Piedzīvojums Kristportā

* * *

Izdzirdējusi, ka durvīs atkal pagriežas slēdzene, Eleo­nora priecīgi satraukta pieceļas — viqa pārliecināta, ka nācējs ir Taimiņš. Bet ierauga Dīkrosi un sadrūmst:

— Ak, tu tas esi… — pēkšņi viņa atceras visu.

— Un tu vēl uzdrošinies rādīties man acīs! Pamanījis Krelles rokās tukšo pudeli, Dīkrosis atkāp­jas līdz sienai.

— Tu vēl arvien neesi sapratusi, ka rīkojos tavā labā. Krelles rokas gurdi noslīd gar sāniem. Viņa jūt, ka pret tādu bezkaunību ir bezspēcīga.

— Ej projām! — viņa saka.

— Nekur es neiešu. Pat ja vajadzēs tevi ar varu pie­spiest kļūt laimīgai.

— Par savu laimi es pati parūpēšos.

— Muļķa zoss! Tu laikam iedomājies, ka brauksi vi­ņam līdzi… Ko tu tur darīsi? Dziedāsi kolhoza kori?

— Vienalga. Es vairs nevaru dzīvot bez viņa, — Eleonora vienkārši saka.

— Tad dzīvo vesela līdz sirmam vecumam. Bet šeit, tikai šeit! Skaidrs? — un Dīkrosis turpina samtainā balsī: — Ko tu teiktu par savrupmāju jūras krastā?… Ar rožu dārzu?… Kur tu dzīvotu kopā ar Taimiņu? Ko tu par to teiktu?

— Ej projām! — Eleonora elso.

— To visu es tev apsolu, ja tu piedabūsi Taimiņu pa­likt šeit un parakstīt liecību…

— Nē! — Eleonora kliedz.

— Es aiziešu un vairs neatgriezīšos, — Dīkrosis pie­draud. — Bet lev no tā vieglāk nekļūs. Tevi izraidīs kā nevēlamu ārzemnieci. Kur tu liksies bez manis, bez «Jautrā delfīna» un bez tava Taimiņa? Rīt avīzē parā­dīsies tāds raksts, ka tevi pat Padomju Krievijā neņems pretī…

Eleonora nomākti klusē.

— Tagad tu redzi, ka mums ir kopējas intereses, — Dīkrosis pasmīn.

— Kas man jādara? — Eleonora jautā neskaņā balsī.

— Gan tu pati zināsi, kā vislabāk pārliecināt vī­rieti, — Dīkrosis skarbi saka. — Kad izsīks sievišķīgie argumenti, vari ieslēgt radio. Kristportā katru stundu pārraida pēdējās ziņas…