Piedzīvojums Kristportā

* * *

Šai pašā laikā Kerzens un Zumers sēž divus stāvus ze­māk — viesnīcas vestibilā. Iztukšojis kārtējo glāzi, Zu­mers grasās piecelties, lai dotos uz bāru pēc vēl viena kokteiļa.

— Jūs pārāk daudz dzerat, — Kerzens viņam pārmet.

— Es? — Zumers sapīkst. — Parasti es alkoholu mutē neņemu… Knut, atnes man vēl vienu!… Šis streiks mani galīgi nobendēs!

— Vai tiešām jus pārdosit savus kuģus konsulam?

— Savam niknakajam konkurentam? Neparko! Es vedu sarunas ar šo te.

Viņš norāda uz Šviku, kas nupat ienācis pa virpuļdurvīm.

— Tad laikam gan esat nolēmis aprakt savu uzņē­mumu, Zumer, — Kerzens nelabi pasmīn.

— Kas man cits atliek? — Zumers mēģina taisnoties. — Kuru katru mirkli kāds noprotestēs manus vekseļus un sāksies ūtrupe, — viņš sarokojas ar Šviku.

— Šis streiks! — Šviks spiedz. — Šis streiks ir ap­grēcība! Joprojām neviena loča… Es esmu izputināts!

— Jūs nopirksit? — Zumers ir tik izmisis, ka ietrī­cas kokteiļa glāze viņa rokā: — Tātad bankrots… Tiesa… Parādu cietums…

— To es nevaru pieļaut! — Šviks patētiski pa­ziņo. — Mans kristieša pienākums palīdzēt tuvāka­jiem nomirt, kā piedienas… Piedodiet, profesionāls ieradums… Gribēju teikt, izdzīvot grūtajos laikos… Es pērku! Pērku aiz tīras humanitātes…

— Knut, vēl divus kokteiļus! — Zumers sauc.

— Mans dievs, es kļūstu par dzērāju!