Piedzīvojums Kristportā

* * *

Eleonora Krelle dzīvo tai pašā Zelta ielā, kas nupat uz dažām stundām kļuvusi slavena ar šo divkāršo paš­nāvību. Rit to piemirsis, un tā atkal bus viena no vis­nabadzīgākajām Kristportas ielām ar veciem, pusapdrupušiem namiem, ar mazām pārtikas preču bodītēm, kur reti kad iepērkas pret skaidru samaksu, ar nejauku smaku, kas ceļas no atkritumu tvertnēm. Pat ja šī,iela nebūtu tik šaura, ka tajā tikko var izmainīties divi gā­jēji, tur nekad neiegrieztos automobilis. Zelta ielas iemītniekiem taksometrs ir nesasniedzams greznums.

Namā Nr. 20, kas atšķiras no kaimiņu ēkām varbūt vienīgi ar vēl nožēlojamāku izskatu, otrā slāva logos karājas izkārtne «Mēbeletas istabas. Ar un bez pansi­jas. Visas ērtības». Uzkāpusi otrajā stāvā, Eleonora klu­sītēm alslēdz dzīvokļa durvis un uz pirkstgaliem dodas pa garo, lumšo gaiteni. Jau kuro dienu viņa pūlas iz­vairīties no nepatīkamās sastapšanās ar saimnieci. Ieslē­gusies savā istabiņā, Eleonora uzmet skatienu iekārtai. Nožēlojamais mansards ar saplīsušu dīvānu, klibiem, ķirmju sagrauztiem krēsliem, mušu aptraipītu spoguli, lētu drānu pārklātu čemodānu, kas aizslāj kumodi, rada nomācošu iespaidu. Pie griestiem karājas zirnekļu tīkli, grīdai atlupusi krāsa, logus klāj putekļu kārta. Eleonora ar visu tā apradusi, ka līdz šim pat prātā ne­ienāca saskatīt šai istabā kādu sevišķu pagrimuma pa­zīmi. Bet tagad nez kādēļ pēkšņi pazib fantastiskā doma, ka te varētu ienākt Augusts. Viņa nodrebinās. Cik glīta un uzkopta bija istabiņa Rīgā — tā pati istabiņa, kur viņi divatā pavadījuši tik daudzas neaizmirstamas stun­das, tā pati istabiņa, kur Taimiņš pavadījis pēdējo nakti pirms bēgšanas uz Kristportu. Bet vai tad viņa galu galā vainīga, ka nonākusi tādā postā? Ne jau labāku dzīvi meklēdama, viņa ceļojusi no vienas pārvietoto personu nometnes uz otru, no pilsētas uz pilsētu, kamēr nokļu­vusi Kristportā. Ja noliktu necerētais, ja Taimiņš tiešām kā brīnumu pasakā pēkšņi stāvētu istabas vidu, viņš saprastu visu, piedotu visu. Par to Eleonora nešaubās. Viņa šaubās par kaut ko citu. Tik daudzi gadi pagājuši, gadi bez mazākā cerību stara, bez mazākās izredzes rast kādu izeju no dubļiem, kuros dzīve ievelk arvien dziļāk un dziļāk. Pirmajā laikā viņa grūtos brīžos allaž pieminēja Augustu, dzīvoja tai dienai, kad atkal ierau­dzīs draugu, kad varēs pie viņa krūtīm izraudāt visu pārciesto. Bet gāja nedēļas, mēneši, gadi. Pamazam ar­vien dziļāk iesakņojās doma, ka viņiem nekad vairs nav lemts sastapties. Un pienāca neizbēgamais mirklis, kad Taimiņa attēls tika noņemts no sienas un noglabāts čemodānā blakus izbalējušiem skatuves terpiem. Tai mirklī viņai likās, ka vairs nemīl Augustu. Kā var mī­lēt miglainu tēlu, kas izplūst arvien vairāk un beidzot kļūst par mokošu atmiņu, par atgādinājumu, ka viss varēja būt citāds, labāks, tīrāks…

Ziņa, ka Kristportai tuvojas padomju kuģis, uzvan­dīja senas, jau gandrīz atmirušas atmiņas un izjūtas. Izvilkusi no čemodāna savu vispieklājīgāko kleitu — vēl no labajiem Rīgas laikiem, glabātu sevišķiem gadī­jumiem — Eleonora vilcinās to uzģērbt. Vai vispār vērts? Vai vērts atjaunot sairušas saites? Vai tāda, kāda viņa kļuvusi šajos gados, viņa vēl vajadzīga — dzīvei, Taimiņam, dzimtenei? Gan no Dīkroša stāstiem, gan no šejienes avīzēm viņa zina, ka tur jaunajā un svešajā Padomju Latvijā neviens viņu neuzņems ar at­plestām rokām. To, ka viņa šajos desmit gados sākumā nav varējusi, bet vēlāk nav gribējusi atgriezties, taču uzskatīs par dzimtenes nodevību, par noziegumu…

Eleonoras pārdomas pārtrauc spalgi klauvējieni. Atslēgusi durvis, viņa bailīgi atkāpjas saimnieces priekšā. Tā ir netīrīga vecene nosmulētā priekšautā, pie kura karājas slēdzeņu saišķis.

— Skaidrs! — saimniece dzēlīgiem skatieniem no­pēti viņu no galvas līdz kājām. — Atkal nekā!

— Ostā streiks, kundze, — Krelle taisnojas. — Visa dzīve apstājusies.

— Bet man tačuarījādzīvo! — uzstājas saimniece un pēkšņi kliedz: — Vai tad es neesmu cilvēks?! Jūs man esat parādā par divām nedēļām!

— Pagaidiet vēl mazliet!

— Es jau tā esmu pārāk ilgi gaidījusi. Uz ko jūs ce­rat? Uz Amerikas onkuli? Uz bagātu brūtgānu?

Krelle nomākti klusē. Viņa tuvu raudām. Pēkšņi viņa atpleš čemodānu, abām rokām sarauš savus nožēloja­mos, daudzkārt lāpītos tērpus un nomet uz krēsla.

— Šo te?! — saimniece smīn. — Šo?

— Vairāk man nekā nav.

Iestājas smags klusums. To pārtrauc smagi un paš­pārliecināti soli gaitenī. Nepieklauvējis ienāk Dīkrosis.

— Sākusies izpārdošana? — Dīkrosis nevīžīgi pamāj ar galvu uz raibajām skrandām. — Vai tiešām tik Jauni?

— Kādēļ tu atnāci? Ej projām! — gandrīz histēriski kliedz Krelle.

Saimniece, ieraudzījusi labi ģērbto Dīkrosi, vēlīgi pa­lokās un, saldeni smaidot, saka:

— No dieva puses, dārgā, tikai neraizējieties, es varu gaidīt, — viņa grasās aiziet, bet Dīkrosis ar mājienu pavēl palikt.

— Kādēļ tu atnāci? Kas tev vajadzīgs?

— Man? Nekas! — Dīkrosis pasmaida, izvelk cigareti.

— Dod šurp! — Krelle izrauj viņam no rokas pa­ciņu, kāri aizsmēķē cigareti. — Kaut kas tev taču vajadzīgs…

— Gribēju piedāvāt savu palīdzību, — Dīkrosis pa­rausta plecus.

— Tu? — Krelle rūgti smejas. — Brīnums, ka vēl at­ceries adresi… Visi jūs palīdzat sievietei tikai, kamēr guļai viņas gultā.

— Nu, nu, kāpēc tik ciniski? — Dīkrosis paplikšķina viņas vaigu. Eleonora atraujas. Dīkrosis, nelikdamies par to ne zinis, piegriežas saimniecei: — Cik?

— Par divām nedēļām… Bet es varu gaidīt…

— Cik?

Saimniece, it kā atvainodamas, min summu.

— Te būs! — Dīkrosis ar vēiīgu žestu iespiež viņai saujā naudas zīmes.

— Es teicu: par divām nedēļām… — skaitīdama naudu, izbrīnā murmina saimniece. — Bet te…

— Pilnīgi pareizi! Mēnesi uz priekšu! Tas ir, ja Nora vēl gribēs pie jums dzīvot…

Saimniece steidzīgi pazūd.

Krelle pārsteigta atsēstas krēslā.

— Ko tas nozīmē? Paskaidro man, ko tas nozīmē?

— Man izdevies tavā vārdā noslēgt izdevīgu kon­traktu.

— Tu melo! Tas nevar būt! Vairāk nekā gadu tu ne­esi licies par mani ne zinis un pēkšņi…

— Negribēju nākt tukšām rokām… Vai tu domā, ka esmu gluži bez sirds?… Un, kā redzi, tikko radās izdevība palīdzēt, tūlīt steidzos šurp… Vai tev vēl ir fotogrāfija, kas kādreiz karājās pie sienas?

— Varētu domāt, ka esi greizsirdīgs uz rēgu, — viņa māksloti smējās. — Jā, neesmu vēl izmetusi… Bet kāda tam nozīme? Tas bija tik sen… Kaut kas sapnim līdzīgs…

— Parādi!

— Lai tu varētu to saplēst?… Maksa par tavu de­vīgumu… Lūdzu! — Krelle atkal atver čemodānu.

— Tieši otrādi… Gribu tev palīdzēt atrast viņu… Kristportā ienāk padomju kuģis… Runāju ar koman­das locekļiem. Cik sapratu, daudzi, kas bija izsūtīti uz Sibīriju, pēc Staļina nāves apžēloti un atgriezušies dzim­tenē… Parādīsim fotogrāfiju, varbūt kāds no latviešu jūrniekiem viņu pazīst.

Krelle lēnām iztaisnojas. Viņas acīs atmirdz neticība; šaubas nomaina cerība, beidzot pēkšņs prieks liek iestaroties blāvajiem redzokļiem. Tad, atcerējusies Dīkroša lūgumu, viņa nometas ceļos, drudžaini izmet no čemo­dāna drēbju gabalus un papīrus, beidzot atrod nodzel­tējušu fotogrāfiju un ar priecīgu izsaucienu parāda Dīkrosim. Viņa nemana gandarījumu Dīkroša sejā. It kā zemestrīce būtu atvērusi sen aizgruvušu aku, no kuras šaujas augšup ūdens strūkla. Gandrīz aizmirsusi Dīk­roša klātbūtni, Eleonora atceras savas mīlas stāstu. Rudens dienu, kad viņa pēc sekmīgi nokārtotā iestāju eksāmena konservatorijā pie draugiem pirmo reizi ieraudzīja vīrišķīgo jaunekli jūrskolas formastērpā… Kopējo dzīvi… Šķiršanos, divus gadus okupētajā Rīgā, kurus puslīdz izturamus darīja tikai doma, ka Augus­tam svešumā droši vien klājas vēl daudz grūtāk nekā viņai… Un tad pēdējā sastapšanās, esesieša nedzīvais ķermenis, asins peļķe, patruļas nagloto zābaku biedē­jošie klaudzieni. Un pēdējā nakts, neprāta nakts, ar svelošiem skūpstiem un zvērestiem nekad neaizmirst vienam otru… Iegrimusi atmiņās, Eleonora nemana, ka Dīkrosis tīšām liek viņai sīki atstāstīt atgadījumu ar esesieti, izprašņā par Taimiņa raksturu, apmierināti šūpo galvu.

— Nu, neraudi, neraudi, — Dīkrosis noglāsta viņas izspūrušos matus. — Viss būs labi… Uzticies man… Mēs viņu atradīsim.

— Vai kuģis jau ienācis ostā? Es tūlīt… — Krelle paķer sagatavoto kleitu.

Dīkrosis ar tēvišķīgu kustību izņem viņai tērpu no rokām.

— Neesi muļķe… Vai tad tu nesaproti… Šie des­mit gadi, tie daudz ko sver… Tev jāreabilitējas… Nevis tu skriesi pie latviešu jūrniekiem, bet viņi naks pie tevis… Un redzēs, ka tu esi sava drauga cienīga… Repertuāru izmeklēšu tev pats…

— Ko tu runā… Tu joko! Viņi nāks pie manis?! — Krelle rūgti pasmējās. — Kā viņi var atnākt, ja «Jautrā delfīna» saimnieks izmetis mani uz ielas?

— Kas tad runā par «Jautro delfīnu»? — Dīkrosis pavīpsnā. — Kopš šī vakara tu uzstājies «Kristālā».

— Izbeidz! Tas vairs nav joks. Tā ir ņirgāšanās!

— Netici?… Lūk, kontrakts!

Dīkrosis pasniedz Krellei salocītu papīru. Piesardzīgi, it kā baidīdamās, viņa ņem to pretī. Lēnām atloka. No kontrakta izkrīt vairākas naudas zīmes. Krelle tās ne­redz. Skatiens piekalts pie baltā papīra, kur skaidri salasams viņas vārds. Sejā manāms apjukums un bailes. Tas tiešām ir kontrakts. Dīkrosis nav melojis.

— Paldies… Bet ko tu par to prasīsi? — viņa čukst, un sirds gandrīz pamirst nevaldāmā priekā, kuram piejaucas neizprotamas bailes. — Tu taču kaut ko prasīsi? Bet ko?

Dīkrosis pieceļas.

— Pagaidām neko… Es to daru tikai tavā labā… Un viņa labā… Jūsu abu labā… Viss pārējais būs atkarīgs no tevis pašas!