Piedzīvojums Kristportā

* * *

Viesnīcas «Korona» vestibils šovakar izskatās gluži neierasts. Pašā centrā novietots garš konferenču galds, uz kura izklāstīts vienošanās akts starp rēderiem un ločiem. Ap to sapulcējušās naidīgās puses.

Konsuls Freksa, kā jau savienības prezidents, iekār­tojies atzveltnes krēslā galda galā. Blakus sēž satrauk­tais un piesarkušais Kerzens un oficiāli laipnais dok­tors Borks. Galda viņā malā — loču pārstāvji: mierīgais Berlings, Gustavs, kas pirmoreiz nokļuvis tādā lepnā apkārtnē un tāpēc ziņkārīgi raugās uz visām pusēm, sirmais locis un Hellers, kas pakalpīgi sniedz konsulam pildspalvu.

Nolasījis vienošanās teksta pantus un apakšpantu.s juriskonsultam piemērotā bezkaislīgā balsi, Borks iestarpina mazu pauzi, tad piebilst:

— Kā redzat, rēderi grosso modo apmierinājuši vi­sas loču prasības. Līgumam jāstājas spēkā cik vien ātri iespējams, teiksim, šodien pulksten divdesmit četros… Nav iebildumu?

— Nē, nē! Mēs esam ļoti priecīgi, ka varam tūdaļ atsākt, darbu. — Hellers steidzas paziņot.

— Tātad lūdzu kungus parakstīties! — Borks svinīgi saka un piebīda konsulam dokumentus.

Šai mirklī vestibilā ielaužas Šviks, kuram uz pēdām seko Zumers.

— Apsveicu! — Šviks paceļ platmali. — Jūs, rēderu kungi! Un jūs, loču kungi! Dievs beidzot apžēlojies par Kristportu… un par Bergholmas nelaimīgajiem upu­riem! — viņš ka lūgsnai saliek rokas. — Un bija arī pats pēdējais brīdis! Stāvoklis ir katastrofāls!… Ber­linga kungs, humanitātes vārdā — kuģi ar manu preci jāizved ārpus kārtas!

It kā pieliekot punktu šai izjustajai uzrunai, vestibilā atskan skali saucieni. Avīžu zēni cenšas piesaistīt gājēju interesi laikraksta vakara izdevumam:

— Beidzies loču streiks!… Padomju pārtikas sūtī­jumi Bergholmai!… Loču streiks beidzies!…

— Ko?!—Šviks necilvēcīgā balsī iekliedzas. — Berg­holmai?… — un viņš izskrien uz ielas.

— Ludzu, Zumera kungs, mēs gaidījām tieši jūs, — Borks pasniedz rēderim pildspalvu.

Zumers nicīgi parausta plecus.

— Es tikai nācu noskaidrot, — viņš īgni saka, — kā­pēc jūs mani izsaucāt? Man ar jums vairs nav nekā kopēja… vismaz kuģu ne.

— Jus joprojām esat rēderu savienības valdes locek­lis, Zumera kungs, — konsuls runā uzsvērti laipni. — Un bez jūsu paraksta līgumam nav likumīgā spēka.

Zumers satver pildspalvu un ar niknu švīku parak­stās. Nosviedis papīru, viņš izmisīgi atrauj apkakli:

— Vai te nevar dabūt kaut ko dzeramu?

— Apsveicu jūs ar šo svinīgo brīdi! — Borks skandē, vēlēdamies ne par sprīdi neatkāpties no tradīcijas. — Šī vienošanās lieku reizi pierāda, ka mūsu zemē starp uz­ņēmējiem un darba darītājiem valda saticība un vien­prātība… — griežoties pie Švika, kas iesteidzas bāls un satriekts, viņš tikpat pacilātā tonī saka: — Tagad jusu zārki var doties ceļā!

— Par vēlu! Par vēlu! — Šviks vaimanā, vicinādams avīzi. — Krievi atsūtījuši pārtiku un medikamentus!… Tagad Bergholmā neviens vairs negribēs mirt!… Pār­tiku! Un pie tam par velti… Vai tie ir cilvēki?! Ko viņi bez gala jaucas mūsu valsts iekšējās darīšanās? — viņš atkrīt krēslā: — Es esmu ruinēts!

— Ko jūs gaudojat? — Zumers saviebjas. — Jums taču vēl paliek mani kuģi.

Šviks atkal pielec kājās:

— Man? O! — viņš ar spieķi rāda uz konsulu. — Lūk, kam! Dievs man ir liecinieks, ka konsula kungs man vēl parādā komisijas naudu par šo darījumu.

— Švik! — Zumers draudīgi saka un pasper soli uz priekšu. — Kam tagad pieder mani kuģi?

— Redzat, Zumera kungs, — Borks mēģina glābt situāciju. — Tas, protams, ir bēdīgi, bet veikals paliek veikals, un sentimentiem te nav vietas…

— Klusu! — pēkšņā niknuma uzpludumā Zumers brēc un draudīgi tuvojas konsulam. — Jūs! Tas esat jūs! Jūs sapirkāt manus vekseļus! Jūs mani izputinā­jāt, nelieti tāds!

— Tā ir sazvērestība! — tagad arī Kerzens saprot ieilguša streika aizkulises. — Jūs gribējāt iedzīvoties uz musu nelaimes!… Jūs, Freksa! Cik jūs nopelnījāt, spekulēdams ar manām akcijām?!

— Iesim, biedri, — pēkšņajā klusumā Berlinga mie­rīgi un skarbi teiktie vārdi skan kā liesas spriedums. — Netraucēsim šo ģimenes idili.

Piecpadsmit minūtes vēlāk konsuls bārā izgāž savas dusmas uz Borku.

— Varbūt jūs tomēr paskaidrotu, ko šī komēdija mums dod? Kāpēc pēkšņi ievajadzējies piekāpties loču priekšā? — Freksa vienā rāvienā iztukšo glāzi ar ienīsto viskiju.

— Lai «Padomju Latvija» aizvāktos no Kristportas, — Borks atbild. — Osta nav cietums, to nevar tik rūpīgi apsargāt. Bet mums vajadzīga pilnīga rīcības brīvība. Un ka jūs bez loča dabūsit kuģi prom?

— Un Taimiņš? Viņš atveda bez loča, viņš būtu atkal izvedis.

— Var manīt, ka šī aukstā duša iespaidojusi jūsu domāšanas spējas, — Borks nekaunigi smīn. — Tur jau tas āķis, ka Taimiņš paliks Kristportā.

— Paliks? Vai atkal jauna taktika? — konsuls ir tik pārsteigts, ka pat neatspēlējas Borkam. — Jus taču tei­cat, ka streikotāji viiju atbrīvos.

— Tieši tāpēc viņš būs spiests palikt.

— Es joprojām ne velna nesaprotu, — konsuls sa­ķer galvu.

— Nu tad padomājiet, konsul, padomājiet…