Piedzīvojums Kristportā

* * *

Nora steidzas. Tik daudz laika zaudēts, velti meklējot tēvu policijas prefektūrā un dzīvoklī! Kad beidzot iz­devās sadzīt pēdas, izrādījās, ka viņš aizņemts sarunās ar rēderiem. Un neviens nemācēja pateikt, cik ilgi tur­pināsies jaunā līguma parakstīšanas ceremonija. Galu galā meitene nolēma rīkoties patstāvīgi. Kas gan var viņai aizliegt aiziet uz padomju kuģi — sevišķi tagad, loču streikam beidzoties?! Zēl tikai, ka viņa nav devu­sies turp tūlīt…

Viņa paātrina soli un, nokļuvusi krastmalā, neievēro vīrieti ar pierē uzbīdīto platmali, kas ar makšķerkātu kuko elevatora ēnā. Uz laivu steķa stāv puisis golfa biksēs un, izlikdamies pētījam apvārsni, laiku pa lai­kam met sikus akmentiņus ūdenī. Nora neskatās ne pa labi, ne pa kreisi — uz priekšu dzen pienākuma apziņa un cerība palīdzēl Taimiņam. Kaut ātrāk varētu visu izstāstīt kapteinim!

Pēkšņi Nora apstājas, kā pret neiedragājamu stikla sienu atdūrusies. Pirmajā mirkli viņa vēl īsti neapjēdz, kas noticis, jūt vienīgi biedējošu tukšumu. Tikai pama­zām smadzenes sagremo neapstrīdamo faktu, ka «Pa­domju Latvijas» vairs nav. Un tūdaļ uzmācas rūgtais secinājums — Taimiņa biedri pametuši viņu… Kā pa­matu zem kājām zaudējusi, Nora palūkojas apkārt, raudzīdama savai sabrukušajai ticībai kaut mazu balstiņu. Viņas skatiens bez mērķa klīst pa svina pelēkajiem ūde­ņiem, pārslīd tumšam siluetam, ceļo tālāk, atkal atgrie­žas pie tā. Šaubu nav, tas ir kuģis, kas noenkurojies tālu reidā. Un tad kā silts vilnis ledaino izmisumu at­kausē cerība, kas drīz vien pārvēršas ciešā pārliecībā: jā, tā ir «Padomju Latvija». Lūk, gaišā četrstāvu virs­būve ar radiolokatora antenu, uzrautais priekšvadnis, domāts ledus laušanai. Padomju jūrnieki gaida savu stūrmani vai vismaz kādu ziņu no viņa. Ziņu, ko Nora var nekavējoties aiznest.

Daudz neprātodama, meitene aizskrien līdz laipām, kur pilsētas kaislīgie makšķernieki tur savas laivas. Pati pirmā pieder tēvocim Pēterim, to varētu mierīgi paņemt, bet, kā par spīti, nav airu. Nākamā arī at­krīt — vecais skopulis Tranziss to noteikti nodrošinājis ar divām atslēgām. Un tad Nora ierauga puisi golfa biksēs. Tas taču kaut kur redzēts, turklāt nesen, jo atmiņa saistās ar kaut ko derdzīgu… Pareizi, tas ir sargs, kas ielaida savrupmājā šo bandītu ar radio aparātu! Briesmu nojauta liek meitenei kāpties atpakaļ.

Tagad dažām minūtēm nav izšķirošas nozīmes, galve­nais — vispār nokļūt uz kuģa. Viņai vienai tas neiz­dosies, jāpasauc Gustavs, lai pārceļ ar savu kuteri. Nora aši pagriežas un, pirms puisis golfa biksēs pagūst viņu aizkavēt, ienirst šaurajā ejā starp diviem spīķeriem.