Piedzīvojums Kristportā

* * *

Krodziņā «Jūrnieka glābiņš» sen nav redzēti tādi svētki. Te saradušies visi pilsētas loči — atgadījums, kas normālos darba apstākļos vispār nebūtu iespējams. «Slēgts vakars» — vēstī neliela izkārtne uz durvīm, un tiešām nejaušam apmeklētājam neatrastos vietiņas, kur apsēsties. Galdi sabīdīti kopā, deg visas spuldzes, tomēr nespēj kliedēt dūmu plīvuru, kas ceļas no desmitiem pīpju, cigāru un cigarešu.

Sasitas smagi alus kausi, putojošā dzira izlīst pāri malām.

— Biedram Berlingam — urā! — Hellers skandē, di­riģējot ar savu kausu. — Berlinga neatlaidība uzva­rējusi.

Kausi paceļas.

Berlings pieceļas:

— Berlingam te nav nekādu izcilu nopelnu. Dzersim, biedri, par drosmi un izturību, par jurnieku labākajām īpašībām! Un par visiem, kas mūs atbalstījuši šajā cīņā!

— Urā! — Hellers neliek sevi ilgi lūgt.

Kāpēc gan nepalīksmot, svinot tādu uzvaru? Kausi atkal paceļas, loči urravo.

— Lūk, biedri! — Hellers, lai pievērstu sev uzma­nību, sit ar kausu pret galdu. — Klausieties!

— Klausieties! Klausieties!… — loči viņu atbalsta. — Lai runā Hellers!

— Lūk, biedri! — Hellers sauc. — Daudzi no mums pazīst «Padomju Latvijas» stūrmani Taimiņu!

— To, kas strādājis kopā ar Berlingu? Atceramies, —* sirmais locis piekrītoši pamāj ar galvu.

— Pazīstam, pazīstam Taimiņu! — atskan no visām pusēm. — Kā nu ne? Pazīstam!

Berlings sasprindzināti vēro Helleru. Pagaidām viņš vēl nesaprot, kas vecim padomā, bet iekšējā balss brī­dina: jābūt piesardzīgam!

— Viņš, protams, nav mūsu profesionālās apvienības biedrs, — Hellers turpina, kad iestājas klusums. — Bet vai tāpēc mēs drīkstam liegt viņam savu solidaritāti?! Visi jūrnieki vienmēr bijuši, ir un būs brāļi.

— Skaidrāk, Heller, skaidrāk! — Berlings zaudē pa­cietību. — Ko tu stiep gumiju?

— Tūlīt viss bus skaidrs kā cliena, — Hellers kliedz. — Nezināmi nelieši nolaupījuši Taimiņu. Tā bija pro­vokācija gan pret mums, gan pret mūsu streiku! Augusts Taimiņš cietis musu dēļ! Biedrs Berlings nav kļūdījies — Augusts Taimiņš, viņa vīrišķība un izturība palīdzēja mums izcīnīt šo spīdošo uzvaru. Būs tikai tais­nīgi, ja mēs savukārt palīdzēsim Taimiņam. Es, vecais Hellers, allažiņ esmu stāvējis un kritis par taisnību. Jūs mani pazīstat!

— Vai Hellers tiešām kļūst par cilvēku? — Gustavs čukst Berlingam ausi.

Berlings klusē. Viņa aizdomas pārāk neskaidras, lai tās varētu nopamatot. Un vēl jo mazāk tās drīkst iz­teikt skaļi.

— Kā mēs varam viņam palīdzēt?… Runā taču! — trokšņo loči.

— Vienkārši! Pēc matrožu parašas! — Hellers sauc.

— Nora uzzinājusi, kur viņu slēpj. Atbrīvosim viņu ar savām jūrnieku dūrēm un aizvedīsim uz padomju kuģi!

— Labs priekšlikums! — sirmais locis piekrīt.

— Hellers ir malacis!… Labi!… Pareizi!… — citiarīpiebalso.

— Viņš patiešām kļuvis par cilvēku, — Gustavs saka.

— Ko tu klusē, Erik?

Berlings izšķiras.

— Biedri, es jūs brīdinu! — viņš piecēlies, lai dotu vārdiem lielāku svaru. — Cīņa vēl nav beigusies. Ta­gad mums jābūt sevišķi piesardzīgiem.

Krodziņā ieskrien Nora. Viņas izskats krasi kontrastē ar šeit valdošo svētku noskaņu.

— Vai izdevās? — Gustavs jautā.

— Tu biji uz kuģa? — arī Berlings ir satraukts.

— Nekas neiznāk. Labi vēl, ka izdevās izmukt no šiem tipiem. Tie paši, kas apsargā Taimiņu.

— Dzirdējāt, draugi? — Hellers kliedz. — Ir tikai viens ceļš. Pašiem atbrīvot! Es brīnos par biedra Ber­linga nostāju. Vai darbaļaužu starptautiskā solidaritāte viņam ir tukša skaņa?

— Tēt, vai tu aizmirsi, ka Augusts ir tavs draugs? — Nora dedzīgi pārmet. — Ja nevienam citam nav dros­mes, es viena pati atbrīvošu Taimiņu! Ceļu taču zinu.

— Es došos tev līdzi! — Gustavs sauc.

— Zelta vardi! — Hellers auro.