Pēdējais orks

Piektā nodaļa

Mazulīte negribēja palikt viņam rokās. Viņa gribēja atgriezties ūdenī un rotājāties tur. Veikla kā zivtiņa viņa izslīdēja no Jorša tvēriena un atkal ienira. Viņa lidoja cauri ūdenim ieplestām rokām, līdzīgi kā lido paceplīši un kaijas, un drīz vien iemanījās pārvietoties, kustinot kopā sakļautas kājas, tāpat kā darīja Joršs. Erbrova bija tikpat ātra kā viņš. Joršs ļāva, lai viņa papeld dziļāk un spēlējas ar baru sīku, nesen izšķīlušos sardīņu, kuru sāni laistījās koši zili un atstaroja gaismu. Kad zilās zivti­ņas bija apnikušas, Erbrova devās tālāk, un Joršs viņai sekoja. Erbrova smējās un nekādi nedevās rokā. Viņa bija tik maza, ka pavisam viegli izpeldēja caur šauru akmens arku, bet Joršs tai cauri netika un bija spiests griezties atpakaļ un peldēt apkārt lielai klintij, un, kad viņš beidzot sa­sniedza arkas otm pusi, mazulīte jau bija tālu prom posidoniju pļavā. Garās ūdenszāles slinki šūpojās, un vietām starp tām slējās klints bluķi, lieli kā mājas. Ejas starp klintīm kļuva arvien šaurākas, tās arvien vai­rāk noēnoja balti un mēļi milzīgu gorgoniju vēdekļi, kas sasmalcināja gaismu mežģīņu rakstos un pavērās, Erbrovai tuvojoties, kamēr mazie polipi strauji sakļāva savus taustekļus dūrītēs. Gluži kā siena Joršam ceļu aizšķērsoja zeltaino jūraskarūsu un anšovu bars, to sudraba un tērauda mirdzums uz mirkli paslēpa skatienam Erbrovu. Kad vispēdīgi izdevās meitu panākt, Joršs to iznesa virspusē, lai brīdis, kad steigšus vajadzēs ievilkt plaušās gaisu, nepienāktu, kad viņi abi būs tālu viens no otra. Mazulīte vēl pakavējās seklumā, kur uzmanīgi nopētīja nelielu langustu, un beidzot izbrida krastā.

— Ņamma? — viņa ieinteresēti prasīja Joršam, rādot langustiņu un joprojām turēdama rokā savu lelli.

— Nezinu gan, — šaubīdamies atteica tēvs. — Nedomāju vis. Šim radījumam ir pārāk dīvaina forma.

Joršs paraudzījās apkārt. Viņi bija izpeldējuši Vāceles krastā — Vā­cele bija lielākā no salām, kas rindojās šaurumā starp līci un atklātiem jūras plašumiem.

Joršs tikko bija atklājis kārtējo gudrību, kas nebija izlasāma ne per­gamenta rituļos, ne grāmatās: straumes visur nav vienādas, tās var būt ļoti spēcīgas pie pašas ūdens virsmas, bet pazust pavisam jau dažu pēdu dziļumā. Droši vien tie, kas rakstīja par jūru ģeogrāfiju, paši nekad nebija traukušies pakaļ zivju bariem pāri posidoniju pļavām, un šie rakstītāji pat nenojauta, ko zaudējuši.

Sala bija zaļa, viscaur noaugusi irbulenēm un miršu krūmiem. Tā pa­cēlās virs jūras kā paliela kaupre ar plakanu virsotni, un tieši tāpēG bija iesaukta par Vāceli. Šoreiz Joršs nosprieda salu izpētīt kā pienākas, lai Erbrova pirms tālā atpakaļceļa pagūtu atpūsties un sasildīties.

Viņš paņēma meitu rokās un devās ceļā. Kāpšanai augšup viņš izvē­lējās paugura austrumu nogāzi, kas šķita mazāk stāva nekā pārējās, un drīz vien sasniedza gludo, plakano virsotni. Nonācis augšā, viņš pagrie­zās un uzlūkoja Erbrova līci. Joršam aizrāvās elpa: raugoties iztālēm, no jūras, krasta līnija patiesi izskatījās kā milzīgs aizmidzis pūķis. Viņš sa­skatīja arī mājeles, kas bija izvietojušās starp liedagu un zemesragu, un atpazina savējo. Mājas viņi bija cēluši, izmantojot akmeņus un klinšu bluķus, viļņu izskalotus un ūdeņu nopulētus baļķus, vēja nogāztus kokus un arī stumbrus, kas bija nocirsti ar vienīgo cirvi, kas viņu kopienai piederēja. Rezultāts bija nelīdzenas, toties biezas un izturīgas sienas, greizas durvis bez eņģēm, kas visai aptuveni iegūla ailās, toties bija izro­tātas ar sarežģītiem gliemežvāku, krāsainu akmentiņu, čiekuru zvīņu un jūrasežu adatu rakstiem. Gaiši pelēcīgās un iesārtās ēkas izcēlās starp priedēm un irbulenēm noaugušo zemesragu košo zaļumu un jūras žilbi­nošo zilumu. Katras mājas pašā vidū bija pavards, no kura dūmi cēlās augšup un plūda ārā pa caurumu jumtos, kas bija darināti no māliem un meldriem. Sārtā saistviela bija iegūta abos zemesragos, kas norobe­žoja līci gan no ziemeļiem, gan no dienvidrietumiem, bet meldri auga ap iesāļajiem dīķiem, kuru bija visai daudz abpus staignājiem un dumbrieniem, kādos Dogona, novēlusies pa stāvo ūdenskrituma sienu, pār­vērta savus krastus un jūras malu ap grīvu. Pat raugoties no šīs tālās salas, varēja saskatīt lielos baltos gārņus un cekulotās pelēkās dzēses, kas seklajos ūdeņos ķerstīja vardes. Licis bija tik pārbagāts, auglīgs, dāsns un visdažādākās barības pārpilns, ka te bija izdevies izdzīvot pat viņiem — nožēlojamam bēgļu un skrandaiņu pulkam, kur slimnieku, gaudenu ne­spējnieku un mazu bērnu bija četrreiz vairāk par spēcīgiem pieaugušajiem un kam vienīgā kopīgā bagātība bija divi kapļi un viens cirvis. Patie­sībā viņiem ne tikai bija izdevies palikt dzīviem, bet pat dzīvot visai pārticīgi.

Lai arī Joršs par to aizdomājās bieži, viņam joprojām nebija izdevies tikt skaidrībā, kāpēc šī vieta pirms viņu ierašanās bijusi neapdzīvota. Veselais saprāts, kā arī vēstures grāmatas senajā bibliotēkā, kur Joršs bija aizvadījis trīspadsmit savas dzīves gadus, par šo jautājumu izteicās visnotaļ kategoriski: vietas, kurās nav dzīvu būtņu, ir vai nu liesas, tukšas un neviesmīlīgas kā skorpiona vēders, vai arī tās apdraud kādas nopiet­nas briesmas, kuru dēļ attiecīgajā vietā ir neiespējami piekopt sarežģīto izdzīvošanas mākslu. Tāds bija senās Jernišas liktenis: šai mītiskajā zemē dzīvoja grifi, kurus patrieca himēru iebrukums, savukārt himēras tika iznīcinātas nežēlīgā karā ar harpijām, kuras visbeidzot gāja bojā leģendārā sausuma periodā, kas iestājās otrās rūnu dinastijas laikos. Kad sausums beidzās, Jernišu pārpludināja lietavas, kas gāzās no debesīm četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, līdz pēdējam neapspalvotajam cālim noslī­cinot pēdējās harpijas, kuras bija izdzīvojušas sausumā. Lietavu ūdeņi noskrēja, un šai novadā apmetās dažas klejotāju ciltis, kas nodibināja karavānu dzinēju pilsētu, kur namu vietā slējās teltis vēja un saules krā­sās un kuru sauca par Lakilu, kas vietējā valodā nozīmēja Veiksmīgā.

— Man šķiet aizdomīgi, ka pirms mūsu ierašanās šī vieta nebija ap­dzīvota. Kaut nu te neslēptos nekādas briesmas.

— Aua.

— Pareizi, briesmas ir tas, kas var sagādāt sāpes. Bet varbūt nevajag raizēties, jo visu šo gadu laikā te nav manīts nekas bīstamāks par vēt­rām un negaisu.

Joršs palika raugāmies uz piekrasti. Ziemeļpusē lielo līci norobežoja zemākais Arstridas zemesrags, turpretī dienvidu zemesragu veidoja aug­stas, stāvas un nepieejamas klintis, kuras pašā tālākajā galā, kas aiz­liecās uz rietumpusi, slējās galvu reibinošos augstumos, un tur pašā virsotnē mitinājās prāva jūras ērgļu kolonija. Tie bija spēcīgi un lepni putni, kas metās viļņos un iznira no tiem, satvēruši asajos nagos milzī­gas zivis; skatiens putniem bija tik ciešs un caururbjošs, kādu Joršs ne­atcerējās redzējis nevienai citai dzīvai radībai.

Viņš vēlreiz krasta apveidos sameklēja Erbrova, sava brāļa, saulē aiz­migušā pūķa, apveidus: galva bija ziemeļu, bet aste — dienvidu zemes­rags, rumpi veidoja zaļās klintis un kalni, kas pacēlās kumpā stāvumā, bet tur, kur aizmidzis pūķis mēdz sakļaut spārnus, putoja ūdenskritums.

— Erbrov! — viņš aizkustināts noteica.

Domādama, ka tēvs uzrunājis viņu, meitene apmeta rokas Joršam ap kaklu un piespieda galvu pie pleca, bet jau pēc mirkļa sģlka spirināt kājeles, prasīdama, lai viņu nolaiž zemē. Joršs noskūpstīja meitas matus un palaida viņu savā vaļā. Te nekādas briesmas nevarēja draudēt: salas virs­puse bija stingra un gluda klints. Viņiem tuvojoties, spārnos pacēlās simtiem putnu, piepildot debesis baltiem virpuļiem. Putni ligzdoja tur­pat uz akmeņiem, olas un mazuļi gulēja ligzdās pavisam neaizsargāti, un Joršs secināja, ka uz šīs salas nev nekādu plēsīgu zvēru — ne grauzēju, ne čūsku.

— Neaiztiec ligzdas un olas, — Joršs piekodināja Erbrovai, kura rau­dzījās kā apburta. — Un mazuļus arī ne!

— Nē aua cip cip, — apstiprināja meitene.

Joršs pagriezās uz ziemeļiem, kur iepriekš, šķiet, bija samanījis krūmu aizsegtas alas, kad viņu atpakaļ aicināja Erbrovas balss.

— Cip cip ņamma aua, — viņa pārliecināti apgalvoja.

— Slima vista? — izbrīnīts tulkoja Joršs. — Tu nepārskatījies?

— Cip cip ņamma aua, — atkārtoja mazā.

Un norādīja uz nelielu grotu nedaudz zemāk nogāzē. To aizsedza plūš­koka zari, un tajā gulēja kaut kas liels un balts. Joršs piegāja tuvāk: tā nenoliedzami bija vislielākā vista, kādu viņš jebkad bija redzējis, — ne mazāka par prāvu suni. Vistas spalvas bija baltas ar brīnišķīgām zilga­nām un sudrabainām nokrāsām, kas pat alas puskrēslā zaigoja un priecēja acis līdzīgi kā mēness, kas izlīdis no mākoņu aizsega, vai ziemas saules atspīdumi jūras ūdeņos. Par spīti zaigajām spalvām putns izskatījās slims un nomocīts. Varbūt to vienkārši bija nobiedējusi viņu ierašanās: Joršs un Erbrova noteikti bija pirmie, kas spēra kāju uz šīs salas kopš neatminamiem laikiem. Putns sabozās un uzsāka griezīgas, spalgas, nīg­ras un grūtsirdīgas žēlabas, kas spētu salauzt sirdi pat akmenim.

— Cip cip ņamma? — jautāja Erbrova.

— Nezinu, — nočukstēja Joršs. — Neesmu pārliecināts, vai tā ir vista. Viņa ir pārāk liela, turklāt vistas negaudo. Un arī tās spalvas… Varbūt viņa kauc tāpēc, ka ir ievainota. Varbūt viņu var izārstēt.

— Ņamma! — pārliecināti teica Erbrova. — Ņamma! — viņa atkārtoja.

Joršs nesaprata, vai mazulīte ir izsalkusi vai varbūt grib apēst vist-

veidīgo radījumu, jo nespēj paciest tā gaudulīgo, spalgo balsi.

— Ko jūs uzdrošināties, nelaimīgie? — noprasīja vista, un nu tās ķērcienos ieskanējās griezīgi dusmu toņi.

— Tā nav vista, vistas neprot runāt, — nešaubīgi paziņoja Joršs.

— Nē cip cip ņamma? — pārvaicāja Erbrova, vīlusies un gandrīz vai izmisusi.

— Jūs gaužaties, jo esat ievainota vai slima? — līdzjūtīgi jautāja Joršs. — Jūsu raudas ir sirdi plosošas. Sakiet — ko es varētu darīt, lai sniegtu jums atvieglojumu…

— Godātais kungs, — nešpetni atteica radījums, kura balss tagad bija zaudējusi žēlabaino pieskaņu, saglabājot tikai niknumu un griezī­gumu, — manas dziesmas ir uzskatāmas par vienām no visizsmalcinā­tākajām skaņām, ko var dzirdēt zem šīs pasaules debesīm, pašās debesīs un visas pasaules dievu mājokļos.

— Piedodiet, mēs negribējām jūs aizvainot, — nomurmināja Joršs.

— Un kā jūs uzdrīkstaties iztraucēt manu mieru, uzrazdamies te kā nelūgti viesi, nelūgti un negribēti, rupji, prasti un neaudzināti. Es jūs uzņēmu ar savu dailīgo dziesmu, taču jūs atbildējāt ar aizvainojošu rup­jību! Manai skaņajai balsij ir veltītas veselas poēmas! Ak vai, cik zemu ir kritusi pasaule! Cik drūma ir šī diena, cik skumja un sērīga, un man, nelaimīgam trimdiniekam, kas ieslodzīts šai mežonīgajā un neviesmīlī­gajā krastā, nav pat spoguļa, tāpēc nevaru zināt, kā izskatās manas spal­vas un vai tās vēl mirdz žilbā sudrabā! Ak, kāda nelaime, cik skumjš liktenis! Cik smagi manu prātu nomāc šīs bažas! Kur nu bažas, visīstā­kās šausmas! Kur nu šausmas, visīstākās šaušalas! Jo varbūt manas spal­vas jau izkrīt, un es to neredzu! Nav man nekādas iespējas uzlūkot sevi un pārliecināties, par ko vērtusies mana daile…

Joršs klausījās apjucis un aizkustināts. Viņu atrastais putns, bez šau­bām, bija fenikss — tātad nebija taisnība, ka pūķi esot tos visus iznīdējuši.

— Tas ir fēnikss, — aizkustināts teica Joršs. — Sena un vērtīga būtne! Fenikss!

— Ņamma! — spītīgi atkārtoja Erbrova.

Neviens nekad neko nesaprata.

Bija dienas, kad neko nesaprata pat viņas tētis!

Viņa negribēja teikt, ka šī ir slima vista, viņa gribēja teikt, ka šī ir vista, kas dara ļaunu.

Ne tā kā naida vīrs, kurš uzmeta savu skatienu glužijcā no tumsas un aukstuma novītu cilpu. •

Sī vista visu atņēma. Nolaupīja prieku, vēlēšanos smieties. Tā visu padarīja netīru.

Reiz mamma Erbrovai bija parādījusi briesmīgu radījumu, resnu tārpu, kas dzīvoja dīķos pie ūdenskrituma un ko sauca par dēli. Mamma teica, ka dēles mēģina piesūkties citiem pie miesas, bet piesūkušās izzīž visu, ko vien var.

Šis putns, ko tētis sauca par Fēniksu, bija tāda kā milzīga dēle, un tas neapstāsies, iekams nebūs iznīcinājis visu, kas nonācis tā acu priekšā. Un tagad briesmoņa acu priekšā bija viņa un tētis.

Visļaunākais bija tas, ka putns prata runāt.

Erbrova negribēja teikt, ka viņi šo putnu varētu apēst, — viņa teica, ka vista aprīs viņus. Ne jau viņu ķermeņus — visu to, kas bija iekšienē.

Ļaunā vista aprīs prieku.

Tā aprīs mīlestību.

Tā liks strīdēties un domāt sliktas domas. Un, pat visus sanaidojusi un piepildījusi sliktām domām, šī ļaunā vista nekļūs mazāk nīgra un ma­zāk nelaimīga.

Vienīgais glābiņš bija steigties projām. Atstāt vistu tepat un bēgt projām, cik ātri vien iespējams.

Tā bija laba doma. Bēgt, glābties. Taču agrāk vai vēlāk šai milzu vis­tai uzdurtos kāds cits, un vista savu atradēju iznīcinātu — varbūt tāpēc tētis joprojām te kavējās un nesteidzās projām.