Piedzīvojums Kristportā

* * *

Rietošās saules zelts izplēn uz šīfera un kārniņu jum­tiem — senlaicīgā Kristportā pamazām iegrimst tumsā. Krastmalā cita pēc citas iedegas spuldzes. Tajās no kuģa komandtilta noraugās kapteinis Akmens un Dubovs.

Šodien var sarunāties pat pusbalsī — pārstājuši strā­dāt trokšņainie celtņi, jo izkraušana pabeigta,arīkuģa lūkas jau aizdarītas. Ķērc tikai mūžam izsalkušās kai­jas, kas riņķo virs «Padomju Latvijas».

— Sirds man tāda nemierīga, — kapteinis saka. — Vai tikai neesam kādu iespēju palaiduši garām?

Dubovs izsit pelnus no pīpes:

— Ko mēs vēl varējām darīt? Trīsreiz bijām pie poli­cijas priekšnieka. Izsaucām mūsu konsulu… Ko vēl?

— Tā ir, kā mēdz teikt Taimiņš, — kapteinis piekrīt. — Bet cik grūti sēdēt un gaidīt!… Varbūt tomēr vaja­dzēja atjaut puišiem, lai pārmeklē šo nolādēto Kristportu? , ..

— Un dot pamatu jaunai provokācijai?… Nē, pa­reizi vien darījām, aizliegdami komandai atstāt kuģi.

— Bet ja grieztos pie mūsu draugiem?

— Jā, draugi mums te neapšaubāmi ū, — Dubovs saka. — Es nepateikšu, cik tieši. Bet daudz īsti, uzti­cami draugi… Pasaki viņiem: vajadzīga jūsu palī­dzība, biedri! Tūlīt būs klat. Bet nedrīkst! Ārzemju osta! — Dubovs parausta plecus un pilnīgi pretēji sa­vam nosvērtajam raksturam nospļaujas.

— Varbūt tiešām nospļauties uz visiem «nedrīkst»? — Dubova žests modina kapteinī niknumu.

— Un kam būs pēc tam nepatikšanas? Jums? Man? Taimiņa dēļ esmu gatavs aizmirst, ka nepatikšanas bus ne mums, bet šim te biedram, — Dubovs norāda uz padomju karogu kuģa pakaļgalā… — Mēs tikai drīk­stam gaidīt… Arī tas, ka gaidām, palīdz Taimiņam.

— Liekas, esam sagaidījuši, — kapteinis norāda uz mašīnu, kas piestāj pie kuģa ietnes. — Bet ko?

— Policijas priekšnieks? — Dubovs pat nemēģina slēpt savu pārsteigumu.

— Beidzot kāda ziņa par Taimiņu! — un kapteinis, priecīgi uzbudināts, steidzas pretī policijas priekšnie­kam.

— Baidos, ka tā nebūs sevišķi līksma, — Dubovs no­murmina un seko kapteinim.

Jā, policijas priekšnieka sejas izteiksme nav daudz­sološa. īsti nezinādams, kā izpildīt Borka nepārprotamo uzdevumu, ne, drīzāk pavēli, viņš nolēmis vispār ne­ielaisties nekādās debatēs ar šiem cilvēkiem, kuru jau­tājumi dīvainā kārtā vienmēr trāpa naglai tieši uz gal­vas. Tad jau vieglāk tēlot pastulbu ierēdni un, izman­tojot savu varu, kā arī likuma burtu, dot rīkojumus. Un, ja bus kāda maza atkāpšanās no likuma burta, tad par to pec dažām dienām atbildēs nevis viņš, bet nāka­mais iekšlietu ministrs.

— Pusstundas laikā, — policijas priekšnieks pa­sniedz kapteinim ar diviem spiedogiem apzīmogotu do­kumentu, — jūsu kuģim jāatstāj mūsu teritorija.

— Labprāt, — Akmens pasmaida. — Dīkstāve, lai arī par to maksā firma, nav mūsu interesēs.

— Tātad loču streiks beidzies? — Dubovs vaicā.

— Vēl ne, — policijas priekšnieks atzīst. — Bet man ir pamats apsolīt, ka pirms pusnakts jums būs locis.

— Ļoti labi! — kapteiņa miers ir nesatricināms. — Tātad mums ir pamats cerēt, ka līdz tam laikam Tai­miņš bus atrasts?

— Mani vīri pārmeklē visu pilsētu. Ļoti ceru, ka viņi to atradīs līdz pusnaktij. Tādā gadījumā nekavējo­ties nogādāsim jūsu stūrmani uz kuģa, — policijas priekšnieks paskatās pulkstenī. — Nezaudēsim laiku. Jūsu rīcībā palikušas divdesmit divas minūtes,

— Ko tas nozīmē? — kapteinis asi vaicā.

— Jums jānoenkurojas reidā! — nu visgrūtākais ir pateikts, un policijas priekšnieks var izklāstīt iepriekš sagatavoto pasaciņu. — Ticiet man, šis ārkārtējais lē­mums pieņemts jūsu pašu interesēs. Man ienākušas zi­ņas, ka Kristportā sagaidāma prelpadomju demonstrā­cija. Nevaru garantēt jūsu drošību. Ļaudis ir sašutuši par streiku un savās materiālajās grūtībās vaino jus…

— Vai tas nozīmē, ka šis kakta lapeles palaistās ten­kas tagad ir pilsētas valdes oficiālais viedoklis? — Du­bovs grib beidzot noskaidrot pozīcijas.

— Ko jūs?! — policijas priekšnieks enerģiski atgai­ņājas. — Ja tas būtu mans viedoklis, nebūtu ieradies jūs brīdināt. Kristportā ir klusa pilsētiņa, es nepieļaušu nekādus nemierus. Lūk, kāpēc jums pēc piecpadsmit minūtēm jānoenkurojas pēc iespējas tālāk no krastma­las. Jūsu pašu interesēs! Tas ir oficiāls rīkojums! Visu labu, mani kungi! — un policijas priekšnieks pieliek roku pie cepures naga.

— Tiešām nezinu, jāpriecājas vai jābēdājas, — rau­dzīdamies pakaļ policijas priekšniekam, kas pat uz līga­nās ietnes cenšas saglabāt nevainojamu militāru stāju, Akmens domīgi saka. — Ja atnāks locis, mēs jau šonakt būsim atklātā jurā.

— Es neticu nevienam viņa vārdam! — Dubovs dus­mīgi izpūš kuplu dūmu. — Ne demonstrācijai, ne tam, ka mums atvedīs Taimiņu. Bet kā tu tādam glumiķim tiksi klāt? Mēs viņam sakām rupjības, bet viņš atņirdz zobus pieklājīgā smaida. Zina, nelietis, ka mums nekas cits neatliek, — ja iedos loci, būs vien jābrauc prom.

— Vienīgā laime, ka rīt ieradīsies konsulāta pār­stāvis.

— Gan mēs uzzināsim patiesību, — Dubovs runā ar lielu iekšēju pārliecību. — Lai notiktu kas notikdams, es paļaujos uz Taimiņu. Viņš tiem vēl parādīs!

— No jūsu mutes — dieva ausī, — un kapteinis no­spiež trauksmes signāla pogu. — Visi uz klāja!