Pēdējais orks

Astoņpadsmitā nodaļa

Erbrova jutās apjukusi. Notika visādas dīvainības.

Tētis uzkāpa augšā pa klintsraga stāvumu, bet lejā nokāpa tur, kur gāzās ūdenskritums. Viņš bija aizgājis, nesdams līdzi Angkēlu, bet at­griezās kopā ar diviem citiem tētiem.

Viņš bija aizgājis prom drošs un priecīgs, un lielie ērgļi meta ap viņu līksmus lokus, bet atgriezās viņš nomākts un drūms.

Tie divi tēti, ko viņš atveda sev līdzi, bija ievainoti un stāstīja bries­mīgas lietas: viņu bērni esot tādā vietā, kur tikai mūra siena viņus šķi­rot no tiem, kas viņus grib nogalināt. Un tie, kas viņus grib nogalināt, aiz priekiem dejošot pēc tam, kad būšot viņus nogalinājuši.

Erbrova atkal bija nelaimīga un izmisusi.

Sākumā bija ilga runāšana. Visi runāja ar visiem. Tie, kuri kādu brīdi nerunāja, stāvēja, sakrustojuši rokas uz krūtīm, drūmi raudzījās zemē un šūpoja galvu. Bet neviens nerunāja ar Erbrovu, un viņai pašai vajadzēja mēģināt saprast, kas noticis, — vajadzēja to uzminēt no pusvārdiem un runātāju izteiksmēm.

Viņa jau bija sapratusi, ka ir kāda vieta, kura kļūst arvien nejaukāka un kurā ir ieslodzīti bērni, un ka viņas tētim ir jādodas prom. Tie divi tēti, kas bija nokāpuši no kalniem un nebija no viņu ciema, bija atnā­kuši no tās tālās un briesmīgās vietas, kur bija palikuši viņu bērni, un par saviem bērniem abi tēti runāja daudz. Vienam no tētiem, apaļīgāka­jam, bija ievainots plecs, un viņš ik pa laiciņam teica "tiesa kas tiesa", bet otrs, garākais, ar ievainotu kāju, vienmēr piebilda, ka "tas ir skaidrs pat bērniem". Erbrova neatcerējās, kurš no pieminētajiem bija kura bērns, — to bija daudz, un Erbrovai tie sajuka visi kopā. Viena bija

Dālija, un tā vairs nebija maza meitene, bet pati gatavojās drīz kļūt par mammu, vēl bija Džoērs, jaunākais no visa pulka, kurš varēja būt aptu­veni Erbrovas vecumā, un tad bija visi pārējie — mazāki par Dāliju un lielāki par Džoēru: bižaina meitenīte, puika ar lingu, tad vēl tas, kuram vienmēr iesnas… \

Erbrova negribēja, ka viņas tētis iet projām, viņa, cik spēka, vēlējās, lai tētis paliek mājās.

Bet vienlaikus viņa negribēja, ka tētis paliek mājās. Viņa negribēja, ka visi tie bērni paliek briesmīgajā vietā un viņas tētis neiet tiem palīgā.

Angkēls bija nomitināts augstākā klintsraga virsotnē, tālu no Erbro­vas. Kad līdzeno klintsraga galotni apspīdēja spilgtākā dienvidus saule, Erbrova reizēm varēja saskatīt, kā ērglēns neveikli un lempīgi mēģina pa­celties spārnos, bet viņa pūliņi allaž beidzas krūmos, kas auga kraujas malā.

Mamma atkal baidījās. Viņa bija noslēgusies cieši, cieši kā aizvērusies gliemene un nevienam neko neteica.

Mammai atkal bija bail, taču tik un tā bija labi ierāpties viņai klēpī, jo tagad varēja sajust ne tikai mammas sirdi.

Vēl bija brālīši.

Divi.

Tagad, kad tie bija mazliet paaugušies, to varēja skaidri manīt.

Bija viena lielāka sirsniņa, kas sitās rāmi un spēcīgi, un otra mazāka, kas sitās straujāk un maigāk. Un vēl bija neizprotamie, jokainie meli. Kalai mamma bija pateikusi, ka gaida bērnu, un Erbrova nekādi nespēja saprast, kāpēc viņa runā tikai par vienu brālīti, lai gan patiesībā brālīši ir divi.

Vīrieši ņēma lāpstas un pie ūdenskrituma izraka ceļu. Viņi teica, ka šo ceļu viņi rokot jau otrreiz un šoreiz darbs sokoties ātrāk un vieglāk. Ceļš bija pietiekami plats, lai pa to augšup varētu uzkāpt zirgi, jo divus zirgus tētis ņemšot līdzi.

Vienu dienu un pēc tam vēl visu vakam tētis pavadīja ar Erbrovu klēpī, stāstīdams viņai pasakas un dziedādams dziesmas. Bet pēc tam tētis piepeši pazuda: no rīta Erbrova pamodās, un tēta vairs nebija. Visi neizpratnē jautāja, kāpēc viņš devies projām naktī, ne no viena neat­vadījies, un beidzot Kresks atrada atbildi: viņas tētis bija aizvedis sev līdzi arī naida vīru, un dienas laikā viņš nebūtu varējis to izdarīt, jo visi censtos viņu atrunāt no tik nejēdzīga un bīstama lēmuma. Neviens nespēja saprast, kāpēc tētis tā rīkojies, taču Erbrova gan zināja, ka tētis tā darījis, jo negribējis, ka naida vīrs paliek tur, kur ir viņa, Erbrova, jo tētis jau bija sapratis, ka šis cilvēks dara viņai pāri. Mammai gan tētis neko nebija teicis, jo zināja: ja mamma uzzinātu, ka naida vīrs dara pāri Erbrovai, viņa to vienkārši izdeldētu no pasaules, bet tētis negribēja, lai kāds nogalina cilvēku, kaut arī ļaunu un nejauku, — kur nu vēl, lai no­galinātāja ir mamma.

Tagad mammas bailes kļuva cietas kā akmens, un viņa noslēdzās vēl ciešāk.

Arī Erbrovai bija bail. Ja mamma viņu paturētu klēpī, tad vismaz daļa baiļu izšķīstu, viņa tās aizmirstu, dzirdot, kā sitas brālīšu sirdis, taču mamma neņēma viņu rokās, — mamma tikai sēdēja uz akmens, paslē­pusi seju plaukstās. Erbrova apsēdās zemē un piespiedās mammai pie kā­jām, taču tā brālīšus nevarēja saklausīt.