Piedzīvojums Kristportā

* * *

Turēdama rokā smagu grozu, Nora klauvē pie sav­rupmājas vārtiem. Šodien sarga uzdevumus pilda Smešs. Uzmanīgi nopētījis meiteni, viņš vaicā:

— Un kur tad vecā ragana?

— Slima. Es esmu viņas krustmeita.

— Kā vecā ragana varēja pateikt, ka slima, ja ir kurlmēma? Izskaidro man to!

— Viņa te visu uzrakstījusi, — raudzīdamās Smešam taisni acīs, Nora pasniedz zīmīti.

Smešs izlasa, saburza papīrīti, tad izstiepj roku.

— Nu, tad dod šurp.

Nora pastiepj viņam grozu.

— Tur ir arī pudele paštecināta ābolu degvīna. — viņa ātri mēļo. — Cik nopratu, šai mājā ir viens cil­vēks, kas allaž dzer uz viņas veselību. Un šoreiz tas tiešām noderētu…

— Šis goda virs stāv tavā priekšā, — Smešs izriež krūtis, atkorķē pudeli un paosta. — Nu, šo prieku es viņai sagādāšu.

— Bet es tikmēr uzsildīšu zupu, uzkopšu istabas. Un tad varēšu aiznest tukšo pudeli atpakaļ, — un Nora veikli iespraucas pa vārtiem, kas smagi aizkrīt aiz viņas.

Pēc brīža viņa jau atrodas istabā, kurā Taimiņu tur ieslodzījumā. Patlaban tā ir tukša un tāpēc šķiet vēl drūmāka.

— Šurp, — Smešs parāda viņai, kur nolikt paplāti.

Uz rakstāmgalda redzama cita, ar salveti pārklāta pa­plāte. Pārliecinājusies, ka ēdieni ir neskarti, Nora no­pūšas:

— Ai, ai, kurš te pieteicis bada streiku?

— Vecā ragana nav tik ziņkārīga un nepļāpā. Tā ir viņas vienīgā labā īpašība, — Smešs strupi saka. — Nu, tad lai iet arī uz viņas veselību! — viņš iedzer.

— Sakiet, vai te kāds dzīvo vai nedzīvo? — kārto­dama uz dīvana uzklāto gultas veļu, Nora vaicā — tā­pat kā ēdieni,arīpalagi šķiet neskarti.

— Uzminēts! — Smešs smejas. — Dzīvo un tai pašā laikā nedzīvo. — Viņš pieliek pirkstu pie lūpām: — Spoks! — apmierināts ar savu asprātību, Smešs at­kal iedzer.

— Būtu mani iepazīstinājuši ar spoku. Kopš bērnības par to tikai sapņoju…

— Bīstami, — Smešs atbild. — Viņam garšo glītas meitenes, tāpēc jau neko citu neēd… Starp citu, kur es jau esmu redzējis lavu purniņu?

Nora saspringst.

— Vai tas nozīmē, ka esmu jums iepatikusies? — tē­lodama koķeti, Nora valšķīgi uzsmaida Smešam. — Tad iedzeriet arī uz manu veselību.

— Atcerējos! — ar krietnu malku atsvaidzinājis at­miņu, Smešs iesaucas. — Tagad tu esi pieķerta! — viņš tīšām biedē viņu. — Tu esi tā pati, kas mums rā­dīja ceļu uz viesnīcu…

Nora atviegloti nopūšas. Izlikdamās slaukām putek­ļus, viņa vēlreiz nopētī telpu. Visas pazīmes rāda, ka Taimiņš ieslodzīts tieši šai istabā. Un Nora izšķiras. Norāvusi no kleitas miniatūro dzintara kaiju, viņa no­met to uz dīvāna, kur brošiņa gandrīz saplūst ar dzel­teno segu. Tagad Taimiņš vismaz zinās, ka draugi viņu nepametīs.

— Viss kārtībā, — Nora apsedz ēdienus ar salveti. — Varam iet.