Pēdējais orks

Treša nodaļa

Katru dienu Rankstrails apstājās, lai kaut ko iedāvinātu Trakajam Rakstvedim, kurš par atlīdzību savukārt ik reizes iemācīja viņam kādu jaunu burtu. Pēc tam Rakstvedis ierādīja, kā burtus sasaukt kopā, lai tie pārvērstos vārdos, un vēl viņš Rankstrailam lika atkārtot visu alfabētu tik nebeidzami daudzas reizes — gan pusčukstus, gan skaļi kliedzot, gan turp, gan atpakaļ un pat ar sīku akmentiņu pilnu muti —, ka viņa stostīšanās izzuda. Brīnišķīgs bija piedzīvojums ar skaitļiem, kuri Rank­straila prātā bija allaž bijuši skaidri, taču tagad, kad tie pārvērtās zīmēs, to spozme pieauga un tie vizēja žilbinoši kā zobena asmens. Rankstrails bija aizkustināts, atklādams, ka skaitļi nekad nebeidzas: nebija neviena tāda, kuram nevarētu pieskaitīt vēl vienu vai desmit, vai simt. Tam, kurš kaut reizi saskaitījis kopā vienu un vienu, iegūstot divus, bezgalības jēdziens kļūst nenoliedzams, teju vai taustāms.

Iemācījies pārvērst skaiias par zīmēm, to atveidojumus mīkstināt vai pastiept garākus, papildinot ar ķeksīšiem un svītriņām, kas atgādināja dažādu putnu lidojumu, Rankstrails sāka apgūt vēsturi. Viņš iemācījās gadskaitļus un vārdus. Klausījās par kaujām. Saprata, kāpēc šķietami vāju pulku var būt izdevīgi novietot karaspēka pašā vidū, jo tad ienaidnieks neapdomīgi traucas salauzt karaspēka rindas un nokļūst aplenkumā. Viņš saprata arī, ka šo pašu aplenkuma briesmu dēļ karaspēka flangi nekad nedrīkst būt neaizsargāti. Komandiera izmantotas, ģeometriskās līnijas varēja iezīmēt atšķirību starp dzīvību un nāvi, sakāvi un uzvaru. Trakais Rakstvedis viņam stāstīja arī par siru Ardvinu:

— … viņš atkaroja Cilvēku zemes… viņš teica… varbūt tev ir vēl maz­liet medus, drosmīgais un dāsnais zēn? Žēl gan. Medus atjauno spēkus manā pagurušajā miesā… Ķēniņš Ardvins atkaroja Cilvēku zemes, ko bija sagrābuši orki, un viņš izmantoja stratēģiju… vai tu saprati, kas ir stratēģija?

To Rankstrails bija sapratis: stratēģija bija ģeometrijas un drosmes summa.

— Viņš teica, ka tauta, kura vairs neprot cīnīties, ir vergu tauta vai miroņu tauta, un…

Arī Rankstrails gribēja iemācīties cīnīties. Viņš uzdrošinājās Rakst­vedim izstāstīt savu sapni kļūt par bruņinieku vai vismaz par kājnieku, ja citādi nebūs iespējams, taču bruņas un saulē mirdzoša ķivere viņam noteikti bija vajadzīgas. Vecā vīra atbilde bija kā sejā iešļākts spainis auksta ūdens:

— Muļķības! Tikpat labi tu varētu sapņot, ka pieaudzis mācēsi lidot!

Nemūžam neviens no Ārējā lokā dzimušajiem nevarēšot iegūt va­roņa bruņas. Rakstvedis paskaidroja, ka Ārējā loka iemītnieki, kuri ēd kurkuļus un vardes un kurus pašus ēd odu miljoni, kas vairojas šejienes peļķēs, netiek uzņemti Varilas pilsētas dzelžaini stingrajā karaspēka struktūrā, kur visa hierarhiskā piramīda no augstākā virspavēlnieka līdz pēdējam āvas nesējam tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Ja nu kāds no tiem, kas mitinās šajās būdās, kas sabūvētas starp aizsargmū­riem, tomēr sajūt karotāja vai varoņa aicinājumu, tam ar ieročiem jā­pelna alga, sargājot jaunu dzimteni (precīzāk sakot, Daligaras grāfisti), proti, jāsamierinās ar algotņa likteni. Taču, kā zināms, algotņus neviens nekad nav cienījis un necienīs.

— … redzi, puika, salīdzināt algotni un bruņinieku būtu tāpat, kā salīdzināt veļasmazgātāju ar dižkundzi. Tie ne tikai ir tālu viens no otra kā zvaigznes no to gaismas atspldumiem ūdens tērcēs — tie ir nesa­vienojami. Tam, kurš ir aptraipījies ar mazcienīgu nodarbošanos, uz mūžiem ir slēgts ceļš uz augsta goda vietām un amatiem. Nelaime tā, ka Varilā it visus amatus pārmanto ģimenē — arī bārddziņa, kalēja, zelt­kaļa, aptieķnieka, šuvēja, cūkkopja, aitu gana, kazu gana, akmeņkaļa, būvmeistara vai kalpa darbu manto. Vienīgais tev kā Ārējā loka iemīt­niekam pieejamais arods ir ubagdāvanu diedelēšana — ja vien neskaita to pašu algotņa likteni. Ja tu būtu piedzimis par meiteni, varētu kļūt par veļasmazgātāju.

— Bet kā tu to zini? Tu te esi svešinieks, — īdzīgi iebilda Rankstrails.

Viņam jau agrāk bija radušās aizdomas, ka sapnis par iekļūšanu bru­ņinieka kārtā ir tikai bērnišķīgas fantāzijas, taču tāpēc nebija mazāk sā­pīgi izdzirdēt tam apstiprinājumu no cita mutes.

— Nav jābūt dzimušam kādā vietā, lai to labi pazītu. Tava varžu vira gan ir garda, taisni jūtu, kā tā aizdzen manu klepu un silda kaulus. No­dod manu paldiesu savai mātes kundzei. Svešas vietas un tāpat arī sve­šus laikus var iepazīt ar uzklausīta un izlasīta vārda starpniecību. Un gribu uzsvērt vēl ko svarīgu. No ārpuses iegūta izpratne un pārzināšana bieži vien ir labāka nekā no iekšpuses iegūtā — tieši tāpat ēkas arhitekto­niskās līnijas vieglāk ir uztvert, raugoties uz fasādi, nevis sēžot šīs ēkas pagrabos. «.

Daligaru mēdz saukt par Dzeloņcūku, un šo iesauku pilsēta iemanto­jusi neskaitāmo draudīgo pīķu dēļ, kas iestiprināti tās aizsargmūros tūlīt zem dzeguļu rindas. Pīķi ir vērsti ieslīpi lejup, un to augšdaļa ir izdobta un izoderēta ar svina plāksnēm — tas tādēļ, lai uz iespējamo aplencēju kara­spēku pa šiem kokgabaliem trāpīgāk un, pašiem paliekot mūru aizsegā, varētu pludināt virsū visu, kas var aizdedzināt vai apdedzināt. Šos pīķus izgatavoja un mūros iestiprināja pēc sira Ardvina pavēles tolaik, kad pil­sēta bija atkarota orkiem, bet tie atkal to aplenca. Nakti pēc nakts pa dobajiem kokiem lejup gāzās kvēlojošas ogles, izzīmējot tumsā ugunīgas svītras — vienīgo gaismu, kas izkliedza cilvēku pasaulei vēsti par cīņu uz dzīvību un nāvi, kas ritēja pie Daligaras, jo tikai tur šī cīņa bija iespējama.

Daligaras armiju, dēliņ, veido divi atsevišķi, atšķirti un atšķirīgi kara­spēki. Pirmais ir īstais pilsētas karaspēks — tā sauktā smagā kavalērija un smagā infantērija, un gan vienā, gan otrā dien tikai daligarieši. Skaistā­kie zirgi un labākie zobeni ir paredzēti kavalērijai. Senos laikos smagajā kavalērijā cīnījās tikai aristokrāti, pats Daligaras grāfs un pilsētas dibi­nātāji. Mūsdienās to, kurš var kļūt par kavalēristu, spriežot pēc nopelniem, nosaka Tiesnesis.

— Tas labi, tā noteikti ir taisnīgāk.

— Nē, dēliņ. Tā tikai izklausās. Tu gribētu, lai visdrosmīgākie un vis­piemērotākie vīri tiek aicināti cīnīties tad, kad drausmīgā nepiecieša­mība nogalināt citus vairs nav novēršama, jo citādi nav iespējams izdzīvot. Nelolo ilūzijas, puika, nedomā, ka karš ir tikai varonība un slava. Tomēr reizēm bez karošanas iztikt nevar, un tad labāk lai karā iet tie, kuri spēj uzvarēt: labs karaspēks ir tas, kuru komandē vīri, kam piemīt visvairāk prāta un visvairāk ticības. Pagājušajos laikos tie bija seno dzimtu pēcnācēji: daži no tiem bija gudri, daži ne visai, gandrīz visi bija drosmīgi, retāk gadījās kāds gļēvulis, katrā ziņā viņi visi prata cīnīties, jo karamākslas apguva kopš agras bērnības. Uz pēctecības bal­stīta sistēma bija netaisnīga, taču tai piemita stabilitāte un zināma loģika. Taču tagad Daligarā nav nekā tamlīdzīga. Tagad seno dzimtu pēcnācēju vietā ir stājušies tie, kas nāk no Tiesnesim un Valdītājam tuvākajām ģimenēm, un netaisnīgums ir tikai vairojies, jo neviens neuzdrošinās neko iebilst. Agrāk vismaz bija atjauts ķēniņu apstrīdēt un vērtēt, un es varu tev galvot, ka ikviens, kurš allaž dzird tikai glaimīgus vārdus, kļūst sliktāks. Kā tu domā, vai tava mātes kundze varētu būt tik laipna un aizdot man adatu un diegu? Citādi manas bikses drīz izjuks. Kur es paliku? Tātad kavalērijas bruņiniekiem tiek drošākās bruņas, asākie zobeni, labākās āvas. Mazāk dižciltīgo ģimeņu dēli — es domāju ģime­nes, kuras pagātnē sauca par ne tik senām un kuras tagad ir tās, kas mazāk pieglaimojas Tiesnesim, — to dēli ir infantērijā jeb kājniekos. Te sudraba un zelta kniežu ir mazāk, tomēr bmņas un zobeni vēl ir kalti no laba tērauda. Par smagajiem kājniekiem viņus sauc, jo to bruņas un ieroči no tiesas ir smagi — tērauda svaru papildina vēl rotājumu zelts un sud­rabs. Tā ir viena armija. Bet otra ir algotņi. Par algotņiem viņus sauc tāpēc, ka viņi saņem algu, — viņiem par karošanu maksā.

— Kā, vai tad tiem pirmajiem nemaksā?

— Protams, nemaksā.

— No kā tad viņi dzīvo?

— Viņi jau tāpat ir bagāti. Un vēl klaušas, rente…

— Kaš?

— Nauda, ko viņi saņem tādā vai citādā veidā. Bet skrandaiņi kļūst par algotņiem. Tu varētu kļūt par algotni. Liela auguma drukns plika­dīda — tu atbilsti visām algotņa prasībām. Kā tu domā, vai tu nevarētu apjautāties, varbūt tava mātes kundze būtu ar mieru manas bikses salā­pīt? Es diez ko labi neprotu rīkoties ar adatu un diegu. Turklāt šķiet, ka ar diegu vien nepietiks. Laikam vajadzēs arī kādu ielāpu. Kā tu domā, vai tavai mātes kundzei nevarētu būt palicis pāri kāds auduma gabaliņš ielāpam? Tavās mājās nekas nepaliek pāri? Žēl gan. Kur es paliku?

Tātad algotņu karaspēka uzdevums ir sargāt ne tikai Daligaras grā­fisti, bet ari visu Cilvēku zemi līdz pat Zināmo zemju robežām — tas nozīmē, ka viņi sargā arī Varilas klajieni, Šķelto kalnu, Augstgardes un Kastaņaras plakankalnes.

— Varilas klajieni? Mums neviena aizstāvība nav vajadzīga. Mums ir pasaules visspēcīgākais karaspēks.

— Atvaino, dēliņ, bet ko tu domā, sacīdams mums? Tu esi piedērīgs nevis Varilai, bet tās Ārējam lokam, un tas nav viens un tas pats. Jums, pareizāk, viņiem — īstenajiem Varilas pilsoņiem — ir iespaidīgs kara­spēks, taču tas nekad nav ticis izmantots kaujās, jo, kad tuvojas ienaid­nieku armija, pietiek atvērt astoņas slūžas uz Dogonasjjpes, — zini, tur, kur slejas vējdzirnavas, kas pārsūknē ūdeni, — un, tikko slūžas ir*vaļā, visi rīsa lauki pārplūst. Bet Varilai neviens nekad nav uzbrucis. Tās kara­spēks sastāv no aristokrātiem, un tie jau nu gan nav vīri, kas tā vien grib traukties uz pierobežu un sargāt zemnieku mājas. Tāpēc par to gādā Da­ligaras grāfiste un sūta turp savus algotņus. Daligaras grāfisti un Varilas klajieni saista sens alianses līgums un pabalējušas atmiņas par Varilas pakļautību Daligarai — katrā ziņā tais tumšajos gadsimtos, kad orku ordas gāzās pār cilvēku apdzīvotajām zemēm, tieši Daligaras ķēniņš mē­dza izraudzīties to, kuram jākļūst par Varilas ķēniņu, un otrais pirmā priekšā metās uz viena ceļa. Alianse pastāv vēl mūsdienās: grāfiste uzņe­mas pienākumu ar sava algotņu karaspēka palīdzību sargāt Zināmo zemju robežas, lai Varila savā aristokrātiskajā bezrūpībā par šādiem jautāju­miem varētu nelikties ne zinis. Varila gan par to ik gadus maksā visai iespaidīgu daudzumu zelta, un šīs nodevas vairāk nekā desmitkārtīgi pārsniedz visa algotņu karaspēka uzturēšanas izmaksas. Tas nozīmē, ka Valdītājs un Tiesnesis varētu desmitkāršot savu algotņu algu un tik un tā vēl gūt peļņu pats. Ja alga būtu lielāka un pārtiku izsniegtu katru dienu, algotņus nevajadzētu tik modri uzmanīt un arī bendem nebūtu tik daudz darba, jo pašlaik nežēlīgi soda pat to, kurš nočiepis vienu kāpostlapu. Algotņi ir hroniski izbadušu, līdz zobiem apbruņotu izmisušu vīru banda, un, skaidrs, ka šos vīrus pastāvīgi pārņem kārdinājums zagt, savukārt, lai šo kārdinājumu apspiestu, visnotaļ centīgi un lieki nesko­pojoties tiek izmantota nežēlība. To es nekad neesmu varējis saprast: pie­tiktu taču, ja algotņiem maksātu kaut nedaudz vairāk, vai pareizāk — pietiktu, ja viņiem vispār maksātu to, kas pielīgts. Kad algotņu pakalpo­jumi nav vajadzīgi, algu viņi nesaņem. Un ko lai viņi ēd? Arī dezertēt viņi nedrīkst — dezertierus gaida karātavas. Daligaras grāfistē nežēlība ir samērojama vienīgi ar muļķību. Acīmredzot Valdītājs un Tiesnesis uz­skata, ka bende ir ne tikai nepieciešams, bet arī pilnīgi pietiekams līdzek­lis, ar kura palīdzību var uzturēt nevainojamu disciplīnu, bet par algas palielināšanu neviens nekad nav pat ieminējies.

— Tad kāpēc tu saki, ka man vajadzētu kļūt par algotni?

— Tāpēc, ka tu ar savu miesasbūvi neesi piemērots ubaga amatam. Re, kāds tu esi jau tagad, bet tad, kad beigsi augt, droši vien sasniegsi sešarpus pēdas garumā un trīs platumā. Un vai tev patīk kādam kaut ko lūgt vai būt parādā?

— Labāk nosprāgt badā.

— Redzi? Tev nav ne piemērotas miesasbūves, ne diedelnieka aicinā­juma. Bet ar neapmaksātiem galdnieka darbiem lai turpina nodarbo­ties tavs tēvs…

— Man nepatīk, ka tu smejies par manu tēvu.

— To es nemūžam neuzdrīkstētos. Pat runādams tūkstoš gadu no vietas, es nevarētu izpaust visu cieņu, ko jūtu pret tavu ģimeni. Zvēru pie visa, kas man šai pasaulē ir vissvētākais, zvēm pie sava dēla dzīvības.

— Tev ir dēls?

— Jā, pirms mani apcietināja, es viņam pavēlēju mani noliegt un aizmirst, samierināties ar to, ka vajadzēs mani nozākāt, un dzīvot tālāk. Klausi, ko es saku. Es jau tikai pasaku patiesību. Ja tavam tēvam par darbu maksātu, kā pieklājas, tu varētu viņam palīdzēt darbnīcā un pēcāk to mantot; taču tā nav. Tāpēc tev labāk vajadzētu sameklēt citu nodar­bošanos. Kad algotņiem darba pietiek, viņiem par to maksā un arī badā nomirt neļauj, tad viņi savu algu pat var sūtīt mājiniekiem. Viens no algotņu uzdevumiem ir noturēt laupītājus un orkus viņpus mūsu robe­žām — tā, kā bija pirms Nebeidzamajām lietavām. Tagad pie robežas vairs nav ne sargtorņu, ne mūru, ne trauksmes ugunskuru — tas viss ir aizstāts ar algotņiem. Kā redzi, nekā dižena. Nekā grandioza. Tas ir grūts un smags darbs, kurā slavu iegūt nevar, — tas nozīmē ilgas sardzes stun­das, negaidītus uzbrukumus, slazdus un represijas, taču bez algotņiem pierobežas zemes būtu pavisam neaizsargātas…

— Algotņi cīnās pret orkiem?

— Protams, tu taču nedomāsi, ka uz pierobežu dodas bruņinieki ar savām mirdzošajām bruņām? Tur tak noputētu viņu greznie spalvu pušķi. Šai padarīšanai ir vajadzīgi tieši algotņi: tie ir vīri ar vieglām bruņām, kas darinātas no metāla plāksnēm un ģērētas ādas sloksnēm. Viņu bru­ņas saulē nemirdz un netraucē soļot stundu stundām vai pat dienām ilgi. Algotņi dara darbu, kas savā ziņā atgādina tavu nodarbošanos ar rnalumedībām, — tas ir ļoti vajadzīgs, bet nicināts darbs, par kuru neviens nekad paldies nepasaka, taču kādam šis darbs ir jādara, citādi orki at­griezīsies. Un orki ir ļaunāki par visu. Viņi ir ļaunāki pat par Valdītāju un Tiesnesi. „

«.. *

Rankstrails klausījās un domāja. Sapnis par bruņinieka godu saruka pavisam niecīgs, tas pameta saules nokaitētās dienas stundas un pavī­dēja vien īsajos brīžos starp nomodu un miegu. Vienīgi tad, kad acis jau vērās ciet, Rankstrails vēl iztēlojās, kā spēs Varilas pilsētai apliecināt savu varonību. Viņš sapņoja, ka reiz vadīs bruņinieku pulku, kas trauk­sies atbrīvot šo aplenkto pilsētu. Sapņoja, ka atgriezīsies, zelta un slavas rotāts, un Citadeles ļaudis pašā vecās pilsētas sirdī, triju aizsargmūru gredzenu viducī, zem pergolām un starp dārziem klanīsies, viņam tuvo­joties, un pasludinās viņu par savu ķēniņu.

Taču arī viņa bērnišķīgajos sapņos par slavu allaž bija jaušama ne­miera ēna, kas ar laiku kļuva arvien jūtamāka, — tā bija apziņa, ka reiz orki atgriezīsies, jo tie vienmēr agrāk vai vēlāk atgriežas. Tā bija neizpro­tama, tomēr dziļi sakņota zināšana, viena no tām patiesībām, ko zina, un viss, — tāpat kā viņš zināja, kas ir viņš pats, un apzinājās, ka viņa spēks ar katru dienu aug. Beigu beigās izsapņojies Rankstrails griezās uz sāniem, iekārtojās kādā pozā, kas būtu pietiekami ērta viņam pašam un pārlieku nekaitinātu viņa utis, un aizmiga, nospriezdams, ka galu galā, ja cita ceļa nav, viņš var kļūt arī par algotni. Vismaz ar orkiem cīnīties viņš varēs.

Modās viņš pēc dažām stundām dziļā naktī. Lavījās ārā no mājas un, izvairīdamies no sargkareivju izklaidīgajiem skatieniem, rāpās pāri mū­riem, ko sedza sakņu dārzi, vīnogulāji un akmeņos kā uz kraujas augoši Vīģukoki; saltajās naktīs viņš devās projām uz rīsa laukiem sagādāt ko ēdamu sev pašam, savai ģimenei un visiem nelaimīgajiem lūdzējiem, kas klauvēs pie viņu durvīm, ko rotāja kokā griezti grifi, gārņi un para­dīzes putni.

Izrādījās, ka malumedības ir visai sarežģīta nodarbošanās, kas prasa likt lietā visdažādākās spējas: vajadzēja gārņus atrast, notriekt, izvairīties no mežsargiem un atgriezties pilsētā pa vārtiem, nepiesaistot sargka­reivju skatienus. Pēdējais, no kura vajadzēja izvairīties jau mājās pārnā­kušam, bija tēva skatiens. Tēvs viņam nekad neaizliedza medīt: Liesmai bija sekojis brālītis Borstrils, mammas klepus nebija atkāpies, un viņa vairs nevarēja mazgāt veļu, bet visiem vajadzēja ēst… Kaut arī visi šie apsvērumi bija skaidri un saprotami, tēva acis tik un tā pauda izmi­sumu un sakāvi, un, lai tikai nevajadzētu pieskarties dēla pārnestajam medījumam, viņš allaž apgalvoja, ka nav izsalcis, tā apdraudēdams ne tikai savu dvēseli, bet arī miesas veselību. Kaimiņi ātri vien ievēroja, ka viņu mājās badu nemirst, — galu galā to vēstīja cepeša smaržas, kas plūda no viņu skursteņa pāri sūnām un papardēm apaugušajam jum­tam, tā nu bieži pie viņu durvīm piestāja kāds lūdzējs.

Katru nakti Rankstrails devās uz rīsa laukiem. Ne katru nakti viņam izdevās ko nomedīt. Viņš iemācījās atminēt mežsargu pārvietošanos pēc pūču neskanīgajiem kliedzieniem. Pats viņš iemācījās staigāt tik klusu, lai pūces pārlieku nesatrauktos un ar saviem kliedzieniem nenodotu viņa klātbūtni mežsargiem.

Viņš iemācījās pretoties miegam, aukstumam, stingumam, kas pēc ilgas un nekustīgas stāvēšanas ūdenī pārvērta kājas nejūtīgos kokgabalos. Viņš iemācījās peldēt kā varde, jo tikai tā varēja izdzīvot tad, ja kādas no slūžām sabojājās un ūdens līmenis strauji cēlās, vai arī tad, kad ru­dens lietavas pārvērta rīsa laukus dziļos dīķos. No resna vītola zara viņš pagatavoja jaunu ieroci, kas, raidot asas smailes, spēja sasniegt upuri daudz lielākā attālumā: tas bija neliels, tikai trīs pēdas augsts medību loks. Izliekuma pašā vidū Rankstrails iegrieza savu R burtu. Loku viņš turēja paslēptu ozola dobumā ārpus pilsētas mūriem. Kā lingotājs viņš no sākta gala bija nepārspējams, bet loka šāvējs no viņa sanāca labs, taču ne izcils. Māsa Liesma, tikko viņš tai bija ierādījis, kā ar šo ieroci rīkoties, tūdaļ viņu pārspēja veiklībā.

Gārņi, dzēses, reizēm arī kāds trusis vai āpsis tika viņa mātei un arī apkaimes slimniekiem, maziem bērniem un grūtajām sievām; bet, it kā ar to nebūtu gana, vajadzēja barot ari Trako Rakstvedi. Lai paglābtu viņu ari no apmētāšanas ar akmeņiem, Rankstrails ieguva Arējā loka zeņķu labvēlību un paklausību, sadalīdams tos bandās un reizumis ņemdams līdzi savās naksnīgajās gaitās. Tikai tagad viņš atklāja, ka daudzi, arī par viņu vecāki puikas, baidās no tumsas.

Tumsa bija draudzīga un ērta, tumsa viņu ietīstīja kā mīkstā segā, tumsā viņš varēja kustēties droši un brīvi un oža viņu vadīja tikpat ne­kļūdīgi kā apjēga par formām un attālumiem dienas gaismā. Atklājums, ka no tumsas var baidīties, Rankstrailu apstulbināja — gandrīz tikpat ļoti kā secinājums, ka citiem atteikšanās no dažām miega stundām sa­gādā īstas mocības.

Rankstrails apguva laba komandiera pamatlikumus: dot tikai nedau­dzas un skaidras pavēles, kas to izpildītājiem vienmēr būtu pa spēkam. Labs komandieris novērš kautiņus, nevienu nepazemo un neļauj to da­rīt arī citiem. Par spīti visiem piedienības likumiem un laižot gar ausīm visus pārmetumus un zākāšanos, Rankstrails savās bandās uzņēma ari meitenes, kas izteica šādu vēlēšanos (patiesībā gan tikai savu māsu Liesmu), — tā viņš gribēja tām sniegt jel kādu izvēles iespēju, jo, viņa­prāt, jebkas, pat stundām ilga stāvēšana rīsu lauku ūdeņos, sirdij pamir­stot bailēs no mežsargiem, bija nesalīdzināmi labāk par nenovēršamo veļasmazgātāju likteni, kas gaidīja ikvienu šejienes sievieti.

Pirmajā reizē, kad Liesma pievienojās viņu pulkam, Rankstrailam vajadzēja viņai ierādīt, kā rāpties augšup pa sienu un kā to pārvarēt. Liesma mūrim pāri tika, taču šajā pirmajā reizē tas aizņēma visai daudz laika, daži no puikām zaudēja pacietību, un nepacietība papildināja sa­šutumu par to, ka piedzīvojumu maitā skuķa sabiedrība.

— Ko var gribēt no tādiem, kam vecāki ir rētainā un muļķis, kas nevienu citu nav varējis noprecēt… — nomurmināja kāda balss.

Rankstrails arī tumsā spēja noteikt, kurš tas bija. Viņa prātā eksplo­dēja naids un niknums. Viņš apjēdza, ka šoreiz nespēs, kā parasti, apstā­ties brīdī, kad pretiniekam parādās pirmie zilumi un tas lūdz žēlastību. Šoreiz viņu nespēs apturēt nekas, ne asinis, ne drūpoši kauli. Viņš gri­bēja tikai vienu: aplikt rokas ap runātāja kaklu un žņaugt, žņaugt, līdz tas vairs nekad nevarēs izdvest nevienu apvainojumu.

Taču viņš pat nepaguva izkustēties no vietas.

■m

Viņu apturēja Liesmas izsmējīgā balss:

— Dievi katru soda citādi: manai mammai tika apdedzinājuma rēta, bet tavējai piedzima tukšprātiņš dēls, — viņa līksmi nočukstēja. — Un tici man, tas ir daudz ļaunāk. Manas mātes dzīvē bija laiks, kad rētu viņai nebija, un arī peklē viņu vairs nededzinās. Bet tavā dzīvē nav bijis ne brītiņa, kad tu nebūtu bijis muļķis.

Visi sāka smieties un spurgt, spiezdami mutei priekšā plaukstas, un Rankstrails atguva elpu. Dusmas noplaka. Un ar katru nākamo brīdi tās šķita bezjēdzīgākas un neldzīgākas. Viņš nodomāja, ka nevar taču no­galināt visus stulbeņus, ko satiks savā ceļā, — vajadzēs iemācīties darīt tā, kā tikko bija darījusi Liesma: panākt, lai tie paši sajūtas kā pēdīgie muļķi, un tad arī mamma nebēdāsies, jo viņa taču bēdājās ik reizi, kad viņš kādu piekāva. Viņš pats sev nosolījās vairs nekauties, nemaz neuz­sākt kautiņus — šajā naktī viņš bija sapratis (un no šī atklājuma viegli sareiba galva un sametās nelaba dūša), ka spētu nogalināt.

No māsas Rankstrails iemācījās ne tikai to, kā izaicinājumam atbil­dēt ar vārdiem, nevis dūrēm; Liesma viņam iemācīja arī censties nodarīt pēc iespējas mazāku kaitējumu dzīvniekiem. Tika nolemts neaiztikt ligzdas, kad tajās ir mazuļi, un nenogalināt mātītes, bet gadījumos, kad medījuma dzimums nav skaidrs, labāk no tā atteikties. Rankstrails bija spiests atzīt, ka Liesmas ierosinātie likumi ir saprātīgi: ja nebūs olu un jaunu perējumu, pavisam drīz arī gārņu un dzēšu būs mazāk, un tas kai­tēs tikai pašiem medniekiem.

Tāpat kā bija visai smagi apzināties jebko, kas darīja viņu atšķirīgu no pārējiem, Rankstrailam nebija viegli atzīt arī to, ka visi citi, ieskai­tot Liesmu, medījumu pamana kādu mirkli vēlāk. Patiesībā būtu parei­zāk teikt, ka viņš pats medījumu pamanīja kādu mirkli agrāk par citiem. Spēja jau iepriekš zināt vēl nenotikušo, kā toreiz, kad viņš bija uzminē­jis dāvinātā medus podiņa saturu, vairs nekad un nekādos apstākļos neizpaudās — bija tikai viens izņēmums: tie brīži un stundas, kad viņam rokā bija ierocis. īsu mirkli pirms viņa acis ieraudzīja radību, kam bija lemts kļūt par medījumu, viņš jau zināja, kur un kāda tā būs.

Nebeidzami garajās ziemās, no kurām neviena tomēr nekļuva par pēdējo, pateicoties Rankstraila slepus piegādātajiem žagariem, Trakais Rakstvedis šķaudīdams un šņaukādamies skaidroja, ka Daligarā tāpat

kā Varilā ķēniņa tronis daļēji tiek mantots un daļēji tiek iegūts vēlē­šanu ceļā. Ķēniņu ievēlēja, un šādās vēlēšanās par kandidātiem un balsotājiem varēja būt vienīgi vīri, kas nāca no ievērojamām aristokrātu ģimenēm. Bieži, taču ne vienmēr un ne obligāti par ķēniņu kļuva iepriekšējā ķēniņa dēls. Ja valdniekam bija vīriešu dzimuma pēcnācējs, tas tika uzskatīts par galveno pretendentu uz troni, ja vien ar savu rīcību vai raksturu neradīja iemeslu šaubām vai arī ja nebija vēl kāds cits kan­didāts, kurš izcēlies ar īpašiem nopelniem. Izņēmums no šī likuma bija Ardvins — ģenerālis, kuru par ķēniņu vienbalsīgi ievēlēja tad, kad viņš bija patriecis orkus un izglābis to, kas vēl bija atlicis no Daligaras pēc tam, kad valdošais ķēniņš pilsētu bija pametis likteņa varā un pats aizbēdzis uz Aljilu, nepieejamo un neieņemamo pilsētu, kura kā vanags slēpās augstu Ziemeļu kalnos. Ardvins nepiederēja pie pilsētas aristo­krātijas un negribēja arī, lai tai piederīgi būtu viņa pēcnācēji, tāpēc tie, slēpdami savu izcelsmi, iejuka tautā.

Taču pēc Ardvina viss pamazām ieslīga arvien dziļākās neizlēmības un nespējības dūņās, un nu, izvēloties valdnieku, vairs nemeklēja tādu, kurš būtu ķēniņa goda cienīgs, bet gan izraudzījās to, kurš būtu mazāk neldzīgs, ne tik uzkrītoši dumjš un salīdzinoši ne tik dramatiski trulprātīgs, — un par to tad arī tika balsots. Viduvējība kļuva par priekšrocību un neapdāvinātība par likumu.

Grāfiste grima sarežģījumu purvā, kura akači bija neatrisinātas pro­blēmas un viegli paredzamas un pat novēršamas katastrofas, kas atkār­tojās tikpat regulāri un nemainīgi kā gadalaiki. Nākamajos pavasaros, kad atgriezās saule un jaunas dzīvības siltumā no olām izšķīlās miljo­niem odu, Trakais Rakstvedis mēdza stāstīt, ka apūdeņošanas kanāli grāfistē netika uzturēti pienācīgā kārtībā, tāpēc katru otro vasaru lietus trūkums izraisīja iznīcinošu sausumu; tāpat viņš teica, ka nekoptie meži un krūmāji bija par iemeslu tam, ka Dogonas gultnē nokļuva pārāk daudz kritalu, zaru un citu gružu, kuru dēļ katm otro gadu rudens lietavas izvēr­tās par postīgiem plūdiem. Aukstajos ziemas mēnešos, kad kvēlošas ogles palika gailam pavardos visu nakti, gadījās, ka dzirkstele aizskrien līdz mājokļa sienai un aizdedzina salmus, ar kuriem bija aizbāztas šķībo un satrupējušo baļķu spraugas. Nabadzīgajos ciemos mājeles slējās cieši cita pie citas, jo tikai bagātnieki var atļauties lielus plašumus, — tā nu liesmas, rijīgas un nežēlīgas, skrēja tālāk no mājas uz māju gluži kā posta eņģeļi, un no rīta dzīvi palikušie, skaitīdami mirušos un aprēķinādami zaudējumus, ne tikai žēlojās par ļauno likteni, bet arī meklēja nelaimes vaininiekus. Kā visu likstu un nelaimju iemesls tika minētas elfu burves­tības vai raganu ļaunprātības, jo šie nešķīsteņi tak nespēj vien piesātināties ar cilvēku dzimumam uzsūtīto postu, tiem nepietiek ar sausumu, badu un plūdiem. Un pēc katras posta dienas cilvēku dzimums zvērēja, ka nokārtos rēķinus ar tiem, kuri būrušies un pesteļojuši, — atriebsies tiem ar uguni un tēraudu. Ar uguni, tēraudu un sāpēm.

Bet vasarās, kad krusas birumi mijās ar kveldējošu sauli, kas nokai­tēja ielas, Rakstvedis ķērās pie jaunas tēmas un beidzot skaidroja, kā gan tas gadījies, ka pēc veselas virknes ķēniņu, kuri cits ar citu sacentušies neldzībā un ģeķībā, pilsētas Inkvizitoram Erlīnam izdevies sagrābt visu civilo un militāro varu, kaut arī ķēniņš Aturds Piektais vēl bija dzīvs.

Kad Aturds nomira, Erlīns bija pietiekami gudrs, lai pats sev pie­šķirtu Valdītāja un Tiesneša titulu, kas tomēr neskanēja tik biedējoši kā Inkvizitora vārds. Tagad visa vara bija viņa rokās. Par ķēniņu kļūt viņš tomēr nevarēja: visi jau pārāk labi pazina viņa cietsirdību, tāpēc uz ievēlēšanu nebija ko cerēt. Nebija nevienas pietiekami ievērojamas pilsētnieku vai aristokrātu ģimenes, kurai vismaz kāds tuvinieks nebūtu nokļuvis uz moku rata, zem bendes cirvja vai uz nezināmu laiku nozu­dis pazemes cietumos. Bet Erlīns nezaudēja dūšu, viņš vienkārši atcēla vārdu ķēniņš un aizliedza to lietot. Viņš atcēla ķēniņa varu kā tādu un pasludināja, ka ķēniņa ievēlēšana un valdīšana ir tikai gluži liekas pagātnes paliekas; tiem, kuri kopa zemi un mežus, strādāja darbnīcās un veikaliņos, viņš atņēma īpašumus un nodeva centralizētā grāfistes valdījumā, bet ikvienam, kam vēl kāda mantība bija atlikusi, uzvēla plecos nepanesamu nodokļu slogu; oponentiem un tiem, kurus tikai turēja aizdomās par nepakļāvību, viņš uzbruka kā traks suns, un valsts ieslīdēja tik staignā un neizbrienamā postā un trūkumā, kāds nebija pieredzēts kopš orku laikiem.

Aizbildinoties ar tiecību uz jaunu laikmetu, Valdītājs un Tiesnesis pat pavēlēja nojaukt krietnu daļu senās ķēniņa pils un tās vietā uzbū­vēt dīvainu ēku bez arkām, bez kolonnām, bez kontrforsiem — asimet­risku monolītu blāķi, kas atgādināja termītu pūzni. Jaunajai pilij trūka jelkādu rotājumu, sienas bija vienādi augstas, nebija ari iekšējo dārzu un pagalmiņu, tāpēc ēkas iekšienē bija neskaitāmas aklas telpas, kurās nebija logu un pat ne vēdināšanas lūku. Rankstrailam tas nešķita īpaši svarīgi, taču Rakstvedis uzsvēra, ka šīs pils būve esot bijis svarīgs lū­zums — veids, kā pavēstīt, ka viss agrāk celtais un radītais ir tikai drazas. Tas, kurš noliedz pagātni, nogalina nākotni, teica Rakstvedis. Un Rank­strails, pacietību zaudējis, pamāja un mēģināja aizlavīties: reizēm vīreļa runās varēja uztvert arī kādu loģisku pavedienu, taču, kad viņš uzsāka ierasto dziesmu par nogalināto nākotni, bija skaidrs, ka nu sāksies gau­das un žēlabas, kuru klausītājam bija jābūt apveltītam ar lielākām iz­pratnes un iecietības rezervēm. k

Sarunu tēma, kas visbiežāk parādījās rudeņos, kad vējš nesa sev līdzi tikko spiesta, vēl nenorūguša vīna smaržu, bija Valdītāja un Tiesneša spē­jas un talanti: starp tiem, Rakstvežaprāt, bija jāmin ievērojamas valodu zināšanas, šādas tādas nekromantijas prasmes un, iespējams, arī izgud­rotāja dotības. Tiesnesis regulāri rekvizēja lielus daudzumus miežu un kviešu, no kā gatavoja paša izgudrotu mikstūru, kura, uzlieta uz ložņā­jošo jasmīnu un glicīniju saknēm, lika šiem augiem ziedēt visu gadu brī­numaini kupliem ziediem, kas izplatīja uzmācīgi stipru un sevišķi saldu smaržu. Savukārt no sapūdēto ābolu kravām tika destilēts dzidrs šķid­rums, kurš reibināja stiprāk par vīnu un kuram pievienojot jasmīnus, tika gatavots parfīms. Šīs smardes pārdeva par dārgu naudu: tās ne tikai spēja nomākt cilvēku un ielu nelāgās smakas, bet arī, kā runāja, samazi­nāja iespēju krist par upuri kādai no nāvējošajām sērgām (bet Tiesneša valdīšanas laikā sērgas arvien nežēlīgāk pļāva ļaužu dzīvības, un tas ne­pārprotami liecināja, ka spēkā pieņēmusies raganu un elfu cilts ļaunprā­tība), — vajadzēja tikai tās uzpilināt uz mutautiņa un turēt to priekšā sejai. Parfīmu pildīja mazās, caurspīdīgās pudelītēs un krāva grēdās dau­dzajās bezlogu istabās Tiesneša pilī. Šī prece bija pieprasīta līdz pat Zināmo zemju robežām un ļāva Tiesnesim piepildīt lādes un izrotāt tērpus ar neiedomājamu daudzumu dārgakmeņu un zelta.

Varbūt, ja Trakais Rakstvedis savus stāstus nepārtrauktu ar sīkiem smiekliņiem, izbrēcieniem un savādiem lēcieniem, tie izklausītos tica­māk. Arī paradums noteiktiem jautājumiem pievērsties kādā noteiktā gadalaikā neliecināja par prāta veselību. Kad Rakstvedis runāja par stratēģiju, viss bija saprotami, bet visu pārējo Rankstrails klausījās tikai plikas pieklājības pēc, pie reizes vārīdams vecajam vīram kurkuļu virumu vai prātā atkārtodams skaitļu gudrības un alfabētu. Doma, ka ne jau visas pasaules nelaimes ir elfu un raganu ļaunprātības augļi, Rankstrailu valdzināja ar savu loģiskumu: ja jau šie elfi un raganas patiešām izraisa visas nelaimes, tad tiem jābūt apveltītiem ar īsteni pašnāvniecisku muļ­ķību, jo visas likstas viņiem pašiem uzbruka pirmajiem (nemaz neru­nājot par to izraisīto cilvēku atriebību), — taču šī teorija tik ļoti atšķīrās no vispārējā viedokļa, ka Rankstrails to atmeta kā neticamu un muļķīgu.