Piedzīvojums Kristportā

PROLOGS

— Tev nav tiesību tēlot mocekli, — kapteinis bija teicis. — Ja iespējams izrauties no nometnes, iz­manto izdevību.

Un tagad Augusts Taimiņš sēdēja vilcienā, kas trau­cas caur okupēto Latviju. Viena minūte Meitenē, di­vas — Jelgavā, drīz tas sasniegs Rīgu. Pēdējo reizi Augusts bija to redzējis pirms diviem gadiem, kad no kuģa klāja māja atvadu sveicienus Daugavmalas tor­ņiem. Un Norai, kas skrēja tvaikonim līdzās, kamēr

Eksportostas sēta aizsprostoja tālāko ceļu. Tobrīd li­kās, ka viņi šķiras tikai uz diviem mēnešiem. Bet aizte­cējuši divi gadi. Un kādi gadi! Kara sākums kuģi bija pārsteidzis Lībekā, un jau nākamajā dienā jūrniekus ieslodzīja pilsētas cietumā. Neviens netaujāja, kurš te virsnieks, kurš jūrskolas praktikants, kurš krievs, kurš latvietis. Tikai pēc mēneša nezināmā virzienā aizveda tvaikoņa komisāru Ābelīti un elektriķi Gurēviču. Tā arī neizdevās izdibināt, kas šos biedrus nodevis, jo kuģa dokumentus taču sadedzināja vēl pirms vācu policijas ierašanās. Pārējie nolēma turēties kopā, lai arī kādas briesmas draudētu. Ne jau briesmas saskaldīja kolek­tīvu. Daudz bīstamāka zemūdens klints, izrādījās, bija vāciešu piesolītie labumi. Padzirdējuši, ka Baltijas re­publiku pilsoņus atlaiž mājās, pieteicās septiņi koman­das locekļi. Hitleriešu gūstā viņi pēkšņi bija sapratuši, cik loti nācies ciest boļševiku terora dēļ. Taimiņš pat nepalūdza nodot Norai sveicienus. Likās, tādi vēstneši var tikai aptraipīt viņu mīlu. Tomēr viņš netaisījās no­liegt savu tautību. Kā izaicinājumu meta vārdu «latvie­tis», kad viņu reģistrēja koncentrācijas nometnes kancelejā. Saņēma arestanta tērpu, numuru un lielajā ieslodzīto armijā aizmirsa, ka vispār pastāv kaut kādas nacionālās atšķirības. Vienīgi ar Noru viņš domās saru­nājās latviski…

Un atkal tie bija vācieši, kas atgādināja Taimiņam viņa tautību. Pēc Staļingradas kaujas pēkšņi apsīka brīvprātīgo pieplūdums latviešu esesiešu leģionam. Jaunus Lielvācijas aizstāvjus vajadzēja vervēt citādiem paņēmieniem. 1943. gada pavasarī visās gūstekņu un koncentrācijas nometnēs ieradās ģenerāļa Bangerska pārstāvji, kas fīrera vārdā vēlīgi atļāva latviešiem at­griezties dzimtenē un uzvilkt formas tērpu ar miroņgalvu uz atlokiem. Lūk, kad notika šī saruna starp kapteini un Taimiņu.

— Es tev pavēlu! — kapteinis beidzot bija pateicis. — Dzīvs cīnītājs vairāk vērts nekā krematorijā sade­dzināts varonis.

Kapteiņa pavēle katram jūrniekam ir likums. Bet kā to izpildīt, ja kabatā pat pases nav, tikai rakstveida rīkojums iebraukšanas dienā pieteikties mobilizācijas punktā? Rīgā nav neviena uzticama drauga, tikai Nora, kas laikam līdz pat vēlai pēcpusdienai kavējas konser­vatorijā?

Okupēto Rīgu Taimiņš bija iedomājies citādu. Izpos­tītu. Paralizētu. Sēru drānās ietērptu. Bet ielās jopro­jām šķindēja tramvaji, rūca zilie pirmskara autobusi, kuriem tagad kūpēja kokgāzes ģeneratori. Mašīnu re­dzēja pat vairāk nekā agrāk. Tiesa, gandrīz visās brauca karavīri, taču tie nemaz neizskatījās kā sakautas armi­jas cīnītāji. Un arī pilsētas iedzīvotāji īsti nelīdzinājās sazvērniekiem — bet jādomā, ka šajos drūmajos laikos ikkatrs valkāja masku. Droši vien vieglāk pārmest tiltu pār bezdibeni nekā uzcelt to starp divu cilvēku slēp­tākajām domām. Nevar taču apstādināt pirmo nejaušo gājēju un klaji pateikt: «Klausies, draugs, ja esi fa­šistu pretinieks, sniedz roku, cīnīsimies kopā!» Lai cik vērīgi Taimiņš ielūkojās rīdzinieku sejās, viņš tajās neizlasīja atbildi. Daudzi likās pārguruši, raižu no­mākti, diez vai tādi atbalsta okupantus. Un tomēr iespējams, ka tieši rūpes par dienišķo maizi, par saviem bērniem piespiež vienu otru izvairīties no aktīvas cī­ņas. Taimiņš nešaubījās, ka Rīgā pastāv pagrīdes orga­nizācija. Bet kā uzņemt sakarus ar biedriem, kas patla­ban varbūt soļo līdzās? Vēl uzskatīs par provokatoru, par gestapo aģentu un klusēs. Pašreizējos apstākļos atklātības tilts nebūt nav īsākais ceļš starp diviem cilvē­kiem. Drošāk, kaut arī grūtāk rakt pazemes eju. Ne velti pretošanos ienaidniekam dēvē par pagrīdes cīņu.

Cīnīdamies ar savām šaubām un cerībām, Taimiņš līdz pat pievakarei mīņājās uz vietas, ja vien tā var izteikties par cilvēku, kas, nepārtraukti mērodams Rī­gas ielas, bija nosoļojis turpat divdesmit kilometrus. Beidzot viņš iedrošinājās doties uz lielo namu Vīlandes ielā, kur greznā sešistabu dzīvoklī pati mazākā — kal­pones kambaris — piederēja Norai.

Kāpņu telpas likās pazīstamas un tomēr svešas. Ti­kai, kad zem kājām iečīkstējās sen netīrītie parketa dēlīši, Taimiņš saprata, ka pazudis sarkanais paklāja celiņš, kas kādreiz radījis tādu kā omulību. Arī durvis pirmajā mirklī likās tik svešādas, ka viņš tām gandrīz aizsteidzās garām: redzamā vietā greznojās vērmahta ērglis. Taimiņš atcerējos, ka pirms kara te dzīvojusi turīga ebreju tirgotāja ģimene. Nu dzīvoklis droši vien pārgājis okupācijas iestāžu rīcībā. Varbūt tomēr la­bāk neriskēt? Un tūdaļ Taimiņš parmeta sev gļēvumu — galu galā viņš nav izbēdzis no koncentrācijas nomet­nes, bet likumīgi atbraucis, pagaidām fašisti viņam nekā nevar pārmest.

Viņš piezvanīja. Zvana trinkšķi vēl nebija apklusuši, kad viņpus durvīm atskanēja apkaltu zābaku klaudzoņa. Ieraudzījis vīrieti esesiešu formas tērpā, Tai­miņš neviļus atkāpās.

— Es meklēju Eleonoru Krelles jaunkundzi, — viņš sacīja un tikai tad pamanīja, ka esesietis saģērbies promiešanai.

Lubu brīdi kareivis, jādomā, dzīvokļa tagadējā saim­nieka dieninieks, neteica nekā. Tad viņa acis uzdzirk­stīja ļauns prieks.

— Tas būs mans frontes sveiciens vecim, — viņš grīni nomurmināja un tūdaļ papūlējās savilkt seju vies­mīlīgā smaidā:

— Lūdzu, lūdzu, jaunkundzei tas būs patīkams pār­steigums! Nāciet droši iekšā.

Ielaidis Taimiņu priekšiņā, viņš pacēla lepnu cūkādas ceļa somu, kas it nemaz nesaderēja ar jefreitora uz­plečiem, un aši izgāja kāpņu telpā. Durvis aizcirtās.

Kādu mirkli Taimiņš nepakustējās. Viņš aptvēra, ka nekad īsti nebija ticējis tik lielai veiksmei. Nora nevis evakuācijā, nevis dzimtajās lauku mājās, bet šeit. Šeit — dažu soļu attālumā. Tūlīt viņš meiteni apskaus! Aizmirsās dieninieka dīvainā uzvedība, aizmirsās der­dzīgā apkārtne, pat elementārā piesardzība. Neliekoties ne zinis par mundieri ar šturmbanfīrera zīmotnēm, kas karājās uz vadža, viņš šķērsoja tumšo virtuvi un at­rāva Noras istabiņas durvis.

Gaismas apžilbināts, Taimiņš labi neapjēdza, ko redz. Toties kā nokaitētas adatas ausis durstīja vārdi:

— Johanu aizsūtīju uz fronti, nu mēs beidzot esam vieni, Eleonoras jaunkundz…

Tad tikai viņš ieraudzīja Noru, savu Noru, kas ista­bas stūrī izmisīgi pūlējās atkauties no kāda vīrieša. Viņa seju Taimiņš nesaskatīja, bet pietika ievērot ienīsto formas tērpu, lai tvertu pēc smagā ozola krēsla un ar visu spēku triektu to esesieša spīdīgajā pakausī.

… To, kas notika pēc tam, Taimiņš nekad lāgā ne­varēja atcerēties. Bija skūpsti un asaras, bija apkam­pieni, kuriem draudošās nāves briesmas piešķīra kais­līgu vienreizīgumu. Un bija neizbēgami tuvās šķirša­nās melnā ēna.

Rītausmā viņi centās lietišķi aprunāties. Bet kādu pa­domu varēja dot meitene, kas visus šos okupācijas mēnešus bija dzīvojusi noslēgti — viena ar savu mūziku un ilgām pēc mīļota? Jāmēģina noslēpt nozieguma pē­das un jābēg. Jāpazūd no Rīgas, kur viņa ierašanās vēl nav pamanīta. Ir jau, protams, dzirdēts, ka kaut kur Latgales mežos mitinās partizāņi, bet Taimiņš ir jūr­nieks, tāpēc ceļš uz Zviedriju liekas drošāks. Un arī vieglāks — Jaunākajā gadījumā tur gaida nāve dzelmē, nevis spīdzināšana gestapo pagrabos…

Četras dienas vēlāk Kurzemes jūrmalā nozagtā mo­torlaiva bez vadības šūpojās Baltijas jūras viļņos. Deg­viela sen bija izbeigusies. Bads un slāpes bija tik talu novājinājušas Taimiņu, ka pietrūka spēka aizvilkties līdz stūres unguram. Un ko tas līdzētu, ja nav zināms, uz kurieni turēt kursu. Tikai vakarā, kad saules svel­mainā ripa beidzot tuvojās apvārsnim, viņš aizrāpās līdz bortam, lai pamēģinātu stūrēt. Pacēla galvu un tieši ziemeļos ieraudzīja krastu.

Cik pazīstams šis klinšainais, fjordu izrobotais krasts «Padomju Latvijas» otrajam stūrmanim Augustam Tai­miņam! Tas šajos desmit gados it nemaz nav izmainī­jies. Taimiņš izbāž galvu pa iluminatoru. Dzestrais rīta vējš glāsta viņa kalsno seju, plivina gaišos matus. Viņš to nemana. Atmiņās nogrimis, stūrmanis nepievērš uz­manību kuģiem, kas gar austošās saules spīdīgo celiņu izveidojuši tādu kā goda sardzi.

Toties neparastais skats jo vairāk satrauc lielā motorkuģa kapteini Kārli Akmeni. Viņš ir jaunāks par trīsdesmitgadīgo Taimiņu. Kuplās, melnās ūsas īsti ne­iederas vēl gluži zēniskajā sejā. Formas cepure turas galvā stingri pēc reglamenta — tā, lai naga vidus at­rastos vienā līnijā ar taisno degunu. Zem tās savvaļā izspraukušās dažas melnas matu šķipsnas. Turot tāl­skati pie acīm, kapteinis murmina:

— Ne velna nesaprotu. Palūkojieties jūs, Kiril Andrejevič.

Neraugoties uz saviem sešdesmit gadiem un sirma­jiem matiem, kapteiņa pirmais palīgs Dubovs izskatās, it kā būtu norijis skalu. Tā vien liekas, ka lakādas rīta kurpēs autās kājas pieaugušas komandtiltam. Zobos nodzisusi taisna pīpe ar sešstūrainu galviņu, bet no krūšu kabatas rēgojas rezerves «dūmenis», kas līdzi­nās pirmajam kā viens dvīnis otram.

Par spīti vējam, Dubovs veikli aizsmēķē nomelnējušo pīpi un tikai tad paņem no kapteiņa rokām tālskati. Palūkojas, pakrata galvu, nospodrina lēcas un atkal pie­liek tālskati pie acīm.

Spēcīgie stikli rāda vairākus atklātā jūrā noenkuro­tus kuģus. Viegls vējš paceļ gaisā tikko redzamas dūmu strūklas. Aiz kuģiem slejas tālas klintis — ieeja upes grīvā. Abos krastos mirkšķina bāciņas.

— Kā pircēji pie slēgta veikala, — Dubovs saka, at­dodams tālskati kapteinim.

— Varbūt gaida ločus? — Akmens min.

— Ko tad šie tūļojas? — Dubovs errojas. — Ceļā trīs stundas ietaupījām, bet tagad jāgaida.

— Un, kā par spīti, mums šoreiz krava, kas ātri bo­jājas, — Akmens nopūšas.

Kapteinis vēlreiz paskatās uz noenkurotajiem kuģiem, pašūpo galvu un dodas pie radista. Kamēr tas uzņem sakarus ar Kristportas ostas pārvaldi, Akmens, pūlē­damies kaut ko neapgāzt, nervoziem soļiem staigā pa šauro, visādiem aparātiem pārblīvēto telpu. Beidzot atbilde saņemta. Zīmulis radista rokā veikli skrien pa papīru.

Kapteinis izlasa tekstu, sagumza papīru un izmet pa iluminatoru.

— Izsauciet vēlreiz! Mēs nevaram gaidīt. Paskaidro­jiet, ka vedam produktus, — kapteinis pavēl.

Atgriezies komandtiltā, kapteinis Akmens sirdīgi no­spļaujas. Uzskatīdams, ka ar to viss ir pasacīts, viņš drūmi paveras tuvajā, patlaban nesasniedzamajā krastā.

— Kādi jaunumi? — Dubovs vaicā, kaut gan pats var iedomāties atbildi.

— Lika gaidīt, bet nevīžo paskaidrot — kālab.

Klājā parādās Taimiņš, nule nostāvējis sardzē četras nogurdinošas stundas. Bet prieks par to, ka atkal ierau­dzīs vecos draugus, liek aizmirst nogurumu. Toreiz, bar­gajā kara laikā, Kristporta viņam kļuva par drošu pa­tvērumu, par otru dzimteni, par sakumu apzinīga cīnī­tāja ceļam.

— Pusgaitā uz priekšu… Tā… Mašīna stop! — no komandtilta atskan kapteiņa balss.

Taimiņš izbrīnījies pagriež galvu.

— Varat pagaidām likties uz auss, — kapteinis, pār­liecies pāri reliņam, uzsauc Taimiņam.

— Kas tad noticis? — Taimiņš nesaprot.

Kapteinis parausta plecus.

— Lika gaidīt.

— Brīnos par saviem draugiem, — Taimiņš saka.

— Nu jā, — Dubovs atceras Taimiņa nostāstus. — Tu jau esi gandrīz šejienietis.

— Tā ir. Divus gadus nodzīvoju, ar ločiem strādāju. Neatminos, ka viņi kaut reizi būtu kavējušies.

— Bet šodien, kā redzat, tomēr kavējas, — kapteinis atcērt. — Izmest enkurus!