noslīd līdz desmit sudraba dālderiem par zirgu ar visiem segliem. Lizentrailam bija tikai astoņi dālderi, un par šo summu viņš varēja dabūt tikai vecu, kaprīzu ķēvi ar nelāgu slavu. Vienīgais, kam naudas nebija nemaz, bija Rankstrails, kurš visu nopel­nīto joprojām sūtīja tēvam. Viņa tarbā glabājās vien dažas vara monē­tas, ko viņš bija pietaupījis, lai varētu nopirkt medus un sezama sēkliņu gardumus mazajam brālim, kad nākamreiz brīvajās dienās atkal varēs atgriezties mājās.

Rankstrails izvēlējās sev zirgu — skaistu bēri un pagaidām atstāja to pie tirgotāja, bet pats devās uz pilsētas zemāko daļu, uz mūru noēnotu tumšu ieliņu, kura bija pazīstama kā Augļotāju iela un uz kuru viņam ceļu parādīja Lizentrails, kam šī vieta nebija sveša.

Nami te bija augsti, šauri un sabūvēti tik cieši cits pie cita, ka brī­žam starp tiem vajadzēja spraukties sāniski. Ieliņa bija stāva un vietām izlikta pakāpieniem.

— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, — uzmanies. Tas, kurš iegriežas šeit, agrāk vai vēlāk iegriežas arī pie bendes.

Kapteinis pamāja. Viņš būšot uzmanīgs. Viņš labi zināja, kas Daligaras grāfistē notiek ar tiem, kuri laikus nesamaksā visu, ko pieklājas samaksāt.

Ieliņa bija tukša, un Rankstrails ar jautājumu, kur te varētu atrast kādu aizdevēju, vērsās pie vienīgā sastaptā vīra, kurš, tērpies garā, tumšā paltrakā, sēdēja uz kāda nama sliekšņa.

Uzrunātais viņam uzmeta izbrīnītu skatienu.

— Cilvēk, — viņš teica, — te pieņemts lietot vārdus asinssūcējs vai augļotājs. Es tev tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Redzi, ar katru gadu parāda summa dubultojas, tāpēc esmu pārliecināts, ka tu darīsi visu, lai naudu sagādātu labi ātri. Ja tu nemaksāsi, es tevi nodošu bendem, un ari tas man ļauj ticēt, ka tu darīsi visu, lai naudu sagādātu. Vispār es esmu labsirdīgs un bendi saucu palīgā tikai tad, ja jūtu, ka mani krāpj — maksā maz vai nemaz. Es tiešām esmu labsirdīgs. Iedomājies, man ir draugs, kuram es pirms astoņiem gadiem aizdevu vienu dālderi, jo šim piedzima meita. Viņš katru gadu spēj man atdot tikai vienu, nevis divus dālderus, bet es tik un tā pacietīgi gaidu un bendi nesaucu.

— Protams, kāpēc lai tu sauktu bendi, — atbildēja Rankstrails. — Pagai­dām viņš tev ir samaksājis astoņus dālderus, bet vienu joprojām ir tev pa­rādā. Vest šo vīru pie bendes būtu tāpat kā nokaut vistu, kura dēj zelta olas.

— Arī tāpēc. Bet galvenokārt tāpēc, ka esmu labsirdīgs.

— Jā, gandrīz vai svētais, — piekrita Rankstrails.

Lai viss šis pasākums būtu uzskatāms drīzāk par neprātīgu rīcību, nevis pašnāvību, Rankstrails aizņēmās tikai piecus dālderus — summu, ko vismaz teorētiski viņam būs iespējams sagādāt, jo turpmāk kā jau vieg­lās kavalērijas kapteinim viņa alga pieaugs. Sesto dālderi, sirdij sāpēs sažņaudzoties, viņš ieguva, pārdodams augļotājam dunci ar olīvkoka spalu, ko viņam bija uzdāvinājuši Zaļasodī. Septīto dālderi Rankstrails būtu varējis sagādāt, pārdodot vilku, kurš viņam sekoja ik uz soļa, tomēr no šīs domas viņš atteicās.

Zirgu tirgonis bija nepielūdzams. Bēra cena bija desmit dālderu, un tur nekas nebija ne līdzams, ne grozāms. Taču, lai nesarūgtinātu Kap­teini un neraidītu viņu projām bez jājamlopa, tirgonis bija ar mieru par sešiem dālderiem atdot viņam Ērci — un arī tas esot uzskatāms par izdevīgu darījumu, jo savā ziņā un vismaz par tādu cehu Ērce esot īsts ieguvums. Protams, lai novērtētu šo zirgu, nedrīkstēja spriest pēc ārie­nes, bet vai gan izskats ir galvenais. Kapteinis jau gribēja apvaicāties, kāpēc zirgam ielikts tik ērmīgs vārds, bet tad viņš Ērci ieraudzīja un ne­kādu jautājumu'vairs nebija.

— Tāds vai citāds, bet tomēr zirgs, — teica tirgonis, un Kapteinis nevarēja nepiekrist.

Tāds vai citāds, bet tas patiešām bija zirgs.

— Ar visiem segliem, — piebilda tirgotājs.

Pirms noslēgt darījumu, Kapteinis vēl brīdi vilcinājās. Viņš, pro­tams, zināja, ka Ērces pirkšana ir spiesta lieta. Viņš tikai gribēja novil­cināt, kaut nedaudz attālināt mirkli, kad par Ērces īpašnieku kļūs viņš.