Piedzīvojums Kristportā

* * *

Neona cauruļu burti uzliesmo, nodziest un atkal uz­liesmo virs varietē teātra «Kristāls» spoži apgaismotā portāla. «Eleonora Krelle dzied un dejo»! Citas spul­dzes — te dzisdamas, te atkal iedegdamās — uz jumta izveido dejojošas sievietes siluetu. Spuldžu samirkšķināšanās rada priekšstatu, it kā gaisīgais stāvs patiešām uzlidotu un atkal nolaistos.

Pagaidām zeltā tresotajam šveicaram nav ko darīt — ieradušies likai paši pirmie apmeklētāji, starp tiem Ele­onoras pansijas saimniece, kas ar savu brīvbiļeti grib līdz galam izmantot izdevību pabūt tik greznā vietā.

Pie varietē teātra ieejas dežurē vēl divi cilvēki. Viens izliekas kādu gaidām. Tas ir Venstrāta rokaspuisis — vīrs ar rētu vaigā.

Otrais ir vecais Sērenss. Ar nodilušā uzvalka pacelto apkakli un pāri ausīm uzbīdīto apbružāto platmali sar­gādamies no vakara aukstuma, viņš stāv, pieslējies sie­nai. Večuks vēl nejūtas īsti vesels, bet, kā katrs darba darītājs, kura dienišķā maize atkarīga no dienas vei­kuma, izsalkuma spiests, tomēr atnācis savā ierastajā postenī. Tikko Sērenss ierauga mašīnu, kas nobremzē pie varietē teātra, viņš lec pāri dubļiem, lai pakalpīgi atvērtu durvis.

Atkal nekā! Streipuļodams Sērenss atgriežas pie sie­nas un atslej nespēkā drebošo muguru pret stabilo atbalstu. Roka pilnīgi automātiski satausta kabatā sējumiņu un saudzīgi noglāsta to. Tas ir Dantes «Dievišķī­gās komēdijas» pirmizdevums — viens no viņa biblio­tēkas lielākajiem dārgumiem. Lai cik žēl šķirties no šī retā izdevuma, Sērenss tomēr šodien to aiznesa uz an­tikvariātu. Taču te viņu gaidīja neveiksme — antikvārs pateica, ka tieši šis sējums jau esot, bet Kristportā par mazu, lai rastos divi tik dārgas grāmatas tīkotāji.

Taures signāls. Pārvarēdams nespēku, vecais Sērenss atkal atdalās no sienas, piesteidzas pie mašīnas un pa­kalpīgi atver durvis. Izkāpj Eleonora Krelle. Viņa tēr­pusies krāšņā, melnā skatuves tērpā. Virs tā uzmests baltais lietusmētelis, kurā viņai šovakar jāuzstājas. Pa­tiesību sakot, Eleonorai butu jāpiebrauc pie aktieru ie­ejas, bet viņa nevar sev liegt prieku ienākt pa parādes durvīm namā, kura slieksni līdz šim varējusi pārkāpt tikai sapnī.

Eleonora nepazīst veco vīrieti, kas, padevīgi noliecis galvu, gaida dzeramnaudu. Bet viņa pazīst postu un trūkumu, kas apzīmogojis večuka izdilušo seju un salie­cis plecus. Šajā vecajā vīrā viņa it kā redz savu pa­gātni un, ja šodien nebutu gadījies šis pēkšņais pagrie­ziens, vēl nožēlojamāko nākotni. Līdzjūtības pārņemta, Eleonora strauji atver rokassomiņu un iespiež Sērensa rokā prāvu naudas zīmi.

Brīdi Sērenss kā apstulbis raugās neticamajā bagā­tībā, kas guļ viņa plaukstā. Tad atjēdzies steidzas pa­kaļ Krellei un, panācis to pie pašām durvīm, nesakarīgi murminādams pateicības vārdus, savukārt kaut ko ieliek viņai saujā — Dantes sējumu.

— Neņemiet jaunā… Nekā cita man nav. Par jūsu labo sirdi… «Dievišķīgā komēdija».

Šveicars pārpratis situāciju. Domādams, ka vecais diedelē no aktrises naudu, viņš rupji atgrūž Sērensu.

— Laipni lūdzu! — Krelles priekšā izaudzis galan­tais varietē teātra īpašnieks. — Man prieks apsveikt jūs savā teātrī!

Viņš svinīgi paņem Eleonoru zem rokas un ieved ves­tibilā.

Krelle atskatās. Vecais Sērenss nekur vairs nav re­dzams.

Toties, pa pusei paslēpies aiz kādas kolonas, viņu uzmanīgi vēro vīrs ar rētu vaigā.