Piedzīvojums Kristportā

* * *

Savrupmāja, kur ieslodzīts Taimiņš, šajā vēlajā va­kara stundā izskatās vēl pamestāka un drūmāka nekā dienā. Kā vaidēdami dārzā šalc simtgadīgie ozoli. Ēka grimst tumsā, gaismo tikai divi logi otrā stāvā.

Ieraudzījis savrupmājas tumšo siluetu, Gustavs jau labā gabalā izslēdz starmelējus un palēnina gaitu.

Vecais «Fords» klusi piebrauc un apstājas. Nu mašīna at­rodas augstā mūra aizsegā un tādēļ no mājas nav sa­redzama. Izkāpj Nora, Gustavs un sirmais locis, kurš nolēmis piedalīties šajā riskantajā pasākumā, lai ap­valdītu jauniešu karstgalvību. Vācu okupācijas laikā viņš vairākkārt organizēja sabiedroto karavīru pār­drošo bēgšanu no karagūstekņu nometnes un tāpēc uz­skata, ka bez viņa pieredzes pasākums būs lemts ne­veiksmei.

Gustavs un Nora izņem no mašīnas saritinātu tauvu un grasās mest to pāri mūrim. Vecā loča rokas mājiens aptur viņus.

— Kurā istabā viņš atrodas?

— Otrā stāvā. Bet, kurā īsti, to neesmu ievērojusi, — Nora vainīgā balsī atzīst.

— Un vēl saucas izlūks! — sirmais locis nikni no­spļaujas. — Varu iedomāties, kas notiktu, ja manis te nebūtu. Droši vien uz labu laimi iekāptu pa kādu logu un pēc tam staigātu pa gaiteni un sauktu: «Biedri Taimiņ, kur jūs esat?»

— Jā, ko tagad darīt? — Gustavs čukst. — Vajadzēs man vispirms rāpties vienam un pamēģināt izlūkot, kur viņš atrodas.

— Vēl muļķīgāk! Pamēģini labāk mazliet piepūlēt savas smadzenes. Lai atrastu krievu stūrmaņa istabu, nav nemaz jārāpjas pāri sētai. Mums ir trīs pieturas punkti… Tas ir, ja pieņemam, ka viņš atradis tavu kaiju… Zinādams, ka mēs taisāmies viņu atbrīvot…

— Bet vai tas maz ienāks viņam prātā? — Gustavs šaubās.

Tas ir pats par sevi saprotams, — Nora atraida iebildumu. — Viņš musu vietā rīkotos tāpat… A, zinu, viņš vispirms atvērs logu un otrkārt… Nezinu…

Droši vien stāvēs pie apgaismotā loga, lai mēs varētu viņu ieraudzīt, — Nora, kā cerēdama atrast apstiprinā­jumu savam minējumam, atkāpjas dažus soļus un pa­skatās augšup. Visi apgaismotie logi ir aizvērti, vaļa ir tikai viens tumšs logs.

— Blēņas! — sirmais locis papurina galvu. — Ap­gaismots logs parādītu viņu ne tikai mums, bet arī mus atklātu sargiem. Esmu gatavs saderēt, ka tieši tumšais logs ir viņa.

It kā atbildot loča vārdiem, melnajā četrstūrī, kur neskaidri iezīmējas cilvēka ēna, uzliesmo un tūdaļ no­dziest sērkociņa liesma.

— Aiziet! — Gustavs aicina un, pazīdams Noras rak­sturu, piemetina: — Bet ņem vērā: augšā līdīšu es.

— Nē, es, — Nora iecērtas.

— Tas ir neprāts! Un ja tur Taimiņa vietā ir kāds no sargiem? Iespējams taču, ka kaiju atradis nevis Tai­miņš, bet viens no Borka rokaspuišiem.

— Jā, arī tāda varbūtība pastāv, — sirmais locis pie­krīt. — Varbūt Taimiņš vispār jau aizvests… Bet, ja mēs tomēr nolemjam riskēt, tad pa logu jāiekāpj tikai Norai!

Tā mēs te strīdēsimies līdz rītam, — Nora iekaist. — Es kāpšu — un cauri.

— Tu esi meitene… Tu… — Gustavs satraukumā vairs nespēj atrast vajadzīgos vārdus.

— Bet tu vīrietis. To mēs visi tāpat zinām, — vecais locis pasmaida. — Nelaime tikai tā, ka Taimiņš tevi nepazīst. Ja tu iekāpsi pa logu, viņš var nodomāt, ka tā ir provokācija.

Sērkociņš nodzisis. Taimiņš pīpē jau desmito cigareti. Jeb varbūt tā ir viena un tā pati cigarete, ko viņš jau desmitiem reižu aizdedzinājis, lai pēc dažiem dūmiem atkal nodzisušu košļātu zobos. Tumšā istabā tikko sare­dzami mēbeļu apveidi. Gandrīz trīs dienas pavadītas šajā telpa. Trīs mokošas dienas, tris nemitīgi sasprin­dzinātas dienas. Tie, kas viņu šeit tur ieslodzītu, domā, ka tas ir cietums. Bet Taimiņš to pārvērtis ringā. Tiesa, viņš arī pats saņēmis dažus zvērīgus sitienus, bet to­mēr pārcietis visus, arī pēdējo, kas viņu gandrīz notrie­cis nokdaunā, lai atkal pieceltos un turpinātu nevienādo cīņu. Cīņa bija sevišķi grūta tāpēc, ka vajadzēja aiz­stāvēt ne tikai sevi. Eleonorai taisnība — vīrieši allaž domā vispirms par savu godu. Bet viņam šoreiz bija jādomā ne tikai par godu, ne tikai par to, lai izlauztos no šejienes pats, — viņam bija jāizrauj no šīs mā­jas, no šīs nolādētās Kristportas, no šīs neona, reklāmu apgaismotās un tāpēc vēl jo tumšākās elles arī Eleo­nora. Reizēm, kad valodas bija apsīkušas, kad viss likās izrunāts, viņš bija ieskatījies grāmatiņā ādas vākos. Veca Sērensa uzdāvinātais Dantes «Dievišķīgās komē­dijas» sējums šajā cietumā bija iekļuvis Eleonoras ro­kassomiņā. Reizēm, īsti neizprazdams kopā saplūstošos vārdus, Taimiņš staigāja kopā ar Danti pa elles lokiem, kopā ar viņu mekleja savu Beatriči. Bija viens tāds bridis (Eleonora, nogurusi raudāt, gulēja, sarāvusies čo­kurā, tik bezpalīdzīga un salauzta, un tomēr gatava izslieties pretī saules stariem), kad Taimiņam kļuva skaidrs: pats liktenis, ja tāds tiešām pastāv, atvedis Kristportā un iemetis šajā briesmīgajā notikumu vir­puli, lai viņš līdzīgi Dantem varētu izvest Eleonoru no tumšās pazemes pretī dzīvei.

Bet, lai to panāktu, nepietika ar drosmi un vīrišķību, nepietika skriet ar pieri sienā. Vajadzēja rīkoties apdo­mīgi, apsvērt katru soli. Jo vairāk tāpēc, ka viņš un Eleonora ir tikai sīkas figūras lielajā spēlē, kur izšķi­ras kaut kas daudz svarīgāks par viņu personīgo «būt vai nebūt».

Soļodams šurp turp pa istabu, Taimiņš vērīgi ieska­tās tumsā. Ne velti Dīkrosim pateikts, lai viņu šonakt netraucētu. Kaija ir zīme, ka draugi viņu atraduši… Taimiņš pārliecināts, ka tie nepametīs nelaimē. Viņš rēķinās ar to, ka draugi rīkosies ātri. Desmit iespējas pret vienu, ka viņi ieradīsies tieši šonakt. Kad sāka krēšlot, Taimiņš vairs neiededzināja gaismu. Varbūt šīs gaidās pavadītās stundas, kad piecus metrus platajā istabā nosoļoti desmitiem kilometru, kad sīkākais laukā dzirdamais troksnis lika saspringt, bija daudz grūtākas nekā visas Lrīs ieslodzījuma dienas…

Norai un Gustavam izdevās tik klusi piezagties pie savrupmājas, ka Taimiņš, smagās pārdomās nogrimis, neko nesadzird. Logā ielido olis, liek viņam atsprāgt. Un tūdaļ svelpjot ielido pa pusei saritināta tauva. Tā gandrīz skar Taimiņu. Viņš noliecas, paceļ to, parausta, dodot signālu cilvēkam lejā.

Tad velk ar visu spēku. Logā parādās tumšs stāvs. Klusi uzlec uz palodzes.

— August! — satraukums aizspiež Norai kaklu.

— Gaismu! — klusi pavēl Taimiņš, un tūdaļ pats aiz­dedzina sērkociņu.

— Mazā Nora?! Tu?! — viņš izbrīnā iesaucas un tū­daļ norūpējies piebilst: — Tevi es gan nebiju gaidījis.

— Tagad nav laika skaidroties, — Nora čukst. — Esam atbraukuši pēc tevis. Ātrāk!

— Pagaidi… Kur ir mans kuģis?

— Vēlāk… Jāpasteidzas… Dārzā pašlaik nav neviena sarga. — Nespēdama saprasl. Taimiņa vilcināša­nos, Nora bažīgi jautā: — Kas ar tevi noticis?

— Nora, kur ir «Padomju Latvija»?

— Ostā. Tieši uz turieni gribam tevi nogādāt.

Klusums. Tajā dzird Taimiņu smagi elpojam, tad klusu murmināšanu:

— Šeit… Tātad tomēr ticējuši! Tātad radio ziņa iz­gudrota…

— Skaidrs, — Taimiņš pārvarējis vājuma brīdi. Viņš izslējās un asi noprasa: — Dārzā tiešām nebija neviena sarga?

— Jā… Ātrāk! Katrs mirklis ir dārgs.

— Paldies, — Taimiņš smaida. — Ej vien. Es ar jums neiešu!

— Kā? — Nora pārsteigumā atkāpjas. — Vai tad tiešām?… Nevar but! August!… August Taiiniņ! — Nora gandrīz kliedz, it kā gribēdama saukt Taimiņu pie prāta.

Taimiņš saprot, ko Nora domā.

— Nodevējs? — viņš īsi iesmejas. — Es, nodevējs? — Taimiņš purina galvu. — Nē, Nora! Pirmīt, kad vēl nezināju, ka jūs atradīsit mani, kad nezināju, ka mans kuģis nav aizbraucis, kad neko vēl nezināju… Man bija svarīgi apmānīt pretinieku… Lai liktu uz galvas­pilsētu… Tur būtu lielākas iespējas bēgt, nokļūt pa­domju pārstāvniecībā vai citā vietā, kur es varētu iz­stāstīt patiesību. Tagad tas vairs nav vajadzīgs.

— Jābēg! Vai tu nesaproti! Pēc stundas «Padomju Latvija» izies jurā.

— Lai! Man jāpaliek šeit! — Taimiņš stingri saka. — Saproti, Nora, runa nav ne par manu personīgo lik­teni, ne par Eleonoras likteni. Es nedrīkstu begt! No šejienes man jāaiziet kā apsūdzētājam. Apsūdzībai va­jadzīgi pierādījumi. Bet, ja aizbēgšu, to vairs nebūs. Pat uz jums nevarēšu atsaukties.

— Tu?… Tu vēl gribi uzbrukt? — Nora brīnās. — Šajos apstākļos?… Tas ir neprāts!

— Drosmīgo neprālam slavu mēs dziedam, — Tai­miņš pasmaida. — Tā ir mūsu, padomju taktika! Jebku­ros apstākļos cīnīties par uzvaru, — Taimiņš pēc brīža turpina: — Bet par visu turpmāko jāparūpējas tieši tev, Nora… Vienalga, kādiem līdzekļiem, tev jāpanāk, lai policija uzzinātu, ka atrodos šeit. ,. Tieši policija! Neviens cits!

— Bet policija taču uz vienu roku ar…

— Protams… Kamēr maniem pretiniekiem izredzes gūt virsroku. Tai brīdī, kad policijas priekšnieks jutīs, ka viņu spēle zaudēta… Netērēsim laiku! Jāpastei­dzas!… Kamēr mans kuģis ir šeit, policija neiedroši­nāsies izlocīties… Laidies!

— Ņem! — Nora iespiež Taimiņa rokā vecā loča «Valteru», ko tas savā laikā ieguvis kā trofeju apšaudē ar vāciešiem. — Ņem kaut vai to. Tomēr bus drošāk. Ja viņi saodīs, ka tuvojas policija…

— Nē! — Taimiņš noraida ar žestu. — Es esmu tirdz­niecības jūrnieks. Mums ieroči nav paredzēti.

— Tu atsakies no visa, — Nora rūgti saka.

— Tieši otrādi, — Taimiņš smaida. — Tas, ka esmu bez ieroča, ir mans vislabākais ierocis… Vienīgais, kas man vajadzīgs, lai pēc iespējas ātrāk ierastos policija.

— Pēc stundas policijas priekšnieks būs šeit! — No­ras atbilde skan kā zvērests.

— Pagaidiet, pagaidiet… Ja… jā… Es jums ticu. Bet man šie fakti vel jāpārbauda.

Pametis Noru, Gustavu un veco loci priekšistabā, po­licijas priekšnieks ieskrien savā kabinetā. Steigā aiz­mirsdams izslēgt uztvērēju, viņš metas pie telefona. Trī­cošiem pirkstiem uzgriež Borka numuru.

— Atkārtojam īsumā pēdējās ziņas, — telpā skan diktora skaidrā balss. — Rīt parlamentā sāksies deba­tes par tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību. Iepriekšējās aptaujas rezultāti norāda, ka valdība bal­sošanā iegūs vairākumu. Kuluāros klīst baumas, ka de­putāta Borka prombūtne šajās izšķīrējās dienās izskaidro­jama ar to, ka viņš gatavo sensacionālu runu. Taču, kā mums apgalvo kompetentas personas, šīs baumas uz­skatāmas par neveiklu manevru, lai atšķeltu no valdī­bas vairākuma svārstīgos deputātus…

Policijas priekšnieks neklausās. Viņa piere noraso­jusi. Borks neatbild. Prefekts uzgriež viesnīcas šveicara numuru.

— Man doktoru Borku! Steidzami! Atrodiet katrā ziņā! Varbūt viņš sēž bārā… Nav?… Aizbraucis?… Uz ostu? Nolādēts!

Policijas priekšnieks nomet klausuli. Tad apdomājas, grib uzgriezt konsula Freksas numuru. Sajā mirklī līdz viņa apziņai nokļūst diktora teiktie vārdi:

— Zemnieku partijas līderis paziņojis, ka situācija mainījusies. Ņemot vērā vēlētāju izteiktās domas, ka tirdzniecības līgums ar Padomju Savienību nāks par labu arī zemkopjiem, frakcijas sēdē nolemts atbalstīt valdību. Līdz ar to zud doktora Borka vadītās opozīci­jas pēdējais balsts. Kā mums nupat ziņo, ārlietu ministrs Nordjupa kungs šodien apmeklējis sūtni, lai aplieci­nātu, ka noslēpumainos apstākļos nozudušā padomju stūrmaņa meklēšanā izmantos visenerģiskākos mērus. Pie viena viņš izteicis Padomju valdībai pateicību par Bergholmas iedzīvotājiem sniegto palīdzību…

Pēdējos vārdus policijas prefekts vairs nedzird.

— Nu es viņam parādīšu! — viņš izgrūž caur zobiem un metas uz durvīm,