Pēdējais orks

Trīspadsmitā nodaļa

Kapteinis, jāja savu vīru priekšgalā un pirmoreiz mūžā zirga mugurā jutās tik savādi: šoreiz lielākā daļa gribas nebija jāveltī, lai turētos pretī Ērces ietiepībai un tās tieksmei pēc rāmas un mazkustīgas dzīves.

Rankstrails jāja uz Enstrīla — no vienas puses tas viņam ievērojami atviegloja kaujas vadīšanu, bet no otras ik brīdi lika izjust netīkamas sirdsapziņas grēmas. Šis nebija viņa zirgs — šis bija zirgs, kas piederējis pēdējam elfu karavadonim, kuram Rankstrails vispirms bija zvērējis uz­ticību, bet pēc tam vienu pašu palaidis doties nāvē. Pat ja Rankstrails uzdrošinātos to aizmirst, zirgs viņam šo nodarījumu atgādinātu. Kaut arī daudzus gadus Rankstrails bija sēdējis tikai Ērces mugurā, viņa zināša­nas par zirgiem bija pietiekamas, lai saprastu, ka zirgam un jātniekam jābūt saistītiem, ka zirgam savs jātnieks jāpieņem, līdzīgi kā suns kādu cilvēku izraugās par saimnieku. Pat Ērces spītīgā tiepšanās bija sirsnī­gāka nekā Enstrīla blāvā vienaldzība. Zirgs paklausīja viņa pavēlēm, taču nemīlēja viņu un viņa svaru pacieta kā traucēkli un apgrūtinājumu.

Mierinoša toties bija doma, ka, jājot šāda zirga mugurā, pieaug izre­dzes uzvarēt un pabarot pilsētu, kur patvērušies elfu valdnieka bērni.

Rankstrails jau atkal minēja, vai elfa mantinieks jau piedzimis — šīs domas viņu stiprināja, jo bērna dzimšana šai dienā šķita esam laba zīme. Kaut ari cilvēku pasaule savas muļķības dēļ bija zaudējusi pēdējo elfu, varbūt tā tomēr spēs izglābties.

Rankstrails redzēja, ka spārnos paceļas irbes un fazāni, un pasmaidīja. Orki nemaz nebija tik veikli strēlnieki — tie, protams, prata lietot gan lokus, gan arbaletus, tomēr to iecienītākie ieroči bija helebardes, vāles un baismīgie zobeni ar īpaši platajiem asmeņiem.

Bija prieks redzēt, ka tik daudz laba medījuma spējis paglābties no orku ieročiem šajās ilgajās aplenkuma dienās — re, cik daudz putnu ceļas spārnos no krūmiem starp niedrāju un ozolu mežu, kuriem tagad droši vien tupus rāpus cauri lavās viena vai pat divas orku rotas, lai negaidīti viņam uzbruktu.

Slazdi bija sagatavoti, pareizāk, sagatavoti bija divi slazdi: gan tie, kurus Rankstrailam bija izlikuši orki, gan tie, kuros tie tūdaļ iekritīs paši.

Paslēpušies skrajumos starp akmens bluķiem, gaidīja Lizentrails, rūķi un visi kājnieki, ieskaitot pilsētas miesniekus, kalējus un bārddziņus, — viņus piesegs klintis, turpretī orki drīz iznāks atklātā vietā.

Kapteinis redzēja, ka no orku nometnes rietumdaļas gaisā paceļas dūmu grīstes. Tātad nodedzināts bija ne tikai tilts — ugunis tūdaļ aprīs arī aplencēju jaunās katapultas. Anrikam un regulārās armijas kareiv­jiem tomēr bija izdevies to paveikt. Kopā ar dūmiem augšup cēlās vīru uzvaras kliedzieni. īpašā ritmā skandētais Daligaras vārds skanēja gluži kā dziesma, un tās bija pirmās skaņas, kas pēdējā mēneša laikā uzdroši­nājās spēkoties ar orku bungu uzmācīgo rīboņu. Pilsēta atkal bija neieņe­mama. Tagad tik vajadzēja aizkļūt līdz vezumu rindai, kur glabājās pārtikas krājumi, un tad ilgāku laiku neko nevarēs kaitēt arī visbriesmīgākais aplencējs — bads.

Tādiem vīriem kā viņš, tiem, kuri uzradušies no nekurienes, nav lemts mainīt vēstures gaitu, taču līdz vezumiem izlauzties viņš spēs — to gan. Un tad viņš pārplūdinās pilsētu ar dzeramo ūdeni, kartupeļiem un sālītu cūkgaļu, un ķēniņiene Ragana mierīgi varēs atgūties pēc dzemdībām.

Pēc tam ķēniņiene Ragana pratīs pārraut un iznīcināt aplenkumu, viņa pratīs aiztriekt orkus tālu aiz rīsa laukiem. Galvenais bija jo drīzāk atkarot klinšainos Jaunā Mēness pakalnus, jo tiem pāri stiepās taisnā­kais ceļš, kas savienoja Dzeloņcūku un Gārni.

Ķēniņiene Ragana to spēs, lai arī Rankstrails nespēja iztēloties, kā viņa to izdarīs, — un tas bija vēl viens un galīgais apstiprinājums tam, ka ne jau viņam ir lemts paveikt šādu varoņdarbu.

Viņa domas atkal pievērsās vezumiem, kur glabājās pārtika.

Tagad vajadzēja piesaistīt sev orkus, kuri ticēs, ka ir iedzinuši viņu slazdā. Lizentrails viņu no augšas piesegs, dodot pietiekami daudz laika, lai Rankstrails ar savējiem spētu pievienoties viņam klinšainajos skra­jumos un mežā, bet tad viņi ar Lizentrailu samainīsies lomām. Rank­strails ar savējiem piesegs Lizentrailu un viņa vīrus, kamēr tie dosies pēc orku krājumiem: vezumiem ar dzeramā ūdens mucām, vistām, teļiem un pārējiem labumiem, bet pēc tam Lizentrailam par aizsegu kļūs Anriks ar savējiem, kas kuru katru brīdi uzradīsies upes krastā, un tad visi varēs atgriezties pilsētā.

Kā jau bija paredzēts, no meža izšāvās bultu krusa",-un, kā jau bija pa­redzēts, starp Rankstraila vīriem nebija kritušo, jo viņus godam sargāja vairogi. Kā jau bija paredzēts, orki iznāca klajā vietā, taču nebija pare­dzēts, ka tie visi kā viens metīsies virsū Rankstrailam, bet notika tieši tā.

Viņi nāca no visām pusēm, mierīgi, disciplinēti, gatavi ļaut sevi no­galināt, lai tikai varētu kaut pamēģināt ar savu zobenu aizsniegt Kap­teiņa rīkli. Rankstrails un tikai Rankstrails bija šī uzbrukuma mērķis. Tikko kāds no orkiem bija nokauts, tā vietā uzradās divi citi: orki bija gatavi mirt, bija gatavi ziedot savus pārtikas vezumus, lai tikai varētu nogalināt Rankstrailu.

Upurējot neskaitāmus savējos, kas tagad vārtījās zemē pašu asinīs un mirdami gārdza aiz melnajām kara maskām, orkiem izdevās nošķirt Kapteini no viņa vīriem. Līdzās Kapteinim bija palicis tikai viņa vilks. Iecere bija pavisam vienkārša: kad vairs nebūs Kapteiņa, arī viņa kara­spēks būs viegli iznīcināms.

Pie Varilas vārtiem nokautam orkam nolaupītais zobens pārlūza, sacērtoties ar milzīgu āvu, un savainoja Rankstraila labo roku. Zobena svars bija pamatīgs, taču sakausējums izrādījās neizturīgs. Priekšpēdējais Rank­straila zobens bija pārlūzis, kaut arī bija kaldināts no laba metāla, — tas vienkārši bija viņam par vieglu. Savukārt pirms tam viņa rokās sabirzušais ierocis bija gan par vieglu, gan no vissliktākā sakausējuma, turklāt rūsas apgrauzts. Kapteinis nodomāja, ka viņa mūžīgās likstas ar zobeniem un nespēja tikt pie kārtīga ieroča droši vien uz visiem laikiem izbeigsies šajā tveicīgajā dienā — nešķita ticami, ka viņš vēl ilgi spēs atvairīt uzbrukumu.

Domu spiets zumēja Rankstraila prātā šīs krampjainās, izmisīgās cīņas laikā: viņš ienaidnieku bija novērtējis par zemu. Orki viņu bija apstājuši no visām pusēm, bet viņa vienīgie aizstāvji bija ievainotā rokā sažņaugts nolūzis zobens un vilka asie zobi, taču bija skaidrs, ka arī vilks vairs ilgi neizturēs. Cirvju cirtienus Rankstrails pūlējās atvairīt ar paresnu no zemes paķertu baļķēnu, taču skaidas lēca uz visām pusēm un kokgabals ar katru mirkli kļuva īsāks un īsāks: ja Rankstrails šādu cīņas skatu kādā gadatirgū redzētu kumēdiņu rādītāju izpildījumā, viņam tas liktos varen smieklīgs…

Ieskanējās Anrika rags: trīs īsi pūtieni.

Viņiem bija izdevies.

Anriks un Lizentrails bija tikuši līdz ūdens un pārtikas krājumiem un nu veda tos uz pilsētu.

Droši vien arī milzīgie arbaleti jau ir sakrauti ratos līdzās ūdensmucām, lai nogādātu tos aiz pilsētas mūriem. Orki tik viegli nevarēs sagā­dāt jaunas stiegras, kas savītas no īpaši apstrādātām vēršu cīpslām, un jaunus arbaletus tie vairs neizgatavos, bet vecos daligarieši novietos uz nocietinājumiem, un tad būs orku kārta pārvietoties pa nometni rāpus, piesedzoties ar vairogiem.

Daligara bija glābta.

Bet viņš mirs.

Galu galā viņš nekad nebija rēķinājies ar ilgu mūžu un tagad prā­toja, vai vīri arī viņa vārdu iegriezīs kāda koka mizā vai iegravēs akmenī.

Piepešs bultu mākonis triecās pret orkiem, kas viņu bija apstājuši no visām pusēm.

Nez no kurienes uzradās Austras vadītie strēlnieki. Orkiem vajadzēja atkāpties, un tie steigšus nozuda mežā, no kurienes gan vēl raidīja arī bultas, ne tikai lāstus" un lamas. Rankstrails bija iemācījies dažus vārdus to raupjajā, drūmajā valodā. Viņš saklausīja naida un ņirgu pilnus izsau­cienus un saprata, ka tagad galvenais bultu mērķis būs Austra.

Šausmu pārņemts, Rankstrails manīja, ka tūdaļ Austru ķers nāvē­joša šautra, un arī šoreiz viņš to apjauta jau labu brīdi iepriekš — tai pašā mirklī, kad bulta atrāvās no stiegras. Viņš sagrāba Austru aiz augš­delma un norāva guļus, pakrizdams reizē ar viņu. Bulta pārskrēja viņiem pāri un ietriecās kļavas stumbrā pāris sprīžu attālumā no vietas, kur tikko bijusi Austras galva. Lidoja vēl citas bultas, taču Rankstrailam iz­devās ar savām bruņām aizsegt orku mērķi. Rankstraila vīri atkal devās uzbrukumā, un orku strēlnieki bija spiesti atkāpties.

Rankstrails sajuta Austras un viņas matu smaržu zem savas plaukstas, bet tad viņu satricināja kaut kas briesmīgs un baigs — tas piepildīja viņu kā melna pekles ēna. Kapteiņa dvēseli vairs nesatrauca tikai bai­les nodarīt Austrai pāri, tagad tur plosījās kas šausmīgāks un tumšāks: viņš negribēja redzēt, kā paša rokas pieskaras viņai.

Gluži kā apdedzinājies, Rankstrails strauji atrāvās no Austras, pie­lēca kājās un soli atkāpās. Viņš pat nepalīdzēja tai pieslieties stāvus, un Austra pati bija spiesta lūgt palīdzību, jo viena viņas kāja bija iesprū­duši starp kazenāju vijumiem un saviem spēkiem viņa to nespēja atbrī­vot. Bet arī tagad Rankstrails uzmanījās un satvēra viņas roku krietni virs elkoņa, kur sudraboti melno samta tērpu piesedza ādas bruņu vam­zis ar metāla kniedēm.

Tikko Austra atkal bija tikusi uz kājām, viņš tai uzkliedza, lai viņa nekavējoties atgriežas pilsētā un vairs neuzdrošinās to pamest. Un kā viņai vispār ienākusi prātā šī stulbā doma uzrasties kaujas laukā?

Nesatricināmi pieklājīgā balsī Austra apvaicājās, vai Rankstrails, lūdzu, nevarētu runāt vēl skaļāk, jo kaujas troksnis viņu padarījis gan­drīz kurlu.

Aiīstras sarkasms iedarbojās kā ledaina ūdens šalts. Rankstrails tū­daļ nomierinājās.

— Karaspēkos parasti valda dīvains paradums pildīt pavēles, nevis rīkoties uz savu galvu, kundze, — viņš ledaini pavēstīja.

— Tiešām? — ieinteresēti un laipni pārjautāja Austra. — Pārstei­dzoši! Un kā pavēles tās būtu? Vai jāpakļaujas visiem, kuri nēsā bruņas? Ja uzskatāt, ka karotāja pienākums ir pakļauties tikai augstākstāvošo pa­vēlēm, tad es jums atgādināšu, ka jūs neesat ne mans komandieris, ne ķē­niņš. Es pakļaujos tikai un vienīgi tāda cilvēka pavēlēm, kuru pati esmu izraudzījusies par pavēlnieku vai ķēniņu, un šoreiz Daligaras ķēniņiene man pavēlēja būt šeit. Es gan neatmetu iespēju, ka varbūt es varētu pa­kļauties arī sava vīra gribai, ja man tāds kādreiz būs. Ja tas jums der par mierinājumu, piebildīšu vēl, ka neesmu pakļāvusies pat sava tēva pavēlēm, kurš — ja atmiņa mani neviļ — savulaik jums tās ir devis atliku likām.

Rankstrails nodrebēja: Austras vārdi bija patiesi un tādēļ izskanēja jo pazemojošāk, — tie ievainoja sāpīgāk par visām pasaules lamām un lāstiem.

— Kundze, — vēl rāmākā un ledainākā balsī teica Rankstrails, — es tikko izglābu jūsu dzīvību.

— Bet es izglābu jūsējo, — tikpat pieklājīgi atbildēja Austra.

— Tiesa kas tiesa, kundze. Mana dzīvība ir noderīga, taču ne būtiski svarīga Daligarai. Jūs steidzāties šurp, lai, apšaubāmu apsvērumu vadīta, glābtu mani, bet tostarp atstājāt bez aizstāvības pilsētu, kur atrodas ķē­niņiene un viņas bērni. Es ar orkiem karoju jau daudzus gadus, tāpēc droši varu apgalvot, ka tie nav muļķi. Viņi ir pārsteidzoši labi stratēģi. Un apbrīnojami labi peldētāji, kas nemanāmi spēj šķērsot upi, peldot zem ūdens.

Nu bija Austras kārta nodrebēt un nobālēt, it kā viņa būtu saņēmusi sitienu.

Rankstrails pavēlēja, lai Austras strēlnieki un viņa paša vīri, kas bija palikuši tuvumā, nekavējoties atgriežas pilsētā.