Pēdējais orks

Astotā nodaļa

Rite vēlējās, kaut dievi pastāvētu, jo par to esamību nebija gluži pār­liecināta, — kaut tie pastāvētu un kaut jel kāds no tiem būtu tik laipns, ka palīdzētu visam cilvēku dzimumam izkrist cauri zemei vai vismaz parūpētos, lai cauri zemei izkrīt viņa, jo skatīties acīs viņa nevienam vairs nespēja.

Viņas teiktais bija bezjēdzīgs, nežēlīgs un briesmīgs. Viņa bija pār­skaitusies un izmisusi.

Viņa bija zaudējusi savaldību, lai gan savaldību zaudēt nedrīkstēja. Zaudējot savaldību, viņa mēdza pateikt visu ko tādu, ko pati pēc tam nožēloja. Viņa draudot bija solījusi par nāvi ļaunāku likteni radījumam, kurš bija apveltīts ar valodu un kura vienīgais pārkāpums bija Rites aizvainošana. Lietojot Jorša iecienīto vārdu, varētu teikt, ka nebija pie­klājīgi noturēt Fēniksu par vistu: kaut arī līdzība bija ievērojama un nebija skaidrs, pēc kādām pazīmēm Rite būtu varējusi secināt, ka šī vistveidīgā radība ir vismaz divtūkstoš gadu veca un prot pusduci valodu, tātad par piecām vairāk nekā Rite. Turklāt tieši tai brīdī Riti bija pār­ņēmis aizkustinājums, atklājot, ka viņas meitai piemīt tās tēva spējas; viņa bija aizkustināta, laimīga un satraukta, bet arī… apmulsusi, nē, tas nebūtu īstais vārds… drīzāk atstumta… Viņa sajutās citāda, lūk. Viņi abi bija tik ideāli, tik apbrīnojami, tik līdzīgi, saulē mirdzoši un skaisti, bet viņa — tik smagnēji cilvēciska, vienmēr tik rupja un neaptēsta, rei­zēm pat barbariska. Ieraudzījusi Fēniksu, viņa uzreiz bija nospriedusi, ka tā ir vista, nemaz nepieļaujot citas iespējas. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņa neko nezināja par senatnes radījumiem tāpat, kā neko nejēdza no senajām valodām un visa pārējā, sākot ar alķīmiju un beidzot ar zoolo­ģiju, nemaz nerunājot par astronomiju un vēsturi, — viņa prata tikai lasīt un rakstīt, jo to Joršs viņai bija iemācījis. Viņa putnu bija nosau­kusi par vistu, jo instinktīvi gribēja pievērst sarunu kaut kam ikdieniš­ķam, piemēram, ēdiena gatavošanai vai vistu audzēšanai, vienkāršiem darbiem, kam nav nepieciešamas ārkārtējas spējas un pietiek ar viņas cilvēciskajām īpašībām. Fēniksa uzbrukums bija gluži kā naža asmens, kas ietriecās taisni dvēselē. Tas ievainoja viņas visvārīgāko vietu, vistum­šāko ēnu: bailes, ka Joršs viņu varētu uzskatīt par zemākstāvošu radījumu. Vēl ļaunāk: putns izcēla virspusē viņas bailes, ka tā tas patiešām ir.

Ja Joršs vismaz uzreiz būtu steidzies viņu aizstāvēt, ja būtu nostājies pret Fēniksu, tad viņa būtu palikusi mierīga, spētu par visu pasmieties un vienaldzīgi paraustīt plecus.

Taču viņa bija noskaitusies un pieļāvusi vislielāko kļūdu: bija-izrā­dījusi savu nežēlību. Kaut arī Kala un Kerens Askiols jau pēc dažām stundām bija secinājuši, ka negantais radījums ir neizturams, un bija atdevuši to atpakaļ, tik un tā Rite bija vienīgā, kas bija draudējusi… to bija grūti pat atkārtot… viņa bija draudējusi putnu apēst. Fēnikss bija neciešams, protams, taču tas vien Ritei nedeva tiesības būt nepieklājī­gai. Rite negribēja, lai viņas vīrs domātu, ka ir apprecējis tik rupju un ļaunu sievieti, kas ir spējīga draudēt ar valodu apveltītam radījumam.

Naktī, kad abi gulēja apskāvušies, Riti nenomāca nekādas šaubas, nemocīja nekādas bažas. Tikai pa dienu, kad Joršs bija tālāk no viņas un teju vai mirdzēja savā skaistumā, žilbināja ar spēku un veiklību, ar satriecošajām zināšanām par visu izzināmo, sākot ar zvaigžņu kustību un beidzot ar jūras iemītnieku vārdiem, — tikai tad šaubas atkal uzbruka. Viņu piepildīja nedrošība un reizē ar to atmiņā atgriezās Dragarnas balss, kas smējās un saukāja viņu par mēslu vaboli.

"Sīka, mella un ērcīga: kurš gan varētu būt tāds muļķis, lai precētu tevi — tādu mēslu vaboli? Ja vienīgi atsāksies Nebeidzamās lietavas, visas pārējās noslīks un pāri paliksi vienīgi tu, — tikai tad tev ir cerības…"

Dragarnas nemitīgi atkārtotajiem "nesmuka un prasta", mūžīgajiem "lempīga un arī drusku pamuļķe" nebūtu nekādas nozīmes, ja nebūtu sāpju. Rites vecāki bija pakārti. Viņu mājas bija nodedzinātas. Ciemu, kur Rite bija piedzimusi, bija nopostījuši kareivji. Viņa vairs nebija kā­dam mīļā meitiņa — viņa bija viena un izmisusi, un viņas vienīgā sa­biedrība bija blusas un utis, kas mājoja sanēsātajā apmetnī, kas naktīs aizstāja segu, viņa bija pavisam viena, ēdiena vienmēr bija par maz, bet smaga darba vienmēr par daudz. Šis trulās sāpes viņā izaudzēja dīvainu, pašos sirds dziļumos apslēptu pārliecību, ka viņa nav nekā vērta, — pārliecību, kura pazuda tikai tais brīžos, kad uzbangoja lauvas drosme, jo vajadzēja par kaut ko vai kādu cīnīties. Ilgu laiku viņa nodzīvoja kā neviena bērns, un tikai tāpēc, ka viņa bija neviena bērns, viņu visu šo neizturami smago laiku spēja grauzt un indēt Dragarnas nicinājums, kaut arī šo sievieti viņa neturēja nekādā vērtē. Tāpat arī Fēnikss bija tikai muļķīgs un smieklīgs radījums, taču tā vārdi svilināja kā verdoša eļļa, jo sakustināja viņā seno, neatraisīto sāpju kamolu, atdzīvināja apslēpto pārliecību, ka viņa nav nekā vērta.

Varbūt ne gluži nekā vērta, tomēr ne jau tāda kā Joršs un arī ne tāda, kādai vajadzētu būt viņa izredzētajai līgavai.

Daligarā dažus mirkļus Rite bija redzējusi Austru, Valdītāja un Ties­neša meitu, un tās teju caurspīdīgais, smalkais, trauslais skaistums, kas šķita kā radīts, lai stātos līdzās Joršam, bija viņu sāpīgi satriecis. Arī Ties­neša meitas vārds saskanēja ar Ardvina pareģojumu. Ja nu Joršam lik­tenis bija lēmis saistīties ar to otru, bet viņa, Rite, bija tikai nelaimīgs strupceļš?

Pirmās divas dienas Erbrovas ciemā — to nevar noliegt — Fēnikss godbijīgi klusēja. No agra rīta līdz vēlam vakaram tas, augstprātīgi sabo­zies, tupēja liedagā un raudzījās uz apvārsni, ar nicinājumu un pat sašu­tumu noraidīdams piedāvāto ēdienu. Putns visiem lika saprast, ka neko nemēdz ēst, pārtiek no gaismas, gaisa un sāļa ūdens un tikai reizēm ieknābā kādu zāles stiebru vai sīku sēkliņu. Fēnikss neslēpa, ka par nosodāmu un nicināmu uzskata visu darbošanos, kas saistīta ar barības uzņemšanu.

Tuvējā Arstridas ciema iedzīvotāji cits pēc cita pameta savu zemes­ragu un nokāpa līdz liedagam, lai aplūkotu pārsteidzošo radījumu. Visi prašņāja, kad to varēšot apēst, un visi iesaucās "ak, patiešām?!", kad Rite skaidroja, ka radījums nav vista, bet Fēnikss, kurš pasaulē nodzīvojis jau divtūkstoš gadu un prot sešas valodas. Visi jūsmoja par brīnišķīgi mir­dzošajām spalvām, visi teica, ka droši vien esot neizsakāmi patīkami, ja mājās ir tāds putns. Rite jautāja, vai kāds nevēlas šo brīnišķīgo putnu ņemt līdzi uz savām mājām, taču Arstridas iedzīvotāji tirgošanās un kau­lēšanās mākslu bija apguvuši jau pirms Rites dzimšanas, un viens no šīs mākslas galvenajiem likumiem droši vien mudināja ar aizdomām iztu­rēties pret visu, kas tiek piedāvāts par pliku velti, — tāpēc visi atteicās pieklājīgi, taču nelokāmi.

Kad bija aizritējušas pirmās dienas, Fēnikss apjēdza, ka Rite nemūžam neuzdrošināsies īstenot savus draudus. To sapratis, putns atsāka runāt. Ne jau ar Riti, ar Joršu.

Bija auksts un miglains rīts. Nosaluši un čokurā sarāvušies, Ritē un Joršs tupēja mājas priekšā un apsprieda nekādi neatrisināmo apģērba jautājumu.

Viņi bija puskaili kā mežoņi un raizējās par ciema bērniem, kuri tāpat staigāja apkārt pusapģērbti; tiesa gan, uzlūkojot bērneļus, kas skraidelēja un cīkstējās kā mazi vilcēni, nešķita, ka kailums tiem īpaši kaitētu.

Taču auduma trūka ne tikai apģērbam, tā trūka arī burām.

Viņi jau bija uzbūvējuši dažus plostus, ar kuriem varēja kuģot pa līci un zvejot anšovus ar rupjajiem, no salmiem nopītajiem tīkliem. Taču greizo un asimetrisko aim spēks nebija pietiekams, lai cīnītos ar strau­mēm, kas plūda starp salām pie ieejas līcī. Jo šaurāka bija eja starp salām, jo spēcīgāka bija straume. Bez kārtīgām burām viņiem nemūžam neiz­dosies ne mierīgi apkuģot salas, ne izbraukt atklātā jūrā un palūkoties aiz apvāršņa.

— Es nevaru saprast, kungs, — ieninājās Fēnikss, izlikdamies nedzir­dam, ka tieši šai brīdī Rite apcer, ka varētu mēģināt sastiprināt kopā nedaudzās, ligzdās salasītās spalvas, — es nevaru saprast, kas un kuri šai vietā tiek saukti Erbrova vai Erbrovas vārdā. Man radies iespaids, ka uz šo vārdu atsaucas pat jūsu bērns, lai gan vārds nešķiet piemērots meitenei.

Joršs paskaidroja, ka par Erbrovu sauca pēdējo pūķi, un, izdzirdot to pieminam, Fēnikss nodrebēja. Joršs atzina, ka uzskatot par nepieņe­mamu to, kā pūķi vajājuši fēniksus, tomēr tik un tā pret pēdējo no pū­ķiem viņš jūtot bezgalīgu mīlestību un pateicību.

Erbrova vārdā, pielāgojot tam sieviešu dzimtes galotni, bija nosaukta viņu meita un arī ciems, kur viņi dzīvo. Un dabiski, ka līci, kurā atro­das Erbrovas ciems, laika gaitā sāk dēvēt par Erbrova līci.

Fēnikss izskatījās apjucis.

— Parasti, — viņš teica, — ir pieņemts vārdu izraudzīties, par paraugu ņemot kādu radījumu, kas ir līdzīgs pēc formas, rakstura vai krāsas. Tāpat visai būtisks man šķiet paradums meitenes saukt meiteņu vārdos, bet zēnus — zēniem piemērotos. Taču man jāaizrāda, ka jūsu bērns un mi­nētais… kā lai pasaka… rāpulis…

— Pēc formas, lieluma un krāsas meitene un pūķis ir pilnīgi atšķi­rīgi, — viņu pārtrauca Joršs, — taču godīgumā, uzticībā,dāsnumā, gud­rībā un drosmē šīs abas būtnes, kas nes Erbrova vārdu, ir līdzīgas kāMivas dzidra ūdens lāses. Savukārt, ja runājam par sieviešu un vīriešu vārdiem, varu teikt, ka pilnīgi skaidri atceros — priekšpēdējais pūķis, kuru arī sauca Erbrovs, kad es to satiku, tikko bija izdējis olu un to perēja, tāpēc…

— Cik nožēlojami — dēt un perēt… — noteica Fēnikss.

— Vai būtu nepieklājīgi aizrādīt, ka arī vistas mēdz dēt un perēt olas? — noprasīja Rite, kuras pacietība atkal sāka izsīkt. Bija aizvaino­joši klausīties, kā Fēnikss sarunājas tikai un vienīgi ar Joršu, it kā viņas te līdzās nemaz nebūtu. Taču putns arī šoreiz viņai neatbildēja, tikai uz­meta drīzāk nicīgu nekā augstprātīgu skatienu un turpināja paša sakāmo.

— Manuprāt nav īpaši gudri vienā vārdā saukt pūķi, pareizāk, divus pūķus, ciemu, meiteni un jūras līci, jo tā taču nekad nevar saprast, par ko vai kuru ir runa, — Fēnikss teica. — Pie tik nejēdzīgas izvēles jūs no­nācāt pēc ilgām pārdomām vai arī tas notika nejauši? Un es nemaz ne­izteikšos, cik atbaidoša man šķiet šāda pārmērīgas cieņas izrādīšana fēniksu iznīcinātājam.

— Godātais, — saniknota iesaucās Rite, — pūķim, kurš nesa Er­brova vārdu, es būšu mūžīgi pateicīga. Ja viņš nebūtu upurējies, mēs visi vairs nebūtu starp dzīvajiem; pūķa tēls divus gadus mierināja mani vis­sāpīgākajā vientulībā, un es rūgti apraudāju viņa nāvi. Taču es nemū­žam nebūtu domājusi, ka pēc viņa klātbūtnes kādreiz ilgošos vēl stiprāk nekā visu šo laiku. Jāsaka, kopš jūs, godātais, izkāpāt šajā piekrastē, manas ilgas pēc pūķa pieaug ar katru stundu. Un es atļaušos jums arī atgādināt, ka ne es, ne mana meita nepiederam pie elfu cilts. Mums ne­sagādātu nekādas grūtības apēst jebkuru būtni, ko ērti var izcept uz uguns, un jūs noteikti esat ērti izcepams.

Fēnikss nezaudēja savaldību.

— Kundze, — tas atbildēja ledainā balsī, — es neatmetu iespēju, ka vienatnē jūs spētu īstenot savus atbaidošos plānus, taču esmu pārlie­cināts, ka jūsu vīrs neko tamlīdzīgu nepieļautu.

Ritei aizcirtās elpa. Tā bija pilnīga patiesība. Nē, tās bija pilnīgas blēņas: arī vienatnē viņa nemūžam pat domās neuzdrošinātos nogali­nāt un apēst saprātīgu, runājošu būtni. Fēniksa vārdi uzsvēra atšķirību, kas vienmēr pastāvējusi un pastāvēs starp Riti un Joršu, pareizāk, šie vārdi padarīja to vēl dziļāku, bezdibenīgi dziļu. Turklāt šos vārdus bija izprovocējusi viņa pati — viņa pati bija panākusi, lai Fēnikss to pasaka.

Vēl rāmāk nekā Fēnikss uz notiekošo reaģēja Joršs.

— Kungs, — viņš mierīgi atbildēja putnam, — jūsu teiktais atbilst patiesībai. Runājot mana sieva lietoja hiperbolu, retorisku figūru, kas izpaužas kā tēlains un iespaidīgs pārspīlējums. Mana sieva jūs nemūžam neēstu, taču es uzskatu par saprotamiem viņas draudus, jo jau iepriekš ir pierādīts, ka ar šo paņēmienu iespējams jūs apklusināt, un jums "būtu jāzina, ka jūsu runas ir netīkamas. Tā kā draudi jūs apēst ir kļuvuši lieki un neiedarbīgi, es piedraudēšu jums nopietnāk un ticamāk: ja jūs vēl kādu reizi uzdrīkstēsieties izrādīt necieņu manai ģimenei, es jūs uzsēdi­nāšu uz tā paša plosta un nogādāšu atpakaļ Vāceles salā, kur varēsiet palikt līdz sava mūža galam, lai gan baidos, ka jūsu mūžs ir bezgalīgs, — katrā zix;iā tur jūs paliksiet līdz mana mūža galam, un esmu pārliecināts, ka tās dienas, ko aizvadīšu, pasargāts no jūsu sabiedrības, būs daudz pa­tīkamākas.

Rites bažas pagaisa vienā mirklī. Viņa sev jautāja, kā gan vispār iedo­mājusies tik ļoti pārdzīvot šī muļķīgā radījuma muļķīgos izteikumus: tagad viss atkal šķita pavisam vienkāršs.

Fēnikss neklusēja, tas no jauna uzsāka maigi žēlīgās, izmisīgās raudas. Griezīgā pieskaņa bija nozudusi. Liegā un sērīgā balsī, spalvām mirdzot arvien košāk, putns piesauca savas mūžsenās skumjas, bezgalīgo vien­tulību, bezdibenīgo izmisumu, kādā aizrit dzīve, kurā gadsimtiem ilgi nepazib pat vissīkākā mierinājuma dzirksts. Arī šoreiz sapulcējās ciema ļaudis. Taču salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi Rite saņēma mazāk pār­metumu par savu cieto dabu. Kala un Kerens Askiols neatnāca. Rūpes par Fēniksu tika atvēlētas Solāra ģimenei. Viņš gan nebija diez ko pārliecināts, kad piedāvājās ņemt putnu pie sevis, — katrā ziņā jau pēc īsa laiciņa viņš atgriezās kopā ar sievu un lūdzās, lai Joršs un Rite ņem atpakaļ to nešķīsto radījumu un piedod viņiem.

— Fēniksa raudāšana izraisa lielu līdzjūtību, — sprieda Joršs, — bet droši vien klusās, maigās raudas viņu pašu ļoti nogurdina. Viņš nekad nespēj tā dziedāt ilgi. Pavisam drīz viņš atsāk ķērkt un visus apvainot, tā­pēc neviens viņu paciest nevar. Turklāt pirmajā reizē klausītājus pārņem neizmērojamas skumjas un līdzcietība, bet ar katni reizi šis iespaids mazinās.

— Viņš ir dumjš un ar visu neapmierināts radījums, bet baidos, ka tieši mums nāksies par viņu rūpēties, — atbildēja Rite; savā ziņā viņus abus pārējie uzskatīja par ciema vecākajiem. — Tagad, kad zinām, kādi ir Fēniksa ieroči, viņš taču mums nevarēs nodarīt neko ļaunu.

Saule pakāpās augstāk, migla izklīda, gaiss pamazām iesila. Saltajam rītam sekoja dzidra un rāma diena. Liedagu bija pārplūdinājusi gaismS. Vieglas brīzes nesti, debesīs plivinājās sīki mākonīši. Tālu aiz mākoņiem mēness ceturksnis ietiepīgi spīdināja savu niecīgo gaišumu arī dienas laikā. Kaijas laidelējās lēni un slinki, un to klaigas pildīja gaisu.

Pēcpusdienā starp bēguma atsegtajiem rifiem netālu no krasta Joršam un Ritei izdevās novērt milzīgu krabi ar garām spīlēm. Tas patiešām bija neredzēti liels milzenis. Rite aiznesa to mājās un sāka tīrīt: notvert me­dījumu un pārvērst to par ēdienu bija patīkami. Gandrīz nekas cits Riti tā neiepriecināja kā skats, kad viņas bērns iekodās kārtīgā kumosā.

Rite pazina izsalkumu, pazina īstu badu. Izsalkums bija viena no gal­venajām sastāvdaļām tai dzīvei, kas bija ritējusi Bāreņu namā. Badu pazina arī Joršs, kurš agri bija kļuvis par bāreni, — badu viņam bija nācies ciest gan pirms, gan pēc izbēgšanas no Elfiem Paredzētas Vietas. Bet viņu meita nekad neuzzinās, kas ir bads, pat ja viņai un Joršam, gā­dājot ēdienu, vajadzēs cīnīties ar pekles dēmoniem. Gan viņa pati, gan Joršs bija sevišķi veikli mednieki. Joršs spēja sajust medījuma domas un izjūtas un pēc tām noteikt tā atrašanās vietu. Joršam nogalināšana sagā­dāja lielas mokas, taču, lai Erbrova būtu paēdusi, viņš bija gatavs uz visu — arī iet cauri peklei vai ietriekt bultu merlanga sānos. Bet Rite, tāpat kā viņas tēvs, jau īsu mirkli iepriekš nojauta, uz kuru pusi medī­jums bēgs. Pagāja visai ilgs laiks, iekams viņa apjēdza, ka tās ir īpašas spējas, ar kurām citi nav apveltīti.

Vēl Ritei ļoti patika tas, ka Joršs bija pasācis ēst tāpat kā viņi, proti, viņš bija pārvarējis elfiem raksturīgo riebumu pret katru barību, kas iepriekš spējusi just un domāt. Sākumā viņš bija nogaršojis tikai pa kri­patiņai, bet tagad ēda gandrīz tāpat kā pārējie — un ne jau izsalkuma dēļ. Joršs tā ēda, jo tā gribēja. Viņš gribēja būt tāds pats kā viņas.

Kā vina un Erbrova. >

Joršs bija sācis viņu abu kāzu dienā, kad apēda pusi jūras šķīvīša. Kopš bija piedzimusi Erbrova, viņš šādu barību ēda bieži, ikreiz tik neval­dāmi un komiski izrādīdams prieku un sajūsmu, ka mazulīte smējās kā kutināta un, taisnību sakot, jāsmejas bija arī Ritei. Ar laiku Joršs no mazajiem jūras šķīvīšiem bija pārgājis pie mīdijām, pie krabjiem, tad pie astoņkājiem un visbeidzot arī pie zivīm.

Kamēr Rite strādāja, tuklas milzu vistas gāzelīgajā gaitā viņai tuvo­jās Fēnikss, garajam kaklam un gaišajām spalvām žilbinoši mirdzot saulē.

. Diena bija tik jauka, un Rite nosprieda, ka to nespēs sabojāt un pa­darīt skumju pat šis dumjais, augstprātīgais putns. No rīta Jorša teiktie vārdi bija snieguši viņai pārliecību, ka vairs nekad nekas viņai neliks mocīties šaubās ne par sevi, ne par savu vīru.

— Atļaujiet, kundze! — ierunājās Fēnikss, notupies uz jūrmalas prie­des stumbra, ko spēcīgie vēji bija locījuši tik stipri, ka nu tas auga guleniski paralēli smiltīm. — Vai es varētu ar jums patērzēt?

— Jums tas sagādātu prieku, — līksmi atteica Rite, — bet man labāk patīk strādāt vienatnē.

Putns atkal uzsāka savu smeldzīgo, kluso dziesmu, un Rite viņu pār­trauca:

— Labi, labi, palieciet! — Viņa nevēlējās, lai te atkal saskrietu visi cieminieki un ņemtos mierināt nabaga putnu, bet kāds, gribēdams nelai­mīgo mierināt, stieptu to projām, lai pēc neilga laiciņa pazemots nestu atpakaļ. — Palieciet un, ja gribat, varat arī runāt. Apsolu, ka šodien es jūs uzklausīšu un nezaudēšu pacietību.

— Jūs apsolāt? — noprasīja Fēnikss.

— Apsolu, — apstiprināja Rite.

Aiz Fēniksa ņirbēja jūra. Krastā Joršs un Kerens Askiols no doņiem pina murdu astoņkāju zvejai. Mazliet attālāk Kaijala Ara ar Kīku rokās un citu cieminieku bērnu bariņu apkārt lasīja smilšu gliemenītes. Kīks bija jauks puisēns, stiprs un smaidīgs, piedzimis dažas dienas vēlāk par Erbrovu.

— Es tikai gribēju būt drošs, — turpināja Fēnikss, — jo man jau ir gadījies pārliecināties, kā jūsu raksturs pamudina uz spējiem un neval­dāmiem niknuma izvirdumiem.

Rite krampjaini norija siekalas: uzmācās šaubas, vai tikai viņa nav pārvērtējusi savu mieru un savaldību, un, iespējams, arīpriecīgā oma ne­maz nebija tik izturīga, lai šīs vistas sabiedrībā nepagaistu, — taču nu vairs neko nevarēja labot.

— Es gribēju aprunāties par jūsu vīru, — pavēstīja Fēnikss.

— Es jūs klausos.

— Redzat, kundze, elfu cilts vienmēr ir izcēlusies ar žilbinošu dai­ļumu, un jūsu laulātais draugs ir ne tikai pēdējais un visvarenākais, bet arī apveltīts ar visgraciozāko augumu un skaistākajiem sejas vaibstiem, kādus man jebkad gadījies redzēt, un ticiet man, ka elfus savā mūžā esmu saticis lielā skaitā. ,

— Jā, — piekrita Rite.

Viņa nekad nebija redzējusi citus elfus, taču Jorša skaistums patie­šām pārspēja visu, ko viņa spēja iztēloties.

Rite palūkojās uz tālumā redzamo Joršu. Viņa matos bija sapinušies saules stari.

Fēnikss turpināja:

— Es joprojām nebeidzu sev uzdot jautājumu, kā gan tas varējis gadīties, ka viņš ir sajaucies, nu, saprotiet, es domāju, apprecējies, ar jums. — To teicis, Fēnikss nopūtās. Rite sastinga un pārtrauca darbu. — Droši vien vientu­lība sagādā baismīgas mokas, un, ja ir zaudēta iespēja atrast kaut ko labāku un piemērotāku… Kad es jūsu vīram jautāju, kāpēc gan viņš savas asinis sajaucis ar jūsējām, viņš atbildēja, ka patiešām neesot bijis iespējams atrast nevienu labāku… Viņš man arī apliecināja, ka gan viņš, gan viņa meita esot nesalīdzināmi labāki par visiem citiem piekrastes iemītniekiem.

Rite strauji nolaida skatienu un atkal ņēmās tīrīt krabi. Viņas seja palika ēnā, un šo mirkli viņa gribēja izmantot, lai atgūtu mieru. Ar asa oļa sitieniem viņa bija pāršķēlusi krabja čaulu un tagad iztukšoja tās saturu, ar pirkstiem izurķēdama ikkatru iedobumu, lai zudībā neietu pat vissīkākā ēdamas vielas kripatiņa. Viņas delnas bija aplipušas ar to, kas vēl nesen bijis dzīva krabja miesa, — tā rumpja un galvas saturs, jēls un sārts, pilēja viņai no pirkstiem un notraipīja arī apakšdelmus. Bariņš uzmācīgu lapseņu sāka riņķot visapkārt, tracinot Riti ar savu dīk­šanu. Fēniksa skatienā parādījās neslēpts derdzīgums.

Viena no lapsenēm iedzēla Ritei, viņa zibenīgi atvēzējās, sita un no­spieda vismaz divus no neciešamajiem kukaiņiem. To niecīgās iekšas izsprāga uz plakanā akmens, kuru Rite izmantoja par darba galdu un kuru jau bija sarkani notraipījuši viņas roku pieskārieni. Fēnikss rie­bumā klusi iekliedzās un, šausmu pārņemts, novērsa skatienu. Lapsenes un odi, dunduri, mušas, blusas un utis nekož un nedzeļ nemirstīgajiem, tās nezīž nemirstīgo būtņu asinis. Joršam kukaiņi nekaitēja, un viņš pret tiem nekādu nepatiku neizjūta. Viņu laulības pašā sākumā Rite bija pieķērusi Joršu atdzīvinām odus, ko viņai ar lielām pūlēm beidzotbija izdevies nosist. Tikai pēc Erbrovas piedzimšanas, pavadījis augas naktis, mierinot un kušinot sakosto mazulīti, Joršs bija pārstājis glābt visus sīkos asinssūcējus. Rite atkal sajutās kā nožēlojama, netīra un nežēlīga būtne. Viņa priecājās, ka šai brīdī viņu neredz Joršs. Kopš abu pirmās tikšanās šī bija pirmā reize, kad viņa priecājās, ka Jorša nav līdzās.

— Vai vēlaties manu palīdzību, kundze? — negaidīti jautāja Fēnikss.

— Paldies, — atbildēja Rite, pūlēdamās ar elkoni notraukt no sa­svīdušās sejas matu cirtas, jo rokas bija aplipušas ar krabja miesu.

Viņa nikni sapurināja galvu, lai aizdzītu pārējās lapsenes.

— Jūs esat ļoti laipns, — viņa atkal ierunājās. — Kā tieši vēlaties man palīdzēt: tīrīsiet krabi vai dzīsiet projām lapsenes?

— Kundze! — ieķērcās Fēnikss, un sašutums izdzēsa tikko skanēju­šās neierasti laipnās intonācijas. — Es esmu Fēnikss un nemūžam nepa­zemotos līdz tik derdzīgiem un necienīgiem darbiem, kādus esat radusi darīt jūs. Kas gan vēl varētu būt svešāks un nepieņemamāks manai cē­lajai dabai kā lapseņu ķermeņu izšķaidīšana pret akmeņiem? Tas, ziniet, ir… kā lai saka… Tādas izdarības iznīcina ikkatru lepnumu, ikkatru cie­nīgumu, tās pat izdzēš atmiņas par visu cēlo. Ko tādu dara vienīgi cilvēki. Un tas ir viens no daudziem iemesliem, kāpēc elfi vienmēr tik ļoti ir nicinājuši cilvēku dzimumu. Zināt, vārdu puselfs radīja paši elfi savas visaugstākās varenības laikos, un ticiet man, ka šis vārds nekad netika lietots kā cildinošs kompliments. Labi, teikšu atklāti, ka tas bija ļoti smags apvainojums.

Rite smagi nopūtās.

— Tad kā vēlaties man palīdzēt? — viņa jautāja.

— Es varētu jums palīdzēt tikt galā ar jūsu matiem, kundze. Es vis­maz varētu mēģināt, jo neesmu pārliecināts, ka ir iespējams uzlabot to izskatu. Ja es tik ļoti nebaidītos no jūsu viegli aizkaitināmā un vardar­bīgā rakstura, es teiktu, ka tie ir kā asi sari, turklāt sprogoti. Un es do­māju, kundze, varbūt, ja jūsu mati būtu mazliet… kā lai saka… mazliet mazāk… ne tik ļoti… nu… tad visā visumā… varbūt… jūsu izskats varētu uzlaboties… Ja ar matiem mazliet vairāk nosegtu pieri, tad tik daudz ne­varētu redzēt jūsu seju… un arī tie tumšie loki ap jūsu acīm nebūtu tik uzkrītoši… tāpat arī jūsu deguna pārmērīgie apjomi… Un vēl es neesmu sapratis, kāda iemesla dēļ jūs matos turat iespraustas molusku čaulas un no stumbra atdalītas augu daļas.

— Tie ir gliemežvāki. Un ziedi, — Rite izmocīja neskanīgā balsī. — Tie ir… tie ir rotājumi.

— Beigtu dzīvnieku daļas kā rotājums? Kāpēc tad jūs neizmantojat arī ķirzaku astes, sikspārņu spārnus un zirgu kaulus, jo tieši tā ir para­duši izrotāties orki?

Rite ilgi klusēja, nodūrusi skatienu pār krabi.

— Paldies, — viņa visbeidzot sausi noteica. — Nevajag palīdzēt. Mani mati ir labi tāpat.

— Bet, kundze, — iebilda Fēnikss.

— Nav vajadzīgs, — atbildēja Rite, un viņas balss skanēja arvien skarbāk.

Varēja dzirdēt, kā Kaijala Ara, lasot gliemenītes, kopā ar bērniem uz­sākusi kādu dziesmiņu.

Joršs un Kerens Askiols, iebriduši ūdenī, izmēģināja jauno murdu; laikam kaut kas tomēr nebija īsti pareizi, jo loma nebija, un tagad viņi viens otru smiedamies apcēla un sadomāja visjokainākās apsūdzības.

Rite izmisīgi vēlējās būt kopā ar viņiem.

— Es jau zināju, ka virsroku ņems jūsu iekaisīgā daba, — žēli ievai­dējās Fēnikss. — Nevajadzēja ticēt jūsu solījumiem.

— Es nebūt neesmu zaudējusi savaldību, — meloja Rite, visiem spē­kiem pūlēdamās to atgūt. Viņa domāja par Jorša rokām, kas glāstot ievijas viņas matos, domāja par jorša smaidu brīžos, kad viņš noliecas pār viņu. Un nomierinājās.

Kad krabis bija iztīrīts, Rite iecēla ugunī plakanu akmeni un nolika uz tā trīs kaudzītēs sadalītu krabja mīkstumu: divas vienādi lielas — viņai pašai un allaž izsalkušajai Erbrovai, bet trešā, mazākā, bija pare­dzēta Joršam. Vēlāk viņa apceps arī pīniju riekstus, kas būs elfa maltītes galvenā sastāvdaļa.

— Kāpēc jūs to sadalījāt trijās daļās, kundze? Elfi nekad neēd būtnes, kas ir domājušas un jutušas, viņi neēd tos, kas ir staigājuši, peldējuši, dējuši olas.

— Bet mans vīrs to dara, kungs, — atbildēja Rite, atguvusi smaidu. — Viņš tik ļoti mīl mani un mūsu meitu, ka cenšas kļūt pēc iespējas lī­dzīgāks mums. — Viņu atkal bija piepildījis lepnums, aizdzenot visas šaubas, kas iespruka apziņas vistumšākajos nostūros, līdzīgi kā sikspārņi paslēpjas, ja kāds atver klēts durvis. Rite atkal uzlūkoja Joršu, viņa stāvu ņirbošajā ūdenī, un lepnums par savu mīlestību viņā uzbangoja tik augstu, ka viņa laimīgi iesmējās. Tad iecietīgi uzlūkoja Fēniksu. Pat šī dumjā un augstprātīgā radība viņai nesabojās šo dienu — nedz šo, nedz arī kādu citu, jo viņai netrūkst meitas mīlestības maiguma un vīra mī­lestības spēka.

— Zināt, godātais, — Rite jautri pavēstīja putnam, — kopš pēdē­jais un varenākais no ēlfiem kļuva par manu vīru, viņš ēd tāpat kā mēs, nožēlojamie cilvēki. Kaiju olas uz dižām pārdomām nav spējīgas, bet no tām izšķiļas dzīvi putni, tomēr olu kultenis ir viens no ēdieniem, ko Joršs pasācis ēst pēc mūsu kāzām, un es pat teiktu, ka tas ir viņa vismīļā­kais ēdiens. Zināt, pannas man nav, tāpēc kulteni es cepu zobena asmens iegropēs — tas ir senas elfu ķēniņu dzimtas zobens, bet izceptais kulte­nis sanāk tievs un garš; tad es to saritinu spirālē, kas atgādina gliemež­nīcas iekšpusi, un šī forma ļoti patīk manam vīram, jo viņš apgalvo, ka tā simbolizējot arī bezgalību, un tā nu ar rozmarīnu un medu vai…

Vārdi sastinga viņai uz lūpām. Fēnikss blenza šausmās ieplestām acīm. Rite juta, ka piepeši aptrūkstas gaisa.

— Jūs… jūs… esat uzdrošinājusies… zobenu ar efeju rakstu? To zo­benu? Apgānīt tik atbaidošā veidā! Jūs… Kā jūs varējāt? Tai zobenā ietverta ikvienas elfu karalistes vēsture! Tajā glabājas viss to diženums!

Es skaidri atceros, ka šis zobens tika noglabāts drošā vietā, to ietrieca klinti, lai neviens un nekādi nevarētu to apgānīt. Kā gan iespējams, ka šis zobens nonācis jūsu rokās?

— Joršs to izvilka… — izstostīja Rite.

— Vai jūsu laulātais draugs zina, ka jūs viņa tautai diženuma sim­bolu izmantojat, lai ceptu olas?

Rite neizpratnē sev jautāja, kāpēc gan stāstījusi Fēniksam par zo­benu. Viņa taču nebija uzdrošinājusies to atklāt pat Joršam, kurš, par laimi, nekad nebija interesējies, kā olas pārvēršas par ceptām kulteņa strēmelēm. Droši vien uz šo muļķīgo atklātību viņu bija pamudinājis prieks, kas viņu pārņēma, atceroties, cik ļoti viņu mīl vīrs un meita. Rite pūlējās izvairīties no tiešas atbildes.

— Mans vīrs, — viņa teica, pasmaidīdama un cenzdamās panākt, lai balss skan klusi un mierīgi, — mans vīrs ēd cilvēku ēdienu, jo mīl mani un mūsu meitu…

— Kundze! — viņu pārtrauca milzīgā vista. — Kādas nejēdzīgas muļķības jūs runājat! Ne jau lai nolaistos līdz jūsu nepiedienīgajam barbariskumam, jūsu laulātais draugs ir piesārņojis savu būtni ar ēdie­niem, no kuriem ikvienam elfam vajadzētu riebumā novērsties. Vai tiešām jūs to nezināt? Es piesaucu dievus par lieciniekiem tam, cik zems ir mans viedoklis par jūsu izziņas spējām, tomēr pat jums. jau būtu vaja­dzējis būt nonākušai pie atjēgsmes, ka jūsu vīrs pats sevi nogalina, — bažīgā balsī nobeidza Fēnikss.

Rites smaids nodrebēja. Viņa sagrīļojās un, lai nepakristu, pieķērās pie guleniska priedes zara.

— Pats sevi nogalina? — viņa apstulbusi atkārtoja.

— Jā, pats sevi iedzen nāvē, — apstiprināja Fēnikss, rāmi un iecie­tīgi smaidot un izrādot nožēlas pilnu līdzjūtību pārsteidzoši neattapīga­jai sievietei. — Jūsu un tās jūsu… teiksim, jūsu meitas dēļ pēdējais un visvarenākais no elfu cilts ir lēmis sevi nemirstības zaudēšanai. Kun­dze, elfu cilts ļaudis ir nemirstīgi. Ja neviens tos nenodur, nepakar vai nespīdzina līdz nāvei, kā tas bieži noticis pēdējos gadsimtos, ja neviens tos neiesloga bez ūdens un barības, ja sārtu uguns tos nesadedzina, kun­dze, tad visi, kas dzimuši elfu ciltī, ir lemti nemirstībai. Viņu augumiem ir lemts palikt vecuma, slimību un nāves neskartiem tāpat kā viņu garam. Nekas tiem nevar kaitēt, vienīgi mazotnē elfus, kas nav saņē­muši pietiekami daudz ēdiena, var piemeklēt saaukstēšanās. Elfu miesa vecumā nesabrūk — tas notiek vienīgi tad, ja milzu sāpes un ciešanas satriec elfa garu vai arī tad, ja tas saindē savu miesu, norīdams trūdē­šanai pakļautu gaļu. Panākot, ka viņš jūs apprec, un dāvājot viņam meitu, kura ir… kā lai pasaka, cilvēciska, jūs savu vīru esat piespiedusi izvēlē­ties starp iespēju redzēt, ka viņa paša dzemdināti pēcteči nokāps Nāves valstībā, vai arī iznīcināt savu nemirstību, pazudinot ķermeni, lai varētu apsteigt savus bērnus un pasargāt sevi no ciešanām, ko sagādātu viņu nāve. Tagad arī viņam varēs uzmesties tulznas, viņš varēs apsaldēties vai dabūt lenteni. Tāpat kā cilvēkus arī viņu tagad varēs ķeot spitālība, bakas vai buboņu mēris. Arī viņa kāju lielos varēs atvērties nedzīstošas Vātis tāpat kā citiem mirstīgajiem. Viņš atklās, kas ir sviedri, un viņa padu­ses smirdēs. Viņa elpa varēs aprauties klepus dēļ vai noslīkt asinīs, ja viņa sirds zaudēs spēkus. Viņa zobos iemetīsies caurumi, un tie nodzeltēs, un tāpat bojāsies viņa kauli. Viņam izkritīs mati, un utis varēs uzbrukt viņa miesai, jo tās nedrīkst aizskart tikai nemirstīgo būtņu ādu. Viņa augums no vecuma sarausies un sakumps, bet viņa gars sačervelēsies, kā parasti notiek ar veciem vīriem, ko moka gan sāpes muguras skriemeļos, gan dedzinošas grēmas vēderā, kas piemetas visiem, kam vairs nav zobu, ar ko sakošļāt barību. Varbūt vecumdienās viņa miesu pārņems drebelīga trīce. Varbūt grīļīgs taps arī viņa prāts un viņš aizmirsīs visu, izņemot paša vārdu, bet varbūt nozaudēs arī to. Viņa sirds apstāsies. Tārpi viņa kapā aprīs visu, ko laiks būs pietaupījis to maltītei. Vai esat ievērojusi, ka viņam ap acīm jau parādījušās sīkas krunciņas? Un arī viņa āda vairs nemirdz tik starojoši gaiša kā īstiem elfiem, vai esat to pamanījusi?

— Tas ir iedegums, no saules, — aizlūzušā balsī iebilda Rite.

— Kundze, nemirstīgo būtņu āda vienmēr paliek nemainīga. Tikai kad sācies sabrukums, tā pamazām sagrumbojas un satumst, uzsākot ceļu pretī trūdēšanai un tārpiem.

Ritei vajadzēja pieturēties, lai nepakristu. Uz mirkli acu priekšā viss satumsa melns. Viss pazuda, un palika vienīgi žņaudzošs nelabums un vēlēšanās raudāt. Kad redze atgriezās, viņa ieraudzīja, cik līksmi sprēgā no sausām niedrēm un čiekuriem sakurtā uguns, bet uz plakana akmens cepinās krabis, sadalīts trijās daļās, no kurām viena — mazākā — bija inde Joršam.

Neskanīgi iekliegdamās, viņa pielēca kājās un spēra pa akmeni, iegā­žot to liesmās un smiltīs. Akmens apdedzināja viņai potīti, bet gaisā uzsprāgusi ogle trāpīja rokai, uz kuras tūdaļ izveidojās sarkana vāts. Rite nodzēsa ugunskura liesmas, apberot tās ar smiltīm, un beidzot nokrita ceļos, izvēmās un sāka raudāt.

Sarāvusies čokurā, saķērusi galvu rokās, viņa gulēja zemē un raustī­jās izmisīgās elsās, līdz sajuta apvijamies mazas rociņas un saklausīja savas meitas raudāšanu. Erbrova, izmisusi un nobijusies, bija piesteigu­sies, lai viņu mierinātu. Mēnešiem ilgi viņa nebija dzirdējusi Erbrovu raudam. Pēdējo reizi mazā bija raudājusi ziemā, kad bija paslīdējusi uz ledus, kas bija izveidojies dīķa malā. Taču toreiz asaras lija drīzāk nepa­tīkamā pārsteiguma dēļ un tikai īsu brīdi, jo Joršs vienā mirklī prata no­ņemt visu kritienu sāpes.

Bet tagad te raudāja izmisis bērns, kurš ieraudzījis, cik izmisīgi raud paša māte. Rite centās nomierināties, apskāva savu meitu un palūkojās, kas atlicis no lielā krabja: viņa tikko bija aizspērusi projām sava bērna va­kariņas.

Rīdama asaras, viņa starp smiltīm un vēl gailošām oglēm uzlasīja krabja gaļas gabalus un devās tos noskalot jūras ūdenī, izmezdama lielu līkumu, lai izvairītos no Jorša, Kerena Askiola, Kaijalas Aras un visiem pārējiem, kas krastmalā zvejoja, medīja un smējās.

Visu šo ilgo ceļu Erbrova neatkāpās no viņas ne soli un nebeidza klusi, baiļpilni činkstēt. Rite atkal iekūra uguni un uzlika cepties to, kas bija atlicis no krabja. Šoreiz uz gludā akmens bija tikai divas gaļas kaudzītes.