Divdesmit pirmā nodaļa

Rankstrailam no satraukuma sirds sitās kā negudra.

Labi vēl, ka kādam bija izdevies noskandināt zvana signālu. Vieglā kavalērija tikko bija izjājusi pa Ziemeļu vārtiem, un~ paceļamais tilts vēl bija nolaists. Atskanot zvana skaņām, Kapteinis grieza zirgu riņķi, kopā ar saviem vīriem traucās atpakaļ un šķērsoja visu pilsētu, riskē­dams apgāzt tirgoņu letes ar medus plācenīšiem, ko te atkal pārdeva, kopš bija izdevies sagrābt orku pārtikas krājumus. Dienvidu paceļamais tilts lēns un smags čīkstēdams laidās lejup, un, kad Kapteinis ar savē­jiem beidzot izbrāzās pa vārtiem, viņi paguva ieraudzīt, ka slapji un pus­kaili orku kareivji atdod meiteni pulciņam jātnieku. Lizentrails metās cauri ērkšķainiem krūmiem, pirmais panāca jātniekus, atguva meiteni un atdeva to Kapteinim.

— Ņem viņu pie sevis, es jāšu uz pilsētas pusi. Viņi domās, ka meitene ir man. Es viņus visus aizvilināšu sev līdzi, — Lizentrails viņam teica.

Kapteinis piekrītoši pamāja.

Šoreiz viņš jāja uz Ērces Lieliskās.

Un ar skumjām atcerējās Enstrīla nicīgo paklausību un neapšau­bāmo ātrumu.

Orki jau bija atguvuši daļu savu zirgu, un Kapteinim no svara bija katrs visīsākais mirklis. Lizentraila manevrs izdevās. Būdami pārlieci­nāti, ka tieši Lizentrails steidz nogādāt atpakaļ pilsētā mazo ķīlnieci, tie brāzās viņam pakaļ, netaupot savas atdzimušās kavalērijas spēkus.

Taču Kapteinis nekādi nevarēja atgriezties pilsētā. Starp viņu un paceļamo tiltu bija visa orku kavalērija, kaut arī tās uzmanību daļēji novērsa Lizentrails un viņa vīru pulks. Orku zirgi bija daudz spēcīgāki un ātrāki par algotņu zirgiem, par Ērci nemaz nerunājot. Kapteinis ne­varēja tik ļoti riskēt un mēģināt sasniegt pilsētas vārtus.

Neatlika nekas cits kā mesties uz austrumiem — uz Jaunā Mēness pakalnu pusi.

Uzradās meitenes ērglēns.

Cienīdams meiteni, Kapteinis tomēr savaldījās un ar lielām mokām apspieda vēlēšanos sevišķi rupji nolamāties.

Viņa vienīgā cerība — palikt orku nepamanītam, izvairīties no seko­tājiem — sašķīda gabalu gabalos, tikko atskanēja ērgļa spalgie klie­dzieni. Nu viss pretinieku karaspēks zināja, ka meitene ir pie viņa. Pat ja orki būtu akli, ārkārtīgi aizņemti vai iebāzuši galvu spainī ar ūdeni, muļķa putna priecīgā klaigāšana tiem laupītu katras šaubas.

Kapteinis apspieda vēl vienu lāstu un lamu vilni.

Viņam līdzi bija vien puse karaspēka, jo otra puse bija sekojusi Lizentrailam, lai viņa bēgšana izskatītos pārliecinošāk, kā arī lai bez apsardzes nepaliktu nolaistais tilts, kam ik brīdi jābūt gatavam uzņemt Kapteini un meiteni, — protams, ja viņi vispār atgriezīsies.

Drīz Kapteini un viņa vīrus no visām pusēm apstāja orki, un debesis aptumšoja bultu spiets.

Neviena no tām nesasniedza mērķi.

Neviena no tām nevienu neievainoja.

Ērce auļoja kā vējš un vēl ātrāk par vēju, un tāpat auļoja viņa vīru zirgi. Pat vilks šoreiz traucās uz priekšu kā visātrākais auļotājs.

Vēl reizi atkārtojās Varilas brīnums.

— Tu proti burties, mazā? — jautāja Kapteinis. Un pats atbildēja: — Tu esi elfa meita. Tu esi ragana, pavisam maza raganiņa. Paklau, mums jāatgriežas mājās. Mājās. Mums jāatgriežas pie tavas mammas, lai viņa nebaidītos. Pie mammas. Saproti? Pie mammas. Tu saprati, maziņā? Ci­tādi mamma dusmosies. Tagad griezīsim zirgus apkārt un jāsim pie mam­mas. Mazā, apturi zirgus, jāsim atpakaļ, citādi mamma dusmosies…

Ērce, ātra kā vējš, neapturama kā dusmas, traucās uz Jaunā Mēness pakalniem. Tās pakavi dipēja pret saules izkaltēto zemi, saceļot putekļu mākonīšus, ko izkliedēja vējš. Ceļā gadījās ne viena vien orku vienība, taču tās visas šausmu pārņemtas pašķīrās, griežot ceļu. Orki bailēs rāvās sāņus un nekādi nespēja sastāties cīņai.

Ērglis, kas lidoja viņiem pa priekšu, vilks, kas sekoja nopakaļ, bultas, kas nezin kāpēc laidās sāņus un krita zemē, mērķi nesasniegušas, zirgi, kas skrēja kā dievu rumaki, protams, ja dievi vispār mēdza pārvietoties jāšus, — tas viss pretiniekiem iedvesa šausmas, un tie pašķīda kur kurais gluži kā bars bērnu, kas ieraudzījuši saniknotu bulli. Daudzi bēg­dami novēlās no stāvās kraujas un nositās, citiem izdevās norāpties pa pakalnu nolaidenākajiem sāniem, turoties pie akmens bluķiem un krūmu zariem. Rankstrails apjēdza, ka patlaban atbrīvo Jaunā Mēness pakalnus, triekdams vairumu ienaidnieku uz stāvāko nogāzi. Kad pakalni būs at­brīvoti, tos vairs nebūs iespējams iekarot, sākot uzbrukumu no lejas un mēģinot izcīnīties līdz augšai. Stāvā nogāze un klintis bija gluži kā da­biski nocietinājumi, kas sargāja ceļu starp Daligaru un Varilu.

— Tagad! — ieaurojās vīri, kas jāja aiz Kapteiņa.

— Nē, — mēģināja kliegt pretī Kapteinis. — Tagad nē!

Ne jau tagad, kad viņa zirgā sēž arī Erbrova. Ne jau tagad, kad kopā ar viņiem ir pēdējā elfa meita. Kapteiņa vainas dēļ jau bija miris viņas tēvs, un viņš negribēja, lai cieš arī meitene. Vajadzēja griezt zirgus apkārt un atgriezties mājās. Taču Kapteiņa balss palika nesadzirdēta, pārējo bal­sis to daudzkārt pārspēja skaļumā.

— Tagad! — tās sauca.

Un tām atbildēja Varilas kaujas ragi.

Kapteinis ieraudzīja karavīru pulciņus, ko no visām pusēm apstājuši daudzkārt lielāki orku spēki. Viņš pazina balti zeltainos kara karogus. Viņš pazina princi Ēriku un dažus no tiem, kas agrāk bija dienējuši vieg­lajā kavalērijā, bet bija palikuši Varilā un kļuvuši par tās jaunās armijas kareivjiem.

Arī Gārnis, kā nu prazdams, bija sācis pretuzbrukumu orkiem, pūlē­damies atbrīvot ceļu uz Daligaru, taču variliešu kareivji jau bija izklie­dēti, karaspēka vienības nošķirtas cita no citas, un bija nojaušams, ka ilgi pretoties tās vairs nespētu, jo laba komandiera trūkums, bailes un orku āvas izrādījušās stiprākas.

Kapteinis paguva piesteigties variliešiem palīgā. Līdz šim brīdim vi­ņam vēl nebija gadījies lietot zobenu ar smalki izrakstīto sudraba spalu, jo, viņiem tuvojoties, orki bija pašķīrušies bez cīņas. Tagad, steidzoties palīgā princim Ērikam un tā vīriem, sākās vienīgā šīs dienas sadursme.

Kapteinim priekšā nostājās orks, kura maska bija veidota kā lapsas purns, — tā milzīgais cirvis krita lejup. Kapteinim izdevās cirtienu at­vairīt, pašaujot pretī zelta un sudraba zobenu, ko reiz bija cilājis ķēniņš Karols Nezkurais, kura pievārds noteikti nebija ne Karotājs, ne Uzva­rētājs, jo ar tādu zobenu uzvaru izcīnīt nespētu neviens. Kapteinis īpaši nebrīnījās un netērēja laiku lāstiem, kad viņa jauniegūtais zobens sa­lūza, — viņam izdevās orku notriekt zemē, pārcērtot tam plecu ar zobena strupuli un ar kreiso roku iegrūžot tam ribās stiletu. Kritienu veicināja arī vilks, kas ieķērās orkam stilbos.

Labajā pusē vairāk uz dienvidiem, tur, kur koki bija retāki, Kaptei­nis pēc kāda laiciņa samanīja baltus kaujas karogus, kam pašā vidū gailēja koši sarkani liliju un glicīniju ziedi. Ķēniņiene Ragana, vadot Anriku un tā bruņiniekus, bija izsteigusies no pilsētas, lai atgūtu savu meitu. Gaisā riņķojošais ērglis ķēniņienei bija ļāvis saprast, ka meitene ir drošībā pie Kapteiņa, un tagad viņa centās nogalēt ikvienu, kas Kap­teiņa pulkam varētu uzbnikt no sāniem.

Kapteinis negribēja redzēt ķēniņieni kaujas laukā — pat ne tādā kaujas laukā, kur viņa gūst uzvaru.

Kaujas laukā Kapteinis negribēja redzēt nevienu sievieti — ne tādas, kas gaida bērnus, ne tādas, kas negaida. Nevienu. Pat ne tad, ja tās vada uzbrukumu, lai atbrīvotu savu zemi. Sievietes savā miesā iznēsā bērnus, un tas viņu ķermeni padara tik svētu, ka tam vienmēr jāpaliek drošībā aiz pilsētu mūriem. Turklāt īpaši svēta un saudzējama ir arī sievietes dvēsele. Smaids, kurš sagaidīs šai pasaulē tikko piedzimušu bērniņu, ne­drīkst būt tas pats, kurš parādījies sejā, piebeidzot ievainotu ienaidnieku. Kapteinis vēlreiz nolādēja savu laiku, kas pat sievietes pamudina izliet asinis un nogalēt būtnes, ko savā klēpī iznēsājušas citas mātes.

Viņš zvērēja, ka patrieks orkus no savas zemes, patrieks visus līdz pē­dīgam, lai vairs nevienam — ne vīrietim, ne sievietei — nevajadzētu pieliekties, lai nogalinātu ievainotu ienaidnieku, bet pēc tam to pašu seju pievērst saviem bērniem.

Kapteinis tālumā ieraudzīja arī to, ko nekādi nevēlējās redzēt: sirmo miglas krāsas zirgu un Austras gaišos matus, un jau atkal Kapteinim gri­bējās darīt visu, lai viņas augums, viņas asinis, viņas gaišie mati būtu kādā drošā vietā, kam orki nemūžam nepiekļūtu. Par laimi, ķēniņiene

Ragana bija norīkojusi Austru cīnīties sava pulka pašā vidū, kur tā kaut daļēji bija pasargāta.

Katrā ziņā vajadzēja atzīt, ka uzbrukums ir izdevies lieliski. Pat ja Rankstrails un viņa biedri gadiem ilgi būtu nopūlējušies, izstrādādami kaujas plānu, tas nebūtu izdevies labāk — visas karaspēka daļas darbo­jās tik saskanīgi, ka šī kauja atgādināja ideāli veidotu inkrustāciju, kuras darinātājs pratis savienot pat vissīkākos koka gabaliņus.

Princis Ēriks piesteidzās, lai pateiktos Rankstrailam, kurš vēlreiz bija izglābis dzīvību gan viņam, gan viņa vīriem. Kapteinis viņam deva rīko­jumu gādāt, lai tiktu uzmanīta Jaunā Mēness kalnu dienvidpuse, tā, kas bija vērsta pret līdzenumu, kurp tagad bija aiztriekti orki: pietikšot ik pēc tūkstoš soļiem novietot pa sargam, kas savā starpā spētu sazināties, iededzot ugunskurus. Princis piekrita. Kapteinis iztālēm manīja, ka līdzīgu rīkojumu savā pakalnu malā Anrika vīriem dod arī ķēniņiene Ragana.

Viņi bija uzvarējuši.

Daligara vairs nebija aplenkta.

Viņi bija satriekuši orkus.

Viņi bija atbrīvojuši Jaunā Mēness pakalnus.

Nu vairs nebija jādomā, kā izcīnīt kaut mēnesi garāku dzīvi. Tagad viņiem bija pa spēkam uzvarēt. Uzvarēt uz visiem laikiem. Tagad viņi varēja apdomāt, kā padzīt orkus no savas zemes — visus līdz pēdīgam, lai vienīgie labas dzīves traucētāji šai zemē būtu laputis un kurmji, kas izcilā kāpostu saknes.

— Vai tu jūties labi? — Kapteinis jautāja meitenei.

Erbrova pamāja.

Nekādu briesmu vairs nebija.

Kapteinis nokāpa no zirga un nocēla zemē arī meiteni.

Princis Ēriks viņa priekšā nometās ceļos, un tas bija tikpat mulsi­noši kā no Austras dzirdēt uzmnu mans kungs. Jaunais aristokrāts vēl­reiz pateicās par savas un savu ļaužu dzīvības glābšanu. Kapteinis ir atbrīvojis Jaunā Mēness pakalnus, princis aizkustināts atkārtoja. Par atbildi Kapteinis tikai kaut ko neskaidru nomurmināja.

Apliecinājis, ka visi Kapteiņa ģimenes locekļi ir pie labas veselības un arī mazā mājele ir uzbūvēta no jauna, princis Ēriks beidzot devās prom.

Kapteinis palika kopā ar Trakrailu un Nirdli. Viņš pavēlēja, lai tie piebeidz ievainotos orkus un visiem nogalinātajiem nocērt galvu, bet pats pieliecās, lai atkal celtu Erbrovu zirgā un vestu atpakaļ uz Daligaru. Taču viņš nepaguva.

Meitene skaļi iekliedzās, skriešiem metās pie ievainotā orka, kura sejas maska atgādināja lapsas purnu, un nostājās starp orku un Kapteiņa vīriem. Vilks, izdzirdis kliedzienu, saboza spalvu, bet jau nākamajā mir­klī nomierinājās.

— Nē aua, aua pē! — Erbrova iebrēcās, cik skaļi vien spēdama.

— Ko šī brēc? — noprasīja Nirdlis.

— Viņa negrib, lai mēs nogalinām ievainotos, — atbildēja Trakrails, kurš bija krietni apķērīgāks par citiem.

Kapteinis nobālēja: viņš nebija iedomājies pavēli dot pietiekami klusā balsī, lai meitene to nedzirdētu. Viņa taču bija puselfs. Nu jau bija par vēlu.

— Jūsu gaišība, — samiernieciski teica rūķis, — paejiet labāk nost! Es taču viņam neko sāpīgu nedarīšu. Tikai nogalināšu.

Meitene nekustēja ne no vietas. Iestājās klusums. Tas bija karstas vasaras dienas trokšņainais klusums, kad visur dūc kamenes un sisina cikādes.

— Paklau, maziņā, nāc nu šurp, — ierunājās Kapteinis. — Nāc, tur ir bīstami!

Meitene pagājās mazliet tuvāk orkam. Pietiktu spert vēl dažus soļus, un orks ar savu cirvi varētu viņu aizsniegt. Erbrovai pār vaigiem ritēja asaras, un viņa Kapteinim piedāvāja savu koka laiviņu. Viņa to pie­dāvāja apmaiņai. Laiviņu pret orka dzīvību.

— Nē, pagaidi, tā nevar… Mēs viņus nogalinām nesāpīgi… Arī viņi paši gaida, ka mēs viņus nogalināsim. Tā ir pieņemts. Mēs taču neva­ram atstāt, lai viņi te guļ un noasiņo… tā būtu sliktāk… tas būtu rie­bīgi… nežēlīgi…

— Mūsu liktenis ir tāds pats, meitenīt, — atkal mēģināja Nirdlis. — Mūs visus gaida tieši tādas pašas beigas. Agrāk vai vēlāk mēs visi tā gulēsim. Un, ja mums paveiksies, kāds, kuram ir labāka sirds, mūs pie­beigs ar vienu vienīgu asu dūrienu…

Meitene spēra vēl pussolīti tuvāk orkam.

— Nē! — iekliedzās Rankstrails. — Apstājies! Mēs nevaram viņiem palīdzēt. Mēs nevaram sev vest līdzi ievainotus orkus. Kā gan tas būtu iespējams? Vajadzētu sasēdināt viņus mūsu zirgos? Tas taču būtu absurds. Saproti? Tas būtu muļķīgi. Arī mēs mirsim tāpat. Tas ir mūsu liktenis. Kad mēs dzīvi kritīsim gūstā, mēs cerēsim, ka mūs kāds piebeigs ātri un nesāpīgi, un…

Meitene pagājās vēl pussoli tuvāk orkam. Viņas gaišzilās acis mir­dzēja, tāpat kā Varilas līdzenumā bija mirdzējušas viņas tēva acis. Viņa bija pārstājusi raudāt. Tagad viņas skatiens bija valdonīgs.

— Es darīšu visu, ko tu gribi. Zvēru. Pie sava goda. Es nelikšu viņiem nocirst galvu. Nelikšu viņus nogalināt. Zvēru. Pie sava goda. Apstājies. Nāc atpakaļ.

Kapteinis nodomāja, ka tā ir īsta laime, ka šai brīdī viņam līdzās ir tikai divi visuzticamākie biedri.

Meitene neraudāja un cieši vēroja Kapteini, kā mēģinādama novērtēt.

— Māte kas māte, — noņurdēja Trakrails.

— Ja te būtu arī mūsu kaprālis Lizentrails, viņš teiktu, ka tam pui­sim, kas šo knīpu reiz precēs, būs vajadzīga lauvas drosme, — piebilda Nirdlis.

— Es zvēru pie sava goda! — pārskaities sakāmo nobeidza Kaptei­nis. — Pie sava goda! Un, kaut arī es esmu algotnis, vēl neviens nav uz­drošinājies manu godu apšaubīt.

Viņā cieši raudzījās nopietnas maza elfa acis.

— Meitenīt, ar algotņu godu neviens nekad jokus nedzen, — teica Nirdlis.

— Pareizi, — piekrita Trakrails. — Ķēniņi un bruņinieki savu reizi var dot arī viltus zvērestus, bet laupītāji un algotņi ar savu godu nekad nejoko. Arī tāpēc, ka nekā cita viņiem šai pasaulē nav.

— Mēs par algotņiem un laupītājiem zinām visu. Mēs to būšanu pazīstam no iekšas. Tagad zeme ir pilna ar orkiem, un mēs esam algot­ņos, bet ne jau vienmēr…

Kapteinis pagriezās un uzmeta runātājiem iznīcinošu skatienu, lai taču tie prastos pievaldīt muti.

Ievainotais orks beidzot pamanīja meiteni un mēģināja pagriezties uz viņas pusi.

— Es darīšu visu, ko tu gribi. Zvēru pie sava goda. Tikai ej projām no turienes, — vēlreiz mēģināja Kapteinis.

Erbrova nekustējās. Toties orks pamazām sāka rāpties uz viņas pusi.

— Ņamma, — Erbrova teica, norādīdama uz ievainoto.

— Viņa grib, lai mēs gūstekņus apgādājam ar pārtiku, — tulkoja Trakrails.

— Nerunā stulbības, — atcirta Kapteinis. Viņa pacietība bija galā. — Es nevaru izšķiest ēdienu un ūdeni, lai uzturētu pie dzīvības sagūstī­tus orkus. Mums pašiem ēdamā tik tikko pietiek. Tas jau būtu nozie­gums! Un vai tu maz saproti, kāds papildu darbs un pūles tiktu vīriem, kam šos vajadzētu apsargāt? Es taču nevaru sākt audzēt vistas, lai ar tām barotu orkus.

Meitene vēl pussolīti pagājās pretī orkam, kurš jau pilnībā bija pa­vērsies pret viņu.

— Es darīšu tā, kā tu gribi, — iesaucās Kapteinis. — Zvēru pie sava goda. Došu viņiem tīru ūdeni un kaut ko ēdamu.

— Šī jau ir vēl nešpetnāka par savu māti, — norūca Nirdlis.

— Pareizi: viņas mātei vispirms bija jāiemācās runāt, un tikai tad viņa nospieda mūs uz ceļiem. Turpretī šī mūs dancina pēc sava prāta, nemācēdama pateikt ne pāris vārdu.

Kapteinis skaļā balsī pavēlēja savam pulkam atbruņot ievainotos orkus un vest tos uz Daligaru, kur gūstekņus turēšot tais pašās būdās, ko šie uzbūvējuši aplenkuma laikā. Un, kad gūstekņi būs nogādāti pie vie­tas, lai šiem pagādājot tīru ūdeni un kaut ko ēdamu.

Kapteiņa karaspēks manāmi apjuka. Iebildumi bija tik skaļi, ka Rank­strails bija spiests vīriem atgādināt, ka tieši viņš ir vieglās kavalērijas Kapteinis un nav radis nedz atkārtot savas pavēles otrreiz, nedz uzzināt, ka kāds domās pieļāvis iespēju tās nepildīt.

Beidzot viņš atkal varēja atgriezties pie meitenes un paņemt to rokās.

— Esmu devis zvērestu. Tas ir pilnīgs stulbums, taču es apzvērēju, — joprojām bāls no bailēm un dusmām, viņš mierināja Erbrovu.

Meitene pamāja un, nenolaizdama no viņa acu, sniedza viņam savu izkrāsoto koka laiviņu.

Kapteinis to uzlūkoja neizpratnes pilns. Tad Erbrova atkal iebāza roku uzsvārča kabatā, izvilka no tās lellīti, smagi nopūzdamās, to ņpglāstīja un arī sniedza Kapteinim.

— Paldies, nevajag, — atbildēja Kapteinis, mēģinādams no spēļmantām atteikties un priecādamies, ka ari šo ainu redz tikai viņa vis­uzticamākie viri. — Tikai neapvainojies, bet es tiešām nezinu, ko ar tām iesākt.

Erbrova ietiepīgi atkal iespieda mantiņas viņa milzīgajā saujā.

— Tu tētis, — viņa pārliecināti teica. — Labs tētis.

— Domāju, ka viņa grib teikt, ka ar šim mantām var spēlēties tavi bērni. Tie bērni, kam tu esi tēvs. Un tu esot labs tēvs, — tulkoja Trakrails.

— Es neesmu tēvs. Man nav bērnu, man nav neviena, kas ar tām va­rētu spēlēties. Man nevajag. Paturi tās pati.

— Tu tētis vēlāk, — nepiekāpās meitene.

— Tās domātas tam laikam, kad tu būsi kļuvis par tēvu, — atkal tul,koja Trakrails.

— Man nav nodoma pagādāt bērnus. Man tādu nekad nebūs, — no­rūca Kapteinis, vēlreiz atgrūzdams spēļmantas un ar otru roku pamādams Trakrailam, liekot saprast, ka tulka pakalpojumi ilgāk nav nepieciešami.

Erbrova cieši uzlūkoja Rankstrailu un skaļi iesmējās. Rankstrails pir­moreiz redzēja viņu smejamies.

— Tu tētis vēlāk, — meitene līksmi atkārtoja, izlēmīgi iespiezdama lelli un laiviņu viņam rokās.

Pacietību zaudējis, Kapteinis tās steigšus paglabāja savā tarbā. Viņš nebūt nekāroja ilgāk turpināt šo strīdu. Kopš viņš saviem kareivjiem bija iemācījis rakstīt, tie bija kļuvuši mazuliet smalkāki, tomēr tie jo­projām nebija tādi vīri, kas ar sajūsmu pildītu pavēles, ko devis koman­dieris, kurš rotaļājas ar koka lellīti un laiviņu.

— Ei, jūsu gaišība, vai mēs vismaz drīkstam viņu atbruņot? — norā­dot uz zemē gulošo orku, Nirdlis jautāja Erbrovai. — To cirvi malkas skaldīšanai viņš neizmanto.

Meitene mirkli padomāja, varbūt apsvērdama, vai pareizi sapratusi jautājumu, un tad piekrītoši pamāja.

Trakrails, starojoši smaidīdams, turēja zobenu orkam pie rīkles, ka­mēr Nirdlis to atbruņoja, ar savu dzīvību īpaši neriskēdams.

— Viņam ir diezgan dziļš ievainojums krūtīs, taču plaušas nav skar­tas un elpo viņš labi. Bet plecs sadzīs pats no sevis. Nepaies ne mēnesis, kad šis atkal būs uz kājām, — klusi noteica Kapteinis.

Orks pagriezās pret viņu. Maska neaizsedza orka acis, un to skatiens pievērsās Rankstraila acīm. Rankstrails nenovērsās. Un nodomāja: kaut arī jau daudzus gadus viņš cīnās ar orkiem, šī ir pirmā reize, kad viņš kādam no tiem ieskatās acīs.

Beidzot viņi varēja doties atpakaļ uz Daligaru. Skaļi gavilējot, viņiem pretī jāja ķēniņienes Raganas vadītais pulks, un Rankstrails varēja at­brīvoties no aukles pienākumiem un atdot meiteni mātei.

Rankstrailam tuvojās Anriks.

— Mans kungs, — viņš aizkustināts teica un paklanījās, — jūs, cilvēku cilts karaspēka virspavēlnieks, padzināt orkus, jūs… es vienmēr uzskatīšu par lielu godu iespēju pakļauties jūsu pavēlēm, vienmēr lepo­šos, ka esmu viens no jūsu kareivjiem…

— Meitene… — apjucis atbildēja Rankstrails, gribēdams paskaid­rot, kā viss patiesībā noticis.

— Taisnība! — vēl lielāka aizkustinājuma pārņemts, viņu pārtrauca Anriks. —Jūs vadījāt kauju, kaut arī jums bija jāsargā meitene…

Kapteinis nolēma likties mierā un ar paskaidrojumiem neuzmākties.

Arī Austra un viņas strēlnieki paklanījās Kapteinim, bet viņš to cie­ņas apliecinājumiem atbildēja, mulsi smaidīdams. Beidzot visi aizaulek­šoja atpakaļ uz Daligaru.

Bet, kamēr pārējie pilsētā atgriezās straujos auļos, Rankstrails un viņa vīri tai tuvojās lēniem soļiem. Zirgi bija noguruši, un arī vilks smagi elsoja.

Vismaz no meitenes Kapteinim bija izdevies atbrīvoties.

Rankstraila armijā neviens neuzdrošinājās apšaubīt to, ka pavēles jāpilda, turklāt jāpilda ātri un precīzi, taču šai armijā nebija aizliegts pavēles apspriest. Nebeidzami ilgajā atpakaļceļā uz Daligaru Kaptei­nim pietika laika nožēlot, ka pats vieglajā kavalērijā pieļāvis pārlieku brīvību. Ne brīdi viņam nebija miera no daudzu balsu izteiktām dzēlībām, ņirdzīgām piezīmēm, rupjiem un mazāk rupjiem jociņiem par jau­najiem algotņu pienākumiem. Daži arī pieklājīgi apvaicājās, vai viņiem tagad būs tikai jākopj un jābaro ievainotie orki, vai arī Kapteinim pa­domā jau esot līdzīgi un tikpat aizraujoši citi darbi.

Visas šīs ņirgas īpaši grūti paciest bija tāpēc, ka Kapteinis saviem vīriem pilnībā piekrita.

Загрузка...