* * *

Šķērsodams viesnīcas vestibilu, policijas priekšnieks pa bāra atvērtajām durvīm ierauga Berlingu. Mirkli vilcinājies, viņš apsēstas blakus.

— Mednieku rūgto, — viņš pasūta bārmenam, tad ar smaidu uzlūko loča alus kausu. — Uz algas paaugsti­nājuma rēķina? Jūs esat optimists, Berling.

— Vai arī lētticīgs, — Berlings smaida viņam pretī.

— Izlasīju rakstu «Kristportas Kurjerā» un tagad ceru, ka šos izdevumus segs Maskava… Starp citu, priekš­nieka kungs, ja gribat atrast Taimiņu, varu pakalpot ar dažiem aizrādījumiem.

— Dienesta sarunas — tikai dienesta telpās, — poli­cijas priekšnieks saka oficiālā balsī. — Bet privāti varu savukārt pakalpot ar labu padomu: piesargieties!

— No kā?

— No doktora Borka.

Tikko policijas priekšnieks aizgājis, bārā iesteidzas Nora. Iebāzusi degunu policijas priekšnieka glazē, viņa saviebjas:

— Cik rūgta susla!

— Atbilstoši noskaņai, — Berlings pasmīn. — Mūsu prefektam pašlaik arī nav pārāk salda dzīve… Vai ko uzzināji?

— Viņš tiešām bija Krelles izrādē, — Nora stāsta.

— Bet aizskrēja, tikko tur iesākās šis tracis… Ko tev pateica Knuts?

— Kas par traci? — Berlings jautā atbildes vietā.

— Dažiem Krelles dziesmas likās revolucionāras, un viņu aizveda.

— Apcietināt jau pie mums apcietina… — Berlings pašūpo galvu. — Bet varietē dziedātāju… Vai tu esi pārliecināta?

— Ļauj taču mierīgi izstāstīt… Aizskrēju pie vecā Sērensa, viņš mūžīgi nīkst pie «Kristāla» ieejas… Ap­rakstīju Taimiņa ārieni. Un ko tu domā? Augusts aiz­braucis tai pašā mašīnā, ar ko aizvesta Krelle, Vecis gan stāsta, ka abus iesēdinājuši ar varu.

— Kas par mašīnu?

— Liela, tumši pelēka, ar galvaspilsētas numuru.

— Tā jau domāju, — Berlings uztraukti pieliecas tu­vāk. — Tajā vakar atbrauca daži šaubīgi tipi. Viens no tiem prasīja Knutam, kurā istabā dzīvo Borks.

— Vai Knuts zina numuru?

Berlings noraidoši pakrata galvu.

— Numuru viņš neiegaumēja. Un pēc tam šī mašīna vairs te nav rādījusies.

— Jāziņo policijai, lai meklē, — Nora jau ir kājās.

— Nav vērts, — Berlings viņu aiztur. — Policijas priekšnieks pietiekami skaidri licis saprast, ka uz viņa palīdzību mums nav ko cerēl. Baidās pazaudēt posteni. Mašīna un Taimiņš jāatrod mums pašiem. Ek, ja zinātu tās numuru!

— Es vēlreiz aprunāšos ar veco Sērensu, — Nora apsola.

Vecais Sērenss nemaz nav pārsteigts par Noras at­kārtoto apciemojumu.

— Tu laikam smiesies, bērns, — viņš it kā atsāk nu­pat pārtrauktu sarunu, — bet man atkal jāsaka: manos laikos musu Kristportā tādas lietas nebija iespējamas. Pilsētas centrā nolaupīt cilvēku — tas varēja atgadīties tikai amerikāņu filmās, — pēkšņi viņa pierē ievelkas dziļa grumba. — Pag, pag, tieši Amerika man iešāvās prātā, kad raudzījos pakal mašīnai…

— Sērensa kungs, — Nora mēģina viņu pārtraukt, — vai tiešām jūs neievērojāt numuru? Bez tā mūsu iz­redzes līdzinās nullei.

— Nullei? Tagad atceros, — vecais Sērenss sarauc: pieri. — Mašīnas numurs iesākās ar nulli, pat ar divām. Bet tālāk? — kādu brīdi viņš sasprindzināti domā, tad nopūšas: — Skleroze, ko lai dara?… Zinu tikai, ka no­spriedu, cik labi būtu, ja pirms pieciem gadsimtiem at­klāto Ameriku varētu atkal aizklapēt ciet… Kaut gan, — viņa acis iemirdzas, — amerikāņi reizēm dod tīri pieklājīgu dzeramnaudu.

— Sērensa kungs, — Nora ir tuvu raudām. — Pamē­ģiniet labāk atcerēties mašīnas numuru.

— Tieši to arī daru. Bet man uz skaitļiem allaž bi­jusi vāja atmiņa, — vecais Sērenss bezcerīgi pašūpo galvu. — Pamēģināsim ar loģiku. Kāpēc man toreiz ienāca prātā tieši Amerikas atklāšana? Vai neatceries, kurā gadā tā atklāta?

Viņš pieiet pie grāmatu plaukta un atšķir biezu en­ciklopēdijas sējumu, kuru tikai smaguma dēļ vēl nav aiznesis uz antikvariātu.

— Četrpadsmit deviņdesmit divi, — Sērenss mur­mina. — Nē, šis skaitlis man diemžēl nekā nesaka…— Grasīdamies nolikt grāmatu atpakaļ, vecais Sērenss ierauga skaitli virs plaukta novietotajā spogulī un pēk­šņi sastingst. Tad priecīgi iesmejas: — Nu es zinu, kā­pēc nolēmu, ka ar Ameriku jāizrīkojas otrādi — nevis vēlreiz jāatklāj, bet jālikvidē.

Parasti tik apķērīgā Nora joprojām nekā nesaprot.

— Tad es iešu, — viņa pastiepj vecajam Sērensam roku. — Ja tomēr gadās atcerēties numuru…

— Kā? Esmu to jau atcerējies… Kaut tikai neaiz­mirstos, — un viņš mazliet trīcošiem pirkstiem velk uz avīzes malas: 00-2941.

— Cik vienkārši, vai ne? Amerikas atklāšanas gads, tikai ačgārnā kārtībā, — vecais Sērenss apsūdzoši pa­ceļ roku. — Nolaupīt cilvēku mūsu Kristportā, kur tas dzirdēts?!

Загрузка...