Piedzīvojums Kristportā

* * *

Ir jau gandrīz deviņi, bet Borks joprojām guļ gultā — kaut arī galvaspilsētas advokāts jūsmo par amerikāņu darba metodēm, tomēr agrīnā rīta stils vi­ņam nav pielipis. Tas tomēr nenozīmē, ka zaudēts vēr­tīgs laiks. Sazinājies pa telefonu ar'galvaspilsčtu, apru­nājies ar konsulu Freksu, devis šādus tādus rīkojumus, Borks tagad var mierīgi iepazīties ar rīta presi. Izšķir­stījis kārtējo laikrakstu, viņš to nomet un sniedzas pēc piena glāzes.

— Lasījāt, Dīkrosi? — Borks vaicā žurnālistam, kas iekārtojies uz krēsla maliņas. — Debates par tirdznie­cības līgumu ar Padomju Savienību sāksies pēc trim dienām. Mums jāpasteidzas.

— Ko drīkstu viņam apsolīt?

— Ko vien gribat. Rēderi, lai cik skopi būdami, šo­reiz attaisīs naudas maku… Iekšā! — Borks sauc, sa­dzirdējis klauvējienus.

Ienāk Kerzens un Zumers, kas abi izskatās ļoti sa­traukti.

— Jūs mums zvanījāt, doktor Bork? — Kerzens iesāk.

— Bet varbūt mēs par agru? — Zumers bailīgi pie­bilst.

— Neesmu nevainīga meitene, kas sarkst par savu naktskreklu, — Borks ironizē. — Tagad nav īstais brī­dis domāt par labo toni.

— Noticis kas ļauns? — Kerzens rēc.

Zumers ieķeras krēsla atzveltnē:

— Vai jums nav pa rokai kaut kas dzerams?

— Lūdzu! — Borks viesmīlīgi piedāvā pienu.

— Nē, nē… — Zumers atgaiņājas. — Vai jums tie­šām nav kaut kas stiprāks? Es gan neesmu dzērājs, bet, noklausoties sliktas ziņas…

— Kāpēc sliktas? — Borka balss ir salda kā medus. — Nepārspīlēsim. Būs tikai jāapbruņojas ar pacietību. Ja lasāt avīzes, paši sapratīsit. Streiks var ieilgt.

— Gaidīt?! — Zumers šausmās iekliedzas. — Man ir dārgs katrs mirklis! Kāds nelietis jau sācis uzpirkt ma­nus vekseļus!…

Ietrinkšķas tālruņa zvans. Pamājis Zumeram klu­sēt, Borks noceļ klausuli. Laikam atgadījies kas no­pietns, jo pēkšņi Borks vairs nedomā par pieklājību.

— Kungi, palūgšu mani atvainot. Svarīga saruna.

Piecu minušu laikā Borks jau pilnīgi saģērbies. Tikai nevīžīgi sasietās kaklasaites mezgls liecina par zināmu steigu un nervozitāti.

Policijas priekšniekam ienākot, Borks tūdaļ saprot, ka saruna nebūs visai patīkama.

— Atnācāt pateikt, cik priecīgs un glaimots esat, ka ierados jūsu Kristportā, vai ne? — Borks tūdaļ pāriet uzbrukumā. — Ko varu darīt jūsu labā, prefekt?

— Man nupat bija ļoti neērta tikšanās ar padomju kuģa kapteini. Pazudis viņa stūrmanis un…

— Kāpēc jūs man to stāstāt? — Borks pasmīn. — Es taču neesmu iekšlietu ministrs, pagaidām vēl ne…

Policijas priekšnieks nolemj ignorēt šo neslēpto draudu.

— Nespēlēsim paslēpes! Man nepatīk, ka Kristportā iebraucis policijai labi pazīstamais Venstrāts. Man ne­patīk, ka jau dažas stundas pēc viņa iebraukšanas bez vēsts pazūd padomju stūrmanis. Vēl mazāk man patīk, ka Venstrāts pirms tam bijis pie jums. Un man ļoti ne­gribas sasaistīt šīs trīs parādības.

— Tad nedariet to, — Borks ir pati laipnība. — Es vispār nevienam neieteicu darīt to, kas var beigties ar nepatikšanām. Pēc trim dienām es būšu iekšlietu mi­nistrs. Vai tiešām jūs neinteresē, kas tad sēdēs Kristpor­tas prefekta krēslā?

— Mani interesē likums un kārtība.

— Neizliecieties, prefekt. Ja jūs nedrebētu par savu silto vietiņu, tad nenāktu pie manis, bet jau sen būtu atklājuši savas kārtis «Padomju Latvijas» kaptei­nim… — Pamanījis, ka viņa vārdi ķēruši policijas priekšnieku vārīgākajā vietā, Borks apžēlojas: — Labi, atvieglošu jūsu stāvokli. Man vajadzīgas divas dienas. Pēc tam nodosit kapteinim šo stūrmani… Kaut gan ne­domāju, ka viņš to vairs gribēs…

— Divas dienas?… Tas ir beidzamais termiņš! — un policijas priekšnieks pieceļas. — Citādi būšu spiests pats atrast šo nolādēto Taimiņu.